Kārtējais krievu fantastikas stāstu krājums. Apkopoto stāstu tematika ir diezgan plaša, sākot no Kosmosa izpētes līdz vampīriem. Lielākā daļa no autoriem sevi jau ir pierādījuši daudzu gadu garumā, tādēļ jautājums par grāmatas pirkšanu vai nepirkšanu, kur nu vēl lasīšanu, vispār nepacēlās.

Grāmatu nopirku un izlasīju bezmaz vai tajā pašā dienā. Tad mēnesi nogaidīju, lai redzētu, kas palicis no viņas atmiņā. Tikai tā vari saprast, kurš stāsts ir bijis pietiekami labs vai oriģināls, lai aizķertos tavās smadzenēs. Vismaz man tā ir.

Izrādās, ka neskatoties uz slaveno autoru plejādi, stāstu krājums nemaz tik labs nebūs bijis, jo tagad atmiņā bez špikošanas varu atsaukt tikai kādus piecus stāstus. Labi, ka tie atmiņā iespiedušies, tādēļ ka patikuši.

ГОСТИ НЕПРОШЕНЫЕ by Василий Головачев – lai arī kā man nepatiktu Golovačevs un viņa sazvērestības teorijas daudzu sējumu garumā. Stāstus viņš prot sarakstīt diezgan labus, un arī šis nav izņēmums. Cilvēki jau nemaz nezina, ka viņu jau no sākta gala kontrolē citplanētiešu rases. Un ne jau tikai viena, bet vairākas. Tos, kuriem nepaveicas nonākt pie šādiem secinājumiem, vienkārši novāc no ceļa. Tipiski autora garam daudzi specdienesti, augstāka un zemāka līmeņa konspirācijas un Krievijas specdienesti vislabākie.

ОСЛЕПИТЕЛЬНЫЙ КРИК by Антон Первушин – šo autoru neatminos lasījis, bet stāsts aizķēris. Cilvēce ir gājusi bojā. Beidzot ir radies vīruss, kas ir nopļāvis visus, izņemot orbitālo staciju un Mēness bāzes iedzīvotājus. Cerības izdzīvot ir, bet kāda tam jēga. Zinātnieki nolemj par savu nelaimi paziņot citām civilizācijām, lai vismaz paliktu kāda liecība, ka reiz ir bijusi tāda Zemes civilizācija. Diezgan bēdīgs un depresīvs stāsts.

ШЕСТЕРО И УМАНСКИЙ by Майк Гелприн – Tas nekas, ka cilvēki jau tikuši kosmosā, bandīti jau nekur nav pazuduši. Vienam ienāk prātā ģeniāla ideja, kas viņu ar pāris līdzgaitniekiem padarīs stāvus bagātus. Nāksies jau rokas nosmērēt ar asinīm, bet tas jau nevienu neuztrauc. Uztraukt viņus sāk tikai mīklainās slepkavības kosmosa kuģī, ar kuru viņi dodas uz savu mērķi. Tipisks stāsts par slepkavībām ierobežotā telpā un vainīgā meklēšanu. Interesanti.

МУСТАНГИ ХОДЯТ ПАРАМИ by Иван Ситников – Krievija visa savā stereotipiskajā krāšņumā. Vīri dzer, sievas strādā, un ciemā nevienam jau tā arī īsti nav, ko darīt. Līdz kāds no ciematniekiem ievieš sev internetu. Dzīve pilnībā izmainās, skaidra lieta, ka vīri iesākumā pievēršas pornosaitu apmeklējumiem. Bet vēlāk uzzina par alkohola kaitīgo ietekmi uz organismu. Daži pat apņemas mest dzeršanai mieru. Paralēli ciematiņu apmeklē citplanētiešu mednieks, kuram mājās aptrūkusies cilvēku gala. Viņš kā jau ierasts par ēsmu izvēlas šņabja pudeli.

ИМБУНХЕ by Александр Ложкин – kāda planēta vienmēr pret sauli ir pagriezusi tikai vienu savu pusi. Tas radījis situāciju, kad planētas iedzīvotāji ir tieši sadalīti tumsas un gaismas kalpos. Laiku pa laikam gadās pa saules aptumsumam, un tad sākas karš starp gaišajiem un tumšajiem. Šajā laikā tumšo spēku varenie burvji iegūst sev jaunus vergus nolaupot gaišo bērnus. Imbunhe ir viens no viņiem, taču puišelis ir visai apķērīgs, un kad pēc daudziem gadiem viņš uzzina par gaidāmo katastrofu, viņš dara visu lai šo ziņu aiznestu līdz gaišajiem.

Kopumā krājums lasāms, un daži stāsti ir patiešām labi. Pārstāvēts plašs stāstu spektrs no ironiskiem līdz stingri zinātniski fantastiskiem. Katram te būs ko atrast, lielāko daļu stāstu var dabūt bez maksas internetā pilnīgi oficiāli. Bija jau arī pāris stāsti, kurus es vienkārši pēc puses izlasīšanas metu malā un šķīru pāri. Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.