Kā jau teicu pēc РАЙ БЕСПОЩАДНЫЙ izlasīšanas, ja grāmatai būs turpinājums, tad to noteikti izlasīšu. Turpinājums bija, un es savu vārdu turēju. Jā, atkal esmu nolaidies līdz fantastiskā bojevika līmenim. Tāda nu ir tā dzīve – vienu brīdi lasi par Higgsa bozoniem, citu par „popodanciem”.

Darbība joprojām noris uz kāda mistiska Arhipelāga. Šī planēta viennozīmīgi nav Zeme, lai gan ļaudis uz tās nonāk tieši no Zemes. Parādās tev sētā spīdoša lodīte, tu aizej paskatīties un attopies okeānā ar visām drēbēm mugurā. Tā uz Arhipelāga nonāca Makss. Pirmajā grāmatā Makss izdarīja visu, lai sagrautu esošo kārtību, un otrajā viņa ciems nostiprina savu ģeopolitisko stāvokli. Viņi ir nolēmuši pārcelties uz lielo salu, neskatoties uz to, ka Goti joprojām viņus vajā, ka salas fauna sastāv no diksiem un dinozauriem. Un netiek aizmirsts pats galvenais – noskaidrot, kādēļ viņi te ir atteleportēti.

Tipiska žanra grāmata, no labāko gala. Kā jau otrajai triloģijas grāmatai pienākas, nekas būtisks te nenotiek. Uzvaram visus, iegūstam papildus tehnikas vienības un cilvēkus. Maksa ciemats nenoliedzami ir vislabākais, neviens verdzībā nedzīvo, visi kaut ko dara un ceļ gaišo nākotni. Patīkami, ka tiek piedomāts pie ekonomikas. Nesen vienā SciFi žurnālā izlasīju, ka lielākoties šajā žanrā autori ignorē ekonomiku ar visu piedāvājumu un pieprasījumu. Iedomājies, pat Star Trekā neviens īsti nepaskaidro, kādēļ visi negalvenie varoņi strādā par viesmīļiem, nerunāsim nemaz par motivāciju. Lasītājam ir absolūti skaidrs, kur tiek ņemta paika, patronas un automāti. Otra lieta ir tualetes apmeklējumi, tie tik pieminēti tikai tad, kad tas ir izšķirīgi sižetam. Piemēram, pretinieku karaspēka pārstāvis tiek sagūstīts, kad tas ir devies uz krūmiem pasēdēt.

Lai ar’ Makss ir tāds pa straumi peldošais, kas nebaidās noteiktos brīžos pieņemt atbildīgus lēmumus un pats doties cīņā, ja vajag. Viņa iekšējā pasaule diez cik sarežģīta nav, bet galīgs multenis arī nav sanācis. Teiksim tā, galvenie tēli ir tādi viduvēja līmeņa, bez pretenzijām uz dziļu iekšēju pasauli. Toties viņu rīcība ir racionāla. Neiztiek bez klavierēm krūmos. Maksa grupējumam visu laiku veicas. Viņi pat bruņutransportieri dabū savā rīcībā. Toties pretiniekiem neiet galīgi, un tas rada pamatīgu disbalansu. Pat nezinu, ar ko Makss cīnīsies nākamajā grāmatā. Dizentērija tā nebūs, jo nonākot uz Arhipelāga, cilvēki vairs neslimo. Noslīkt var, cirvis mugurā arī darīs savu, bet klepus te nav.

Laba izklaide, ātri izlasās un droši dodu 8 no 10 ballēm. Autors uz sevi liktās cerības attaisnoja, beigas bija nedaudz sasteigtas, nemaz neredzēju iemeslu, kādēļ visi Arhipelāga noslēpumi būtu jāatklāj pēdējā nodaļā. Varbūt tādēļ, lai dotu lasītājam vismaz ko jaunu. Skaidrs ir viens, ja negribat nokļūt grāmatā aprakstītā situācijā, ir vēlams pārvietoties tankā, kas piekrauts pilns ar munīciju (vēlams lai tanks peldētu), daudz konserviem, namdara instrumentiem, virtuves iekārtu un citiem niekiem, kas atvieglo dzīvi. Plus vēl jābūt labam peldētājam un nirējam. Citādi nekā, uz šīs salas pat Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Nebs, Penkrofs un Herberts atstieptu pekas.