Navigate / search

Kafka liedagā by Haruki Murakami

Kafka liedagā

Dīvaini, gadu atpakaļ es par Murakami biju tikai dzirdējis, nevienu no viņa darbiem tā arī nebija sanācis izlasīt. Šogad šī jau ir septītā Murakami grāmata, ko esmu izlasījis. Varētu pat teikt, ka ir nokosts pamatīgs kumoss no Murakami sarakstītajiem darbiem, un tikai pieci no lielajiem darbiem palikuši nelasīti. „Kafku liedagā” savos nagos dabūju sadarbojoties ar Zvaigzni ABC.

Kafka ir piecpadsmit gadus vecs pusaudzis, kas ir nolēmis aizmukt no mājām. Viņš šai lietai ir nopietni gatavojies, un iesākumā viss rit pēc plāna. No mājām aizbēgt ir pavisam viegli, jo viņa un tēva attiecības nevarētu nosaukt par draudzīgām. Bet viss mainās Kafkam nonākot kādā attālā Japānas pilsētiņas bibliotēkā, te notikumi sāk uzņemt dīvainus un mistiskus apgriezienus.

Nakata, savukārt, ir jau vecs vīrs un viņam gar apkārtējo pasauli nav nekādas daļas. Bērnībā viņš ir guvis traumu, kas to padarījusi par plānprātiņu. Tomēr tālāk kā grūtības ar atcerēšanos, grūtībām komunicēt ar citiem cilvēkiem un nespēju lasīt tā nesniedzas. Viņš ir labdabīgs večuks, kas prot sarunāties ar kaķiem, un šie godājamie radījumi sarunājas arī ar viņu. Viņš ir apkārtnē slavens pazudušu kaķu meklētājs. Tomēr arī viņa dzīve izmainās, sastopot kaķu bendi Džonija Volkera izskatā.

Stāsts apraksta pārmaiņus Kafkas un Nakatas piedzīvojumus. Viņiem abiem ir viens mērķis, viņi ir nepieciešami viens otram, tomēr viņiem nav ne jausmas  par otra personāža eksistenci. Kafka, kā jau tas pierasts Murakami darbos, ir vientuļnieks, cilvēks ar dziļu dvēseli. Viņš aizbēgot mēģina sakārtot savas domas par savu ģimeni. Tēvu viņš ienīst, māte viņu pameta bērnībā, māsu viņš nekad nav redzējis. Viņam paveicas, un sastaptie cilvēki viņa stāstu saprot un dod gan pajumti, gan darbu.

Nakata arī ir vientuļnieks, tomēr viņu vada mērķis. Viņam nav ne jausmas, kāds tas ir, bet viņš saprot ko darīt, kad atrodas pareizajā vietā un situācijā. Tāds kā dieva instruments, kurš tiek izmantots. Viņš gan par to īpaši neuztraucas, jo viņa pasaules uztverē paša prioritātes nebūt nav pirmajā vietā.

Grāmatu var uzskatīt par mūsdienīgu Edipa mīta pārstāstu, vismaz šī tēma vijas cauri visai grāmatai. Nedaudz ir arī no stāsta par Persefoni un Aīda valstību. Nakatam ir pašam sava Odiseja, kuras galamērķi viņš nemaz nespēj aptvert. Vispār jau ar to aptveršanu ir visai grūti. Stāsts ir biezā slānī piebāzts ar dažādām atsaucēm uz seniem un mūsdienu mītiem, kurus tā varoņi mēģina izdzīvot savās dzīvēs. Tie tā pārņem viņu ikdienu, ka pat paši stāsta tēli apjūk un vairs nezina, ko gaidīt. Lieki piebilst, ka arī lasītājs apjūk un nekādi nespēj saprast, uz kurieni tad stāsts patiesībā ved, tā vismaz bija manā gadījumā.

Lasīšana vedas ļoti raiti, vajag tik sākt un pēc tam i atrauties nevari. Lai ar stāsta kopaina brīžiem ir grūti uztverama, sīkās lietiņas uztveras ļoti labi, un stāsts ļoti saintriģē. Beigās gan var justies nedaudz piemānīts, jo stāsta nobeigums nav skaidri definēts, un lasītājam, kuram mīklu minēšana un fantazēšana nav mīļākā nodarbe, varētu pat justies apkrāpts. Man ar’ radās jautājums: un ko gan es esmu ieguvis izlasot šo grāmatu? Labu izklaidi, tēlus, kas tagad man labu laiku neliks mieru, un kur stāstā ir noslēpta visa notiekošā jēga. Vai manis saprastā ir īstā, jeb varbūt tur ir vēl kāda nepamanīta?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors gan mierina, ka grāmatu labāk var saprast, ja to pārlasa vairākkārt.

Silva Rerum by Kristina Sabaļauskaite

silva rerum

Godīgi sakot, man ar lietuviešu autoriem līdz šim ir nācies saskarties visai maz. Varētu pat teikt, ka nemaz, jo leišu pasakas jau diez kas daudz nav. Par šo grāmatu biju dzirdējis labus vārdus, tomēr izlasīšanai laiks man tā arī nesanāca. Bet tad nesen, lasot „Vanished Kingdoms” nodaļu par Lietuvas vēsturi, man uznāca kāre uzzināt ko vairāk. Pirmais, kas man ienāca prātā saistīts ar Lietuvas vēsturi, bija „Silva Rerum”, tad ar sadarbībā ar izdevniecību Zvaigzne ABC manās rokās nonāca šī grāmata.

Lietuvas Dižkunigaitijā septiņpadsmitā gadsimta otrajā pusē ir iestājies kārtējais miera periods. Karš nesen ir beidzies, un Viļņa sāk atgūt savu bijušo godību. Uz šī fona tad arī risinās grāmatas notikumi. Šo notikumu centrā ir kāda Žemaišu muižnieku Norvaišu ģimene. Ģimenei lielākās nelaimes ir gājušas garām, tomēr viņiem šķiet, ka ir pienācis laiks atgriezties pilsētas sabiedrībā. Meita Uršule vēlas kļūt par klostermāsu, un arī Kazimieram būtu pienācis laiks apskatīt pasauli. Tā nu viņi dodas uz Viļņu.

Grāmata pārsniedza visas manas ekspektācijas. Tik labu vēsturisko daiļliteratūru reti nākas lasīt. Vēsturiskā daļa ir vienkārši izcila, pat ja tur kaut kas ir piedomāts, tad to nevar pamanīt, un grāmatas varoņus pēc kāda laika sāc uztvert kā īstus vēsturiskus personāžus. Grāmatā ir daudz tādu sīku detaļu, kas piešķir tai autentiskuma sajūtu. Šīs pašas detaļas palīdz lasītājam iedzīvoties tā laika Lietuvā, kad kari, bads un vardarbība bija ikdienišķa parādība, bet cilvēki jau pēc būtības bija tādi paši kā mēs.

Nevaru teikt, ka grāmatas ideja būtu nodot lasītājam kādu ļoti dziļu domu, ja nu tikai to, ka laikiem ejot cilvēks pēc savas dabas ir palicis nemainīgs. Arī tēli, šķiet, ir izveidoti tā, lai pēc iespējas bagātīgāk varētu ilustrēt vēsturiskos notikumus. Uršule grib kļūt par mūķeni, tas ļauj autorei sīki aprakstīt tā laika reliģisko iestāžu struktūru un to finansējuma avotus. Kazimiers iekļūst studentu vidē, tad nu mēs varam uzzināt visu par studentu kariem, universitāti, mācībām un izpriecām. Tas viss kopā piedāvā lasītājam izklaidējošu lasāmo, kas diezgan nopietni tiek balstīts uz vēsturi. Te ir mīlestība, piedzīvojumi, nodevība un nāve.

Silva rerum, izrādās, ir lietu mežs, tāda grāmata, kurā Lietuvas muižnieki mēdza pierakstīt savas dzimtas svarīgākos notikumus, smukākos aforismus un noslēgtos līgumus. Domāju, ka mūsdienu vēsturniekiem šādas dienasgrāmatas ir īsta medusmaize, kas ļauj izprast tā laika dzīvi.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk palasīties kaut ko interesantu un balstītu uz reālu vēsturi. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka lasīšu arī grāmatas turpinājumu „Silva Rerum II”.

Fooling Houdini: Magicians, Mentalists, Math Geeks, and the Hidden Powers of the Mind by Alex Stone

Houdini

Lidojot mājās no Honkongas, savā elasīklī uzgāju šo grāmatu. Viņu biju iegādājis, jo ieinteresēja tā burvju mākslinieku padarīšana. Kuram gan nepatīk fokusi! Protams, vislabākie ir tie, kuru noslēpumus tu nezini.

Grāmatas autors ir amatieris, kurš ticis līdz burvju mākslinieku olimpiādei. Tajā viņš pamatīgi izgāžas, un tiek diskvalificēts. Aleksim šķiet, ka nu viņa karjerai ir pienācis gals un met trikus pie malas, un sāk mācīties fiziku. Tomēr izrādās, ka no burvju trikiem nav tik viegli atteikties, un autors nolemj savu karjeru atsākt jau profesionālā līmenī. Lai to paveiktu, viņš sāk ņemt privātstundas pie jau atzītiem burvju māksliniekiem, tādiem kā guru, un cer beidzot atrast savu nišu.

Katrs no sastaptajiem lielmeistariem ir speciālists kādā triku jomā. Kāds ir virtuozs ar kārtīm, cits spēj iedvest cilvēkam, ka prot lasīt prātu. Nemaz jau nerunājot par cilvēku pārzāģēšanu un lietu pazudināšanu. Triku ir daudz, bet, lai sasniegtu panākumus, ir daudz un nopietni jātrenējas.

Vispār jau valda uzskats, ka visi galvenie triki jau lielākoties ir atklāti un atliek vien strādāt pie prezentācijas, lai spētu triku parādīt jaunā veidā. Par triku noslēpumu atklāšanu parastajai tautai domas dalās arī pašu burvju mākslinieku vidū. Daļa uzskata, ka slepenība kavē mākslas attīstību. Nav vairs ziedu laiki, kad konkurējošie burvju mākslinieki uzstāšanos sāka ar konkurenta trika noslēpuma atklāšanu. Tas radīja nepieciešamību izdomāt jaunus trikus un to variācijas. Daļa uzskata, ka amata noslēpumu atklājējus vajag patriekt ar kaunu. Arī Aleksim gadās misēklis, viņš kādā žurnālā nopublicē pāris burvju triku aprakstus. Par to nākas dārgi maksāt, viņu izslēdz no biedrības, un tiek nopelnīts pamatīgs nosodījums.

Interesantas bija nodaļas, kas veltītas ielu krāpniecībai. Vecajai labajai uzpirksteņu spēlei vai spēlei ar trīs kārtīm. Tā lieta jau nemaz tik parasta nav, un tajā strādā aroda meistari, un viņi ir vesela komanda. Un tikai muļķis var iedomāties, ka šajā spēlē ir iespējams uzvarēt.

Grāmata ir ļoti interesanta un liek aizdomāties par cilvēka vēlmi pēc brīnuma un kaut kā neizskaidrojama. Mums ir paveicies, ka dzīvojam laikos, kad burvju triku veicēju vairs nestiepj uz ugunskuru. Ja vēlamies investēt laiku, tad varam iemācīties jebkuru triku. Mentālistu gadījumā gan šai lietai ir divas puses, jo šo metodi labprāt izmanto dažādi zīlnieki un citi pūšļotāji, jaucot cilvēku to cilvēku prātus, kas nesaprot lietas būtību. Un vispār jau arī trika noslēpuma zināšana nespēj nokaut brīnuma sajūtu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē burvju mākslinieku darba aizkulises un arī daža laba trika noslēpums.

Caveat Emptor: The Secret Life of an American Art Forger by Ken Perenyi

Caveat Emptor

Kādreiz, kad devos ceļojumā, pusi no bagāžas man sastādīja grāmatas. Tagad dzīve ir kļuvusi vieglāka, atliek tikai ielādēt pārdesmit grāmatas savā e-lasīklī, un var doties. Pa ceļam uz Honkongu man beidzās grāmata un kā nākamo izvēlējos šo. Ja godīgi, tad par šo grāmatu neko daudz iepriekš nezināju, un ko no viņas sagaidīt īsti nezināju.

Grāmatas autors ir mākslinieks, kas visu iemācījies pašmācības ceļā. Viņam ir dabas dots mākslinieka talants, kas ļauj viņam brīvi kopēt slavenu mākslinieku darbus. Tā nu maz pamazām viņam ir izdevies kļūt par vienu no labākajiem slavenu mākslas darbu viltotājiem. Viegli gan tas viņam nav nācis, bērnība grūta, mācības nav vedušās. Bet viņš pasācis ietusēt ar vietējām mākslinieku autoritātēm un maz pamazām apguvis to arodu. Sākumā gan šķita, ka nekur tālāk par zāles pīpēšanu un liderīga dzīvesveida piekopšanu viņš nekur netiks. Bet jaunatklātais talants un dažu vecmeistaru viltošana ļāva viņam nostāties uz pareizā ceļa.

Autors savos viltojumos neaprobežojās vien ar mākslinieka stila atdarināšanu, tika ņemts vērā gan lakas plaisas, autentisks materiāls, pareizi sagatavota pamatne un autentisks rāmis. Rezultāts bija tāds, ka to varēja iesmērēt jebkuram mākslas speciālistam, un tam neradās nekādas šaubas. Kā pats autors ironiski piezīmēja, ar laiku slavenu izsoļu namu katalogos viņš spēja atrast arvien vairāk savus darbus. Nenoliedzami, šāda veiksme viņam nevarēja ilgt. Ar laiku par viņu sāka interesēties FIB. Tur gan paldies jāsaka viņa draugiem. Tomēr, cik var noprast, piesiet viņam neko nevarēja, Cilvēki, kas pirka viņa darbus bija informēti, ka tie ir viltojumi. Nu labi, daļa domāja, ka pērk darbus no muļķa, kas pats nemaz nezina sava īpašuma vērtību. Skaidra lieta, ka tie pie tiesas taisnību nemeklēs.

Ko uzzināju no grāmatas? Pat, ja tu esi mākslas speciālists, tevi var apmānīt prasmīgs viltotājs. Ja tu esi nopircis darbu izsolē, tas nepasargā tevi no viltojuma, jo izsoļu nams neuzņemas nekādu atbildību par darba autentiskumu. Un meistarīgs atdarinājums bieži ir smukāks par īsto darbu.

Grāmatā jau autors bija sevi centies padarīt par pasaules labdari un sevi pārtaisīt baltu un pūkainu. Bet nu sava daļa taisnības viņam tai visā bija. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ar rakstīšanu viņam sokas švakāk nekā ar gleznošanu. Lai vai kā, stāsts bija interesants un palīdzēja man īsināt laiku padsmit stundu ilgā pārlidojumā. Šī nu ir tāda grāmata, kuru var lasīt, bet var arī nelasīt.

The Signal and the Noise: Why So Many Predictions Fail-but Some Don’t by Nate Silver

The Signal and the Noise

Pēdējā laikā biju tik daudz lasījis daiļliteratūru, sāku jau baidīties, vai pie populārzinātniskās maz pietiks spēka atgriezties atpakaļ. Tā nu šķirstīju kaut kādu žurnālu un ieraudzīju šīs grāmatas recenziju. Izlasīju un sapratu, ka man arī šī grāmata ir jāizlasa un uzreiz. Uzreiz gan neiznāca, jo grāmata ir diezgan pagara.

Kā jau noprotam pēc grāmatas nosaukuma, grāmatas centrālā tēma ir signāla un trokšņa atšķiršana. Tā sakot, pēc kaujas visi ir gudri, jo pēkšņi kļūst redzami visi fakti, kas izraisījuši kādu notikumu. Prognozējot galvenais uzdevums ir atlasīt šos signālus pirms notikuma iestāšanās un paredzēt to. Cilvēki ir guvuši lielus panākumus metroloģisko prognožu sastādīšanā, beisbola spēlētāju analīzē, bet joprojām neko nejēdz pateikt par ekonomiku un zemestrīcēm. Autors lasītājam dod ieskatu, kādēļ tā ir, un vai nākotnē situācija uzlabosies. Kas ir iemesli, kas neļauj izteikt precīzākas prognozes, kādas ir esošo modeļu nepilnības, un vai maz ir iespējas ko uzlabot.

Grāmatā ir daudz nodaļu, kas katra ir veltīta kādam no prognožu veidiem. Patikās par politikas speciālistiem. Tur autors bija secinājis, ka lielākā daļa no vēlēšanu vai tendenču prognozētājiem neuzrāda labākus rezultātus par parastu kapeikas mešanu, bieži pat sliktākus. Jo mazāka atpazīstamība, jo drosmīgākas prognozes speciālists sniegs, lai tikai iekarotu vietu masu mēdijos. Ja cilvēks ir nostabilizējis savu atpazīstamību, viņš centīsies nelēkt ārā no kāda vidējo prognozēto notikumu koridora, un ar to pietiks, lai uzturētu savu reputāciju. Un galu galā nav jau laika apstākļi, par ačgārnu politisko procesu prognozēšanu neviens neko neatcerēsies pēc pāris dienām.

Kā tehniskās analīzes piekritēju mani sāpināja nodaļa par ekonomisko rādītāju un akciju tirgus indeksiem. Te nu tehniskā analīze tika nolikta līdz ar zemi. Jo, ja datu ir pārāk daudz, sakritības var atrast visur. Daļa taisnības jau tajā, protams, ir, nevar bez fundamentāla procesu pārzināšanas ilgtermiņā vinnēt tirgu.

Vesela nodaļa tika veltīta pokera spēles analīzei. Kādreiz grāmatas autors bija aizrāvies un pat pelnījis ar to iztikai. Bija jau interesanti palasīt, bet mani pokers īpaši neaizrauj. Diezgan nopietna bija analīze par teroristi uzbrukumu prognozēšanu. Tur gan nekas nopietnāks par faktu, ka lieli uzbrukumi notiek reti, vēl nav konstatēts.

Kopumā izcila grāmata, spēja noturēt manu uzmanību lielāko daļu no Amsterdama -Honkonga pārlidojuma. Ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē prognozēšana, statistika un tiem, kas ir gatavi pieņemt faktu, ka pasaulē visiem notikumiem piemīt zināma varbūtība un ka katrai prognozei ir iespējamā kļūda. Viss uzrakstīts loģiski un skaidri saprotami.  Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Zvēru kapiņi by Stīvens Kings

Zvēru kapiņi

Nav jau tā, ka Stīvenu Kingu nebūtu lasījis. Patiesībā ir visai maz darbu, kurus es neesmu lasījis. Taču daži no tiem iekrīt to grāmatu kategorijā, kuras ir vērts pārlasīt. Zvēru kapiņus pirmoreiz izlasīju pirms desmit gadiem krievu valodā, tagad nolēmu tos izlasīt latviski. Latviski no Stīvena Kinga darbiem bija nācies lasīt tikai „Nakts Murgus”. Sadarbībā ar Zvaigni ABC tiku pie „Zvēru kapiņiem”  grāmatas latviešu valodā un sāku lasīt.

Krīdu ģimene pārceļas uz dzīvi mazā pilsētiņā, kur tētis Lūiss strādās par ārstu universitātes medpunktā, mamma Reičela – par mājsaimnieci un audzinās mazo Geidžu, savukārt meita Ellija ies skolā. Viņiem ir labi kaimiņi – Džads un Norma, kas palīdz viņiem iejusties jaunajos dzīves apstākļos. Kā jau visos Kinga darbos ierasts, sākums ir ļoti jauks un par briesmām, kas šo ģimeni sagaida, liecina tikai pāris priekšnojautas. Viss ir jauki līdz dienai, kad tiek sabraukts Ellijas mīļotais kaķis Čērčs. Džads atklāj Lūisam vienu iespēju, kā notikušo labot un padarīt visu nebijušu, ir jāaiziet tikai nedaudz tālāk par Zvēru kapiņiem.

Šis viennozīmīgi ir viens no labajiem Stīvena Kinga darbiem, te lasītājam ir dota pilnīga fantāzijas brīvība, katrs tiek atstāts ar tām šausmām, kuras viņš pats ir spējis iedomāties. Šī ir grāmata par to, kas liek aizdomāties par to, cik daudz mēs būtu gatavi ziedot , lai padarītu ko nebijušu. Un kādu maksu mēs par to būtu gatavi maksāt. Vai tēvs būtu gatavs atgriezt dzīvē atpakaļ savu bērnu, pat ja viss, kas no viņa paliktu pāri, būtu tikai izskats? Un vai vienreiz pieļaujot kļūdu pietiktu spēks apstāties?

Autors te spēlē uz vienu no spēcīgākajām cilvēka jūtām – uz nāves apzināšanos. Tas viss kopā ar cilvēku vēlmi saglabāt visu tā, kā bija, pie pierastā rada diezgan bīstamu kokteili. Cilvēkus vilina spēja nodarboties ar augšāmcelšanu no mirušajiem un katru reizi cerēt, ka nu jau sanāks. Augšāmceltie gan nepavisam vairs nav tie, kas viņi bija dzīvē. Viņi ir kļuvuši kā gaļas gabali bez dvēseles, toties viņos ir iemājojis kas ļauns.

Grāmata izlasījās vienā piegājienā no vāka līdz vākam. Tā kā grāmatu lasīju jau otro reizi, tad bija sākumā liela vēlme izlasīt tikai līdz tai vietai, kur viss vēl ir kārtībā un tālāk nemaz nelasīt. Bet kaut kā sevi pārvarēju un izlasīju Krīdu ģimenes nelaimīgo stāstu līdz beigām. Beigas ir ļoti labas, patiks visiem lasītājiem.

Vēl es novēroju sevī to, ka es nevēlējos ticēt Lūisa stāstam. Man šķita, ka viņš blēdās, un tādas vecās indiāņu kapsētas nemaz nav bijis. Vienkārši dakterim aizbraucis širmis, bet viņš cenšas pārliecināt lasītāju par sava stāsta patiesumu.  Bet tas nemazināja autora spēju atsegt nāves pieņemšanas problemātiku.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Tas pēc Stīvena Kinga atsevišķās skalas, nenosauktu par vislabāko darbu, bet ir vērts lasīt.

The Word for World Is Forest by Ursula K. Le Guin

The Word for World Is Forest by Ursula K. Le Guin

Daudz jau vairs no tā Hainish cikla nav palicis, šī un vēl viena grāmata. Ak, jā, un vēl tie padsmit stāstiņi, tur ar’ vēl būs jāsaņemas, jo kopā tie sastāda veselas četras grāmatiņas.

Šajā grāmatā darbība noris uz planētas, kuru Zemes iedzīvotāji sauc par Jauno Taiti. Vietējie ap metru garie zaļie cilvēciņi gan savu pasauli sauc par Athshea, kas nozīmē Mežs. Šī planēta atrodas divdesmit septiņu gaismas gadu attālumā no Zemes, tā ka visiem sakariem ar to ir piecdesmit četru gadu nobīde. Zeme planētu ir nolēmusi kolonizēt, izcirst kokus, tie nepieciešami dzimtajai planētai, iekārtot aramzemi un ar laiku atvest daļu no Zemes iedzīvotājiem uz šejieni. Par vietējiem gan viņiem nav nekādas daļas, tie tak ir tīrie mežoņi un diez vai saprātīgāki par mērkaķiem.

Kolonizētāju un kolonizēto attiecības ir galvenais grāmatas temats. Skaidra lieta, ka vietējie nav nekādi tur mežoņi, arī viņiem ir kultūra, tikai nevienam gar to nav nekādas daļas. Te ir gan īsts vietējais Kortess Deividsons, kas ir gatavs visus zaļos mošķus noslaucīt no planētas virsmas, lai to atbrīvotu īstiem cilvēkiem. Ir arī Radžs, antropologs, kurš nostājas iezemiešu pusē, bet viņu neviens neņem vērā, līdz no Zemes neierodas kosmosa kuģis ar ansiblu, kas ļauj nodrošināt tūlītējus sakarus ar Zemi. Tad nu kolonijas iedzīvotāji par pārsteigumu sev uzzina, ka viņu mātes planēta iestājusies Ekumenē, un vietējo paverdzināšana vairs nav pieļaujama. Tas kolonistos izraisa dalītas jūtas, daļa samierinās, daļa domā kā no tiem iezemiešiem varētu tikt vaļā.

Arī iezemiešu pasaules uzskatus atnācēji ir iedragājuši. Viņi uzzina, ka saprātīgas būtnes  drīkst viena otru nogalināt. Viņiem jaunu konceptu ienešanā sabiedrībā ir nepieciešams Dievs. Tāds, kurš spēj nest ko jaunu pārkāpjot iepriekšpieņemto. Tāds Dievs atrodas, un viņa vārds Selvers. Viņš iemācās nogalināt un ved savu tautu karā pret Kolonistiem. Jo arī viņaprāt radījumi, kas nespēj atcerēties savus sapņus, iespējams, ir tikai dzīvnieki un pakļaujami iznīcībai, līdz tie nav pārāk savairojušies.

Ja ir vēlme, grāmatā var atrast līdzības ar Vjetnamas karu, Austrālijas kolonizāciju, Dienvidamerikas iekarošanu. Par to, ka iekarotāji iznīcina veselas civilizācijas, nepievēršot tām nekādu uzmanību. Ignorējot to spēju adaptēties un mācīties. Un pēc tam brīnoties par slikto iznākumu. Par to, ka kolonizatoriem ir iespēja veikt ar iezemiešiem visu, ko vien viņi grib, jo mātes valsts atrodas tik tālu, ka, ja arī ziņas līdz turienei nonāks, tās vairs nebūs aktuālas. Vēl var piebilst, ka šī grāmata pēc sižeta vistuvāk atbilst slavenajam Avataram. Vismaz no tām, kuras es esmu lasījis.

Lasāmais ir visai īss, un izlasīju grāmatu vienā piegājienā. No sākums gan pukojos nu ko var to pašu veco stāstu atkal pārstāstīt. Cik nav līdzīgi lasīti! Vai grāmata būs mana laika vērta? Jāatzīst, ka bija gan, nav tikai kauju apraksti un paverdzināto nolemtība, ir pamatota abu pušu pozīcija un analizēts rezultāts. Gan Zemes iedzīvotāji, gan iezemieši beigās ir izdarījuši secinājumus. Bet pats process ir izmainījis abu tā dalībnieku kultūras. Zeme diez vai jebkad atkal būs kolonizētāja, un Meža planēta ir iemācījusies nogalināt.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav no šā cikla spožākajām grāmatām, bet ar diezgan dziļu domu. Lasīt gan ieteiktu visiem, kuriem patīk zinātniskā fantastika.

Ziedu asinis by Anita Amirrezvani

Ziedu asinis by Anita Amirrezvani

Nav jau tā, ka es būtu liels sieviešu romānu lasītājs. Šad tad jau pa kādam gadās, bet ne pārāk bieži. Par šo grāmatu es ieinteresējos pavisam vienkārša iemesla dēļ. Kādā no grāmatas anotācijām bija minēts, ka grāmatas varones visu nelaimju vaininiece ir Lielā komēta. Tā kā šonedēļ mani ļoti interesē komētas, jo mums jau nākamgad tiek solīta komēta, kas būšot spožāka par mēnesi. Nenoliegšu ieinteresēja arī sievietes dzīve septiņpadsmitā gadsimta Irānā. Tad nu ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie “Ziedu asinīm“.

Grāmatas galvenā varone ir vienkārša meitene, kas visu mūžu ir nodzīvojusi nomaļā lauku ciematiņā. Viss viņas dzīvē ir kārtībā, un nākotne rādās rožaina, viņa jau ir izaugusi. Laiks doties pie precinieka, ir uzausts paklājs, kuru pārdodot viņa tiks pie pūra naudas, un viss būs kārtībā. Tomēr vienudien viņai nomirst tēvs, un viņas ar māti paliek bez apgādnieka. Sapratušas, ka izdzīvot ciemā nevarēs viņas dodas pie attāla radinieka uz šaha pilsētu Ishafanu. Viņas tiek pieņemtas, bet nu jau vairs ne kā līdzvērtīgas radinieces, bet kā kalpones. Vienīgais, kas ļauj saglabāt jelkādas cerības uz gaišāku nākotni, ir paklāju aušanas māksla.

Darbs sarakstīts vienkāršā valodā, un sižets ar īpašu sarežģītību neizceļas. Visus notikumus mēs uztveram caur galvenās varones novērojumiem un pārdomām. Tomēr šī grāmata spēj lasītāju ieraut septiņpadsmitā gadsimta Irānā un tās ikdienā. Ja neesi nekāds Persijas vēstures speciālists, tad grāmatā būs daudz interesantu detaļu. Sabiedrībā dominē vīrieši, un publiskos pasākumos viņām nav nekādas teikšanas, lomas gan mainās mājās, te netieši noteicējas ir sievietes, jo īstam vīram jau neklājas nolaisties līdz saimniecības vadīšanai. Otra lieta ir Persiešu paklāja tapšanas process. Man par šo procesu līdz šim nebija nekādas sapratnes, tagad būs jāatrod kāda grāmata, kas smalkāk apraksta paklāju aušanas vēsturi un tehnoloģijas.

Bonusā katrā nodaļā ir pa kādai persiešu pasakai, kas stāsta mums par nelaimīgām mīlestībām, gudriem šahiem, vareniem karotājiem un skaistām daiļavām. Pasakas ir nedaudz pielāgotas grāmatas sižetam, bet tas viņām par sliktu nav nācis. Papildus dots ieskats tajā kā strādā prostitūcija islāma valstīs.

Grāmata lasās ļoti ātri, izlasīju divos vakaros, un ir visai grūti no tās atrauties. Jāatzīst, ka šis sieviešu romāns nemaz neatbilda manam stereotipam par sieviešu romānu – sacukurots stāsts, kur mīlestība visiem grāmatu varoņiem liek ciest nemitīgās pārdomās par saviem mīļotājiem un pasaules nežēlastību pret viņiem. Te, protams, ir pasaules neželastību visā krāšņumā, bet galvenā varone tomēr ir vairāk pragmatiska nekā emocionāla.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un šī man kalpos kā atskaites punkts visiem sieviešu romāniem. Grāmatu iesaku izlasīt visiem, tā ir daudz labāka nekā pēc vāka varētu šķist. Kāpēc nosaukums ir Ziedu asinis? Tādēļ, ka īstam persiešu paklājam krāsojot dziju tiek izmantoti ziedi un, lai pagatavotu vienu paklāju, nākas noplūkt veselas pļavas.

The Casual Vacancy by J. K. Rowling

The Casual Vacancy by J. K. Rowling

Nu nevarēju es noturēties neizlasījis Harija Potera autores jaunāko darbu! Pirms iegādāties grāmatu, palasījos atsauksmes par to. Cik nu tās bija pieejamas, jo bija pagājusi labi ja diena kopš grāmatas iznākšanas. Te nu domas dalījās, citi sauca to par izcilu, citi par “sūdu biķeri”. Nospriedu, ka acīmredzot ir jāizlasa pašam, lai tiktu skaidrībā.

Kad klusā britu pilsētiņā Pagfordā negaidīti nomirst vietējais deputāts Barry Fairbrother, vietējās pašvaldības pārvaldē parādās brīva vieta. Viss jau būtu pavisam jauki, ja vien cīņa par to neatklātu, ka aiz jaukās pilsētiņas fasādes slēpjas vesels čūsku midzenis. Te viens ar otru karo pusaudži ar saviem vecākiem, iedzimtie ar iebraukušajiem, vīri ar sievām, skolotāji ar skolēniem.

Tipiska grāmata par mazpilsētu un tās iedzīvotājiem, un viņu noslēpumiņiem. Kā jau pieņemts, šie noslēpumi ir spējīgi sagraut karjeras un izjaukt attiecības. Reti kāda lieta ir interesantāka par svešiem kašķiem. Šeit nu to ir atliku likām, bērni, kas ienīst savus vecākus, narkomāni, laišana pa kreisi un veci aizvainojumi. Barija nāve ir kā īsts urķis, ar kuru pilsētiņas iedzīvotāji tiek pamatīgi izbakstīti un apmaisīti, tā ka visi sāk smirdēt.

Grāmatas tēli ir izstrādāti ļoti labi. Neskatoties uz to iespaidīgo daudzumu un vārdiem, kurus grūti atcerēties, beigās par viņiem mēs zinām diezgan daudz. Gan viņu noslēpumus, iepriekšējo dzīvi, pārdzīvojumus un vietu Pagfordas sabiedrībā. Diemžēl lielais tēlu daudzums man tā arī neļāva izvēlēties to, kuram just līdzi. Tomēr notikumi rit visai spraigi, un ir grūti nolikt grāmatu malā. Neviens jau noslaktēts netiek, bet visu laiku ir interesanti uzzināt, ar ko tas viss beigsies. Un grāmata, neskatoties uz to, ka lasītājam nav lāga, ar ko identificēties, ir īsts lapaspušu pāršķiramais, kas nelaiž tevi vaļā.

Te būs SPOILERI. Ja paskatās kritiski, tad nekā tāda jau tur nav, standarta sižets, standarta atrisinājums un nekāds nobeigums. Tas autorei, manuprāt, nav izdevies. Domājams, ka viņa sasniegusi norunāto lapaspušu skaitu ir nolēmusi mest rakstīšanai mieru un pilsētiņas iedzīvotāju konfrontācijai pielikt traģisku punktu. Nekas tā īsti atrisināts netiek. Un domājams, ka pēc kāda laika, kad kaislības būs norimušas, pilsētiņa atkal atgriezīsies normālajās sliedēs, kur viss notiek aiz kulisēm un atklāti neviens neplēšas.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Nekā izcila te nav, labs stāsts, kas balstās uz lasītāja ziņkārības apmierināšanu, nekas vairāk. Ir jau tiesa, ka rupjības tiek lietotas diezgan daudz un bieži, lai gan kas nu tai angļu valodā ir par rupjībām. Būs interesanti palasīties, kā tās būs iztulkotas krievu valodā. Jā, sekss ar’ te tiek pieminēts. Un vēl, šī tiešām nav Harija Potera grāmata. Lasīt ieteiktu tiem, kuriem patīk lasīt šā brīža populārākās grāmatas, nebūs no sliktākajām.

City of Illusions by Ursula K. LeGuin

City of Illusions by Ursula K. LeGuin

Mana iepazīšanās ar Gvinas Hainish ciklu turpinās. Šoreiz pieķēros grāmatai, kas veltīta Terrai. Jā, tā ir mūsu pašu Zeme.

Zemes iedzīvotājiem ir pienākuši grūti laiki. Planētu savienība kā tāda nepastāv jau vairāk kā tūkstoti gadu. Savienības planētas ir iekarojis Ienaidnieks. Iekarošana ir notikusi ar viltu, jo izrādās, ka ienaidnieka rase Shing spēj melot pat sazinoties telepātiski, un melošana ir viņu kultūras neatņemama sastāvdaļa.

Grāmatas galvenais varonis Flak ir cilvēks no kādas tālas planētas, kas nonāk uz Zemes bez jebkādas atmiņas. Viņu pieņem un aprūpē kāda ģimene, kas dzīvo mežā. Flaks pāris gadu laikā iemācās visu no jauna, bet viņu nomoka personīgās identitātes jautājums, kas viņš ir, un kādēļ viņš zaudējis atmiņu. Lai šīs zināšanas iegūtu, viņam nākas doties uz Shing pilsētu Es Toch. Tā kā tehnoloģijas uz Zemes ir palikušas rudimentārā līmenī, viņam nākas ceļot ar kājām.

Lasītājam kopā ar Flaku tiek dota iespēja izceļoties pa nākotnes Zemi, kur it kā viss ir kārtībā, nevienam netiek ļauts nokaut, bet tai pašā laikā cilvēks nav Zemes īstais saimnieks. Vēstures traktējums ir mainīts tik bieži, ka vairs īsti nevar saprast kam ir taisnība, un vai Shing rase maz ir ienaidnieki. Grāmatas centrālā tēma ir patiesība. Kas ir patiesība, kā atšķirt to no meliem, vai patiesība var būt ierocis, vai tā ir tikai vājība?

Flak, kuram no iepriekšējām atmiņām nav palicis nekas, patiesība ir ļoti svarīgi. Jo viņa vēlme ir atrast pašam sevi, savu bijušo es, atklāt patiesību par sevi. Tā dēļ viņš ir gatavs uzņemties lielus riskus. Grāmata ir arī interesants ceļojums pa nākotnes Ziemeļameriku, kur cilvēki ir kļuvuši par vienpatņiem, visi dzīvo savās kopienās, bez cerības atgūt bijušo varenību. No senču gudrībām ir saglabājušās tikai drumstalas, un arī tās ir cenzētas. Daži ir pārvērtušies par nomadiem un seko govju bariem prērijā, citi spēlē feodālismi, Shing to atļauj, kamēr vien tehnoloģiju līmenis nepārsniedz viņiem pieņemamo.

Grāmatā nedaudz nepatika Zemes iemītnieku fatālisms, viņi pat vairs necer, ka kaut kas mainīsies. Neviens necīnās un var redzēt, ka Ienaidnieks savu ir panācis. Nav ne jausmas, kā tieši ir notikusi iekarošana un kā viņiem tas ir izdevies. Cilvēkus var salīdzināt ar intelektuālu aitu baru, no kuriem nekas daudz netiek prasīts, bet viņi ar pamazām ir kļuvuši nespējīgi ko paveikt. Tā nu visi sēž un cer uz kaut kādu mesiju, kas atpestīs šos no nelaimes.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav tik stipra kā „Tumsas kreisā roka” vai „Dispossesed”.

%d bloggers like this: