Navigate / search

Sarkanie bērni by Inga Žolude

Sarkanie bērni

Kaut kad pasen uzzināju par šādu rakstnieci no Lasītājas, tad izlasīju viņas ierakstu Kultūras dienā par lasītājiem, kas māk lasīt un tiem, kas nav tik inteliģenti (nu tie ar intelekta neizkropļotajām sejām). Sākumā apvainojos: viss, nelasīšu tādu rakstnieci, izrādīšos vēl neinteliģents. Gāja laiks, un izštukoju, ka vajadzētu tomēr kādu no viņas daiļdarbiem izlasīt, gāju uz grāmatu bodi un izdarīju to, ko nekad nevajag darīt – izlasīju anotāciju uz grāmatas vāka. Izklausījās interesanti – Francija, sešpadsmitais gadsimts, bāreņu patversme, domāju, jāņem tik ciet.

Grāmatā ir trīs sižeta līnijas. Pirmā par bāreņu patversmi Parīzē bija daudzsološa. Uzrakstīta īsti Philippe Ariès garā. Bērni mirst tik ātri, ka pieaugušajiem nav vērts viņos investēt savas emocijas un izturēties pret viņu nāvi un ciešanām vienaldzīgi. Sāka jau šķist, ka būs aizraujošs Dikensa klons, bet nekā, viss beidzās jau otrā nodaļā.

Otrā līnija ir par trīs sieviešu – Mārītes, Liesmas un Nadjas likteņiem. Viņu dzīves vieno tas, ka pasaulē tās ir nākušas visai neierastā veidā. Nadju atnesis stārķis, Mārīte atrasta kāpostos un Liesma ir piedzimusi sievietei, kas varbūt nemaz tāda nebija. No šiem stāstiem tad arī sastāv lielākā grāmatas daļa.

Trešā līnija mums vēsta par kādu bērnudārzu, kurā mācās Sarkanie bērni. Viņi visi savā ziņā ir īpaši, jo tie nav parasti bērni, viņi vēl nav novienādoti padarīti par viendabīgiem pelēkiem līdziniekiem. Šķiet gan, ka tas nav uz ilgu laiku.

Te nu sekos SPOILERI (MAITEKĻI latviski) tālāk izlaidiet, ja nevēlaties uzzināt grāmatas saturu (tas gadījumam, ja kāds šo ierakstu lasa).  Jāpiezīmē, ka grāmata bija labāka nekā biju gaidījis. Tēli izstrādāti labi, un rodas priekšstats par tiem kā dzīviem cilvēkiem. Visas trīs ir dzīvē apjukušas sievietes, kas izaugušas tādā kā māju inkubatorā, vecāku mīlētas un ar skarbo realitāti saskaras tikai aizbraucot uz lielpilsētu. Izrādās, ka viņas absolūti nav piemērotas īstajai dzīvei. Te gan nepiemērotība ir visai klišejiska. Meitenes satiek nepareizos vīriešus, tie noved šīs no pareizā ceļa. Lai pasargātu vecākus no rūgtās patiesības, tiem tiek melots. Skaidrs, ka labi tas beigties nevar.

Grāmatu izlasot radās priekšstats, ka visas pasaules nelaimju cēloņi ir tieši vīrieši. Viņi paved jaunas meitenes, pataisa tās par narkomānēm, krāpj, neatzīst savus bērnus un pārvelk savā pusē vecākus. Un galvenais ir, ka iespējas kaut ko labot arī nav pārāk lielas, visa viņu dzīve ir nemitīga bēgšana no saviem pāridarītājiem un peldēšana pa straumi. Nezinu, varbūt no sievietes perspektīvas pasaule tāda arī ir.

Tagad par to izdzīvošanu par spīti. Ja godīgi, tad neredzēju, kur te būtu tas spīts, kas liktu izdzīvot. Nadja, kļūst par narkomāni un velk savu eksistenci kādā pritonā līdz dabū nekvalitatīvu preci un tiek ievietota atveseļošanas klīnikā. Mārīte ir medmāsa, kura noprecējusi dakteri, kas nevar paiet garām nevienam sievišķim, dzīvo tīri sakarīgu dzīvi, piepelnoties pārdodot kandžu un apstrādājot pritona iemītniekus. Liesma, vientuļā māte, kura baidās no sava vīra un par savu slimo bērnu. Vispār jau no vīra vairāk nekā par bērna dzīvību. Dzīves nav diez ko izdevušās un nebūt nelīdzinās tai laimības saliņai, kur aizvadīta bērnība, tomēr daļa vainas ir arī viņās pašās, jo problēmas risinātas netiek, tiek vienkārši dzīvots tālāk, jo cerība mirst pēdējā. Nāktos vēl piebilst par vārda ‘sarkans’ lietojumu, tas te ir ļoti daudz ielikts daudzās alegorijās un visās iedomājamās interpretācijās. Tā kā cilvēkam, kuram patīk noņemties ar dziļākas teksta jēgas analīzi, te pietiks ilgam laikam, pētot šī simbola tiešo un pārnesto nozīmi.

Grāmatai liktu 7 no 10 ballēm, patiktos, ja šo sieviešu dzīvesstāsti pašos pamatos būtu nedaudz daudzveidīgāki , ir jau labi uzrakstīti un motivācija ar’ izklāstīta. Skaidrs jau, ka viņas nav no šīs pasaules, kurš tad ir. Bet gribējās redzēt viņās vairāk cīņassparu un vēlmi būt noteicējām pašu dzīvē nevis atskatīšanos pār plecu uz vecajiem labajiem laikiem, kad par viņām rūpējās vecāki. Bet nu neskatoties uz iepriekš piesaukto, domāju, ka ar laiku izlasīšu vēl kādu autores darbu.

Comments

Lasītāja
Reply

Tavā interpetācijā izklausās tā neko, turklāt es pasen izlasīju interviju ar Žoludi kādā leišu izdevumā, pēc kuras arī sagribējās viņu palasīt vēl mazliet, bet tas bija pirms KDienas raksta. Nu jā, tās bezgalīgās ciešanas gan baida.

asmo
Reply

Atceros, ka pie “Siltas Zemes” tu rakstīji par to, ka rakstniece nedaudz izplūst. Nu tēlaini izteikties viņa mīl, bet 170 lapaspušu garā darbā tā izplūšana pārāk nejutās. Nu cietējas tur ir visas.

doronike
Reply

Šitas gan ir negaidīts gājiens no tavas puses, pēdējā laikā esi mainījis orientāciju ;) Nezinu neko par Žoludi, bet tādas ciešanu un žēlabu pilnas beigas mani atbaida. Bet var jau būt…

asmo
Reply

Nē orientāciju neesmu mainījis :) Vajag jau kaut ko daudzveidībai ar palasīt pirms veltīt gadu populārzinātniskām grāmatām.

Ms Marii
Reply

Šķiet kārtējā latviešu gaudu grāmata….Nav visi vīrieši cūkas, apnicis jau šitais. Kas īsti saista visas trīs sižeta līnijas? Pirmā likās saistoša un jau paspēju nodomāt “varbūt tomēr arī man šito palasīt”, bet otrā pilnībā nokāva šo muļķīgo vēlmi.

asmo
Reply

Alegoriski viņus saista Sarkanie bērni, bet, ja atmet tos sarkanos bērnus tad nesaista praktiski nekas, ja nu ka viņi visi ir tādi atradeņi. Nu otrā līnija, ir par grūto, ciešanu pilno sievietes dzīvi, kurai visi dara pāri, bet pati viņa ar var tikai aizmukt.

Un trešā tajā visas trīs sievietes tiek sauktas par “trejmeitiņām” un itver sevi tādu transcendentālu kā bērnudārzu, kur par visām rūpējās, viss ir labi un visām atnāk mammas pakaļ.

Spīgana
Reply

Hmmm, pierunāji.
Pēc Žoludes izteikumiem es jau biiju nolēmusi, ka šito jau n gan noteikti nav vērts lasīt, bet varbūt tomēr jāpamēģina…

asmo
Reply

Ja vēl neesi šogad paspējusi izlasīt pietiekami daudz latviešu ciešanu stāstus, tad vari pamēģināt.

Sibilla
Reply

Pēc apraksta radās iespaids, ka viduvējs sacerējums. Pie tam savu parasto Latvju cietēju lasīšanas kvotu šogad esmu pilnībā izpildījusi. Lai paliek nākotnei – ja nu kādā brīdī dzīve sāk likties pārāk skaista. :)

Leave a comment

name*

email* (not published)

website