Navigate / search

Before They Are Hanged: The First Law: Book Two by Joe Abercrombie

Before They Are Hanged

Šī ir otrā triloģijas grāmata. Varoņi ir palikuši tie paši, neviens vēl nav ņēmis galu. Karš ar Ziemeļiem ir ieguvis pavisam nopietnu pavērsienu, Savienība zaudē pirmajā kaujā, bet tas jau nenozīmē, ka viss jau ir beidzies. Glotka savukārt ir nosūtīts ievest kārtību Savienības dienvidu pilsētā Dagoska. Šo pilsētu apdraud Gurkish (gandrīz kā gurķi) Impērija. Savulaik savienība to no viņiem atkaroja un izveidoja savu priekšposteni. Lai nekrāmētos ar administrāciju, tā tika nodota tirgotāju lietojumā. Un nav ko slēpt, kad Glokta ierodas organizēt tās aizsardzību un noskaidrot sava priekšgājēja likteni. Stāvoklis ir visai bēdīgs, aizsardzības praktiski nav, kase tukša, bet ienaidnieks stiprs.

Bayaz savukārt turpina savu kvestu pēc kāda noslēpumaina artefakta, kas ļaus šim sakaut savu ekskolēģi vienos vārtos. Lai tur nokļūtu varoņiem ir jāšķērso reiz slavenas impērijas teritorija. No impērijas pāri ir palikušas tikai drupas un to pārvalda daudzi karalīši, kas sevi uzskata par tiešajiem impērijas mantiniekiem. Skaidra lieta, ka te bez konfliktiem neiztikt.

Kopumā grāmata turpina sižetu, kas iesākts iepriekšējā. Nekādas globālu notikumu eskalācijas vairs nenotiek. Galvenie motīvi ir vecas nesaskaņas un labi nodomi. Autoram ir izdevies labi sabalansēt action daļu ar varoņu piedzīvojumiem. Manuprāt, varoņi izveidoti diezgan labi, katram ir sava pagātne, kas ietekmē viņu šodienas lēmumus un rīcību. Ja nu vienīgais Bayaz māceklis, man joprojām paliek noslēpums, un man šķiet, ka viņš nebūt nav tas par ko izliekas. Citādi autoram nebūtu jēgas viņu visu laiku vazāt līdzi. Ir arī daudzmaz sakarīgi dialogi, kas varoņus padara par cilvēkiem nevis tikai lellēm, kas apveltītas ar superspējām vai nesalaužamu likteni.

Varētu teikt, ka šajā grāmatā notikumi sasniedz savu kulmināciju, un cerams, ka atrisinājums sekos pēdējā grāmatā. To iesāku lasīt, bet atliku uz vēlāku laiku, lai nepārsātinātu savu galvu ar šā autora daiļdarbu. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm par skaudro reālismu. Iesaku lasīt visiem fantasy faniem gan tiem kam patīk Troņu spēles, gan tiem, kas lasa ko vieglāku.

Рождение победителя by Артем Каменистый

Рождение победителя

Nu kā gan es varētu palaist garām un neizlasīt vienu no saviem mīļākajiem krievu fantastiskā bojevikā autoriem. Šī ir cikla Devītais trešā grāmata – pirmā „ДЕВЯТЫЙ”  un otrā „На руинах Мальрока” tika izlasītas jau agrāk.

Stāsts tas pats vecais. Dans, kas atsūtīts uz kādu paralēlu zemi kā devītais eksperiments objekts, cenšas izdzīvot jaunajos apstākļos. Kaut kādas apstākļu sakritības dēļ vietējie viņu uzskata par Sargu un puisim izdodas izsisties cilvēkos. Otrās grāmatas beigās viņš jau ir kļuvis par Malrokas baronu un liktos: laime pilnīga.

Šajā grāmatā viņam nākas karot ar cilvēkiem līdzīgu necilvēku rasi (lai cik tas smieklīgi neizklausītos), kurus sauc par demiem. Demi lielākoties nodarbojas ar pirātismu un vergu tirdzniecību. Par viņiem vispār ir visai maz informācijas. Dans savukārt pēc iepriekšējās grāmatas beigās aprakstītās megakaujas ir piebeidzis savu unikālo organismu un tagad vārguļo. Pie reizes arī mēģina atrast zāles un atjaunot veselību. Šī procesa laikā viņš nejauši uzzina par demu plāniem atņemt viņam baronisti. Te nu vīram ir jāsāk darboties.

Grāmatā joprojām labākās vietas ir tās, kur galvenais varonis gremdējas pārdomās par mūsu zemes dzīvē lasīto fantasy darbiem. Viņam ir reālas dusmas, ka neviens nepiešķir viņam superspējas un mega komandu, kas spēj nogalēt veselas armijas. Tā vietā viņam ir pāris simtu brīvprātīgo un daži desmiti īsti karavīri. Neviens no taktikas un pavēļu pildīšanas neko nejēdz, visi bakstās, bet ienaidnieks nesnauž. Skaidra lieta, ka varonis nedaudz liekuļo, jo viņa organisms spēj reģenerēties praktiski no jebkura ievainojuma, dod tik paēst. Kritiskos brīžos viņš pieslēdzas visuma mēroga Akaši grāmatai un spēj iegūt jebkura cita cilvēka pieredzi, teiksim stabuļu taisīšanā. Un, lai arī reti, klavieres no krūmiem laiku pa laikam tiek izstumtas. SPOILERIS. Lai lietas sabalansētu, autors novāc Dana iemīļoto, bet nu tas balansu neizlīdzina.

Kopumā labs lasāmais, labākajās žanra tradīcijās. Pluss vien par to, ka nav rūķu, elfu, burvju un citu pokemonu. Pluss par Dana sarga atribūtu papagaili. Tas ir rūdīts alkonauts, bet pilns ar dažādām dzīves gudrībām. Izteikumi no viņa nāk ārā Šveika līmenī. Kopumā sen nebiju neko no šīs sērijas lasījis, un lasīšanas process bija kaut kas līdzīgs dzeršanas atsākšanai pēc pāris gadu absistences. Kā nosēdos, tā izlasīju visu uzreiz. Grāmatai 8 no 10 ballēm, turpinājumu gaidīšu nepacietīgi.

Pavasarī pa Šveici II

18. maijs.

Rīts sākas diezgan agri, esam pamodušies jau pulksten sešos. Man jau bija aizdomas, ka tas tā būs, esmu pieradis katru rītu celties septiņos. Brokastis mums ir pieejamas no pusastoņiem, tā ka nākas vien pusotru stundu bumbulēt. Brokastis Šveices parastās, pāris maizītes, nedaudz siera cīsiņi pēc skaita, kafija garšīga. Paēdam, izčekojamies un dodamies uz Tamina Schlucht.

Bad Ragaz

Nav ko liegties, man nav ne jausmas, kas tas ir pa zvēru, jo ceļojuma plānošanā neesmu lāgā piedalījies un stāstos, kur un kā mēs dosimies neesmu lāga ieklausījies. Tagad uzzinu, ka līdz tai Tamina Schluht mēs dosimies pāris kilometrus gar nelielas upītes krastu, kuru noteikti sauc par Tamina. Upīte daudzu gadu laikā ir izgrauzusi brangu aizu, kas dod smuku dabas skatu. Ja slinkāks, tad var aizbraukt arī ar autobusu, bet tas nav tas.

Tamina

Pirms došanās rīta pastaigā ieejam vietējā supermārketā, nopērkam provīziju un dodamies aizā iekšā. Pati upīte jau atgādina hidrotehnisku būvi, laiku pa laikam nostiprināti krasti, brīdinājumi nevazāties pa upītes gultni, jo Hesiņš varot jebkurā laikā atvērt slūžas un apslīcināt kā kaķus. Pa pašu ceļu ar jāiet uzmanīgi, daudz rūmes tur nav. Te varot braukt tikai viens autobuss, izmainīties nav iespējams un, lai autobusu palaistu garām, arī kājāmgājējam ir jāmeklē vieta, kur nostāties. Tie daži kilometri ir ļoti skaisti – dziļa aiza, skaļa upīte ar daudz mākslīgām un dabiskām krācītēm. Vietām izlikti soliņi, kur piesēst un atvilkt elpu. To arī laiku pa laikam izdarām, nav jau kur skriet. Šo gabalu iet es ieteiktu pašā rīta agrumā ap deviņiem, tad te vēl nav ne pensionāri, ne suņi, ne bērni, visa taka tikai Tev. Pat pirmais autobuss parādās tikai takas pašās beigās.

Tamina 3

Aptuveni pēc stundas esam nonākuši līdz Alte Pfaeffers. Tur atrodami termālie avoti un, iespējams, smukākā aiza, ko jebkad esmu redzējis. Bet nu līdz tai vēl jātiek. Šis miests sastāv no viena hoteļa un ieejai uz termālajiem avotiem. Šī vieta jau no seniem laikiem ir bijusi slavena ar savām ģikts ārstēšanas iespējām, te jau no piecpadsmitā gadsimta uzņēmīgi cilvēki attīstījuši savu biznesu, laižot cilvēkus ar striķiem lejā līdz karstajiem avotiem. Nezinu vai kādam palīdzējis, bet atsaucība bijusi liela. Tagad tur izbūvēta taciņa, kas gribētājus aizved līdz šiem avotiem paskatīties, tomēr, lai tiktu uz šīs taciņas ir jāmaksā veseli pieci franki no sejas un tikai kapiķos. Kā pa brīnumu izrādās, ka mums bleķa kapeiku nav pietiekošā daudzumā, un man nākas doties uz hoteli meklēt apmaiņas iespējas.

Ejot pārcilāju galvā savas vācu valodas zināšanas, atminos vien divas frāzes, Guten tag un Schoene Unterwaeshe. Īsti gan neatminu, kad kuru tekstu bija jālieto. Par laimi vietējie saprot arī angļu mēli un izstāsta, ka tādiem neapdomīgiem cilvēkiem kā man ir speciāls automāts, kas papīra banknotes pārvērtīs metāla kapeikās. Tiešām strādā. Nu varam tikt pa automātiskajām durvīm iekšā aizas termālajā galā.

Tamina 2

Patlaban mana vājība ir spēle Dark Souls un šīs aizas, kur gaisma nedaudz pa pāris šķirbām iespīd no augšas, man atgādināja kādu lokāciju. Ar nepacietību gaidīju, kad no stūra izvilksies kāds zibeni spļaujošs drakons, bet nekā. Tiešām savdabīga un skaista vieta. Visa apskate aizņem labi, ja divdesmit minūtes, vietām uz galvas uzlīst ūdens no kāda ūdenskritumiņa, bet nav ko pārāk satraukties. Visu apskatījušies, dodamies uz autobusu pieturu, lai gaidītu autobusu, kas mūs aizvedīs atpakaļ uz Bad Ragaz.

Maija ieņēmusi galvā, ka mūsu Swiss pass derēs arī šai autobusā, es neesmu pārliecināts. Šoferis arī ir manā pusē, nokāšot sešus frankus no katra. Mums tiek pavēstīts, ka aiza ir atsevišķs bizness un pilsēta cits bizness. Pilsētā mēs braucam pa velti, te piķojam. Nu pilnīgi kā tiem tupervāres trauciņu tirgotājiem, tiem ar te beidzas mans bizness, un te sākas tavs bizness.

Vilciens 233

Lai vai kā līdz dzelzceļa stacijai tiekam un esam prom no tās Heidilandes visai veiksmīgi. Šī vakara hotelis mums rezervēts Filisur. Bet tā jau uzreiz tur neskriesim, mums vēl ir lieli plāni, mēs dosimies pārgājienā, bet lai nokļūtu uz startu mēs pērsimies cauri pus Šveicei. Iesākumā aizbrauksim līdz Landquart pilsētiņai. Un tad dosimies uz Lavin. Lai tur tiktu vilciens mūs vedīs gar smukiem bergblikiem un pie Klosters izraus cauri Vereina tunelim, kas ir veselus divdesmit kilometrus garš. Nu labi, ne jau precīzi, bet tuvu tam. Skati tiešām ir skaisti, un ir vērts atraut degunu no grāmatas un laiku pa laikam paskatīties vilciena logā. Tunelis gan apnicīgi vienveidīgs, visu laiku tumšs.

Lavin 2

Izkāpjam Lavin stacijā. Atminoties hokeja notikumus aizdomājos, ka varbūt Laviņš kādā spēlē šveiciešiem par labu golu iesitis, un par to viņa vārdā nosaukta pilsēta. Bet diez vai, izskatās, ka tā pilsētele te atrodas jau no laika sākuma. Mums ideja ir iziet nelielā pastaigā caur Guarda ciemu uz Ardez ciemu. Tas ir darāmais uz kādiem astoņiem kilometriem. Sākumā gan viss ir diezgan nomācies un brīžiem šķiet būs lietus. Bet nekas, mums līdzi ir lietussargs. Pirmajam ciematam izsoļojam braši cauri, atrodam savu Wandervegu un ejam pret kalnu. Govs pļeku blīvums uz ceļa minimāls. Laiku pa laikam redzami kanalizācijas lūku vāki, kas liecina, ka no maģistrālās kanalizācijas līnijas neesam pārāk novirzījušies. Pēc kāda laika sāk spīdēt saulīte, un kalni izskatās labāk. Vietējie te spiež uz govkopību. Visur dzirdami zvaniņi un redzami govslopi. Vietējie paļaujas uz elektriskā gana spēku. Tie te salikti ceļmalās brīvi pieejami. Domāju, ka pie mums laukos tāda ganiņa mūžs būtu pāris stundas un tad viņu nospertu. Te viņiem pat pieķibināti saules paneļi, kas acīmredzot dienā lādē akumulatoru.

Lavin 3

Uzduramies arī bišu dravai, tā atrodas netālu no Guarda miesta. Bites tur sataisījušās spietot, un viss ceļš pilns ar viņām. Bišu zonu šķērsojam ātrā solī. Tad sastopam pirmos pretimnācējus, piesēžam uz takmalas soliņa un klausāmies, cik veiksmīgi viņiem izdodas tikt cauri bitēm. Kliedzienus nedzirdam, laikam veiksmīgi. Guarda ciems mūs sagaida ar iespaidīgu mēslu čupu, kas atrodas blakus ciematiņa nosaukumam. Uz nosaukuma sēž krauklis. Ir skaidrs, ka ciems būs labais.

Guarda

Un ir ar labais, kur vēl tu vari redzēt kazu uz balkona, govs pļeku ciema centrā. Skaidra lieta, ka te ir daudz kas palicis no vēsturiskās Šveices. Mājas ir smuki nokrāsotas, lielākā daļa gan izskatās neapdzīvotas. Augšā māja, apakšā stallis. Bet visādi citādi smuks ciematiņš, es jau kā lauku puika pie smakas ātri pieradu.

Ardez

Dodoties uz Ardez ejam garām nelielai upes nogāzei, tur gulšņā vietējās aitas. Saimnieks, lai atvieglotu to identifikāciju un novērstu strīdus ar kaimiņiem, kuram kurš jērelis pieder, uz to kakliem uzkrāsojis sarkanas strīpas. Tā kā laiks karsts, aitas guļ nekustīgi. Man tas izskatās, ka kāds pārcirtis visām aitām kaklus un sametis tās grāvī. Arī Ardez ciematā mūk sagaida mēslu čupa un nelielas ieliņas, kuras visas ved uz dzelzceļa staciju. Iepērkamies vietējā bodītē un dodamies uz vilciena staciju. Te vilciens aptur tikai pēc pieprasījuma un ja vēlies, lai nākamais vilciens tevi savāktu ir jāspiež zaļa poga, kas garantē vilciena apstāšanos. Tā nu sēžu saulītē un gaidu vilcienu. Vēroju šķūņa būvēšanu pāri dzelzceļam, ievērības cienīga ir arī mēslu talka, garlaicīgi nebija.

Un nu bija laiks doties uz pašu Filisur. Braucam ar vilcienu līdz Samedan un no tās uz Filisur. Nu ar tik viltīgu dzelzceļu vēl nebija nācies braukt. Šveicē inženieriem vilcieni ir apsēstība, viņi visur izbūvējuši tā, lai ar vilcienu var piebraukt. Tas sevī ietver neskaitāmus tuneļus, viaduktus un sliedes gar kalnu nogāzēm. Vilciens var mest cilpas ap kalnu vairākas reizes līdz tiek līdz ielejai. Paši vilcieniņi smuki, mazi un glīši sarkanā krāsā. Ja skatās uz viņiem no ielejas, tad gaumīgi izskatās pret kalnu vai mežu.

Samedan stacijā iepērkam ēdamo, jo nevar tak zināt kā tai Filisur mūs baros. Ceļš no Samedan uz Filisur ir iespaidīgs, tuneļi, braukšana gar kalnu malām, pilsētiņas apakšā. Ļoti interesanti, pat braucot trešo reizi. Ne pa velti daļa no Šveices dzelzceļa iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā. To gan arī vilcienā mums visu laiku balss no skaļruņa atgādina. Bet katru dienu jau ar nenākas braukt ar vilcienu gandrīz divu kilometru augstumā.

Filisur

Beidzot esam tikuši arī Filisur, mūsu hoteli no stacijas viegli pamanīt, tam uz jumta uzkrāsots Hotel. Pats miests maziņš uz kādiem piecsimt iedzīvotājiem, pie katras mājas pa kūtiņai, mēslu čupai un govju zvaniņu skaņas. Viesnīcā iečekojamies, mums izskaidro vietējo kārtību un dodamies uz numuriņu. Skatos numuriņam ir arī balkons ar skatu uz kalniem un kaimiņu sētu. Ir arī daudz kristīgās literatūras, vesels žurnāls veltīts dzelzceļam un kristiešiem. Sāk likties, ka vakariņās mums spīd tikai mazsālītas hostijas. Bet nekā, hotel Schoental piedāvātās vakariņas bija vienkārši izcilas. Laba baraviku zupa un šnicele ar kartupeļiem garšoja ļoti labi. Maija gan apēda sparģeļu zupiņu un teicās esam paēdusi. Tas gan neliedza viņai spert no mana šķīvja kartupeļu frī. Apkalpojošais personāls tā ar nevarēja saprast kādā mēlē ar mums runāt, tad nu viena runāja vāciski, otra angliski. Paēduši gājām gulēt, jo pa dienu bijām tā novazājušies, ka blandīšanos pa pilsētu atlikām uz citu dienu.

Run, Swim, Throw, Cheat: The Science Behind Drugs in Sport by Chris Cooper

Run, Swim, Throw, Cheat

Par godu Olimpiskajām spēlēm nospriedu izlasīt kaut ko saistītu ar sportu. Skatījos Amazonē un ieraudzīju šo grāmatiņu. Tā dopinga lieta mani vienmēr ir interesējusi. Visi vienmēr bazūnē, cik tas ir slikti, un kā tas viss maitā sportu, bet reti kurš izstāsta, kā visa tā štelle strādā. Grāmatas autors lasītājām piedāvā iepazīties ar to visu gan no tīri sadzīviski saprotama aspekta, gan līdz bioķīmijas niansēm.

Sākās viss pavisam vienkārši – pērnā gadsimta sākumā dopinga lietošana sportā nebūt nebija nekas nosodāms, sportisti darīja visu, lai uzlabotu savu rezultātu un metodes neslēpa. Piemēram, britu futbola spēlētāji regulāri lielījās, cik mērkaķu dziedzerus apēduši, lai kļūtu izturīgāki. Pēc otrā pasaules kara viss izmainījās, šmaukties vairs nebija labi. Sportistus tas neuztrauca, un ar to vairs atklāti nelielījās. Tad nu laika gaitā ir atklājies, ka lielākajā daļā no valstīm ir savas speciālas programmas, kas meklē iespējas uzlabot sportistu rezultātus. Visbēdīgāk ar to slavu ir izpelnījusies bijusī VDR, kuras arhīvi noklīda juku laikos un kļuva visiem pieejami. Laiku pa laikam uzpeld arī pa kādam trenerim, kas padalās ar jaunākiem industrijas sasniegumiem.

Tam visam pretī stājas dopinga kontrole, kas izstrādā daudzus un dažādus testus, kontrolē sportistus, reizēm atņem tiem medaļas un diskvalificē uz laiku. Un tad nelīdz vairs attaisnojumi, ka testosterona līmenis asinīs ir paaugstināts tikai tādēļ, kas sievai ir bijusi dzimšanas diena un nācies ar viņu tā vairāk pamīlēties. Autors apskata dažādus dopinga veidus no parastas sabalansētas pārtikas līdz asins pārliešanai.

Lieta tiek apskatīta diezgan nopietni, vietām pat grūti sekot līdzi, ko kurš proteīns tur īsti dara un kuras drapēs tur īsti bloķē vai dod signālu. Tiek piesaukta gan gēnu terapija, kas gan vēl ir tālā nākotnē, steroīdi, anaboliķi, amfetamīni, dažādi hormoni un stimulanti. Par katru tiek pastāstīts, kā viņi strādā, piesaukti gadījumi iz vēstures kā slaveni atlēti ar tiem uzrāvušies. Tas viss lasīšanu padara aizraujošu.

Lasot gan rodas priekšstats, ka sportisti ir gatavi rīt visu, ja vien viņiem tas dod izredzes uzlabot savus rezultātus.  Tiek piesaukts pētījums, kas apgalvo, ka vairāk kā 50% no sportistiem būtu gatavi lietot dopingu ar nosacījumiem, ka viņu nepieķers, viņi uzvarēs piecus gadus pēc kārtas un pēc tam nomirs. Autoram nav nekādu ilūziju par mūsdienu profesionālajiem sportistiem. Sportistu vidū ir tik daudz astmatiķu un sirdslimnieku, ka rodas jautājums vai tikai visi veselie nesēž pie televizoriem. Lielākajai daļai šīs slimības ir vajadzīgas tikai lai legāli nogādātu savā organismā kādu aizliegtu vielu.

Arī paša dopinga lietošana nav no tām drošākajām lietām veselībai. Liela daļa no drapēm nav izgājušas nekādus medicīniskus testus, viņas strādā teorētiski, vai ir konkrētā trenera un/vai daktera sajaukums. Tad nu kā paveicas: var atstiepties treniņnometnē, var vinnēt Olimpiādē. Pat Paraolimpiskajās spēlēs atlēti nekautrējas lietot dopingu, piemēram, sportisti ar paralizētu ķermeņa apakšdaļu savelk ciešāk kāju jostas, lai mākslīgi paātrinātu sev sirdsdarbību, vai par salauž sev kādu kājas pirkstu, sēdēšana uz pautiem ir klasika.

Kopumā labs lasāmais tieši kā radīts Olimpiskajām spēlēm, dodu 10 no 10 ballēm. Piekrītu autoram, ka dopingu nemaz nevajadzētu aizliegt, jo tas tik un tā nav reāli izkontrolējams. Piemēram, vai superatlēts, kam ģenētiski iedzimti veidojas vairāk eritrocīti ir vai nav pielīdzināms sportistam, kas tādu pašu efektu panāk ar zālēm.

The Day the World Discovered the Sun: An Extraordinary Story of Scientific Adventure and the Race to Track the Transit of Venus by Mark Anderson

The Day the World Discovered the Sun

Klausījos jau kuru reizi audiogrāmatu „Short history of nearly everything” un nolēmu izlasīt kaut ko vairāk par to slaveno 1769. gada Venēras tranzītu. Ja Braisona grāmatā tas pieminēts tikai garām ejot, tad te par šo tēmu mums tiek piedāvāta vesela grāmata.

Tātad Halejs, cilvēks, kas savā mūžā paspēja iebāzt degunu gandrīz visās sfērās, bija aplēsis, ka ir iespējams izmantot Venēras tranzītu, lai noteiktu attālumu līdz Saulei un pie reizes arī zināmās Saules sistēmas izmērus. Plāns cilvēkiem bija iepaticies, un daudzas valstis gatavoja savas ekspedīcijas, lai novērotu šo notikumu. Pirmais mēģinājums notika jau 1761. gadā, bet diemžēl iegūtie rezultāti nebija tik pārliecinoši, lai varētu runāt par precīzu attālumu. Tad zinātnieki ar visu nopietnību gatavojās jaunam mēģinājumam.

Grāmata ir uzrakstīta interesantā un saistošā valodā, vadoties pēc pašu zinātnieku dienasgrāmatām. Starp citu, te pieminēta arī Latvija, tikai kā Krievijas sastāvdaļa. Šaubos gan, vai Chappe d’Auteroche bija jēgas no tā krievu valodas zinātāja tā laika Latvijā. Viņš caur Latviju 1761. gadā devās uz Sibīriju, lai tur veiktu savus mērījumus. Tiek pieminēts arī kapteinis Kuks un Banks, kuri Venēras tranzītu novēroja Taiti salā. Ir arī Meisons un Diksons, kuri bija nosūtīti 1761. gadā  uz Sumatru, lai veiktu novērojumus tur.

Šķistu, nu kāda jēga pērties uz tik eksotiskām vietām un reizēm pat ņemt galu, ja to varētu izdarīt turpat Griničā un dzīvot tālāk laimīgi. Te visa lieta slēpās trijstūra bāzē, pret kuru tika mērīts attālums līdz Saulei. Lai mērījumi būtu lietojami, bez tam vēl nācās noteikt precīzas mērījumu izdarīšanas vietas koordinātes. Mūsdienās tas nesagādā nekādas problēmas, izvelc savu mobilo un apskaties GPS. Tajos laikos vēl nebija pat lāga uzticamu pulksteņu, tā kā novērotājiem tas bija papildus izaicinājums.

Laba grāmata, kur varam uzzināt gan koordinātu noteikšanas metožu vēsturi, gan to kā klājās tā laika pasaules apceļotājiem. Daudzi uzskata Venēras tranzīta novērošanu par pirmo starptautisko zinātnieku sadarbību vēsturē, un tādēļ vien šis pasākums ir ieguvis tādu rezonansi. Bonusā vēl uzzinām pāris interesantus faktus no iesaistīto zinātnieku biogrāfijām. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasījās vienā rāvienā, un izrādās, ka Braisons savā grāmatā mums ir vietām stāstījis pasakas.

The Passage by Justin Cronin

The Passage

Kārtējā pāri par septiņsimt lapaspusēm garā novele. Par šo grāmatu uzzināju nejauši no kāda Zvaigznes ABC tvīta, ka šamie šo taisoties izdot. Domāju: paskatīšos tuvāk. Paskatījos un nolēmu iepirkt, sen nekā no vieglās literatūras nebija lasīts.

Grāmatas galvenais varonis ir meitenīte vārdā Amy (domāju ka latviski būtu Eimija). Viņa ar neko īpaši neizceļas, ja nu tikai ar to, ka viņu māte atstājusi pie mūķenēm, un nevienam nav ne jausmas, kas viņa ir. To nolemj izmantot kāds no ASV militāristu zinātniski pētnieciskais institūts, kas viņu pievāc saviem eksperimentiem. Visu laiku viņi eksperimentējuši ar uz nāvi notiesātajiem, nu ir pienācis laiks bērniem.

Eksperiments pēc savas būtības ir pavisam vienkāršs – ar vīrusa palīdzību pārvērst cilvēku nemirstīgā, ātrā un praktiski nenogalināmā būtnē, izveidojot superkareivjus. Tomēr kā jau vienmēr kaut kas noiet greizi, un eksperimenta objekti nokļūst brīvībā, iznīcinot pasauli, kādu to mēs pazīstam.

Grāmatu kritiķi bija salīdzinājuši pat ar Kinga „The Stand”, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ es izšķīros par labu tās iegādei. Un ko lai saka – pirmās 250 lapaspuses ir vienkārši labas. Reāli aizrauj gan stāsts, gan personāži. Lasi un priecājies par labu grāmatu. Un tad pēkšņi visi notikumi sāk risināties 90 gadus pēc cilvēces daļējas izzušanas. Personāži pavisam jauni, vide jauna un tu, lasītājs, samulsti. Rodas jautājums, kādēļ man tagad pēkšņi jājūt līdzi šiem pilnīgi svešiem personāžiem? Arī rakstīšanas stils nez kādēļ kļūst sliktāks, un visi notikumi sāk atgādināt pasaku ar daudz laimīgām sakritībām.

Tagad būs daudz spoileru. Tātad šī grāmata faktiski ir par vampīru apokalipsi. Arī šie vampīri pa dienu guļ un pa nakti medī cilvēkus. Deviņus nogalina un desmito piepulcē savam pulkam. Cilvēki ir praktiski iznīcināti un siltasiņu dzīvnieki ar. Lielākā daļa notikumu risinās Kolonijā, kas gaida Armijas atgriešanos, jau gandrīz simts gadus. Izklausās forši! Bet izpildījums diezgan čābīgs, autors nez kādēļ uzskata par vajadzīgu pat otršķirīgiem personāžiem uzskaitīt visus viņa radu rakstus. Tas stāstam neko nedod, jo personāžu apēd vampīri, vai šis nomirst citā nāvē. Kaitina arī triks, vampīri aizvelk kāda brāli, māsu un tas pēkšņi atrodas. Un tā vairākas reizes, nu, ja beigts, tad beigts, kādēļ mākslīgi radīt neticamas situācijas ar atsaukšanu sižetā? Ceļojums uz Vampīru radīšanas laboratoriju gan bija puslīdz normāli aprakstīts, ja izmet ārā augstāk pieminētās lietas, kas praktiski līdz pašām beigām nodrošināja galveno varoņu nemirstību.

Tagad pozitīvās lietas. Neskatoties uz visu augstāk minēto, grāmata lasās ļoti labi, ka jau visas, kur sižetu uz priekšu dzen notiku spraigums. Protams, paiet laiks adaptācijai, kas rodas no kvalitātes krituma, pirmo daļu salīdzinot ar otro. Vampīrus telepātiski kontrolē viņu radītāji jeb Divpadsmit. Tie ir paši pirmie laboratorijas eksperimentu subjekti. Viņi nav tikai dumji asinssūcēji uz beigām var sākt saprast, ka viņi arī cenšas izdzīvot šajā pasaulē. Grāmata viennozīmīgi nevelk līdz „The Stand” līmenim. Drīzāk atgādina kādu no Makkamona apokaliptiskajiem darbiem.

Kopā grāmatu var lasīt dodu 7 no 10 ballēm. Iespējams, izlasīšu arī triloģijas otro grāmatu Ţhe Twelve”, kas iznāks rudenī. Cerams, ka te vampīri vairs negremdēsies savos iepriekšējās dzīves sapņos, bet  kooperēsies pret atlikušo cilvēku agresiju.

Slovēnija VIII

10. Jūnijs

No rīta aizvelkamies pabrokastot. Tās nu ir īsteni pieticīgas. Es pat īsti nevaru saprast ēst kaut ko vai tīties prom uzreiz. Beigās jau kaut ko samedīju, bet īsti paēdis nejutos. Salādējam mantas mašīnā un dodamies uz Budapeštas lidostu.

Šodien nekas nav ieplānots, braucam pa bāni, reizēm varam paskatīties uz Balatonu. Iebraucam iepirkšanās centrā, kādu stundu pavadām tur, pērkot dāvanas un saimniecībā noderīgas lietas. Tad braucam tālāk. Šo dienu ļoti labi varētu aprakstīt Austrālijas aborigēnu tradīcijās, braucam, braucam, braucam, benzīntanks, braucam, braucam, braucam, pilsēta, luksofors, braucam, lidosta apstājamies.

Ar to apstāšanos lidostā gan nemaz nebija tik viegli. Tur brīvas vietas nebija vispār, bet beigās izdevās noparkoties. Tad laicīgi neieradās mašīnas savācējs. Kad šamais ieradās, ne pa tēmu sāka pukoties, ka esam nobraukuši tik daudz kilometrus. Nezinu, ko šis bija iedomājies, ka mēs to mašīnu nomājām, lai turētu stāvvietā?

Lai vai kā, mašīnu nodevām, lidojumam piereģistrējāmies un pat lidmašīnu nenokavējām. Ieradāmies gan pēdējā brīdī uz iekāpšanu, kaut kā mums bija šķitis, ka laika mums ir tā pavairāk. Matīss lidmašīnā aizmieg un noguļ visu ceļu.

%d bloggers like this: