Navigate / search

Puķes Aldžernonam by Daniels Kīzs

Puķes Aldžernonam

Nav jau tā, ka es šo grāmatu jau nebūtu lasījis. Tas gan bija ļoti sen atpakaļ, iespējams, pat astoņpadsmit gadi jau ir pagājuši. Pirmo reizi lasīju šo stāstu, šķiet, ka lielajā fantastikas antoloģijas krājumā, kas vairākos sējumos bija iznācis krievu valodā. Skaidrs, ka pa šo laiku daudz kas bija piemirsies, un bija patiess prieks, kad uzzināju, ka „Puķes Aldžeronam” ir izdevusi izdevniecība Zvaigzne ABC. Pateicoties izdevniecībai, es tiku pie šīs grāmatas un varēju izlasīt to vēlreiz jau dzimtajā valodā.

Čārlijs Gordons ir parasts garīgi atpalicis cilvēks. Viņa IQ ir tikai 68 , bet tas nav traucējis viņam iemācīties lasīt un rakstīt. Viņam ir arī patstāvīgs darbs maiznīcā, tur viņš strādā par izsūtāmo zēnu, un galvenais viņam ir daudz draugu. Lai arī ko viņš nedarītu, visi priecājas par viņu, un dzīve ir laba. Bet Čārlijam ir vēlme kļūt gudram, un tāda iespēja viņam tiek dota. Divi zinātnieki ir izstrādājuši metodi , kura ļauj paaugstināt intelektu, un, kā šķiet, šis efekts ir noturīgs. Līdz šim viņiem tas ir izdevies tikai ar dzīvniekiem, un viens no tiem ir pele vārdā Aldžernons. Aldžernons ir profesionāls labirintu pieveicējs un spēj bez pūlēm pieveikt Čārliju.

Pirmais pārsteigums bija, ka šo romānu es iepriekš biju lasījis tikai kā stāstu un varētu teikt, ka ar daļu no teksta man nācās sastapties pirmoreiz. Šī grāmata aizskar veselu kaudzi ar sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Gan to, cik ētiski ir izmantot eksperimentos cilvēkus, gan par sabiedrības attieksmi pret garīgi atpalikušajiem cilvēkiem. Par to, cik grūti zinātniekiem ir ieraudzīt savā eksperimentā vairāk par izpētes objektu. Par to kā cilvēks, kurš visu mūžu ir vēlējies kļūt gudrs, tāds arī kļūst, bet emocionālajā līmenī tik un tā paliek bērns.

Grāmata ir sarakstīta dienasgrāmatas formā, un gramatikas un vārdu lietojums ir tas, kas ļauj lasītājam novērtēt katru no Čārlija dzīves fāzēm. Ja sākumā teikumi un izteiktās domas ir vienkāršas, tad ar laiku tās kļūst precīzākas. Tas ļauj lasītājam uzreiz atrast ko kopīgu ar Čārliju, dzīvot viņam līdzi.

Atzīšos arī uzreiz, šī ir visskumjākā grāmata no šogad lasītajām. Es ar’ vienmēr esmu gribējis kļūt gudrs, reizēm gan šķiet, ka no tā nekas prātīgs man nav sanācis. Bet izlasot šādu grāmatu, tu sāc novērtēt to, cik daudz tev dzīve ir devusi tādu lietu, par kurām tu nekad neesi aizdomājies un, ka ir cilvēki, kuriem nav pat paša pamata. Grāmata labi parāda to, ka arī garīgi atpalicis cilvēks ir personība ar savu „es”, un tas nav tikai priekšmets, kuru bīdīt no vienas dienas uz otru.

Čārlija situācija ir nepaskaužama. Viņš kļūst gudrs, bet tai pat laikā apzinās, ka tas nav uz ilgu laiku, un ar laiku viņš kļūs tāds pats kā agrāk tikai jau bez nekādām perspektīvām. Kļūstot gudrākam viņš arī sāk apzināties, ka cilvēki nebūt nav labi un, ka tie ir smējušies par viņu kā atpalikušu indivīdu nevis priecājušies par viņu. Un ka viņš ir bija tas, kas ļāvis saviem kolēģiem saprast, redz, cik labi ar mani viss kārtībā, varēja tak gadīties kā Čārlijam un piedzimt par idiotu. Viņš atceras arī savu bērnību, un tā nebūt vairs nav tik rožaina kāda tā bija pirms tam viņa iztēlē. Viņš arī saprot, ka gudrība pati par sevi viņam dzīvē neko nav pienesusi, viņu joprojām vada tas Čārlijs, kas viņš bija pirms tam. Šis Čārlijs kontrolē visas viņa emocijas un vēlmes, un emocionālajā jomā šī gudrība neko papildus klāt nav nesusi.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka to nāktos izlasīt jebkuram, par sliktu nenāks. Vēl jau var to stāstu uztvert pavisam alegoriski, ieliekot Čārlija vietā cilvēka dzīvi. Bērnībā mēs visi esam mazi muļķīši, un viss izskatās labi un jauki, tad pieaugam un ar laiku saprotam, ka kļūstam veci. Atmiņa pasliktinās, gudrība ar lēnām izčākst un, ja pavisam nenoveicas, tad atkal nonākam bērna stadijā.

Comments

Evija
Reply

Mani nebeidz pārsteigt, cik daudz tu jau esi paspējis izlasīt! :)
Prieks, ka arī tev šī grāmata patika. Man patīk pēdējā rindkopa, interpretācija par cilvēka dzīvi. Šādā kontekstā nemaz nebiju aizdomājusies.

Martiniks
Reply

Arī es biju lasījis to kā stāstu kādā krājumā un pēc tam atradu grāmatu. Man šī ideja ir īpaši tuva, jo esmu redzes invalīds kopš dzimšanas, tāpēc atradu ļoti daudz paralēļu ar Čārliju – gan tajā, kā mazs būdams nesapratu, par ko mani ķircina pagalma puikas, gan tajā, cik sāpīga bija patiesība, kad to sapratu, un tajā, kā pēc tam mēģināju tikt galā ar to visu saviem spēkiem, kaut gan pat šodien – pēc gadu desmitiem – secinu, ka sāp vēl arvien tikpat stipri…

Leave a comment

name*

email* (not published)

website