Kārtējā grāmata no autores Hainish cikla. Domāju, ka šī cikla izlasīšana man aizņems nevis gadu, kā iesākumā bija plānots, bet pāris mēnešus. Šī pēc cikla hronoloģiskās secības būtu pati pirmā grāmata, bet šajā ciklā hronoloģija nav tik būtiska, un grāmatas var lasīt jauktā secībā.

Grāmatas darbība notiek uz Tau Cetas zvaigžņu sistēmā. Ap zvaigzni riņķo planētu dubultsistēma -Annares un Urres. Tehniski Annares ir Urras mēnesis, bet pietiekoši liels, lai saturētu atmosfēru. Uz turieni 170 gadus atpakaļ pāris miljoni Urras revolucionāru devās, lai nodibinātu savu kopienu, kurā nebūtu nekādas valdības. Grāmatā šī sabiedriskās organizācijas iekārta tiek saukta par anarhiju, kuru nedaudz kontrolē brīvo pilsoņu sindikāti. Te nav privātīpašums, cilvēks teorētiski var būt brīvs – darīt ko vien vēlas, ja vien ar to ir mierā ciņa kaimiņi. Grāmatas galvenais varonis fiziķis vārdā Ševeks, kas ikdienā nodarbojas ar temporālo fiziku un, iespējams, atslēgu uz ceļošanu ātrāk par gaismu. Taču viņa idejas Annares kopienā nav īsti vajadzīgas, jo īsti neatbilst valdošajai ideoloģijai. Sindikāts atsakās viņa darbus publicēt, Ševeks nolemj darīt savas zināšanas zināmas visām saprātīgām būtnēm un dodas uz Urres.

Grāmatā ir divas sižeta līnijas – viena stāsta par Ševeka bērnību dzīvi anarhistiskā Annares pasaulē. Šis, manuprāt, ir vissakarīgākais apraksts, kuru man nācies lasīt par anarhistisko sabiedrības iekārtu un kā tā varētu funkcionēt. Parasti grāmatās šīs sabiedrības pārvaldes sistēmas tiek pieminētas kā dekorācijas, parādot, ka tas ir labi vai slikti un viss. Bet kā šī sistēma strādā, kāda tur apakšā ir ekonomika vai politika, neviens neiedziļinās. Te iedziļinās. Dzīve anarhijā ir skarba, te reizēm ir bads, reizēm cilvēki mirst un šķiet, ka tas ir viens liels konclāgeris, no kura neviens nevar aizbēgt. Taču paši iemītnieki ir sajūsmā par savu sistēmu, jo tieši te viņi var būt brīvi. Ševekam gan rodas aizdomas, ka arī šeit anarhija nemaz nav īsti anarhija. Ir radušās birokrātiskas struktūras, kas vairs pilnīgu anarhiju nevēlas pieļaut.

Otra sižeta līnija veltīta Ševeka piedzīvojumiem uz Urras. Te viņš tiek ieslodzīts tādā kā zelta krātiņā, kur viņam ne par ko nav jārūpējas, tikai jāstrādā. Ar laiku Ševekam kļūst skaidrs, ka kapitālisti vēlas piesavināties viņa darba rezultātus, lai parādītu savu pārākumu pār citām planētām. Tā kā šāda ideja par atklājumu privatizēšanu viņam ir pretīga, tad viņš dodas palīdzēt vietējiem apspiestajiem organizēt revolūciju.

Man jau šķiet, ka šī grāmata ir nedaudz ideālistiska. Bet, iespējams, ka vaina manī, jo uzskatu kapitālismu, nedaudz regulētu, kā jēdzīgāko sabiedriskas iekārtas modeli. Vismaz cilvēkiem. Anarhija, iespējams, būtu dzīvotspējīga sabiedrībā, kurai nekā lāga nav, tomēr arī te mani māc šaubas. Cilvēks pats par sevi ir resurss, un no agrīnās vēstures mēs zinām, ka ar laiku tas noved pie verdzības iekārtas. Ja ļoti vēlas, tad šo grāmatu varētu traktēt kā PSRS un ASV salīdzinājumu Aukstā kara plaukumā. PSRS gan īsti nevarētu piesiet pilnīgu anarhiju. Iespējams, ka autore padomju birokrātiju uzskatīja par šķērsli PSRS attīstībai uz augsti ētisku un morālu sabiedrību. Ja tā, tad viņa rakstot grāmatu ir maldījusies.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu un lieku 10 no 10 ballēm. Anarhistiem jālasa obligāti un kapitālistiem ar’.