Navigate / search

Purpura karaļa galmā. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

pkg

Kad uzzināju par šīs grāmatas iznākšanu, man bija patiess prieks. Man šis žanrs ļoti patīk, un lielākoties lasīšana sanāk angļu un krievu valodā. Latviešu autori kaut kā fantāzijas un fantastikas žanrā nemaz tik bieži neizdodas. Nē, nu internetā jau viņu sacerējumus var šur tur izlasīt, bet grāmata tomēr ir kaut kas pavisam cits. Tādēļ uzzinājis, ka grāmata iznākusi, jau pēc pāris dienām ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Purpura karaļa galma” un vakarā jau ķēros klāt pie lasīšanas.

Grāmatā ietilpst veseli sešpadsmit stāsti. Kā jau īstam stāstu krājumam pienākas, te ir tādi, kuru lasīšana rosina uz pārdomām vai arī ir ar ļoti labu ideju. Gadās arī tādi, kuriem ar fantāzijas žanru praktiski nav nekāda sakara, un rodas jautājums, ko viņi šajā stāstu krājumā vispār dara. Šāda dažādība gan nāk par labu krājumam, jo katrs varēs atrast sev interesējošu stāstu, un vīlies nebūs neviens.

Man personīgi vislabāk patika Gunta Eņģela stāstiņš “Krātiņš”. Cilvēki nodarbojas ar kosmosa kolonizāciju, iekaro jaunas planētas. Pārsimts kolonistu apmetas uz jaunas planētas, un viss ir kārtībā līdz viņi paši tiek kolonizēti. Cilvēkiem dzimst plāns nogalēt savus vergturus. Tomēr arī viņi paši nav bez grēka, un šķiet, ka aiz savas nevērības viņi paši arī ir kļuvuši par vergturiem. Vismaz par tādiem viņus uzskata mazie lanperkvīki.

“Kvarku pavēlnieks” sarakstījis Didzis Sedlenieks, jautrs stāsts par Zelta zivtiņas tēmu un večuku zvejnieku.

Artura Dedža “Snaudas eksperts” – labs stāsts par virtuālo realitāti un cilvēka ietekmi uz to. Par to vai var sabāzt vairāk cilvēkus vienā realitātē un pats galvenais, kā to visu padarīt par ekonomiski izdevīgu projektu. Nedaudz distopijas un plēsonīgā kapitālisma.

Daces Znotiņas “Ēšanas traucējumi” par grūto mājas gariņu simbiozi ar savu saimnieku, un kā saimnieka paradumu mainīšana var katastrofāli sagraut mājas gariņa diētu. Jautrs un asprātīgs gabals par zeķēdāju. Sniedz arī ieskatu, kādēļ zeķēs rodas caurumi.

Ilzes Enģeles “T-persona” – variācija par distopiju un lielo koncernu neētiskumu. Testa objekti paši raujas būt izredzēti, lai tikai pāris dienas būtu bagāti.

“Purpura karaļa galms” – sarakstījis Arnis Buka. Darbība noris interesantā vietā ar interesantiem personāžiem. Te viss ir atkarīgs no Purpura karaļa labvēlības un garastāvokļa. Viņa pils iemītniekiem viss ir puslīdz paredzams, līdz kādā rituālā tiek izsaukta Uguns ragana.

Vispār jau uzrakstīt īsu stāstiņu, kas pats sevī būtu pietiekami noslēgts un pabeigts, tai pat laikā atsedzot kādu problēmu, nemaz nav tik viegls uzdevums. Tā vismaz apgalvo autori, kas ar šo lietu nodarbojas. Stāsts arī neļauj izvērsties grāmatas apjomā, un autoram ir jāveic diezgan nopietni savas idejas modificējumi atmetot lieko, bet nepazaudējot galveno. Jāsaka, ka krājumā atrodamie autori ar savu uzdevumu ir tikuši galā labi. Lielākā stāstu daļa spēj noturēt lasītāja interesi līdz galam.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un cerēšu, ka šādas latviešu autoru izlases iznāks vismaz reizi gadā. Bija patiess prieks lasīt pašmāju autoru darbus, un ceru, ka viņi plinti krūmos nemetīs, bet rakstīs vēl.

Comments

Dainis Gžibovskis
Reply

Ehh, ļoti gribēju izlasīt Tavas domas par sava bloga līdzautores Līgas Sproģes stāstu “Raiannonas Turnīrs”.
Stāstu krājumu neesmu lasījis, bet ir lasīti trīs stāsti no stāstu krājuma – abi Didža Sedlenieka stāsti un Līgas Sproģes stāsts – atzīšos, ka tie man ļoti, ļoti patika. Didža FF žanra stāsti vispār ļoti patīk. + Varbūt esi lasījis Didža stāstu krājumu “Bohēmijas zaglis”. (Ja nē, tad iesaku!)

ruthilves
Reply

Līgas stāsts vēl joprojām virmo atmiņā kā eksotisks zieds – ar krāsām, smaržām un noskaņām.

asmo
Reply

Nu Didža Sedlenieka otro stāstu es vairāk pieskaitītu sadzīviskajam kriminālžanram nevis fantāzijai.

Līgas stāsts bija labs, bet mani personīgi šķita, ka priekš stāstiņa izvēlētā tēma bija nedaudz pa plašu. Un tādēļ man radās vairāk jautājumu par šo pasauli nekā atbildes. Vai sanāk ka sievietēm piemīt maģiskās spējas un vīriešiem ne? Varbūt kalna iemītnieces vispār nav cilvēki (tas gan diez vai)? Kāpēc parastajiem ļaudīb būtu jāauzzina kas vairāk par maģiju, ja jau viņu pašu vidū dzimst ļaudis ar tādām spējām? (Cik noprotu daži ar šādām spējām nonāk uz Kalna jau pieauguši).

ruthilves
Reply

Saplosīt eksotisku ziedu, lai uzzinātu, kas tur iekšā un kur slēpjas smaržas avots?? Un kāpēc tam nav arī citas krāsas? Diskriminācija? Vai autore grib teikt, ka citu krāsu ziedi nesmaržo?

ruthilves
Reply

PS. Šie jautājumi domāti kā parodija par Asmo komentāru, ne par Līgas stāstu.

Uldis
Reply

Par šo grāmatu man bija šaubas- vai maz būs fantāzija un ja būs, tad vai būs interesanta. Pēc Tava teiktā izskatās, ka šaubas varu mest malā un meklēt rokā lasāmo :)

asmo
Reply

Teiktu, ka var lasīt droši. Nav jau nekādi Šekliji vai Azimovi, bet pieklājīgā līmenī. Ir nācies lasīt angļu mēlē par kārtu sliktākus stāstu krājumus, kas tiek lielīti visos stūros.

Stāstiņiem jau ir labs tas, ka tu uz sliktu vairāk par divdesmit lapaspusēm no savas dzīves nebūsi iztērējis, pat ja viņš tev šķitīs galīgi garām.

Uldis
Reply

Un kā pašam likās- kāds stāstiņš ir ar potenci izaugt par stāstu atsevišķā grāmatā? Vai arī tie ir uzrakstīti, pabeigti un āmen?

asmo
Reply

Bija tur daži, kuru pasaules man iepatikās. Līgas Sproģes stāstā atveidotā pasaule man radīja vēlmi uzzināt par šo pasauli ko vairāk. Arī Purpura karaļa pasaule ir interesanta un viņa pilī var notikt vēl daudzas lietas, gan pirms gan pēc šī stāsta.

Purpura karaļa galmā « The Show Must Go On
Reply

[…] ka turpmāk tik šķībi uz šāda veida pasākumiem neskatīšos, tieši otrādi- pievienojos Asmodeus cerībām, ka turpmāk šādas stāstu izlases mēs varētu saņemt daudz maz […]

Andris
Reply

kā tu salīdzinātu šo stāstu izlasi ar pirms gada izdoto mūsu jaunā fantasta Kroshila stāstu izlasi? Labāk/sliktāk (tik nesaki – savādāk) ?

asmo
Reply

Nu tie bija vairāk uz nākotni tendēti un vienā stilā ieturēti. Šeit tomēr ir dažādība. Es šo grāmatu subjektīvi vērtētu kā nedaudz labāku, bet dēļ dažādības.

Nupat uzzināju, ka Arturs Dedzis esot mana brāļa izbijis darba kolēģis un viņam (manam bračkam) aptuveni esot skaidrs kur tā aizraušanās ar snaušanu esot raduesie :)

Andris
Reply

nja, es biju cerējs, ka teiksi ka ir švakāka un es varēšu mierīgu sirdi laist garām… :D

asmo
Reply

Es gan šajā ziņā esmu patriotisks, zinu jau ka nebūs nekādi supertalanti, bet vidēji grāmatu vērtēju ar labu. Tev ja atminos Kroshils ne visai gāja pie dūšas.

Andris
Reply

pagājis gads kopš Kroshila lasīšanas un atceros tikai lidojošas cūkas un tēti dzērāju :)
Man ļoti nepatīk frāze “priekš latviešiem bija labi” – kas mēs kautkādi autsaideri, ka mums par trīnieciņu jāpriecājas? Turklāt Kroshils raksta angliski un viņa stāsti bija tulkoti, tā ka viņa gadījumā patriots manī pilnīgi noteikti neieslēdzās.

Ms Marii
Reply

Neesmu lasījusi Kroshila stāstus, bet “Purpura karaļa galmā” mani patīkami pārsteidza. Arī man “Krātiņš” ļoti patika. “Snaudas eksperts” vispār bija labs, bet kaut kas tur pietrūka. Vairāk šķita kā skice romānam. Par “Cūku” – tas bija mēģinājums šausmu žanrā un man patika. Asprātīgi. Vājākais stāsts šķita Braučas “Kaimiņiene”. Tur varēja nojaust labu ideju un būtu sanācis tāds paranormāls/šausmu stāsts, bet atkal kaut kas pietrūka un palika pusceļā.

asmo
Reply

Man ar kaimiņiene ne visai patika, baigi vilka uz kārtējo vampīru gabalu. Nav jau man nekas pret gotisko žanru, bet stāsts nedeva neko jaunu, vismaz man.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website