5. jūnijs

Šodien mums ir ieplānots viens varens pārgājiens, pēc tam, vadoties no apstākļiem, pareizāk sakot no Matīsa garastāvokļa, iespējams, aizšausim vēl uz kādu aizu. Bet no sākuma iekožam brokastis, sasmērējam līdzi ņemamās sviestmaizes un dodamies uz Bohiņas ezeru.

Ezers tiek uzskatīts par vienu brīnišķu vietu. Ne pa velti vietējiem ir leģenda, ka dieviņš reiz esot dalījis cilvēkiem vietas, kur dzīvot. Visi tad nu izvēlējušies. Tikai Bohiņas iedzīvotāji esot kautri stāvējuši maliņā. Redzot tādu kautrīgumu, dieviņš esot nolēmis tiem piešķirt visskaistāko vietu uz zemes un nometinājis to Bohiņas ezera krastos. Bohinj jau arī ir atvasinājums no vārda dievs. Nu nezinu, vai nu tas ezers tiešām ir visskaistākais pasaulē – ejam skatīties. Lai tiktu līdz ezeram, mums kāds puskilometrs līdz viņam jāiet, varētu jau braukt ar opeli, bet izlemjam iet kājām. Iznākot ārā atklājas, ka te tiešām ir kalni. Vakar lietū tos nemaz nevarēja redzēt. Diena ir saulaina, un solās būt karsta. Lēnu garu dodamies ezera virzienā, pa ceļam ievērtējam velonomas punktus.

Ezers patiešām ir skaists, ar dzidru ūdeni, kurās peld foreļveidīgas zivtiņas, smuku skatu uz kalniem un nelieliem mākonīšiem, kas atspīd ezera ūdenī, radot iespaidu, ka pasaules fraktāļa daba nemaz nav izdomājums, bet realitāte.

Patusējam uz tiltiņa, pabaudām skatu un dodamies mežā. Sākumā taka izskatās daudzsološa, tā ir asfaltēta. Un ceļš, izskatās, būs visai viegls, pēc kāda laika gan tas kļūst par nelielu akmeņainu taciņu, kas ved cauri mežam un klinšu bluķīšiem. Nekur neskrienam un lēnā garā dodamies gar ezera krastu. Mums priekšā taku forsē skolēnu brigāde, tie bļaustās pa visu mežu pat pārkliegdami govju māvienus.

Te tāpat kā Šveicē ir mode govīm uzkārt kaklā zvaniņu. Laikam, lai slaucējam vieglāk tai mežā atrast. Par govju klātbūtni liecina arī nopļekātais ceļš, kas gājējam liek būt īpaši uzmanīgam, ja vien viņš nevēlas iedzīvoties specifiskā smakā uz kādu laiku. Skati ir smuki, un laiks rit ātri.

Matīss laiku pa laikam ar savu līdzpaņemto plastmasas āmuriņu izklauvē takas malas akmeņus, lai noskaidrotu, kas tur dzīvo rūķīši vai zaķi. Diezgan aizraujoša nodarbe, zaķi gan, izskatās, ir pārsvarā. Veikuši aptuveni trīs ceturtdaļas ceļa, pamanām nelielu pludmalīti un nolemjam tur atpūsties. Atpūta sevī ietver cepumu ēšanu un zivju barošanu ar tiem pašiem cepumiem. Izskatās, ka zivis cepumus nesmādē un ir gatavas to dēļ piepeldēt pat rokas stiepiena attālumā. Matīss tiek apmācīts cepumu mešanā un zivju barošanā. Beigās gar krastu cēli nopeld sešu noslīkušu peļu kāsis. Saprotam, ka nu ir laiks iet. Turpmāk Slovēnijā visus objektus mērīšu noslīkušās žurkās.

Mūsu nākamais galapunkts ir laivu piestātne, kur regulāri atiet motorlaivas, kas mūs aizvedīs atpakaļ uz Ribžev Laz. Bet lai tur nokļūtu, mums ir jāšķērso upe un jāatrod tilts. Kas raksturīgs Slovēnijai, te praktiski nav nekādu virzienu norāžu. Jāiet pēc izjūtām. Meklējot tiltu, noskatāmies kā bariņš ar skolniekiem, tikuši līdz upei, entuziastiski met tajā iekšā akmeņus. Pēc kāda laika atrodas arī tilts, tur pat netālu ir arī spēļu laukums, kurā Matīss var kādas pārdesmit minūtes paspēlēties, kamēr nesāk apmētāt vietējos bērnus ar koka skaidām, saprotam, ka nu mums ir laiks doties tālāk.

Laivu piestātnē mums ir jāpagaida piecpadsmit minūtes līdz reisam, nolemjam nedaudz iekost. Te mums uzbāžas viena īpaši nekaunīga pīle, kas maizes gabala dēļ ir gatava uzlaisties pat uz pleca. Kā novērojam vēlāk, arī pret laivu nav nekāda cieņas, tā tiek ņemta uz abordāžu, ka nemetas.

Sakāpjam laivā, nopērkam biļeti un atpakaļceļā mums tiek izstāstīta tā leģenda par Bohiņas ezeru. Tikuši krastā dodamies uz mājām iekost pusdienas. Mēs ar Matīsu mājās esam pirmie un sākam vārīt makaronus. Tad visiem brīvais laiks, lai atpūstos un izlemtu uz kuru aizu doties. Nolemjam doties uz Pokļukas aizu.

Pa ceļam iegriežamies Bledā un apskatām ezeru saules gaismā. Tad Ivara vadībā dodamies meklēt Pokļukas aizu. Lieki piebilst norādes te ir minimālas, ceļu, izskatās, lieto labi, ja pāris reizes dienā, un reizēm rodas šaubas, vai vispār esam uz pareizā ceļa. Beigu beigās nonākam stāvlaukumā, kur skaidri un gaiši uzrakstīts – Pokļukas aiza. Tagad tikai jāsaprot, pa kuru ceļu jādodas uz to aizu, jo opcijas ir divas. Papētām karti un izvēlamies pareizo. Matīss iet atsakās, un vectēvs viņu nes. Šī ir šajā ceļojumā ekstrēmākā taka. Tūristu nav vispār. Takas sākumā vietējie mežcirtēji simts metrus augstāk cērt mežu. Nekādas brīdinājuma zīmes par krītošiem kokiem uz galvas nav izliktas. Ejam gan uzmanīgi.

Taka praktiski nav samanāma, dodamies pa strauta gultni, tad rāpjamies pa akmeņu krāvumiem. Un jo tālāk ejam, jo vairāk es domāju, kāda velna pēc mēs šai čuhņā stiepām līdzi Matīsu, un kā mēs viņu nostiepsim lejā. Tā jau smuki, augstas drūmas klintis, nofotografēt ar savu ziepjutrauku neko lāga nevaru, par tumšu un zem kājām jāskatās. Jo tālāk ejam, jo grūtāks ceļš paliek.

Beigās nonākam pie neliela laukumiņa, kur aprakstītas vietējās paparžu pasugas, bez ne kādām norādēm, kur tad un cik tālu ir tā Pokļukas aizas šaurākā vieta. Nekas, lienam augstāk līdz nākamajam infopunktam, kas arī ir netālu no tās šaurās vietas. Lai tur nonāktu mums pa nelielu serpentīniņu jāuzlien, kādus desmit metrus augstāk, tad pa klints malā izbūvētu tiltiņu jāaizkuļas līdz kāpnēm. Tur kāpjot augšā tad arī nonākam tai šaurākajā vietā, un ko tu domājies uz tām trepēm, pārsimts metru augstumā virs jūras līmeņa mētājas noslīkusi pele, tikai viena. Super!

Izlienot cauri aizai nonākam smukā paparžu pļaviņā. Atpūšamies un dodamies atpakaļ. Tā ka Matīsu nest nevienam vairs negribas, es ar viņu sarunāju, ka viņš izvedis tēti ārā no meža. Puika iet palēkdamies, vedot mani aiz rokas, sakot, lai nebaidoties, viņš ceļu zinot un mani izvedīšot saulītē uzņemt D vitamīnu. Nav slikta loģiskā ķēdīte priekš trīsgadīga puišeļa. Pa ceļam vēl satiekam divus austriešu pensionārus, kas arī meklē aizu, padalāmies pieredzē un dodamies tālāk uz mašīnu.

Lieki piebilst – ārā tiekam veiksmīgi un varam doties atpakaļ uz apartamentiem, pa ceļam vēl iegriežamies bodē – nopērkam olas. Vakarā palasu grāmatu, iedzeru vietējo aliņu, panašē un dods gulēt. Rīt mums plānots garš izbrauciens.

a title=”Bohiņas ezers tālais gals 2 by asmodejs, on Flickr” href=”http://www.flickr.com/photos/asmodejs/7621025742/”