Uz šo grāmatu skatījos visai ilgi un domāju: lasīt vai nelasīt. Parasti es atturos no dižpārdokļu lasīšanas, jo parasti nekas dižs tur nav atrodams. Beigās tomēr padevos un izlasīju visu triloģiju vienā piegājienā. Arī rakstīšu par visām uzreiz, jo radās priekšstats, ka grāmatas sadalītas trīs sējumos vairāk mārketinga un peļņas maksimizācijas dēļ nevis dēļ satura.

Grāmatā notikumus mums vēsta no trīs dažādu varoņu skatupunktiem, te ir Aomame (vārds latviski nozīmētu zaļie zirnīši) fitnesa trenere un brīvajā laikā algota slepkava, kas nogalina vīriešus, kuri ir darījuši pāri sievietēm. Tengo – novelists iesācējs, pats neko lāga nav publicējis, bet ir dažos projektos piedalījies, kā cita autora darbu uzlabotājs. Ušikava – cilvēks ar visai nepatīkamu ārieni, kas strādā par privātdetektīvu, ļoti laba loģiskā domāšana, bet pavisam švakas socializācijas spējas.

Grāmatas centrālā lieta ir novele, kas nosaukta „Gaisa kūniņa”. To ir sarakstījusi kāda Fuka Eri, kas savulaik dzīvojusi noslēpumainā sektā. Stāsts ir visai primitīvas, taču ļoti aizraujošs un Tengo redaktors Komatsu nolemj šo grāmatu izdot, lai to paveiktu, Tengo grāmata ir nedaudz jāuzlabo. Skaidra lieta, ka ne viss ir tik vienkārši kā iesākumā liekas, stāsts sevī ierauj gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē visus personāžus, un pamazām viņu atsevišķie stāstījumi kļūst par vienu.

Grāmatas pluss nenoliedzami ir detalizētie varoņi, mēs par viņiem uzzinām praktiski visu, kas mums ir jāuzzina un pat vairāk. Notikumiem attīstoties, mums tiek pavēstīts par daudzām viņu biogrāfijas detaļām. Bet nu tas jau no Murakimi nav nekas neparasts.  Darbības norises vieta ir 1984. gada Japāna ar visām tās reālijām, no nereālās pasaules te ir tikai sekta un Mazie cilvēki ar savu Gaisa kūniņu/-ām. Ir arī paralēlā pasaule, kurai par godu tad grāmata ir nosaukta 1Q84. Paralēlā pasaule gan nav īsti paralēla, jo ir tikai viena realitāte.

Grāmatas mīnuss ir stāsta pārlieku lēnā attīstība, kas neizbēgami noved pie garlaicības lasītājā. Nu ir jau interesanti lasīt varoņu ikdienas rutīnas, sarunas ar citiem cilvēkiem, bet ne jau tūkstoš lapaspušu garumā. Bet to varētu pieciest, ja vien nebūtu atkārtošanās. Vieni un tie paši notikumi tiek pārstāstīti no tā paša varoņa, pilnīgi ar tādu pašu interpretāciju vairākas reizes. Šī lieta ir sastopama tik bieži, ka rodas jautājums, vai grāmatai maz ir bijis redaktors pirms publicēšanas. No šiem pārstāstiem nav absolūti nekādas jēgas un sižetam papildus, izņemot iestiepšanu viņi neko nedod.

Kopumā lasīt var un, ja esi pieradis pie grāmatām, kur notikumi risinās gliemeža ātrumā, tad nav ne vainas. Man gan gribējās nedaudz vairāk dinamisma, mazāk nevainīgu ieņemšanu un viltīgākus pretiniekus. No zinātnes viedokļa planētu sistēma, kurā figurē divi pavadoņi, mēness lielumā, rezultētos ar ~6 reizes stiprākiem paisumiem un bēgumiem, paaugstinātu vulkānismu, lēnāku zemes rotāciju un citām lietām, kas nemaz neļautu tai Japānai izskatīties kā mūsējai. Labi, varbūt divi mēneši ir tikai simbolisms un man nevajag visu uztvert tik burtiski. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja sāc lasīt, tad izlasi visas trīs daļas uzreiz.