Navigate / search

Slovēnija I

3. jūnijs

Šogad mums ir plāns aizbraukt uz Slovēniju un apskatīties, kas tur atrodams. Man, pavisam godīgi, nav ne mazākās nojausmas, kas tur īsti atrodas, un vai maz tur ir vērts kulties prom. Maija gan apgalvoja, ka tur ir vērts aizbraukt, jo tur esot daudz smukas vietas, kalni, aizas, alas un ezeri. Tā nu ziemas laikā ceļojums tika izplānots, un varējām doties.

Pirmās dienas plāni ir visai pieticīgi – aizdoties uz Budapeštu un tad ar mašīnu aizbraukt jau uz Slovēnijas pilsētu Mariboru, kur mums ieplānotas pirmās naktsmājas. No rīta sakravājam mantas un dodamies uz lidostu. Mašīnu atstājam vienā no lidostas stāvvietām un sākam iečekošanās procedūru. Mums gan ir tikai jānodod bagāža, bet rindā pastāvēt nākas. Matīss ir jau nedaudz piebesījies, nolemjam vēl ceļakājai aiziet uz Lidiņu paēst. Matīsam ēšana nekad nav patikusi, viņš ciest nevar, ja citi ēd, un dara visu, lai šo procesu pārtrauktu. Tā nu kamēr citi ēd mēs ar Matīsu klaiņojam pa lidostu, paskatāmies lidmašīnas, bet ar laiku tas piegriežas, un nolemjam iet paēst arī paši.

Drošības kontroli izejam bez problēmām, iepērkam Matīsam siltu pienu katram gadījumam un dodamies uz lidmašīnu, kas mūs vedīs uz Budapeštu. Matīsam Budapešta jau sen ir bijusi apsēstība. Pēdējā laikā viņš par to vien runāja, kā brauks uz Budapeštu. Šodien viņam būs reāla iespēja to piepildīt. Lidošana notiks ar Bomabrdier lidmašīnu, Maija nez kādēļ par to ir sajūsmā. Es neesmu – man turbopropelleri nekad nav patikuši to skaļuma dēļ. Matīsam tiek vieta pie loga, tad nu viņš var novērot visu pacelšanās procedūru un pat riteņu ievilkšanu. Tad vēl pa ceļam iekuļamies turbulences zonā, lidmašīna laiku pa laikam nosimulē brīvo kritienu. Dažos pasažieros tas izraisa paniku, Matīs smejas un rāda lidmašīnai „nu, nu, nu”, lai nekutina viņam vēderu.

budapeštas lidosta

Budapeštā bagāžu sagaidām necerēti ātri. Kamēr aizvelkamies līdz bagāžas saņemšanas lentai, tur vairs palikusi tikai mūsu soma. Nu ir laiks savākt iznomāto mašīnu. Ar mašīnām bija grūti, tā kā mēs ielidojām Ungārijā, bet grasījāmies doties uz Slovēniju standarta globālie mašīnu nomas punkti neko jēdzīgu nespēja piedāvāt. Līdz ko mašīna atstāj Ungāriju, par katru pavadīto dienu ārzemēs jāpiemaksā neadekvāti augsta cena. Tādēļ esam izšķīrušies par labu kādam vietējam iznomātājam, kurš mašīnu ir gatavs iznomāt par sakarīgu cenu.

opelis

Aizgājām līdz mašīnai, Matīsam pirmais jautājums bija: “Kur mēs brauksim ar tādu Opeli?”. Jā, mums bija trāpījies padzīvojis Opelis Astra, baltā krāsā un visai palietots. Bet nekas, sēdāmies vien iekšā un sākām braukt.

ungārijas āres

Kā jau vienmēr mūsu ceļus plānoja Ivars, un šajā jomā nekādas problēmas rasties nevarēja. Iesākumā neapstājoties izbraucam cauri pašai Budapeštai. Gan jau, ka te ir vietas, kuras ir vērts apskatīt, bet nu nekas, citreiz. Tad izkuļamies uz autostrādes un sākas mūsu pārbrauciens uz Mariboru. Tas ar visām piestāšanām benzīntankos aizņem mums aptuveni četras stundas. Opelī lāga darīt nav ko, tik karsts, ka pat uz grāmatas lasīšanu nevelk. Ungārijas pusē laiku pa laikam var uzmest acis viņu lielākajam ezeram Balatonam. Te ir vieta pārdomām, vai ungāriem ir sava kara flote vai tomēr nav, jo tas Balatons tomēr ir nejēdzīgi garš. Matīss laiku izmanto lietderīgi un nosnaužas. Slovēnijas Ungārijas robežu, kā jau tas mūsdienu pasaulē pieņemts, nemaz lāga nepamanām. Uz kartes tā izskatās iespaidīgāk, kā plata sarkana līnija, dabā te ir tikai uzraksts.

Maribora

Tikuši līdz savam hotelim, kur mums pienākas apartamenti, mēs atduramies pret reālu problēmu – nevaram atrast recepciju. Viņa ir, bet durvis ciet. Tad nu ejam iekšā pa durvīm, kas vaļā, cauri virtuvei un vēl dažām telpām, un beigās nonākam recepcijā. Tur dabūjam atslēgu no mūsu apartamentiem, kas ir pāris jumtistabiņas. Nedaudz pārkravājam mantas, un Matīss ar vecvecākiem dodas uz bērnu laukumu, kas atrodas hoteļa teritorijā. Tur ir slīdkalniņš, visādi kāpjamie un pats galvenais hokejs, vismaz Matīsa izpratnē. Mēs gan to sauktu par mini golfu. Mini golfs kļuva par galveno vakara spēli. Tā kā bumba ir tikai viena, tad lielākoties spēlē tikai Matīss.

Zigfrīds no viesnīcas personāla noskaidrojis, ka tepat kilometra attālumā esot picērija, nolemjam tur aizdoties pēc vakariņām. Kāpjam Opelī un braucam meklēt. Ieraudzījuši maķīti, nospriežam vairāk neko nemeklēt, paņemam ēdamo turpat un dodamies atpakaļ. Pēc vakariņām arī es beidzot dabūju iespēju paspēlēt mini golfu. Visai neveiksmīgi. Iesitu vienīgo bumbu apstādījumos un kādas desmit minūtes to meklēju bez panākumiem. Beigu beigās dabūjām autsorsēt Maijas mammu, kas bumbu atrada uzreiz, bet, nu labi, viņa tomēr ir dārznieks.

baznīca

Visu laiku pa teritoriju staigāja arī padzīvojusi tantiņa. Matīss nez kādeļ šo visai laipno cilvēku nosauca par Slovēnijas raganu. Pirms gulēšanas palasīju grāmatu un likos uz auss. Viss būtu forši, ja tā jumta istabiņa pa dienu nebūtu tā piekarsusi, ka pat atvērts logs nelīdzēja. Slovēnijai gan ir bonuss, tur nav neviena oda.

The Invisible Hook: The Hidden Economics of Pirates by Peter T. T. Leeson

The Invisible Hook by Peter T. T. Leeson

Šo grāmatu iepirku pirms daudziem gadiem, iespējams, ka pirms kādiem četriem. Saintriģēja grāmatas nosaukums. Neredzamais āķis, pirāti, ekonomika. Domāju, tam ir jābūt kaut kam labam. Iesāku lasīt un pēc pusstundas man grāmata apnika, lasīšana tika pārtraukta uz nenoteiktu laiku. Šovasar saņēmos un grāmatu izlasīju.

Grāmatā, kā jau var noprast pēc nosaukuma, autors mēģina izskaidrot pirātu ekonomiku. Te ar pirātiem ir domāti reāli kuģu aplaupītāji. Pirātu ekonomika atšķirībā no valstu makroekonomikām nav cenas regulēšana ar piedāvājumu un pieprasījumu. Te ir vairāk, kas ir, to ņem, kam var, tam uzbrūk. Galvenais jautājums ir – kā cilvēki, kas lielākoties uz brīvprātības pamata ir pievienojušies pirātiem, spējuši organizēt savas darbības. Atbilde ir viena – peļņas maksimizācija. Peļņa bija padarījusi pirātus par vienu no demokrātiskākajām sabiedrībām astoņpadsmitā gadsimta beigās. Kapteiņi tika ievēlēti vēlēšanās, viens cilvēks – viena balss. Visi pirāti parakstīja tādu kā kuģa Konstitūciju, kapteinim nebija absolūta varas, pirāti rūpējās par sava zīmola uzturēšanu. Laba slava nozīmēja, ka tirgotāju kuģi mazāk pretosies, tas savukārt samazināja iespējamos cilvēkresursu zaudējumus.

Bija jau kapteiņi ar izbirušām skrūvītēm, tomēr tie ilgi biznesā nenoturējās, jo atradās kāds cits viņa aizstājējs. Bet nu tirgotāju kapteinim, kas slikti izturējās pret savu komandu, gan nebija ieteicams nonākt pirātu nagos. Lielākā daļa no pirātiem reiz bija bijuši tirgoņu kuģu apkalpēs. Lielākā daļa no turienes notinās tieši neciešamo apstākļu dēļ, tādējādi sastopot kādu bijušo matrozi, diezgan bieži sanāca lasīt zarnas pa visu klāju. Tas viss kopumā netieši uzlaboja tirdzniecības kuģu kapteiņu attieksmi pret savām apkalpēm. Grāmata atklāj arī, ka lielākā daļa tas ko mēs no Holivudas filmām esam uzzinājuši par pirātiem, ir totāls izdomājums. Viņu galvenais mērķis nebija dzert un dragāt pa jūru karojot ar karakuģiem, viņiem galvenais bija peļņa.

Grāmatas būtisks trūkums ir ekonomikas apskate tikai līdz brīdim, kad krava tiek nolaupīta un laupījums sadalīts. Naudas gadījumā viss būtu skaidrs, katrs tērē kā grib. Bet kas notiek ar salaupīto preci, kādi ir to sadales kanāli, kā tur notiek peļņas maksimizācija? Tas nav apskatīts vispār nemaz. Manuprāt, pirātu ekonomikas atšķirība nemaz nav tik liela kā autors to zīmē. Tas drīzāk ir mikroekonomikas speciālgadījums, kur daudzi indivīdi nonāk lielveikalā, kurā visas preces ir par brīvu, bet ierobežota vieta iepirkumu groziņos.

Autors savu stāstījumu balsta uz astoņpadsmitajā gadsimtā izdotajām grāmatām par šo tēmu, tas ir par pirātu ikdienas dzīvi un sadzīvi. Diemžēl viņa rakstītais teksts nebūt nav padevies interesants un saistošs. Autors ir centies, vietām sanāk, bet kopumā man bija sevi reāli jāpiespiež izlasīt šo grāmatu līdz galam. Augstskolas gados lasīt Hal Varian mikroekonomikas grāmatu man šķita daudz saistošāk, nekā šo grāmatu. Un tas neskatoties uz faktu, ka te nav neviena vienādojuma vai formulas. Te vairāk tādi pārspriedumi ar nelielu pirātu glorificēšanu. Nebūtu slikti, ja šiem pārspriedumiem bez sakarīga pārstāsta pamatojumā būtu arī kāds teorētisks pamatojums. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Iesaku lasīt tikai totālām ekonomikas teoriju mīļotājam, kas nevairās arī no speciālgadījumiem.

 

1Q84 by Haruki Murakami

1Q84

Uz šo grāmatu skatījos visai ilgi un domāju: lasīt vai nelasīt. Parasti es atturos no dižpārdokļu lasīšanas, jo parasti nekas dižs tur nav atrodams. Beigās tomēr padevos un izlasīju visu triloģiju vienā piegājienā. Arī rakstīšu par visām uzreiz, jo radās priekšstats, ka grāmatas sadalītas trīs sējumos vairāk mārketinga un peļņas maksimizācijas dēļ nevis dēļ satura.

Grāmatā notikumus mums vēsta no trīs dažādu varoņu skatupunktiem, te ir Aomame (vārds latviski nozīmētu zaļie zirnīši) fitnesa trenere un brīvajā laikā algota slepkava, kas nogalina vīriešus, kuri ir darījuši pāri sievietēm. Tengo – novelists iesācējs, pats neko lāga nav publicējis, bet ir dažos projektos piedalījies, kā cita autora darbu uzlabotājs. Ušikava – cilvēks ar visai nepatīkamu ārieni, kas strādā par privātdetektīvu, ļoti laba loģiskā domāšana, bet pavisam švakas socializācijas spējas.

Grāmatas centrālā lieta ir novele, kas nosaukta „Gaisa kūniņa”. To ir sarakstījusi kāda Fuka Eri, kas savulaik dzīvojusi noslēpumainā sektā. Stāsts ir visai primitīvas, taču ļoti aizraujošs un Tengo redaktors Komatsu nolemj šo grāmatu izdot, lai to paveiktu, Tengo grāmata ir nedaudz jāuzlabo. Skaidra lieta, ka ne viss ir tik vienkārši kā iesākumā liekas, stāsts sevī ierauj gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē visus personāžus, un pamazām viņu atsevišķie stāstījumi kļūst par vienu.

Grāmatas pluss nenoliedzami ir detalizētie varoņi, mēs par viņiem uzzinām praktiski visu, kas mums ir jāuzzina un pat vairāk. Notikumiem attīstoties, mums tiek pavēstīts par daudzām viņu biogrāfijas detaļām. Bet nu tas jau no Murakimi nav nekas neparasts.  Darbības norises vieta ir 1984. gada Japāna ar visām tās reālijām, no nereālās pasaules te ir tikai sekta un Mazie cilvēki ar savu Gaisa kūniņu/-ām. Ir arī paralēlā pasaule, kurai par godu tad grāmata ir nosaukta 1Q84. Paralēlā pasaule gan nav īsti paralēla, jo ir tikai viena realitāte.

Grāmatas mīnuss ir stāsta pārlieku lēnā attīstība, kas neizbēgami noved pie garlaicības lasītājā. Nu ir jau interesanti lasīt varoņu ikdienas rutīnas, sarunas ar citiem cilvēkiem, bet ne jau tūkstoš lapaspušu garumā. Bet to varētu pieciest, ja vien nebūtu atkārtošanās. Vieni un tie paši notikumi tiek pārstāstīti no tā paša varoņa, pilnīgi ar tādu pašu interpretāciju vairākas reizes. Šī lieta ir sastopama tik bieži, ka rodas jautājums, vai grāmatai maz ir bijis redaktors pirms publicēšanas. No šiem pārstāstiem nav absolūti nekādas jēgas un sižetam papildus, izņemot iestiepšanu viņi neko nedod.

Kopumā lasīt var un, ja esi pieradis pie grāmatām, kur notikumi risinās gliemeža ātrumā, tad nav ne vainas. Man gan gribējās nedaudz vairāk dinamisma, mazāk nevainīgu ieņemšanu un viltīgākus pretiniekus. No zinātnes viedokļa planētu sistēma, kurā figurē divi pavadoņi, mēness lielumā, rezultētos ar ~6 reizes stiprākiem paisumiem un bēgumiem, paaugstinātu vulkānismu, lēnāku zemes rotāciju un citām lietām, kas nemaz neļautu tai Japānai izskatīties kā mūsējai. Labi, varbūt divi mēneši ir tikai simbolisms un man nevajag visu uztvert tik burtiski. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja sāc lasīt, tad izlasi visas trīs daļas uzreiz.

The Long Earth by Terry Pratchett and Stephen Baxter

The Long Earth by Terry Pratchett and Stephen Baxter

Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka esmu Prečeta  fans, esmu izlasījis lielāko daļu no viņa darbiem. Šo grāmatu ar iepirku, tiklīdz uzzināju par tās eksistenci. Un izlasīju jau tās iznākšanas dienā.

Tātad cilvēce ir sasniegusi jaunu līmeni. Izrādās, ka tepat blakus eksistē miljardiem paralēlas Zemes, kuras ir līdzīgas mūsējais tikai bez cilvēkiem. Viss, kas ir vajadzīgs, lai turp nokļūtu ir Soļotājs, mājas apstākļos izgatavojams aparāts, kas sastāv no pāris vara vadiem, trīs virzienu slēdža un kartupeļa kā enerģijas avota. To visu smuki iepakojam kastītē, un nav vairs nekādu šķēršļu, lai soļotu pa paralēlajām Zemēm. Noklikšķini slēdzi uz Rietumiem vai Austrumiem, un esi jau paralēlajā pasaulē, ja pret soļošanu ir alerģija, tad nāksies vien nedaudz pavemt, bet pēc pāris minūtēm atkal būsi gatavs ceļojumam. Vienīgais nedrīkst ņemt līdzi neko, kas satur dzelzi. Skaidra lieta, ka uz Zemes neviens nav gatavs šādiem notikumu pavērsieniem, cilvēki pamet darbus un dodas kolonizēt jaunas zemes, kur pilnībā var iztikt izmantojot parasto medīšanas un vākšanas metodi.

Grāmatas galvenais varonis Džošua ir dabisks soļotājs, viņam nemaz aparāts nav vajadzīgs, viņš spēj to izdarīt tāpat un vēl viņam nepatīk, ja uz pasaules bez viņa ir vēl kādi cilvēki. Tā nu viņš ir pasauļu pētnieks vienpatnis, kas laiku pa laikam palīdz kādam nelaimē nokļuvušam cilvēkam, līdz viņš sastop Lobsangu. Lobsangs, datorā reinkarnējusies tibetieša apziņa, kas pēc būtības ir vienas no lielākās Zemes korporācijas neformālais vadītājs. Lobsangs piedāvā Džošua doties ceļojumā uz Zemi 1000 000 un, ja iespējams, vēl tālāk.

Ko lai saka? Ideja, lai arī ne jauna, ir brīnišķīga. Daudzās pasaules uzbur prātam neaptveramas perspektīvas. Lai arī visas viņas ir tā pati mūsu Zeme, tomēr katrai ir šādas tādas atšķirības un, jo tālāk tās ir rindā no mūsu realitātes, jo atšķirīgākas tās ir. Te ir dažādi dzīvnieki, meteorītu iznīcinātas pasaules, pasaules ledus laikmetā, atrodami arī elfi un troļļi. Savdabīgas pussaprātīgas rases, kas arī prot soļot cauri realitātēm. Lielākoties viņiem nav nekādas daļas gar cilvēkiem, bet satiekoties iznākumi var būt dažādi no slaktiņiem līdz mēģinājumiem vienam otru izprast.

Es šo grāmatu sauktu par labas idejas ieskicējumu. Viņā ir daudz detaļu, bet trūkst kaut kāda mērķa un sakarīga sižeta. Sanāk tāds bezgalīgais ceļojums, kur fragmentāri tiek aprakstīts pieredzētais. Tas viss lasīšanu padara tādu vienmuļu un vietām pat neinteresantu. Nav arī Prečetam raksturīgā humora un daudzo atsauču uz mūsdienu reālijām. Stāsts nav slikts, bet neradīja tādu pabeigtības un pārdomātības iespaidu. Laiku pa laikam tiek iestarpināti tādi īsstāstiņi, kas atspoguļo jaunās Zemes dzīves reālijas, tie gan ir noslīpēti un jauki, bet lielākoties absolūti nepiesaistīti sižetam. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var, bet, ja nesanāk, var neuztraukties.

 

%d bloggers like this: