Navigate / search

The Passage by Justin Cronin

The Passage

Kārtējā pāri par septiņsimt lapaspusēm garā novele. Par šo grāmatu uzzināju nejauši no kāda Zvaigznes ABC tvīta, ka šamie šo taisoties izdot. Domāju: paskatīšos tuvāk. Paskatījos un nolēmu iepirkt, sen nekā no vieglās literatūras nebija lasīts.

Grāmatas galvenais varonis ir meitenīte vārdā Amy (domāju ka latviski būtu Eimija). Viņa ar neko īpaši neizceļas, ja nu tikai ar to, ka viņu māte atstājusi pie mūķenēm, un nevienam nav ne jausmas, kas viņa ir. To nolemj izmantot kāds no ASV militāristu zinātniski pētnieciskais institūts, kas viņu pievāc saviem eksperimentiem. Visu laiku viņi eksperimentējuši ar uz nāvi notiesātajiem, nu ir pienācis laiks bērniem.

Eksperiments pēc savas būtības ir pavisam vienkāršs – ar vīrusa palīdzību pārvērst cilvēku nemirstīgā, ātrā un praktiski nenogalināmā būtnē, izveidojot superkareivjus. Tomēr kā jau vienmēr kaut kas noiet greizi, un eksperimenta objekti nokļūst brīvībā, iznīcinot pasauli, kādu to mēs pazīstam.

Grāmatu kritiķi bija salīdzinājuši pat ar Kinga „The Stand”, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ es izšķīros par labu tās iegādei. Un ko lai saka – pirmās 250 lapaspuses ir vienkārši labas. Reāli aizrauj gan stāsts, gan personāži. Lasi un priecājies par labu grāmatu. Un tad pēkšņi visi notikumi sāk risināties 90 gadus pēc cilvēces daļējas izzušanas. Personāži pavisam jauni, vide jauna un tu, lasītājs, samulsti. Rodas jautājums, kādēļ man tagad pēkšņi jājūt līdzi šiem pilnīgi svešiem personāžiem? Arī rakstīšanas stils nez kādēļ kļūst sliktāks, un visi notikumi sāk atgādināt pasaku ar daudz laimīgām sakritībām.

Tagad būs daudz spoileru. Tātad šī grāmata faktiski ir par vampīru apokalipsi. Arī šie vampīri pa dienu guļ un pa nakti medī cilvēkus. Deviņus nogalina un desmito piepulcē savam pulkam. Cilvēki ir praktiski iznīcināti un siltasiņu dzīvnieki ar. Lielākā daļa notikumu risinās Kolonijā, kas gaida Armijas atgriešanos, jau gandrīz simts gadus. Izklausās forši! Bet izpildījums diezgan čābīgs, autors nez kādēļ uzskata par vajadzīgu pat otršķirīgiem personāžiem uzskaitīt visus viņa radu rakstus. Tas stāstam neko nedod, jo personāžu apēd vampīri, vai šis nomirst citā nāvē. Kaitina arī triks, vampīri aizvelk kāda brāli, māsu un tas pēkšņi atrodas. Un tā vairākas reizes, nu, ja beigts, tad beigts, kādēļ mākslīgi radīt neticamas situācijas ar atsaukšanu sižetā? Ceļojums uz Vampīru radīšanas laboratoriju gan bija puslīdz normāli aprakstīts, ja izmet ārā augstāk pieminētās lietas, kas praktiski līdz pašām beigām nodrošināja galveno varoņu nemirstību.

Tagad pozitīvās lietas. Neskatoties uz visu augstāk minēto, grāmata lasās ļoti labi, ka jau visas, kur sižetu uz priekšu dzen notiku spraigums. Protams, paiet laiks adaptācijai, kas rodas no kvalitātes krituma, pirmo daļu salīdzinot ar otro. Vampīrus telepātiski kontrolē viņu radītāji jeb Divpadsmit. Tie ir paši pirmie laboratorijas eksperimentu subjekti. Viņi nav tikai dumji asinssūcēji uz beigām var sākt saprast, ka viņi arī cenšas izdzīvot šajā pasaulē. Grāmata viennozīmīgi nevelk līdz „The Stand” līmenim. Drīzāk atgādina kādu no Makkamona apokaliptiskajiem darbiem.

Kopā grāmatu var lasīt dodu 7 no 10 ballēm. Iespējams, izlasīšu arī triloģijas otro grāmatu Ţhe Twelve”, kas iznāks rudenī. Cerams, ka te vampīri vairs negremdēsies savos iepriekšējās dzīves sapņos, bet  kooperēsies pret atlikušo cilvēku agresiju.

Comments

doronike
Reply

Ak, šitas ir par maniem draugiem vampīriem… interesanti. No tava teksta man radās agrāk neaktuāls jautājums: ko ēdīs vampīri, ja viņi 9 cilvēkus noslaktēs, bet desmito pārveidos? Kaut kāda nesaprātīga pārtikas politika, pie laba gala tas nenovedīs.

Asmo
Reply

Nu būs viņiem grūti ar barības bāzi un 40 miljoniem vampīrveidīgo radījumu, kas dzīvos Amerikas kontinentā, draud bada nāve. Tādēļ daži no viņiem veido cilvēku rezrevātus, nekā daudz jau neprasa tikai laiku pa laikam pāris cilvēkus. Bet kopumā problēma ar barību viņiem ir nepieciešama sižeta attīstībai.

Ms Marii
Reply

Man tā pārmešanās 90 gadus uz priekšu gan likās pašsaprotama. Jā sākumā ir mulšana par daudz dažādiem personāžiem un nav skaidrs, kuru atcerēties, bet kurš ir mazsvarīgs, bet tad es to visu iedomājos kā kāda cilvēka atmiņas vai grāmatā pieminētās konferences materiālus un viss nostājās savās vietās. Šis cilvēks dzīvo kopā vai pa ceļam satiek citus cilvēkus un piefiksē to, kas viņam šķiet svarīgs, viņu neinteresē vai lasītājs ko saprot. Jo tai pašā laikā nav taču nekādu sīkumainu aprakstu un papildus skaidrojumu, lai palīdzētu lasītājam saprast, kas notiek. Un tieši tas man patika.
Par tiem, kuri atrodas – manuprāt tas jau laicīgi vedina domāt, ka ar vampīriem viss nav tik vienkārši kā sākumā šķiet un, ka kolonijā mītošiem pēdējiem cilvēkiem varbūt ir maldīgi uzskati par aiz žoga esošo pasauli.

asmo
Reply

Man šķita, ka tos pēc deviņdesmit gadiem notikumus jau sarakstījis pavisam cits autors. Un tas man tai grāmatā nepatika visvairāk, lai gan viņu atzīstu par labu esam, un piekasīgs biju, jo pirmās lapaspuses man ļāva sacerēties uz kaut ko īpašu.

Un tā klavieru stumšana no krūmiem ar mani piebeidza, pazūd un tad izrādās neapēsts un tā visu laiku. Nē, nu var jau saprast viena vampīra teritorija un viņa savaigo asiņu plānam ir tikai viena koncentrēšanas vieta.

Otrajā grāmatā būs visa šī pasaule atklāta pilnībā un kolonijā dzīvojošiem tiešām ir maldīgs uzskats par pasauli.

Nu radu rakstu apraksti man laikam ir trauma no Bībeles :)

Leave a comment

name*

email* (not published)

website