Navigate / search

The Invisible Gorilla: How Our Intuitions Deceive Us by Christopher Chabris, Daniel Simons

The invisible gorilla

Diez vai šo grāmatu jebkad būtu izlasījis. Biju viņu amazon redzējis, viņa pat atradās manā rekomendāciju sarakstā. Bet es domāju: nu kas tad tur būs, kas ir “neredzamās gorillas” eksperimenta būtībā, to es zinu! Pārējais noteikti būs kāds psiholoģijas spriedelējums par to, kā desmit minūšu laikā pārvērst savu dzīvi. Bet tad ap Ziemassvētkiem notika grāmatblogeru apdāvināšanās, un es no MsMarii saņēmu šo grāmatu kā dāvanu. Neko darīt, nācās vien lasīt.

Biju patīkami pārsteigts, jo izrādījās grāmatas autors pats šī eksperimenta izstrādē ir piedalījies un vēlas padalīties plašākai publikai par ilūziju pasauli, kurā mēs dzīvojam. Šādas ilūzijas ir vairākas. Ilūzija, ka mēs spējam veikt vairākus uzdevumus vienlaicīgi un ar nemainīgu kvalitāti. Ilūzija par mūsu atmiņu nemainīgumu un patstāvību. Pārliecinātības ilūzija, kādēļ mēs vairāk uzticamies cilvēkiem, kas uzvedas pārliecinoši. Zināšanu ilūzija, katrs no mums ir pārliecināts, ka labāk vai sliktāk orientējas visās dzīves sfērās un tam arī tic.

Autors zina, ko dara, lasītājs tiek ierauts cilvēku uztveres īpatnību niansēs no viena vāka līdz otram. Visi apgalvojumi tiek pamatoti ar kāda eksperimenta rezultātiem vai pētījumu, kas kādreiz veikts. Kas ir vēl labāk, šie gadījumi iz dzīves ir ļoti interesanti. Piemēram, reiz tika noķerts kāds banku aplaupītājs, kas bija šokēts, ka viņa seja ierakstīta video. Cilvēks bija pārliecināts, ka nomazgājot seju ar citronu sulu tā kļūst neredzama videokamerām.

Ar atmiņu mums ir vēl čābīgāk. Cilvēks neieraksta visus notikumus sev galvā kā videolentē un tad brīvos brīžos atminoties tās sev projicē. Cilvēks atceras tikai vispārīgu notikumu un pēc tam iztrūkstošo piedomā klāt pats. Pētnieki izmantoja viltīgu eksperimentu, pēc 9/11 lika saviem testa subjektiem uzrakstīt, kur viņi atradušies un kā uzzinājuši par šo atgadījumu. Tas pats viņiem pajautāts pāris gadus vēlāk. Lielākai cilvēku daļai atmiņas būtiski atšķīrās. Labs ir arī izklāsts, kādēļ automašīnu šoferi bieži vien nepamana motociklus, lai ar cik koši tie nebūtu ģērbušies. Cilvēks diezgan bieži neredz lietas, kurām, viņaprāt, tur nav jābūt. Tādēļ piloti triecas virsū uz skrejceļa stāvošām lidmašīnām, un automašīnu šoferi „neredz” motociklistus.

Par pārliecinošiem cilvēkiem, jo cilvēks ir lielāks diletants kādā lietā, jo pārliecinātāk viņš jūtas pašvērtējumā. Šahisti sevi pozicionē vismaz 100 vietas augstāk, lielākā daļa dzīvo ilūzijās, ka diezgan labi pārzina reaktīvā dzinēja uzbūvi un orientējas kvantu mehānikā. Cilvēkam ir tāds mīnuss, ja viņam šķiet, ka viņš kaut ko labi zina, viņš nepārbaudīs savu zināšanu kvalitāti.

Kopumā izcila grāmata, ieteiktu izlasīt visiem, ļauj pamanīt neredzamās gorillas pašu un citu uztverē. Lieku 10 no 10 ballēm. Pagaidām labākā populārzinātniskā grāmata, ko pēdējā laikā esmu lasījis. Domāju, ka pēc pāris gadiem viņu izlasīšu vēlreiz. Ak, jā, ir pierādīts, ka klausoties Mocarta komponētos darbus tavs IQ nepalielinās. Un virtuoza Sudoku risināšana nepadara tevi labāku galvā reizinātāju.

Comments

Lasītāja
Reply

Tāpēc cilvēki nevar tūlīt paši izlabot savas kļūdas, vienalga, rakstīšanas vai rēķināšanas, jo vienkārši zina un redz to, kam tajā vietā jābūt, nevis to, ko ir uzrakstījuši. Bet par Mocartu es nupat izlasīju, ka viņa mūzika uz minūtēm desmit uzlabojot atmiņu vai uztveri — ek, neklausījos… Nezinu, vai tā ir tiesa, bet arī nebūtu slikti.

asmo
Reply

Tas pats ir ar priekšmetiem, kuri tepat ir bijuši un nevar ieraudzīt. Mocertu tagad ir iztestējuši krustām šķērsām IQ tas nepalielina. Perfomanci par pāris punktiem uzlabo paša iemīļotas mūzikas klausīšanās testa laikā.

doronike
Reply

No visa uzskaitītā atmiņa man šķiet visinteresantākais pētījuma objekts. Es pati uzmanīgi izturos pret memuāriem, jo pasen lasīju par pētījumu, kad krievi ir salīdzinājuši kara atmiņas – viena cilvēka atmiņas uzreiz pēc kaujas vai pat kaujas piezīmes salīdzina ar viņa memuāriem, kas rakstīti gadu desmitus pēc kara, un izrādās, ka pēdējās ir “piedzītas” oficiālajai vēsturei, pie kam pats rakstītājs ir svēti pārliecināts par to patiesumu.
Pēdējā laikā latviski ir iznākuši vairāki interesanti pētījumi par kolektīvo atmiņu, tavs ieraksts atgādināja tos izlasīt.

asmo
Reply

Es sev ar biju novērojis un identificējis pāris viltus atmiņas, prieks, ka neesmu pasaulē vienīgais tāds. Pēc šīs grāmatas sanāk, ka mēs savas atmiņas pielāgojam esošajam savas pasaules redzējumam nevis kādai objektīvai realitātei.

doronike
Reply

Vēl ir interesanti līmēt kopā bildi pēc kāda kopīga pasākuma; tur pat alkoholu nevajag, lai katrs atcerētos kaut ko citu :) Tas gan saistās arī ar selektīvo uztveri – izvēlos ievērot to, kas individuāli šķiet būtisks.
Vēl jau ir arī izstumtās atmiņas vai pielāgotās, lai varētu pārciest kaut ko nepatīkamu, traumatisku. Plašs pētījums lauks tā atmiņa :)

Ms Marii
Reply

Esmu neizsakāmi priecīga, ka Tev grāmata patika, jo ļoti baidījos aizšaut greizi :) Grāmata izklausās tiešām interesanta un vērtīga, būs pašai arī jāizlasa.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website