Navigate / search

Citādie by Veronika Rota

Citadie

Citādie” ir grāmata, kuru drīzumā izdos Zvaigznes ABC izdevniecībā. Man tika piedāvāta iespēja izlasīt šo grāmatu latviski vēl pirms tās oficiālās iznākšanas. Skaidra lieta, ko no šāda piedāvājuma es nevarēju atteikties. Amazonē šo grāmatu man rekomendē jau labu laiku, un biju jau gandrīz padevies. Tādēļ, saņēmis grāmatu, uzreiz ķēros pie lasīšanas.

Visa grāmatas darbība notiek kādā pilsētā. Cilvēki ir nolēmuši mest mieru karam un atrast risinājumu. Risinājums izrādās pavisam vienkāršs. Katrs izvēlas kopienu, kurā kā pieaugušais dzīvos. Kopienas ir piecas, un katra atspoguļoi vienu tikumu. Taisnprāši lepojas ar godīgumu, Nesavtīgie – ar pašaizliedzību, Drošsirži – ar drosmi, Sirsnīgie – ar miermīlību un Mācītie – ar gudrību. Šādai iekārtai vajadzētu mazināt spriedzi sabiedrībā un nodrošināt jauku kopā pastāvēšanu.

Grāmatas galvenajai varonei pēc sešpadsmit gadu vecuma sasniegšanas ir jāizvēlas, kurai kopienai pievienoties. Viss mūžs ir pavadīts Nesavtīgo kopienā, tomēr testi viņai uzrāda pavisam ko citu.

Kopumā tipiska distopija, kur autors izmanto interesantu sociālo modeli, lai dotu savu ieskatu par cilvēku uzvedību dažādos robežstāvokļos. Šeit ir veselas piecas šādas līdzāspastāvošas gurpas, kuras it kā sadzīvo, bet patiesībā atrodas neformālā karastāvoklī.

Kā jau jauniešu grāmatām pierasts, galvenā aktualitāte ir izvēle. Kā rīkoties brīdī, kad esi nonācis izvēles priekšā, kas izmainīs visu tavu dzīvi. Atpakaļceļa vairs nebūs, un vēlams, lai tava izvēle būtu pareiza jau no paša sākuma. Citādi var gadīties, ka tu tiksi izraidīts un kļūsi beztiesisks. Arī Beatrisei nav viegli, viņai testi nedod skaidru atbildi, jo viņa ir Citādā. Tāda, kas neiederas nevienā no kopienām. Tas lasītājam uzreiz palīdz identificēties ar viņu. Jo galu galā mēs taču visi domājam, ka esam unikāli un pavisam citādi kā pārējie.

Lasīšana vedās ļoti raiti, lai ar’ man šādas problēmas nav visai aktuālas. Varoņi ir izveidoti ļoti dzīvi, un notikumi aprakstīti visai saistoši. Protams, ja uz visu šo sabiedrības konstruktu paraugās racionāli, tad ir skaidrs, ka nekas tāds realitātē nemaz nespētu pastāvēt, jo nav iespējami cilvēki, kuros dominētu tikai viens no tikumiem. Arī netiešās atsauces uz izraidīto daudzumu liek secināt, ka izraidīto daudzums ir vismaz piecdesmit procenti no populācijas. Rodas jautājums, kādēļ viņi ar to samierinās? Arī autore to saprot un cenšas parādīt kā šāda sistēma sagrauj pati sevi no iekšienes.

Beatrises izvēle lasītājam dod iespēju ieskatīties Drošsiržu kopienā. Laiks arī te ir atstājis savas pēdas, un kopiena no pašaizliedzīgiem visu kopienu aizstāvjiem ir pārvērtusies par parastu huligānu baru. Apmācību metodēs lielāks uzsvars tiek likts uz nežēlību un pašnāvība tiek pasniegta kā varonība. Skaidra lieta, ka tas nav tāpat, tā ir daļa no lielā plāna.

Nesapratu, kādēļ autorei tāds naids pret Mācītajiem (zinātnieku analogam). Tie izrādās ir galvenie vaininieki, un par visu varu cenšas rauties pie varas. Nebija arī īsti skaidrs, ko tad viņi ar šo varu pasāktu, un kam tā vispār nepieciešama. Šaubos, vai kāds būtu sajūsmā valdīt pār nozombētu masu un būt vienīgais cilvēks pie skaidras saprašanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Apsveru domu arī par turpinājuma izlasīšanu. Gribas jau zināt kā tad tur viss beigsies.

Vilcenes stāsts by Linda Dreimane

Vilcenes stāsts

Nu jau ilgus gadus viens no maniem iemīļotākajiem literatūras žanriem ir fantāzija jeb, kā saka angļu mēlē, “ fantasy”. Parēķinot sanāk, ka esmu izlasījis ap septiņiem simtiem grāmatu šajā žanrā pēdējo desmit gadu laikā. Tajā pat laikā jāatzīst, ka tieši latviešu autoriem esmu pievērsies pavisam maz. Lai kaut nedaudz mazinātu šo robu, ar Zvaigznes ABC starpniecību savos nagos dabūju “ Vilcenes stāstu” un ķēros pie lasīšanas.

Sižets ir pavisam vienkāršs. Divas dvīņu māsas Obskva un Piintara, kas šķirtas kopš dzimšanas, aug katra savā vidē, viena par otru nezinādamas. Bet abas vieno kopīgs liktenis, tām satiekoties tikšot izlemts pasaules liktenis. Skaidra lieta, ka pasaules Tumšie spēki pievāc vienu no dvīņumāsām, lai izskolotu ļaunu raganu, kas nodrošinātu viņu dominanci pasaulē. Obskvu savā paspārnē pieņem ievērojams burvis Trenodons no Grotas.

Ja runājam par sižeta oriģinalitāti, tad jāatzīst, ka oriģinālu sižetu (kas pie tam būtu lasāms un sakarīgs) mūsdienās vispār ir grūti atrast. Šis ietilpst grupā, kuru es saucu par “dvīņi, kas izmainīs pasauli”. Ideja veca kā pasaule un atrodama katrā sevi cienošā mitoloģijā. Nav slikts pēc savas struktūras, jo viegli ierobežot galveno personāžu skaitu un koncentrēties uz galvenajiem tēliem.

Sākot lasīt grāmatu un redzot pieminam Burvju skolu, man sametās bail. Domāju, ka tikai šis nav kārtējais Harija Potera klons. Par laimi autore skolu pieminēja tikai nedaudz, un par Obskvas izskološanu mēs uzzinājām tikai vispārējos vilcienos. Centrālā lieta tomēr ir cīnīšanās par pasaules likteņa lēmēja vietu. Sižets ir sarakstīts visai spraigi. Galvenie varoņi visu laiku ir ierauti piedzīvojumos un ceļošanā pa savu burvju pasauli. Tā kā no lasīšanas viedokļa lapas šķiras pašas no sevis, un garlaicīgi nav.

Tomēr tajā visa izkūst galvenie varoņi, un kā grāmatas centrālie tēli viņi ir sanākuši tādi viendimensionāli. Es viņus nespēju sajust kā personības, un nebija lāga ar ko identificēties. Vai vismaz atrast kādu, kam just līdzi. Ja Tumšajiem spēkiem vēl ir kaut kāda stratēģija un ilgtermiņa plāns, tad Gaišajiem ar to plānu ir pavisam plāni. Pareģojuma izteicējs Trenodons atstāj visu lietu pašplūsmā, acīmredzot cerot, ka viss jau ar laiku pats no sevis nokārtosies. Obskva arī mētājas neziņā un no viena emociju izraisīta lēmuma uz otru. Tas gan ir raksturīgi daudziem fantasy autoriem, kas aizraujas ar notikumu attīstību un varoņus pamet novārtā, izmantojot tikai par bandiniekiem.

Pasaule izveidota kā jau maģiskajām pasaulēm pienākas. Ir daudz dažādu rasu pārstāvju: gan pierastie elfi un troļļi, gan mūsdienām eksotiskāki radījumi kā fejas. Grāmatas beigās prasītos pat izskaidrojošā vārdnīca, kas iespējams palīdzētu saprast notiekošā nianses. Piemēram, par Kši (kaut kādas ar dievišķo būtību apveltītas radības). No grāmatas teksta bija grūti saprast, kas tās tādas ir, un kāda ir viņu funkcija. Tad vēl piemestu pāris valstu īsu vēsturi, un viss būtu skaidrs. Nu un, protams, karte, tā ar labāk palīdzētu iejusties notikumos un ceļinieku gaitām būtu vieglāk sekot līdzi.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, ja patīk interesanti notikumi un nealksti pēc bagātas galveno varoņu iekšējās pasaules.

Dēmonu dzīres. Stāstu krājums

Demonu dzīres

Šī grāmata pieder pie mana šā gada lasāmprojekta. Tas ir – izlasīt daudzas vecās labās fantastikas, kas mani aizrāva bērnībā. Atgriešanās pie grāmatām, kas manī radīja interesi par zinātnisko fantastiku. Interesi, kas nav beigusies vēl tagad.

Grāmata manā bērnībā pie izlasītajām nonāca vēlu. Mājās man tādas nebija, bibliotēkā ar’ tādu nebiju redzējis. Šo grāmatu atradu Dundagas grāmatu bodē (vismaz man tā šķiet, izlasījis grāmatu par atmiņu un ilūziju par mūsu labo atmiņu, vairs neesmu tik drošs), stāvēja viņa komisijas grāmatu plauktā. Skaidra lieta, ka septiņdesmit piecas kapeikas par vēl nelasītu zinātniskās fantastikas krājumu man nemaz nebija žēl.

Šī krājuma specifika ir tā, ka tās autori savā pamatdarbā ir bijuši zinātnieki nevis rakstnieki. Tomēr viņi katrs popularizē zinātni un tās sasniegumus izmantojot stāstus. Protams, ka vislabāk viņi orientējas paši savā jomā.

Mans favorīts šajā krājumā ir Artura Klarka “Jupiters Pieci”. Ideja pavisam vienkārša, cilvēki aktīvi nodarbojas ar Saules sistēmas apgūšanu. Uz Marsa tiek atrasta gan marsiešu, gan vēl kādas civilizācijas pēdas. Kāds arheologs rīko ekspedīciju uz objektu, kas saucas Jupiters pieci. Diezgan jauks piedzīvojumu stāsts atgādina viņa “Rendezvous with Rama” miniatūrā.

Morisona “Dēmonu dzīres” arī ir labs gabals. Mūsdienās šajā stāstā apskatīto problemātiku sauktu par nanorobotu apokalipsi. Tai laikā vienkārši par Dēmoniem no Maksvela dēmonu idejas. Jauks stāsts par to, kā eksperiments iziet ārpus kontroles.

Džeimsa Makonela “Mācīšanas teorija” – savdabīga ironija par apmācības un motivācijas teoriju. Tikai šoreiz eksperimenta subjekts ir cilvēks.

Leo Scilards “Galvenā stacija” – humoristisks stāsts par citplanētiešu centieniem saprast naudas un maksas tualetes rituālo nozīmi.

Kopumā viens no maniem mīļākajiem stāstu krājumiem. Šis, atšķirībā no citām bērnu dienu grāmatām, man joprojām patīk tikpat labi, kā lasot pirmoreiz. Un joprojām nepatīk, ka liela grāmatas daļa izniekota Freda Hoila un Džona Eljota “Andromedas izlaušanās” stāstam. Tas joprojām man šķiet tikpat garlaicīgs kā bērnu dienās. Nevaru saprast, kādēļ grāmatā tas vispār ir iebāzts. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, lielākā daļa no stāstiem ir ļoti labi, un ir no tiem, kurus var pārlasīt daudzas reizes.

Leišmalīte by Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis

Leišmalīte

Domāju, ka šiem autoriem nekādi komentāri papildus nav vajadzīgi. Atceros, kā pamatskolas laikos pirmo reizi lasīju Kurzemīti. Ja godīgi, tad lasīju tikai tās daļas, kas bija saistītas ar manu dzimto ciemu. Vēlāk pievārēju arī abas grāmatas pilnībā. Tādēļ uzzinot, ka Zvaigzne izdevusi „Leišmalīti”, atliku malā visu lasīšanas plānu, un šīs grāmatas izlasīšana kļuva par manu prioritāti.

Cilvēkiem jau patīk lasīt par citiem cilvēkiem un, ja tie vēl piedevām ir reāli cilvēki, tad lasīšana ir vēl interesantāka. Grāmatas autors dod mums iespēju sastapt šos cilvēkus. Viņus visus vieno tas, ka dzīvo viņi Latvijas Lietuvas pierobežā. Katram no viņiem ir savs stāsts, ko autoriem pastāstīt, galvenais ir mācēt pajautāt un šo stāstu no viņiem izvilināt. Šajā jomā Imants Ziedonis ir liels speciālists uzklausīšanā, novērošanā un tālāk pastāstīšanā. Kā jau katrā vietā, kur cilvēki dzīvojuši ilgu laiku, arī no Liešmalītes ir nākuši cilvēki, kas tā vai citādi ietekmējuši Latvijas vēsturi.

Grāmata sastāv it kā no divām daļām, vienai daļai divtūkstošo gadu sākumā informāciju vācis Imants Ziedonis, otra daļa ir viņa dēla veikums, kura stāsti un vērojumi nāk jau no nesenākas pagātnes. Tie pierakstīti pirms pāris gadiem. Šī nobīde laikā ir visai veiksmīga, jo atklāj interesantas lietas. Ja divtūkstošo gadu sākumā pierobežas iedzīvotāju vidū bija vēl optimisms par sava novada sakopšanu, darbošanos un pierobežas attīstību, tad gadu gaitā to ir nomainījis tāds kā pesimisms. Pierobežā izmirst, jaunie aizbrauc uz lielpilsētām, ārzemēm, un vietējie ciemi kļūst arvien neapdzīvotāki. Palikuši ir vien lielsaimnieki, kuri dod darbu pāris cilvēkiem un vietējās naturālās saimniecības. Skolas tiek slēgtas, pagasti apvienoti, infrastruktūra sairst, ražošana panīkst.

Grāmatā izceļas arī tipiskā latvieša domāšana. Viņš gaidīs, kad lietas atnāks un sakārtos valdība. Izlīdzinās visas netaisnības, aizliegs dāņiem pirkt zemi un mežus. Atgriezīs mājās aizbraukušos cilvēkus un atjaunos skolas. Ar labu vārdu tiek piesaukti Ulmaņlaiki, kad viss zēla un plauka. Nenoliedzami tas Leišmalītei bija ziedu laiks, kad šķita, ka viss tikai attīstīsies un ies uz priekšu. Un tad nu tā cerība pēc vadoņa, kas atnāks un visu nokārtos, nav vēl zudusi. Protams, ir arī tādi, kas nesūkstās un negaida, kad ar karoti visu mutē ieliks. Tie šeptējas, uzpērk un apstrādā zemi, dibina kooperatīvus un saimnieko, lai savu maizīti paši nopelnītu.

Neskatoties uz seno vēsturi un jaukajiem ļaudīm, kas tur mīt, Leišmalīte šķiet uz kādu laiku būs aizgājusi perifērijā, un nekāda cerīgā nākotne tur kā jau vairumā Latvijas laukos nav saredzama. Galvenie ienākumu avoti ir pensijas, zemes iznomāšana un subsīdijas. Skaidrs, ka tāds modelis ilgi nespēs novadus pie dzīvības noturēt.

Šī nu ir grāmata, kas būtu jāizlasa katram, kuru interesē savas dzimtās zemes vēsture un tagadne. Lieku 10 no 10 ballēm. Grāmata patiešām aizrauj, piesēdies lasīt un nost nevari tikt, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam. Zinu, ka citi saka, šādas grāmatas nelon izlasīt vienā piegājienā. Nezinu, man gan tādas patīk lasīt visu un uzreiz.

Pavasarī pa Šveici V

21. maijs

Cīrihe

Šodien mums ir plānā tikt atpakaļ uz Rīgu un veikt nelielu šopingu. Nekur īpaši nesteidzamies, paēdam brokastis, nekā nopietna, bet iekost var. Tad savācam mantas un dodamies pastaigā pa veikaliem. Pēc katra veikala apmeklējuma somas kļūst smagākas, bet iepērkamo mantu saraksts sarūk. Beigās dodamies uz lidostu, un lidojam mājās. Atpakaļceļā tradicionāli lasu grāmatu.

Pavasarī pa Šveici IV

20. maijs

Šorīt pieceļamies visai agri, salasām mantiņas. Mūsu laiks Filisur ciematiņā ir beidzies; laiks doties uz Cīrihi, tur mums ir nākošā nakšņošanas vieta. Šodien gan ir ieplānots apmeklēt Andermatu, bet skatoties laika prognozes, saprotam, ka šim plānam nav nekādu izredžu. Tur līst lietus, un ir auksts. Lieki piebilst, ka ne mani, ne Maiju tāda dienas pavadīšana, kā salijušam vazāties pa kalniem ar visām līdzpaņemtajām mantām, nevilina. Tiek meklētas iespējamās dienas pavadīšanas alternatīvas, beigās izvēle krīt par labu Reinas ūdenskritumam.

Dienas plāns sastādīts, varam doties uz brokastīm, tur mums uzjautā, no kurienes mēs tādi esam uzkūlušies. Pasakām, ka no Latvijas. Tad tiek jautāts, vai Šveicē esam pirmo reizi. Nākas godīgi atbildēt, ka Šveicē esmu bijis jau pāri pa desmit reizēm, un rets ir tas miests, kur mēs vēl nebūtu bijuši. Ieturamies labi un dodamies uz vilcienu.

Vilcienā ir divas opcijas, sēdēt un lūkoties kalnu ainavas vai aprakstīt ceļojumā pieredzēto. Es izvēlos par labi otrajam, un cītīgi līdz pašai Cīrihei bakstu iPad ekrānā burtiņus. Cīrihē mums līdz savienotajam reisam jāgaida veselas divdesmit minūtes. Tās mēs izmantojam lietderīgi nosmeķējot vietējā Burger Kinga piedāvātos burgerus. Tad fiksi uz vilcienu un dodamies uz Schaffhausen, kuras tuvumā tad arī šis ūdenskritums atrodas.

Pa ceļam nekas interesants neatgadās, ja nu vienīgais divas iereibušas kundzītes, kas totālā pālī klundurē pa vilcienu, bet neko vairāk kā čipsus neizbārsta. Pa ceļam uz staciju ievērtējam Šafhauzeni un nospriežam, ka te pēc ūdenskrituma apmeklējumu vēl būs nedaudz jāuzkavējas, smuki dakstiņu jumti un vecs nocietinājums augšā.

Lai tiktu uz ūdenskritumu, pie stacijas ir jāiekāpj autobusā, šoferim jāpaprasa vai šamais uz turieni dodas un, ja atbilde jā, tad braukt līdzi. Mums izdevās atrast autobusu uzreiz, kāpjam iekšā un braucam, bez mums te atrodama vēl viena tūristu grupiņa, kas ļoti uztraucas par to, lai izkāptu pareizā pieturā. Viņiem par izpalīgu uzmetas kāds vietējais večuks, kas saka viss ir štokos, lai nekreņķējas, pateiks, kur jākāpj ārā. To pašu tūristiem teica arī šoferis tikai iepriekš. Tā nu visi braucam līdz večukam sajūk pieturas un šamais sāk lamāt šoferi, ka, viss, aizbraucām garām un šis pasažierus neizlaida. Šoferis klusē un nedaudz pasmīn. Arī tūristiņi satraukušies, izkāps nepareizā pieturā un varēs slāt liekas desmit minūtes atpakaļ. Autobuss apstājas stacijā, kur pēc mūsu aplēsēm ir pareizā pietura, te arī večukam atrodas atmiņa, ka viss ir kārtībā, un viņš nedaudz kļūdījies, un visi tinās prom no autobusa.

Reinas ūdenskritums

Gājiens nav tāls, kādas desmit minūtes, un var jau sākt skatīties ūdenskritumu. Ko lai saka, tāds gleznains pasākums. Daudz ūdens krīt no salīdzinoši neaugsta augstuma. Pilieniņi veido varavīksnes, virs ūdenskrituma redzama viduslaiku celtne, kas noteikti ir kāda pils. Otrā pusē vecas dzirnavas, kas pārbūvētas par laivu piestātni un restorānu. Pilns ar tūristiem, kas cītīgi iemūžina visu notiekošo fotoaparātos un videokamerās. Kas šokē – ir maz ķīniešu un japāņu. Ir opcija doties augšā uz pili par naudu vai pavazāties pa apkārtceļu gar Reinu un arī visu apskatīt. Mēs nolemjam par labu pastaigai, laiciņš foršs, saulīte silda, un neviens to apkārtceļu iet lāga negrib.

Pa ceļam pavērojam vietējo tūrisma industriju, ēstūži un laivu biļešu pārdošana. Par salīdzinoši nelielu samaksu tevi pieved pie paša ūdenskrituma, kur tu ūdeni vari dabūt tieši ģīmī, pa betonētām kāpnēm uzkāpt uz klints, kas atrodas ūdenskrituma vidū. Padrūzmēties un pafotografēt un tad lēkt atpakaļ laivā. Nav jau slikti, bet mani kaut kā šī ideja neaizrauj. Mēs pastaigājamies gar Reinas krastu, šķērsojam to pa gājēju tiltiņu un pieejam ūdenskritumam no otras puses. Uz pili nedodamies, tur jau rindā jāstāv pie pašas kāpņu apakšas. Vēl mums ķīnieši pajautā vai uz tās takas, pa kuru mēs atnācām, ir kaut kas interesants. Es atbildēju, ka taka, mežs un tilts, lai domā paši. Viņi nospriež, ka nav vērts.

Šafhauzena

Atpakaļ uz Šafhauzeni dodamies ar vilcienu, tā ka līnija ir tik īsa, tad uzraksts vilcienā piedāvā nopirkt biļeti nevis vilcienā, bet galastacijā pēc brauciena. Domāju, ka tas varētu būt reāls pārbaudījums pat godīgākajam pasažierim. Šafhauzenē mēs pastaigājam pa vecpilsētu, tur ir kaut kādi velosipēdistu svētki, visi kā traki braukā ar riteņiem un mazgadīgie regulā satiksmi. Mēs dodamies uz vietējo nocietinājumu, no kura reiz vietējie kūrējuši rajonu. Kāpiens saulītē diezgan nopietns, bet kaut kā jau augšā tiekam. Mūri iespaidīgi ar visu aizsarggrāvi. Grāvī gan ūdens nav, tā vietā tur uztaisīts briežu dārzs. Tā nu tu tur no augšas vari viņus appētīt. Tad ir iespēja uzrāpties pašā augšā un apskatīt visu pilsētu. Te nu notusējam kādas pārdesmit minūtes un dodamies atpakaļ uz vilcienu. Plānā ir doties uz Cīrihi un nolikt mantas viesnīcā.

Vilciens atrodas veiksmīgi, bet ar vietām gan nenoveicas. Kad beidzot atrodam brīvas vietas, priekšā sēdošais tantuks, kurš brauc kopā ar suni, sāk rakties pa savu somiņu. No tās sāk nākt reāla suņu sūdu smaka. Un es, lai ar cilvēks no laukiem, tomēr dodos meklēt labāku sēdvietu. Paveicas un labāku sēdvietu izdodas atrast. Dodamies uz Cīrihi, nekādi dižie atgadījumi nenotiek, tik vien, kā aiz loga savelkas negaisa mākoņi, kas liecina par iespējamu drīzu lietu. Pa logu paskatos, kā dažiem jau ir sācies siena laiks. Vilciens bonusā mūs izved cauri Vācijas teritorijai, pavisam nedaudz, bet tomēr.

Tikuši Cīrihē sākam nodarboties ar viesnīcas meklēšanu, tā mums rezervēta centrālās stacijas tuvumā, nu labi, kādu kilometru no tās. Atrašana ir diezgan viegla. Numuriņš ar neko īpašu neizceļas, dīvainas bīdāmās durvis aiz kurām noslēpta tualete, remonta kvalitāte kā pēc poļu viesstrādniekiem. Wifi par maksu, kā jau katrā viesnīcā, kas nav hostelis, televizors, kurā par laimi rāda pasaules hokeja čempionātu. Skats pa logu piedāvā tikai seksšopa izkārtni, bet visādi citādi ir okei.

Zīrihe 1

Iekārtojušies nolemjam doties paēst. Ar ēstūža meklēšanu mums lāga nekas neizdodas, visur piesmēķēts vai ēdienkarte nekāda. Pa to laiku paspēju sakasīties ar Maiju, aizejam līdz Cīrihes ezeram, paskatāmies ielu muzikantus un beigās atrodam kādu šaubīga paskata ēstūzi, kurā tad arī nolemjam paēst. Tagad atskatoties droši varu teikt, nevajadzēja. To mēs sapratām, kad tika atnests buljons. Varonīgi apēdam piedāvāto ēdienu un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Neko lāga darīt vairs negribas un ejam gulēt.

Pavasarī pa Šveici III

19. maijs

Šodien mūsu plānā ir aizkulties līdz Le Prese stacijai, pa ceļam šķērsojot Passo del Bernina ar vilcienu. Šķiet, ka līdz šim ar vilcienu divtūkstoš trīssimt metru augstumā man vēl nav nācies būt.

Monteratsch

Tādēļ ceļamies agri, lai uz deviņiem jau būtu dzelzceļa stacijā. Paēdam brokastiņas, šoreiz izskatās, ka ēst vari cik lien, un tevi neviens par to nerās. Maija atminas, ka vajag iepirkt provīziju, tad nu nopērku ūdeni un ābolu sulu, varam vilkties uz staciju. Braucam atkal uz Samedan tur pārsēžamies vilcienā, kas dodas uz Pontresina un no turienes uz Tirano.

Bernina pass

Prom braucot visas tās divas ar pus stundas visu laiku sēdēju un vēroju dabas ainavas pa logu. Brīžiem vilciens uzbrauca pat augstumā, kurā vairs neaug koki un joprojām vēl redzams nenokusis sniegs. Nopietnāki ģeogrāfi noteikti spētu novērtēt arī ūdensšķirtnes grēdas robežas šķērsošanu ar vilcienu. Kopumā superīgi skati ar daudz kalniem un sniegu. Mēs gan braucām ar parasto vilcienu bez nekādiem vipendroniem.

Mūsu sākotnējais plāns bija aizšaut līdz La Prese un tad ar kājām aizčāpot līdz Poschiavo. Tomēr brauciena gaitā sapratām, ka šis pārgājiens pēc būtības sevī ietver iešanu gar izbetonētas upītes malu bez nekādiem īpašiem skatiem. Mainījām plānu un izlēmām doties apkārt Poschiavo ezeram. Ja godīgi, tad tas ezers nekas izcils jau nu nebija, bet grūti būtu attaisnot divarpus stundu ilgu braucienu šurp un neko neizdarīt. Tad nu sākām soļot. Iesākumam izvēlējāmies doties paralēli vilciena sliedēm. Laiku pa laikam varējām skatīties vilcienus, māt pretī cilvēkiem vagonos un spriest par dīvainu novērojumu. Kādēļ daži vagoni ir pārbāzti un citi tukši? Redzējām vagonus, kas bija pārpildīti un blakus totāli tukšs. Abi otrās klases vagoni. Iespējams, ka viņi nebija caurstaigājami. Un ja tu cilvēks stacijā nepaskaties, kur iekāp, tad vari stāvēt kājās.

Lago di poschiavo

Pēc stundas jau bijām tikuši līdz Mira Lago ciematiņam un dzelzceļa stacijai. Tomēr tālāk turpināt apli negribējās. Sākām pētīt dzelzceļa grafiku un nācās izvēlēties vai nu stundu dirnēt stacijā vai arī tomēr turpināt apkārtceļu un paspēt uz šo pašu vilcienu, bet jau citā stacijā. Nolēmām iet. Kad nu bijām nogājuši kādas padsmit minūtes mūsu ceļu aizšķērsoja barjera, kas laipni vēstīja, tālāk ceļu turpināt aizliegts. Esot bijis nogruvums, tagad labi cilvēki taciņu labo, varat iet atpakaļ. Šoreiz varu priecāties par faktu, ka nebijām gājuši ap ezeru pretējā virzienā, tad nu gan būtu aplauziens.

Poschiavo

Nekas, dodamies atpakaļ, ievērtējam vietējos Ferrari un dirnam stacijā divdesmit minūtes. Maija skatās uz ezeru, es lasu grāmatu. Atpakaļceļā izkāpjam Poschiavo pilsētiņā. Maija grib itāļu saldējumu, es apskatīt vietējās kulta celtnes. Pilsētiņa maza, divas baznīcas, dzelzceļa stacija un upīte pa vidu ar kādiem trīs tiltiņiem. Arhitektūra forša, šauras ieliņas, mazi pagalmiņi un viss tīrs. Atrodam gan saldējumu, te gan izskatās, ka saldējuma bumbiņu veidošanas karote vēl nav atklāta un salčuks tiek saķopsēts vafelē ar cepamo lāpstiņu. Bet nekas, garša no tā nemainās. Stundiņu pablandījušies dodamies atpakaļ uz Filisur.

Nospriežam, ka prātīgāk šodien būtu bijis pastaigāt pa Bernina pārejas takām divu kilometru augstumā nevis blandīties gar to ezeru. Nekas, to izdarīsim citreiz. Atpakaļceļā pamīšus skatos pa logu un lasu grāmatu.

Landvasser viadukts

Filisur ir viena apskates vērta vieta, Landwasser viadukts, tas nu ir viens superīgs skats, kur vilcieniņš izbraucis no tuneļa kapā pāri piecdesmit metru augstam viaduktam. Te nu mums bija dilemma, iet kā latviešiem kārtīgi paēst vai arī dirnēt vēl stundu un sagaidīt nākamo vilcienu. Kuņģis šoreiz uzvarēja. Ejam atpakaļ uz hoteli.

Paskatos nedaudz hokeju un dodos vakariņās. Vakariņas kārtējo reizi garšīgas, iesaku noprovēt, ja gadās kulties pa to apvidu. Paēdis izdzeru enerģijas dzērienu un skatos Čempionu līgas finālu. Švainštaigers vairs nav tas, kas agrāk, nespēj pat vārtos trāpīt. Visu spēles laiku ar vairāk pa zemi vārtījās cerot uz sodiem nevis spēlējot. Pat vārtsargs viņu sarāja.

Tuskaroras noslēpums by Aleksandrs Šaļimovs

Tuskarora

Arī šo grāmatu nopirku lietoto grāmatu plauktā. Tas vēl bija Padomju laikos. Jau tad cilvēki nez kāpēc nesa uz nocenotajām grāmatām savus fantastikas krājumus. Nopirku viņu Dundagas grāmatu veikalā, nemaz nezinu, vai tas vēl tur pastāv. Nopirku, jo nebiju tādu lasījis, izlasīju jau pa ceļam autobusā. Tagad nolēmu pārlasīt, bērnībā šķita tāda interesanta grāmata par dzīļu izpēti.

Grāmatas centrālā tēma ir jūras dzīļu iekarošana. Padomju zinātnieki sāk būvēt savas pirmās dziļūdens stacijas ar mērķi atkarot cilvēcei visu okeāna šelfu. Izpētīt tajā mītošās būtnes un, iespējams, sākt domāt par zemūdens pilsētu celtniecību. Padomju pusē šo pasākumu uzrauga Voļins. Arī amerikāņiem ir šādas pašas idejas, un konkurence dzen šo ideju uz priekšu. Viss ir jauki līdz brīdim, kad no Tuskaroras bāzes pazūd divi pētnieki. Paceļas jautājums, vai vērts turpināt riskēt ar pētnieku dzīvēm? Varbūt pagaidīt līdz tehnoloģiskās iespējas ir panākušas ideju.

Tāds labs piedzīvojumu romāns par Padomju zinātnieku sasniegumiem. Vēl neatklātiem dzīļu noslēpumiem. Ideja par to, ka cilvēce Mēness virsmu pārzina labāk nekā savu jūru reljefus tiek ekspluatēta uz pilnu klapi. Nav slikta arī starptautiskās mafijas iejaukšana visa šajā piedzīvojumā. Rodas gan jautājums, kā filipīniešu ģēnijs, lai ar cik izglītots viņš nebūtu, spēja aizsteigties priekšā visām lielvalstīm. Varbūt tas tā kā mājiens tā laika valdības pārstāvjiem, ka okeanogrāfijā tiek par maz investēts, un drīz pat ne tikai kapitālisti visus apsteigts, bet pat mūsdienu pirātiem būs labāki rīki par PSRS.

Pārlasot tagad neteikšu, ka mana bērnu dienu sajūsma būtu bijusi ļoti pamatota. Labs zinātniskās fantastikas darbs, Padomju cilvēki paši labākie, ārzemnieki ar nav sliktie, bet nu zināt kapitālisti. Ļaunie ir dažādi sindikāti, bijušie prinči un fašisti. Tungs – ģēnijs, bet ar izkropļotu morāli (par viņu gan nekā daudz mēs tā ar neuzzinām). Voļins vienmēr nosvērts, nekur nesteidzas un tiek izmantots tikai, lai parādītu okeanogrāfu pasauli caur viņa ikdienu. Visi tādi biedriski un draudzīgi, necieš kolēģus – izlīdējus un neprašas, bet ļauj, lai dzīve tos pašus izmāca.

Bērnu dienās šī grāmata pamudināja izlasīt “ Sauli jūras dzelmē”  un visu, kas Apvāršņa sērijā par šo tematu bija pieejams. Tā kā varētu teikt, šīs grāmatas auditorija bija pusaudži. Šodienas bērnam gan tur būtu daudz vairāk nesaprotamā nekā saprotamā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vietām atgādināja A.Klarka darbus, tam jau ar nebija sveši dziļūdens briesmoņi un cilvēku neziņa par tiem. Nezinu vai pārlasīšu vēl kādu reizi. Vispār jau šķiet, ka bērnu dienu grāmatas labāk būtu nepārlasīt un dzīvot pārliecībā, ka tās bija superīgas.

Aizzīmogotais triskelions by Alekzandra Z.M.

Aizzīmogotais triskelions

Kādu dienu savā epastā saņēmu man adresētu vēstuli, kur kāda latviešu jaunā autore piedāvāja izlasīt savu darbu. Grāmatiņa izdota pašas spēkiem, un viņu interesēja vai es negribētu izlasīt viņas darbu. Klāt pieliktajā aprakstiņā bija godīgi uzrakstīts, par ko šī grāmata ir:

“Autore savā romānā, kas sarakstīts pirmajā personā, piedāvā lasītājam pavērties uz pasauli otrpus pierastajām teorijām, turklāt, tas notiek neatkāpjoties no mūsdienu zinātnes pamatprincipiem. Balstoties uz reāliem vēstures faktiem un jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem, senatnes mīts un alegorijās noslāņojusies reliģijas vēsture, pārtop par realitāti. Atdzīvojas seno tradīciju simboli, sagraudami slepenības mūri un dažādu atšķirīgu kultūru zīmju tīklojums pa visu pasauli, saplūst vienotā skaidrojumā.  Atklājas neiedomājama informācija, kas pamazām aizpilda cilvēces un pasaules vēstures tukšumus.”

Teikšu, kā ir, pseidozinātniski piedzīvojumu romāni man patīk. Grāmatas galvenā varone Alekzandra, Latvijā vīlusies, dodas uz ASV. Tomēr liktenis viņai lemj iepazīties ar kādu etiopiešu garīdznieku vārdā Abebe un noslēpmainu krievu Aleksandru. Rezultātā darbs ASV izpaliek, un Alekzandra dodas uz Bogotu.

Grāmatas uzbūvi tomēr diez vai var nosaukt par piedzīvojumu romānu, kā biju cerējis. Tā struktūra ir sekojoša: pārbrauciens, novērojumi un gara galveno varoņu savstarpējo domu apmaiņa. Šajās sarunās galvenās tēmas ir laika un vēstures cikliskums, Zelta pagātne, gudrie priekšteči, zudušās zināšanas un Visuma ietekme uz Zemes iedzīvotājiem.

Ja cilvēks ir lasījis Dēnikenu, Muladašovu, Blavatsku, tad diez vai šajās sarunās paustā informācija viņam būs kaut kāds jaunums. Tā kā es bērnu dienās biju īstens šambaloīds, tad diemžēl nekā jauna neuzzināju. Jāatzīst gan, ka sarakstītas sarunas ļoti interesanti un lasās vienā elpas vilcienā. Nākas gan sevī apspiest vēlmi pēc katras lapaspuses pukoties, ka varoņi tik švaki zin arheoloģiju, oglekļa datēšanas metodi, relatīvo galaktiku kustību ātrumus un citas lietas. Nācās vien sev atgādināt, darbs ir pseidozinātnisks un viss, grāmatā šīs zināšanas ir visu notikumu atslēga, un vajag pieņemt to kā dotu.

Diemžēl jāatzīst, ka bez gudrām sarunām grāmatā arī nemaz nekā vairāk nav. Pat vietas, uz kurām dodas galvenā varone, vairāk kalpo kā konteksti, lai apspriestu nākamo problēmu vai apgaismes nesto atklājumu. Reizēm viņus mēģina nogalēt ļaunie spēki, bet neteiksim, ka šo spēku motīvi un rīcība būtu pārliecinoša. Totāli nebija skaidrs, ko visa šajā pasākumā dara Abebe, izņemot faktu, ka viņš bija pirmās tikšanās katalizators ar Alekzandru. Pārējā grāmatā viņš ir diezgan liels balasts.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Pseidozinātniskā daļa ir sarakstīta ļoti raita, lai ar’ pseidozinātniska lasās ar interesi. Tieši vai nobrīnījos, ka aizmirsta Mu zeme, Lemūrija un Magonija. Pluss, ka netika vēl piepīti klāt citplanētieši. Pie piedzīvojumu daļas ieteiktu piestrādāt un varbūt izvēlēties vienu no tām daudzajām teorijām, likt varoņiem darboties tās kontekstā. Citādi sanāk, ka ir viss un tai pat laikā nekas. Domāju, ka šīs grāmatas mērķauditorija ir īstenu sazvērestību teoriju piekritēji. Tiem šī grāmata liksies īsta medus maize, kas apstiprina visus viņa pieņēmumus.

Purpura karaļa galmā. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

pkg

Kad uzzināju par šīs grāmatas iznākšanu, man bija patiess prieks. Man šis žanrs ļoti patīk, un lielākoties lasīšana sanāk angļu un krievu valodā. Latviešu autori kaut kā fantāzijas un fantastikas žanrā nemaz tik bieži neizdodas. Nē, nu internetā jau viņu sacerējumus var šur tur izlasīt, bet grāmata tomēr ir kaut kas pavisam cits. Tādēļ uzzinājis, ka grāmata iznākusi, jau pēc pāris dienām ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Purpura karaļa galma” un vakarā jau ķēros klāt pie lasīšanas.

Grāmatā ietilpst veseli sešpadsmit stāsti. Kā jau īstam stāstu krājumam pienākas, te ir tādi, kuru lasīšana rosina uz pārdomām vai arī ir ar ļoti labu ideju. Gadās arī tādi, kuriem ar fantāzijas žanru praktiski nav nekāda sakara, un rodas jautājums, ko viņi šajā stāstu krājumā vispār dara. Šāda dažādība gan nāk par labu krājumam, jo katrs varēs atrast sev interesējošu stāstu, un vīlies nebūs neviens.

Man personīgi vislabāk patika Gunta Eņģela stāstiņš “Krātiņš”. Cilvēki nodarbojas ar kosmosa kolonizāciju, iekaro jaunas planētas. Pārsimts kolonistu apmetas uz jaunas planētas, un viss ir kārtībā līdz viņi paši tiek kolonizēti. Cilvēkiem dzimst plāns nogalēt savus vergturus. Tomēr arī viņi paši nav bez grēka, un šķiet, ka aiz savas nevērības viņi paši arī ir kļuvuši par vergturiem. Vismaz par tādiem viņus uzskata mazie lanperkvīki.

“Kvarku pavēlnieks” sarakstījis Didzis Sedlenieks, jautrs stāsts par Zelta zivtiņas tēmu un večuku zvejnieku.

Artura Dedža “Snaudas eksperts” – labs stāsts par virtuālo realitāti un cilvēka ietekmi uz to. Par to vai var sabāzt vairāk cilvēkus vienā realitātē un pats galvenais, kā to visu padarīt par ekonomiski izdevīgu projektu. Nedaudz distopijas un plēsonīgā kapitālisma.

Daces Znotiņas “Ēšanas traucējumi” par grūto mājas gariņu simbiozi ar savu saimnieku, un kā saimnieka paradumu mainīšana var katastrofāli sagraut mājas gariņa diētu. Jautrs un asprātīgs gabals par zeķēdāju. Sniedz arī ieskatu, kādēļ zeķēs rodas caurumi.

Ilzes Enģeles “T-persona” – variācija par distopiju un lielo koncernu neētiskumu. Testa objekti paši raujas būt izredzēti, lai tikai pāris dienas būtu bagāti.

“Purpura karaļa galms” – sarakstījis Arnis Buka. Darbība noris interesantā vietā ar interesantiem personāžiem. Te viss ir atkarīgs no Purpura karaļa labvēlības un garastāvokļa. Viņa pils iemītniekiem viss ir puslīdz paredzams, līdz kādā rituālā tiek izsaukta Uguns ragana.

Vispār jau uzrakstīt īsu stāstiņu, kas pats sevī būtu pietiekami noslēgts un pabeigts, tai pat laikā atsedzot kādu problēmu, nemaz nav tik viegls uzdevums. Tā vismaz apgalvo autori, kas ar šo lietu nodarbojas. Stāsts arī neļauj izvērsties grāmatas apjomā, un autoram ir jāveic diezgan nopietni savas idejas modificējumi atmetot lieko, bet nepazaudējot galveno. Jāsaka, ka krājumā atrodamie autori ar savu uzdevumu ir tikuši galā labi. Lielākā stāstu daļa spēj noturēt lasītāja interesi līdz galam.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un cerēšu, ka šādas latviešu autoru izlases iznāks vismaz reizi gadā. Bija patiess prieks lasīt pašmāju autoru darbus, un ceru, ka viņi plinti krūmos nemetīs, bet rakstīs vēl.

%d bloggers like this: