Ja tā padomāju, tad latviski par makroekonomiku, globalizāciju un valstu attīstību līdz šim lasīt vēl nebija nācies. Parasti grāmatas par šādu tematiku lasu angļu valodā. Arī šī grāmata man stāvēja izlasāmo sarakstā kopš tās iznākšanas angliski. Tomēr laiks tai neatradās, un biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju, ka šī grāmata iznākusi latviski. Sadarbībā ar Zvaigzni ABC tiku pie „Kā bagātās valstis kļuva bagātas… un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas”.

Grāmatas autors ir visai nopietns ekonomists, kuru satrauc fakts, ka mūsdienu jaunā ekonomistu paaudze neņem vērā valstu attīstības fundamentālos principus. Viņi visas ekonomikas problēmas iebāž diezgan vispārinātos modeļos un sagaida, ka realitāte pilnībā tiem atbildīs. Mūsdienu ekonomikā prevalē tendence visu noreducēt uz piedāvājuma un pieprasījuma līknēm, atmetot nekvantificējamus faktorus kā mazsvarīgus. Autoram šāda attieksme neliekas normāl,a un mūsdienu globalizācijas piekritēju ekonomikas izpratni viņš sauc par Vašingtonas kanonu.

Pats autors ir pārliecināts, ka tieši globalizācija ir tā, kas padara nabadzīgās valstis nabadzīgākas un bagātās bagātākas. Bagātās valstis jau sen ir aizmirsušas savu vēsturi, kā viņām izdevies izsisties augšgalā. Autoraprāt, šai lietai ir būtiski šādi faktori – industrializācija, tarifu politika, ekonomiskā politika un resursu trūkums. Vēl par sliktu nenāk, ja lielie zemes īpašnieki netiek pielaisti pie teikšanas. Šo virzienu viņš sauc par Citu kanonu. Kā piemērs grāmatā tiek minēta Lielbritānija ar savu vilnas industriju, ASV ar savu industrializāciju un Māršala plāns, kas tika ieviests Eiropā pēc Otrā pasaules kara. Argumenti pret globalizāciju ir Mongolija, Peru un Āfrikas valstis.

Sarakstīts nenoliedzami ir ļoti interesanti, un varētu teikt, ka autora idejas man patika, un daļa no tām pat ir taisnība. Arī es esmu savulaik mācījies ekonomiku augstskolā, šķiet, ka pirmos divus kursus ar to vien nodarbojos. Man kaut kā bija radies iespaids, ka ekonomikas modeļi ir piemēroti tikai tam, lai ilustrētu kādu faktoru ietekmi uz ekonomiku, kas ļautu prognozēt tās attīstības virzienu. Un skaidra lieta, ka, lai tos salāgotu viens pret vienu ar realitāti, papriekš jāpārliecinās, ka modeļu pamatpieņēmumi ar’ saskan ar realitāti. Tas ir, ka visi tirgus dalībnieki ir racionāli, nav arbitrāžas un vēl vesela kaudze ar citiem fantastiskiem apgalvojumiem. Nē, ja globālie lēmēji tiešām izmanto savā darbā vispārīgus modeļus ( šķiet, ka tā tomēr ir), tad mums draud visai lielas ziepes.

Skaidrs ir tas, ka daudzas attīstības valstis ir deidustrializētas neveiksmīgas politikas rezultātā, un varu tikai piekrist, ka neliela pašmāju industrija, lai ar cik neefektīva tā nebūtu, tomēr palīdz noturēt līmenī algas. Tomēr nepiekrītu autora idejai, ka industrializācija kopā ar tarifu politiku spēs pacelt saulītē jebkuru valsti, pat ja tiktu atcelti patenti. Mūsdienu tehnoloģiskie procesi ar augsti pievienotu vērtību nebūt vairs nav tik vienkārši kopējami, to realizācijai ir nepieciešama pamatīga materiāltehniskā bāze. Ja tvaika mašīnu spēs uztaisīt prasmīgs kalējs, tad lāzeram vajadzēs optiķus, fiziķus un elektriķus.

Arī tarifiem kā panacejai diez vai ir tik liela nozīme. Sākot ar to, ka autors grāmatā atsaucas uz tiem kā ekonomikas attīstītājiem, bet tai pat laikā nekur tieši neparāda, kādēļ tad tieši šis faktors vienīgais ir radījis izaugsmi nevis tehnoloģiskā attīstība, tirdzniecības intensifikācija, transporta uzlabošanās, valdību stabilizācija, banku sistēmas attīstība. Tas man nedaudz lika aizdomāties, kādēļ gan autors mums piedāvā tikai vienu faktoru bez dziļākas analīzes.

Arī neliela izolācija nebūt ne vienmēr radīs ekonomikas lēcienu. Skatāmies kaut vai Irānu un Ziemeļkoreju, pēc autora idejas šīm vajadzētu būt visai attīstītām valstīm. Ja par Irānu vēl varētu tā domāt, tad Ziemeļkoreja nebūt neizskatās pēc pārticības iemiesojuma, viņai arī nav resursu, kas, autoraprāt, ir liels labums, bet tālāk par pusagrāru ekonomiku viņi nav tikuši.

Kopumā grāmata nav slikta, pat ļoti laba, liek cilvēkam aizdomāties par mūsdienu pasaules iespējamajiem attīstības scenārijiem. Autors nevairās no drošiem apgalvojumiem un savus spriedumus pamato ar dažu nozīmīgu faktoru fundamentālu analīzi. Vietām grāmata ir nedaudz juceklīga, bieži tiek atkārtoti vieni un tie paši piemēri. Autors ļoti cenšas distancēties no standarta ekonomiskās teorijas un uzsver to katrā iespējamā vietā. Bet pie tā ar laiku pierod, un grāmata kļūst lasāma. Autors sevi uzskata par praktiķi, un līdz ar to jūtams neliels nicinājums pret akadēmiķiem teorētiķiem, bet viņam lielākoties uz to ir visas tiesības.

Personīgi neteiktu, ka atklāju ko jaunu, jo ekonomikas teoriju vēsturi biju lasījis jau iepriekš, un no manis šīs autora pārstāvētās teorijas netika slēptas. Pirms sākt lasīt grāmatu būtu labi, ja lasītājs pārzinātu makroekonomikas pamatnostādnes, jo grāmatā tiek diezgan brīvi operēts ar dažādiem jēdzieniem, faktoriem, kas viens otru tieši ietekmē, pārāk neiedziļinoties, kas un kāpēc jautājumā. Arī uzrakstīto es ieteiktu izvērtēt kritiski, jo šajās lietās nepieredzējušiem cilvēkiem varētu sākt šķist, ka autoram ir taisnība uz visiem 100% un ka Latvijai nemaz gaišā nākotne nespīd (iespējams, ka tā arī ir), jo nu jau mēs esam deindustrializēti un cilvēki ar tinas prom. Nevienu vairs neinteresē strādāt par minimālo algu, ja čomi Vācijā pelna desmitreiz vairāk. Sākas tāda Haiti situācija.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, liek padomāt par to, kur mēs esam un kur, iespējams, nokļūsim. Atsvaidzina ekonomikas zināšanas un rada vielu pārdomām. Ne visam var piekrist, bet piedāvā saskari ar realitāti tādu kāda tā ir, to, kura netiek aizplīvurota aiz tirgus indeksiem un ar statistikas datiem. Iesaku izlasīt visiem, pirmkārt, tādēļ, ka latviski ekonomikas grāmatas neiznāk nemaz tik bieži, grāmatas apskata aktuālu tēmu un, ja esi antiglobālists, argumentu daudzums te ir milzīgs. Arī tulkojums ir visai kvalitatīvs, vietām gan ir iesprukuši anglicismi kā oksimorons, bet ar to jau var sadzīvot.

Arī Didzis ir uzrakstījis par šo grāmatu.