Navigate / search

The Blade Itself (The First Law: Book One) by Joe Abercrombie

The Blade Itself

Lūk, domāju, nez vai tā varētu būt, ka pa īstam mani spēj aizraut tikai krievu valodā rakstītā fantasy. Cik bija nācies lasīt darbus angļu mēlē, tur lielākoties dominē vecie labie elfi, rūķi un citi standarta mošķi. Nav jau slikti, tomēr iegādes cenas visai atšķiras, un krievu valodā arī lasās par pāris procentiem ātrāk. Laiku pa laikam jau izdodas atrast kādu labu autoru, kas spēj izpatikt manai piezemētajai gaumei un nespiež uz rūķu un elfu savstarpējo konfliktu, nemaz negribu runāt par vampīriem. Šo autoru man ieteica kāds bloga lasītājs komentāros. Iepirku un sāku lasīt.

Tātad pasaule ir ar visnotaļ standarta vēsturi, senos laikos viņa radīta, radītājam bijuši pāris dēli, kas laika gaitā sakašķējušies savā starpā un uztaisījuši vienu lielu karu. Rezultātā no vecajiem laikiem pāri ir palikušas tikai drupas un saujiņa ar burvjiem, kas, ievērojot labākās žanra tradīcijas, savu praktiski bezgalīgo mūžu īsina mēģinot atriebt cits citam senus nodarījumus. Cilvēki viņu spēlēs ir tikai instruments, bet viņi to lielākoties nemaz nenojauš. Cilvēki dzīvo savienībā (uz kādas vecas impērijas bāzes uzstutēts veidojums), Impērijā (kaut kas līdzīgs mūsdienu musulmaņiem) un pārējās zemēs, mazās karalistēs, kuras rodas un pazūd diezgan ātri. Tā nu vienam magam ir izdevies tikt pie kloķiem Impērijā, viņš, protams, ir arī lielākais pasaules ienaidnieks. Viņš ir pārkāpis Otro likumu, neēst cilvēka miesu. Tas acīmredzot viņam palīdz palielināt savas maģijas spējas, bet tajā pat laikā jaukt robežu starp dēmonu un parasto pasauli.

Grāmatā ir kādi pieci galvenie varoņi un vēl pāris parādās epizodiski. Katrs no viņiem stāsta notikumus savā nodaļā. Sākumā viņu ceļi nemaz nepārklājas. Logens Deviņpirkstis, tikko ir dabūjis pa galvu no Šankām (tāda lokālā pikeantropu cilts), padzīts no Ziemeļu karaļvalstīm, klaiņo pa mežu un domā ko darīt tālāk.

Kapteinis Jezal dan Luthar savukārt ir bagāts švīts un oficieris, kas savas dienas vada trenējoties ikgadējam paukošanas čempionātam un kļūtu par čempionu, tas viņam palīdzētu karjerā un nestu slavu. Kādēļ viņam vajadzīga slava, viņš pats lāga nesaprot, bet negribas pievilt savu tēvu un ieriebt brāļiem.

Inkvizitors Glotka jau reiz bijis čempions un kara varonis. Slava gan viņam nav nākusi labumā, pāris gadus nosēdējis Impērijas cietumā viņš atgriezies mājās kā kroplis, kuram katra kustība sagādā sāpes. Kur lai tāds cilvēks liekas, skaidrs, ka inkvizīcijā, jo viņš tak vadošās metodes ir apguvis uz savas ādas. Varētu šķist ka vīriņš ir sadists, bet tā nav atšķirībā no vairuma kolēģu viņu tiešām interesē valsts interešu aizstāvība.

Un, protams, vecais mags Bayaz. Te neliels spoileris, viņš visu to putru ar dieva dēlu karu arī ir ievārījis un šķietami labsirdīgā večuka motīvi pirmajā grāmatā nemaz nebūs skaidri, vismaz man. Es viņu turu aizdomās, un viņa audzēknis ar man šķiet nav tas puika, par kuru viņš izliekas. Bayaz jūt ka briest ziepes, viņa konkurents cenšas iekarot savu pasauli a šis sēž savā Ziemeļu pilī. Tā nu Bayaz sāk rīkoties, un pirmā lieta ir savas autoritātes atgūšana Savienībā. Tur viņš nav bijis tik ilgu laiku, ka vairs netiek ņemts pa pilnu.

Kopumā laba grāmata, visi varoņu ceļi laika gaitā savijas un viens otru ietekmē. Varoņiem ir novērojama arī attīstība, viņiem ir savi motīvi un pārdzīvojumi. Nevis standarta, re, kur ļaunums galvu pacēlis, davai sadosim viņam iekšās. Varoņiem lielākoties pārmaiņas nemaz tā negribas, bet apstākļi spiedīgi, priekšnieki dusmīgi un nākas darīt lietas, no kurām labāk turēties pa gabalu. Cik noprotu tagad viņai ir iznākušas veselas trīs daļas? Pats esmu izlasījis tikai pirmo, un ceru tuvākajā laikā tikt galā ar pārējām. Sižets ir pietiekami spraigs, la es savu naktsmiegu vidēji saīsinātu par stundu, un man tā šķistu laba apmaiņa 9 no 10 ballēm.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website