Navigate / search

Noljāras kristāli by ViVo (Visvaldis Voldemārs Jākobsons)

Noljāras kristāli

Pamatā es lasu fantāzijas žanra grāmatas, un tādēļ jauna latviešu autora parādīšanās šajā žanrā mani saintriģēja. Tomēr tā uzreiz lasīt vis negribējās, vienmēr jau pastāv risks, ka rakstītājs ir kārtējais grafomāns, kas piepildīs simtiem lapaspušu ar neko. Pagājušonedēļ, izlasījis pāris atsauksmes par šo grāmatu, nolēmu, ka ir pienācis laiks to izlasīt arī man pašam un izveidot savu viedokli. Ar Zvaigznes ABC starpniecību „Noljāras kristāli” nonāca manās rokās.

Uz Zemes rit četrdesmit trešais gadsimts. Pasaule dzīvo relatīvā mierā un pārticībā, un neviens pat nenojauš, ka no laika sākuma mūsu visumam atrodas paralēla pasaule Domhanda. Vēl vairāk Domhandas iedzīvotāji jau gadsimtiem ilgi ir netieši ietekmējuši Zemes vēstures gaitu. Arī Sedram, Zefāram un Igrai ir pārsteigums uzzinot, ka tieši viņi ir izvēlēti par zobenvalžiem, kuriem lemts cīnīties pret dēmoniem un citiem tumsas radījumiem Domhandā. Skaidrs, ka cīņā pret tumsas spēkiem nekas nav vienkārši. Viņiem ir sabiedrotais un skolotājs Obzāns, kurš savu zobenu ieguvis daudzus gadus atpakaļ. Ir arī pretinieks Smagārs, zobenvaldis, kas nolēmis visus piecus zobenus pakļaut sev un iegūt absolūtu varu abās pasaulēs.

Domāju, ka savā mūžā esmu izlasījis pāris tūkstošus fantastikas un fantāzijas darbus, tādēļ būtu pārsteigts, ja man šeit izdotos atrast kādu jaunu konceptu vai sižeta pavērsienu. Bet tas lasot nebija mans mērķis. Mērķis bija noskaidrot, cik darbs ir lasāms un sakarīgs. Šeit autors pārspēja visas manas cerības, grāmata mani sevī ievilka. Nebiju ne lāga attapies, kad jau biju ticis līdz beigām un sāku domāt, kad gan iznāks nākamā daļa.

Kā jau tas sagaidāms no fantāzijas žanra pirmās grāmatas, autors sakomplektē varoņu komandu, nedaudz diversificējot katra spējas, lai viņi viens otru papildinātu. Iepazīstina lasītāju ar abām pasaulēm. Tā sakot, izkārto figūras uz laukuma  pirms cīņas.

Pozitīvi, ka ļaunie tēli nav absolūti ļauni, tāpat kā labie tēli balti un pūkaini. Tomēr arī šeit ļaunā puse ir tā, kas diktē noteikumus. Antivaroņi ir aktīvi savas nākotnes plānotāji, labajiem atliek vien reaģēt uz jau notikušo. Diemžēl tā ir visa žanra kaite, jo labajiem varoņiem nenākas būt proaktīviem. Viņiem ir jāļauj tumsas spēkiem izpausties, lai tad nu būtu uz kā pamata veikt labos darbus.

Mans mīļākais tēls nenoliedzami ir Smagārs. Viņš ir tas, kas virza uz priekšu grāmatas darbību, un ceru, ka viņš savā pārliecībā paliks tāds, kāds ir tagad. Tas ir, ja pārmetīsies pie labajiem, tad vismaz ne jau tādēļ, ka puņķaini nožēlos visu izdarīto.

Pasauļu uzbūve ir klasiska un, iespējams, nedaudz pārapdzīvota ar mitoloģiskajiem tēliem. Tomēr nekā ļauna tajā nesaskatu, arī tas šim žanram nav nekas neparasts. Ir jau vietas, kur autora paskaidrojumi liek izbrīnā saraukt pieri, piemēram, sintēzes procesa aprakstā. Tas būtu tik energoietilpīgs pasākums, ka lētāk būtu audzēt tomātus uz Plutona un vest tos uz Zemi. Arī četrdesmit trešais gadsimts ir nedaudz pāri strīpai. Cilvēces attīstība labākajā gadījumā pavirzījusies uz priekšu pāris gadu simteņus. Labi, pa vidu bija liela kataklizma, bet vismaz pagaidām no tās nav bijis nekāda efekta.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Jāpiestrādā pie personāžiem, lai tie būtu dzīvelīgāki. Ja salīdzina ar darbiem krievu valodā, šī grāmata ir virs vidējā līmeņa. Gaidīšu cikla nākamo grāmatu un ceru uz autora izaugsmi.

The Science of Discworld IV: Judgement Day by by Terry Pratchett, Ian Stewart, Jack Cohen

Judgement day

Lai arī par cik lielu Diskzemes grāmatu sērijas fanu es sevi neuzskatītu, šo grāmatu es būtu palaidis garām, ja vien mans emails mani neinformētu par tās iznākšanu. Lieki piebilst, ka grāmata pēc pāris minūtēm jau bija iegādāta un sagatavota lasīšanai.

Diskzemē viss notiek kā vienmēr – burvji veic neattaisnotus eksperimentus, kas var iznīcināt visu pasauli, dažādu reliģiju pārstāvji plēšas par to, kura dievs patiesībā ir radījis pasauli. Kādu dienu eksperimentā ar L-telpu no Apaļās pasaules uz Diskzemi tiek nejauši atteleportēta bibliotekāre. Lai viss būtu vēl nopietnāk, sākas tiesu darbi par to, kuram īsti pieder Apaļā pasaule. Omniešiem, kuri uzskata, ka viņu dievs ir visu radītājs vai burvjiem, kas to radījuši. Zinātniskajā daļā tiek dots vispārējs ieskats ticības rašanās konceptā, un ar ko zinātne atšķiras no reliģiskas ticības. Pēc būtības tiek apskatīti dievi, visums un viss pārējais.

Teikšu kā ir – Prečets vairs nav tas; ja agrāk šajās grāmatās vismaz puse bija par burvju piedzīvojumiem Apaļajā Zemē (mūsu Zemē), tad tagad tās ir knapi pārdesmit lapaspuses. Arī tās ir vairs nav tajā līmenī, kas agrākajās grāmatās. Par to man patiesi sāp sirds, jo esmu liels Prečeta daiļrades cienītājs, un esmu izlasījis praktiski visas viņa grāmatas. Bet nu jāsamierinās ar to, ka Alcheimera slimība nav nekāda pastaiga parkā.

Ian Stewart un Jack Cohen tekstos nav kur piesieties, kā vienmēr izcili labi sarakstīti, brīnišķi piemēri un virspusējs problēmas izklāsts. Autori arī droši norāda uz zinātnes pamatproblēmām un neizpētītajām vietām. Nemaz nenoliedz, ka zinātnieki daudz kļūdās, tomēr šīs kļūdas ir progresa veicinātājas. Var jau teikt, ka standarta kreacionisti pret ateistiem darbs. Es gan domāju, ka to izlasot iegūs abu pušu pārstāvji. Lai gan rūdīts burtiskās Bībeles interpretācijas piekritējs noteikti šo grāmatu uztvers kā Krusta karu pret kristiešiem. Tomēr viņu rakstītais nebija tas, kas pamudināja mani iegādāt šo grāmatu, mani vairāk interesēja Diskzemes daļa.

Kopumā lasīt var, bet es Diskzemes daļu es liktu pie švakākajām, kas šajā sērijā lasīts. Stāsts pats par sevi nekāds, un nezinu vai autors maz pats to ir rakstījis. Pat lords Vetinari nav tāds kā citās grāmatās. Vienu vārdu sakot – viena vienīga vilšanās. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Protams, salīdzinājumā ar citiem Prečeta darbiem.

Невменяемый дипломат by Юрий Иванович

diplomat

Domāju, ka mani vajadzēs stiept pie vetārsta, jo trīs Ivanoviča grāmatas viena mēneša laikā ir pietiekams iemesls domāt par piespiedu iemidzināšanu. Ir aizdomas, ka šādu grāmatu lasīšana var paliekoši samazināt intelektualitātes koeficienta rādītāju. Ja tā ir taisnība, tad man vairs nav ko zaudēt.

Tātad Kremons ir nokļuvis sentegu zemē un sāk nelielu revolūciju. Patiesībā jau sentegi paši ar to tiek galā veiksmīgi. Kremonam atliek vien atrasties pareizajā vietā pareizajā laikā. Sentegu izolācijai neglābjami pienāks gals, un ir vien labi, ka vecie reakcionāri tiks nolikti pie vietas. Kremons atrod arī sev jaunu piegulētāju. Kā arī lēnu garu atjauno savas maģiskās superspējas.

TAGAD SEKOS SPOILERI. Lai gan kādi nu spoileri, visu sižetu var atminēt paskatoties uz grāmatas vāka. Kremons pie karaļa nokļūs, un viss būs labi. Tas arī īsumā būtu viss pārējais ir tikai detaļas ceļā uz visas pasaules demokratizāciju un jaunu pasauļu atklāšanu. Kā jau vienmēr dekorācijas ir interesantas, bet paši galvenie dalībnieki skrien no viena kvesta uz otru.

Grāmatas anotācijā pieminēts, ka Kremonam nākas izmantot visas savas diplomāta spējas, lai noskaņotu sentegus sev par labu, melojuši viņi nav. Diplomātija ir pieminēta veselās divās lapaspusēs. Ja diplomātiju paanalizētu dziļāk, tad tā izpaužas kā visiem esošajiem aristokrātiem pēc barjeras krišanas pienāksies jaunas hercogistes pārējo rasu zemēs. Skaidrs, ka pēc tādas diplomātijas jebkura lieta ies kā pa sviestu.

Pati barjeras pārvarēšana ar izraisa izbrīnu, tūkstošiem gadu visiem ir bijis vienalga, kas tur ap to barjeru notiek. Te pēkšņi visi vietējie ģēniji saskrien un sāk problēmu risināt. Tik pat labi viņi varēja sēdēt arī mājās, jo uzminiet, kurš atrisināja Barjeras noslēpumu? Nu labi, vismaz citiem ar’ tika piedzīvojumi.

Domāju, ka tagad gan man kādam laikam Ivanoviča daiļrade ir uzņemta pietiekamā apjomā. Pat salīdzinājumā ar viņa iepriekšējiem darbiem šī smadzeņu košļene bija pamatīgi nozelēta. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Bet skaidra lieta, kad iznāks jaunā grāmata par Kremonu, lasīšu vien tālāk. Man jautāja, kādēļ es šīs grāmatas vispār lasu? Domāju, ka man ir izveidojusies atkarība.

Guns, Germs, and Steel: The Fates of Human Societies by Jared Diamond

guns germs and steel

Par šo grāmatu pirmo reizi uzzināju 2007. gadā. Biju iegājis Singapūras lielākajā grāmatu veikalā, un šī stāvēja nocenotajās. Kādu laiku pat apsvēru – pirkt vai nepirkt. Izvēlējos nepirkt, jo bagāža jau tā bija pilna ar grāmatām. Šī gada beigās grāmatu amazonē varēja dabūt par smiekla cenu, un es padevos.

Grāmatas centrālā tēma ir – kādēļ kopš 1500-tajiem gadiem visa pasaules vēsture ir grozījusies ap eiropiešiem? Kas ir tie faktori, kuri radījuši eiropiešu dominanci jaunāko laiku vēsturē. Kādēļ spāņi iekaroja actekus, nevis acteki spāņus? Kādēļ Ķīna nekļuva par dominējošu pasaules lielvaru? Kāpēc Austrālijas aborigēni tā arī nespēja pārvarēt mednieku – vācēju fāzi? Autors ir atvēzējies atbildēt uz visiem šiem jautājumiem ar šo grāmatu. Lai to izdarītu, viņš savācis daudz faktu par cilvēces vēsturi un tās ietekmējošiem faktoriem.

Kā jau var noprast no nosaukuma, tiem vajadzētu būt ieročiem, slimībām un tehnoloģijām. Diemžēl nosaukums ir maldinošs, mārketings un tā. Patiesajā nosaukumā būtu jāietver – kultūraugi, mājdzīvnieki un slimības. Par ieročiem un tehnoloģijām nebūt netiek daudz stāstīts. Galvenā tēzes Eirāzijas sabiedrību dominancei ir – salīdzinoši liela kultūraugu un pieradināmo mājlopu pieejamība, salīdzinot ar citiem kontinentiem. Un salīdzinoša pārapdzīvotība, kas ļauj rasties slimībām un populācijai izstrādāt imunitāti. Bonusā vēl plašais apdzīvojamais apgabals austrumu rietumu virzienā un rakstības izgudrošana.

Grāmatas plusi – tā sniedz ieskatu uz dažādām sabiedrībām no interesantiem skatu punktiem. Es nekad vēl nebiju lasījis tik aizraujošu stāstu par Klusā okeāna salu iedzīvotāju sabiedrību evolūciju. Būs reiz jāaizbrauc apskatīties Tongas karaļu kapenes un jāapmeklē Lieldienu salas ar to Aku-aku. Arī man bija maldīgs priekšstats, ka Dienvidamerikā neviens tālāk par kukurūzu netika, jo nemaz nemēģināja audzēt jaunus augus. Vidējs mežonis savas apkaimes augus pazīst ne sliktāk kā botānikas profesors. Noskaidroju arī, kādēļ zeras tā arī nav izdevies pieradināt un to, ka augu kultūras uz ziemeļu dienvidu ass izplatās lēnāk nekā rietumu austrumu.

Pie mīnusiem varu pieminēt tikai to, ka ne viss autora teiktais var atbilst patiesībai, jo viņš tomēr ir tikai entuziasts. Viņa spriedumos var iezagties kļūdas, lai cik ticams viņa stāsts neizklausītos. No autora teiktā izriet arī dažādi interesanti secinājumi, ka imperiālisms vispār pēc būtības ir neizbēgams, un jebkāda ekspansija pēc savas būtības ir stiprākās sabiedrības uzvara pār vājākajām, un tas ir neizbēgami.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, uzzināju daudz kā jauna, un uz dažiem vēstures notikumiem tika dota iespēja paraudzīties no neierastas perspektīvas. Ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē civilizāciju vēsture.

Ellīgs gads Parīzē by Stīvens Klārks

parīze

Par šīs grāmatas izlasīšanu es biju domājis jau sen. Tā vienmēr bija atrodama lidostu grāmatnīcās un manās amazon rekomendācijās. Tomēr līdz lasīšanai gan vēl nebiju ticis. Kad ieraudzīju grāmatu izdotu latviešu valodā, grāmata momentāni pabīdījās manā izlasāmo sarakstā par kādām divsimts vietām. Ar Zvaigznes ABC palīdzību tiku pie grāmatas „Ellīgs gads Parīzē” un pie lasīšanas ķēros uzreiz.

Uzreiz jābrīdina, grāmata ir romāns, un tādēļ tajā notiekošo nevajag uztvert par baltu patiesību. Grāmatas varonis Pols Vests ir tipisks brits, kas ieradies gadu pastrādāt Parīzē pie tējnīcu ķēdes atvēršanas projekta. Un skaidra lieta, ka šī gada laikā viņš sastopas ar visām tām lietām, ar kurām britiem asociējas Francija. Tas ir suņu mēsli uz ielām, nebeidzamie streiki, darba dienas pavadīšana kafejnīcās, protestēšana, dzīvokļa atrašanas problēmas un pat māja Francijas laukos.

Tā kā autora specializācija ir komiski skeči, tad šīs lietas grāmatā netrūkst. Tai pat laikā nevar teikt, ka viņa joki būtu nodrāzti un nesmieklīgi. Šķiet, ka Pols Vests ar saviem piedzīvojumiem izdzīvo lielāko daļu no klišejām, kas tiek saistītas ar frančiem. Autora rakstības stils ievelk lasītāju Pola Vesta dzīvē un nemaz nešķiet, ka šis cilvēks būtu izdomāts. Sevišķi, ja ņemam vērā, ka situācijas, kurās viņš nonāk patiešām ir tipiskas Francijai. Man gan šajā valstī ir nācies nodzīvot vien pāris nedēļas, tomēr šī ir vienīgā valsts, kur es esmu iekāpis suņa mēslos, un redzējis patiesu prieku cilvēku acīs, kas ēd cietu bageti, kurai pa vidu ir iebāzta salātu lapa ar plānu šķiņķa šķēli.

Grāmatas pluss viennozīmīgi ir tās raitums un pietuvināšanās realitātei. Katrs, kas nedaudz bijis Francijā (pat ja nebūs brits), spēs atrast kādu lietiņu, ar kuru pašam nācies saskarties. Kaut vai ar oficiantu, kuram ir pilnīgi vienalga vai viņam ir apmeklētāji vai nav. Lai gan portugāļi, manuprāt, viņus sit pušu. Neslikts ir arī galvenā varoņa mūžīgais optimisms un gaišais skats uz dzīvi.

Pie mīnusiem varētu pieskaitīt Pola Vesta diezgan vienveidīgos piedzīvojumus. Lielākoties tie ir mēģinājumi ar kādu pārgulēt vai pārgulēšana. Rodas priekšstats, ka galvenais varonis ir seksuāli norūpējies tips. Bet nu kaut kā jau tās franču sieviešu priekšrocības ir jāizceļ.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasās ļoti ātri, un nemaz negribas mest tai mieru pirms sasniegts otrs vāks. Cik var noprast, pat Francijā šī grāmata ir kļuvusi populāra, kas liecina par franču spēju par sevi pasmieties. Izrādās arī, ka šai grāmatai ir veseli trīs turpinājumi ar Pola Vesta piedzīvojumiem. Es gan neriskēju tūliņ ķerties pie nākamajām grāmatām. Iemesls pavisam vienkāršs, ja nu grāmatās joki sāks atkārtoties, tad lasīšana būs sabojāta. Pagaidīšu kādu pusgadu, lai šī nedaudz aizmirstas un tikai tad ķeršos pie nākamās.

Коварные сентеги by Юрий Иванович

Kovarnije sentegi

Jau devītā Trīskāršās varavīksnes sērijas grāmata. Šķiet, ka šīs sērijas lasīšanu esmu nopietni ielaidis, vai arī autors ir atradis izdevēju, kurš ir gatavs izdot visu, kas sarakstīts. Pēdējā mēneša laikā šī jau ir otrā sērijas grāmata, un ko tur slēpt, drīz lasīšu arī nākamo.

Tātad Kremons, visu laiku varenākais mags, ir nolēmis doties jaunā piedzīvojumā. Viņa plāns ir nokļūt Sentegu zemē. Tas nekas, ka nevienam pēdējo pāris tūkstoš gadu laikā tas vēl nav izdevies. Galvenais ir tikt līdz barjerai, kas atdala Sentegu zemi no pārējās, un tad jau arī atradīsies iespējas. Motivācija viņam ir spēcīga. Sentegi, ja tic leģendām, spēj atgriezt maga spējas cilvēkiem, kas tās zaudējuši.

Te nu būs nedaudz spoileri, bet nesatraucieties, mēs jau tāpat zinām, kurš uzvarēs. Kremons kārtējo reizi pierāda, ka laime ir viņa sabiedrotā, un neviens kazino tādu savās telpās iekšā nelaidīs. Viņam veicas, ļoti veicas visā, ko viņš jebkad uzsāk. Arī tagad viņam tikt cauri barjerai (tāds kā spēka lauks, kurš nelaiž cauri cilvēkus un priekšmetus) ar pirmo piegājienu un nokļūt pie Sentegiem. Sentegu var aplūkot uz grāmatas vāka – tāds putna un ķirzakas krustojums. Protama lieta, ka šeit uzreiz tiek attīstīts bizness, un Kremons iegūst materiāltehnisko bāzi. Tas nekas, ka cilvēki jau tūkstošiem gadu ir bijuši sentegu paverdzināti. Kermons noteikti spēs mainīt viņu sabiedrisko iekārtu pāris mēnešu laikā.

Ja esi paradis, ka galveno varoni nekas nevar nobendēt vai ierobežot spējas, tad šāds lasāmais būs pašā laikā. Skaidrs, ka nekādas kosmosa gudrības un spilgtus citātus te arī neatradīs. Šīs grāmatas pieder pie izklaidējošā žanra un labāk nekādu kritizētāju to lasot iekšā neslēgt. Citādi saradīsies vesela kaudze ar jautājumiem, kas pierādīs pasaules absurdu. Domāju, ka sentegu atbrīvošana notiks jau nākamajā grāmatā, un Kremons beidzot varēs ķerties pie starpplanētu problēmu risināšanas.

Pozitīvi joprojām ir pasaules daudzveidība un fona bagātība. Skaidrs, ka kādam ekologam varētu rasties jautājums, kas uz tās planētas tāds ir noticis, ka izveidojušās padsmit saprātīgas rases. Kaudze ar unikāliem monstriem un ekosistēmām.

Negatīvi ir risināmo problēmu eksponenciāls pieaugums. Tagad Kremons jau ir norūpējies par drīzu pasaules galu. Jo izrādās, ka viņa pasaule atrodas diezgan interesantā sasaistē ar vēl divām ,un spēki, kas tās satur kopā, iet uz beigām. Armagedons jau ir durvju priekšā.

Kopumā stāstam lieku 8 no 10 ballēm. Izklaidi nodrošināja, izlasījās vienā elpas vilcienā un ir īsts lubu fantasy paraugs!

Galaxy’s Edge Magazine Issue 2: May 2013

Galaxy 2

Kā jau iepriekš nosolījos, kļuvu par šī žurnāla cītīgu lasītāju. Žurnāla e-versiju nopirku tā iznākšanas dienā. Uzliku uz savas kindles un sāku lasīt. Lielākoties vilšanās nebija. Atlasītie stāstiņi ietver sevī gan pārbaudītus autorus, gan jaunos talantus. Bet nu par pašiem stāstiņiem.

Aliens Ate My Pickup by Mercedes Lackey – izskaidro gan apļus labības laukos, gan citplanētiešu būtību. Labi, citplanētiešu te nemaz nebija, tikai viņu mājdzīvnieks ar visai dīvainu ēdiena izvēli. Jauks un jautrs īsstāstiņš. 9 no 10 ballēm.

Effect and Cause  by Ken Liu –pavisam īss stāstiņš, par cēloņiem un sekām, un kā tos pareizi izmantot ceļojot laikā. 7 no 10 ballēm.

When We Went to See the End of the World by Robert Silverberg – diezgan garlaicīgs stāsts par netālu nākotni, kur pēdējais modes kliedziens ir Pasaules bojāejas apskatīšana. Nedaudz ironijas, jo patiesībā viņu pasaule iet bojā jau stāsta brīdī. 7 no desmit ballēm.

Today I Am Nobody by Tina Gower – cilvēkiem reizēm ir grūti atrast sevi, bet ko darīt, ja katru rītu tu pamosties ar citu seju. Vai tu paliec tāds pats kā vakar vai tomēr arī mainies iekšēji? Vai ir iespējams izvēlēties par ko kļūt? Vecais labais stāsts par to, ka jādzīvo arī sev nevis citiem. 8 no 10 ballēm.

Happily Ever After by C. L. Moore – Pirmskara stāsts par Pelnrušķīti. Un to, ka, kas dzimis pelnos, tur arī nomirs. No Pelnrušķītes princese nekāda nav sanākusi, un velk viņu atpakaļ uz plītspriekšu. 5 no 10 ballēm.

The Flamingo Girl by Brad R. Torgersen – pasaulē tagad ir divu veidu cilvēki, normālie un tie, kas sevi ģenētiski modificējuši. Modificētie pēc būtības ir izslēgti no sabiedrības, un neviens par viņiem neliekas ne zinis. Tāds neliels klasisks detektīvs 8 no 10 ballēm.

Rex by David Gerrold – cilvēki mājās pasāķuši turēt minidinozaurus. Bet ko darīt, ja tavs tiranozaurs ir kļuvis nevadāms. Patiesībā visai melns humors par kādu ģimenīti. 9 no 10 ballēm.

Ghost in the Machine by Ralph Roberts – hakeru stāstiņš, par virtuālajiem avatariem, internetu un netradicionālām antivīrusu programmām. 9 no 10 ballēm.

Echea by Kristine Kathryn Rusch – uz Mēness cilvēki mēģināja izveidot pilsētas. Diemžēl neveiksmīgi. Dzīvi palikušie vēlas atgriezties uz Zemes, bet viņus te neviens nevēlas. Izņēmums ir bērni, tos var adoptēt. Echea tiek adoptēta, taču viņas audžu vecāki tiek nostādīti izvēles priekšā, izdzēst viņas personību vai atstāt meitenīti tādu kāda viņa ir, bez iespējas ar savām smadzenēm pieslēgties pie interneta. 10 no 10 ballēm.

Sparkler by Geo Clairval – citplanētieši, veci cilvēki un pašuzupurēšanās. Nekā īpaša – 6 no 10 ballēm.

Child of the Gods by Bruce McAllister – citplanētieši no zemes cilvēkiem ir izvēlējušies divus kādam projektam. Diemžēl pats izvēlētais nespēj saprast, kāds ir bijis mērķis. 6 no 10 ballēm.

The Feynman Saltation by Charles Sheffield – interesanta smadzeņu darbības interpretācija. Cilvēks, kurš zīmē to, ko redzējis līdz sīkākajām detaļām, iegūst spēju redzēt ne tikai to, kas notiek, bet to, kas jau noticis. 9 no 10 ballēm.

Lielākoties stāsti bija labi vai vismaz lasāmi. Vienīgais redaktori nez kādēļ bija iebāzuši grāmatas “Dark Water’s Embrace” vienpadsmit nodaļas kā reklāmu. Būtu labāk ielikuši vēl pāris stāstus nevis kaut kādu fragmentu. Nebija jau grāmatas ideja slikta, bet domāju, ka pietiktu, ja būtu ielikuši pie grāmatu apskatiem.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm. Nav tik labs kā pirmais izdevums, bet nekas, lasīšu arī nākamo. Patikās arī nestāstu daļa, sevišķi “SPACE OPERA MEETS THE ACCOUNTANTS”, kāds beidzot veicis zinātniskās fantastikas ekonomisko analīzi. Visu žurnālu var izlasīt šeit.

Trojas maska by Deivids Gibinss

Trojas maska

Par šīs grāmatas lasīšanu – nelasīšanu domāju diezgan ilgi. Tam ir vairāki iemesli, un galvenais ir bailes uzsākt lasīt kārtējo grāmatu sēriju. Gadījumā, ja man šī grāmata iepatiktos, es riskētu ar iespēju dabūt izlasāmo grāmatu sarakstā vēl papildus piecas grāmatas no Džeka Hovarda cikla. Bet piedzīvojumi un arheoloģija nav tā lieta, kurai es varu vienaldzīgi paiet garām, vismaz kopš brīža, kad bērnībā izlasīju „Kad saule bija dievs”. Ar Zvaigznes ABC starpniecību tiku pie „Trojas maskas” un, nedaudz pamarinējis grāmatu plauktā, ķēros pie tās lasīšanas.

Grāmatas galvenais varonis Džeks Hovards ir pasaulē atzīts arheologs un dārgumu meklētājs. Nē, viņš neko neizlaupa, viss notiek godīgi. Tikai ir viena nelaime, lai ko Džeks uzietu, vienmēr atrodas konkurenti, kas vēlas atradumu pievākt sev. Šoreiz Džeks ir devies uz Troju, lai izpētītu kādu senu kuģa vraku, kas, iespējams, ir bijis paša Agamemnona flotes kuģis. Šlīmanis nebūt nav pavēstījis pasaulei par visiem saviem atklājumiem un to patieso nozīmi. Un arī tagad atklājumi aizskar kādas slepenas organizācijas intereses.

Var jau teikt, ka jebkura grāmata, kas sarakstīta pēc receptes, seni noslēpumi, aprakti dārgumi un slepenas brālības, ir nolemta panākumiem. Tomēr no lielā piedāvājuma tikai dažas spēj izsisties līdz dižpārdoklim, jo ir vēl nepieciešams spraigs sižets, sakarīga konspirācija un noslēpums, kuru uzreiz neatminēt. Šī grāmata sevī ietver visas iepriekšminētās komponentes un piedāvā lasītājam tieši to, ko viņš vēlas no žanra. Labu izklaidi, nedaudz erudīcijas (te nedaudz jāzina par Trojas karu un Iliādu), patiesus faktus sajauktus ar izdomājumiem un drosmīgas teorijas.

Tā kā autors ir arheologs, tad arheoloģijas daļa viņam ir sanākusi ļoti laba. Arī ar piedzīvojumiem viss kārtībā, ļaunie ir ļauni un labie ar nav pārāk cimperlīgi metožu izvēlē. Džeks ir tipisks žanra pārstāvis, gudrs, pārticis un fiziski attīstīts. Nav tādas problēmas, ar kuru viņš nespētu tikt galā. Grāmatas varoņi nevarētu lepoties ar dziļu iekšējo pasauli, viņi ir rīcības cilvēki. Tas gan radīja man zināmas grūtības izvēlēties kādu, kuram just līdzi un vispār iesaistīties notiekošajā. Par lielo noslēpumu – tas, manuprāt, bija pārāk metaforisks un globāls, lai es to spētu uztvert personiski.

Patika, ka grāmatas beigās autors godīgi uzrakstīja, kas ir īstenība un kas izdomāts. Tas nenoliedzami ir pozitīvi, jo cilvēki, kas reti lasa grāmatas bieži vien uzskata, ka grāmatās rakstītais vienmēr ir patiesība. Sanāks vēl tāpat kā ar Dena Brauna darbiem.

Kopumā laba lasāmviela izklaidei. Izlasās vienā piegājienā. Tā kā daļa grāmatas veltīta zemūdens arheoloģijai, iespējams, nebūtu nācis par sliktu, ja tulkotājs būtu pielicis šādas tādas zemsvītras piezīmes. Tad varbūt arī viņam pašam seismoloģijai veltītās rindkopas būtu bijušas saprotamākas un ne tik burtiski pārtulkotas. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Atšķirībā no Klaiva Kaslera grāmatām te varoņi ir nedaudz reālāki un neraujas uz pārcilvēciskiem varoņdarbiem.

Путь Невменяемого by Юрий Иванович

Put nevmenjajemogo

2006. gadā sāku lasīt šo sēriju, kura veltīta Kremonam, vienam no Trīskāršas varavīksnes pasaules izcilākajiem burvjiem. Šī jau ir astotā sērijas grāmata. Skaidra lieta, ka, uzzinājis par šīs grāmatas eksistenci, es to iegādājos un ķēros klāt pie lasīšanas.

Pirmajās grāmatās Kremons no parasta burvju mācekļa uzkalpojās par vispasaules varoni, neskaitāmu tautu un rasu atbrīvotāju, veiksmīgu uzņēmēju, un praktiski visas valdošās dinastijas aplaimoja viņu saviem pēcnācējiem. Tomēr uz beigām viņam neveicās, un kādas cīņas rezultātā viņš zaudēja visas savas maga spējas un atmiņu. Laika gaitā atmiņa tika atgūta, bet maga spējas gan ne. Tas Kremonam kremt, un viņš nav gatavs gaidīt pārdesmit gadus līdz to atgūšanai, viņam vajag tūlīt. Tādēļ viņš atgriežas mājās un sāk pārlasīt savu plašo bibliotēku. Izrādās, ka ārstēšana ir iespējama. Jāatrod tikai rase, kas saucas sentegi. Tos neviens nav redzējis jau tūkstošiem gadu.

Tā kā no iepriekšējās grāmatas izlasīšanas ir pagājuši pāris gadi, tad šī grāmata kalpo kā labs iepriekšējo notikumu kopsavilkums. Kremons pirms došanās sentegu meklējumos apceļo draudzīgās karaļvalstis, atminas pagātnes notikumus, un skaidra lieta  – izglābj tās visas no kārtējās krīzes.

Autoram joprojām nav izdevies sevi pievārēt, un labie tēli tiek taupīti līdz pēdējam. Varētu pat teikt, ka labie šajā sērijā ir nemirstīgi, viņus nespēj nogalēt nekas. Alkatīgie ļaunie ir tipiski trakie, kas uzbrūk visam, kas kustas, nedomājot par sekām. Kremonam veicas, viņam, lai tiktu galā ar saviem ienaidniekiem, nevajag pat maga spējas, pietiek ar aktīvu zobena vicināšanu.

Pozitīvās lietas. Lasās izcili, pasaule sevī ievelk, un viņas noslēpumi izraisa patiesu interesi,. Var tikai pabrīnīties, no kurienes autors rauj visas šīs idejas. Un tieši tādēļ es lasīšu šo sēriju līdz pašām beigām, lai ar cik grāmatas tur neiznāktu.

Ne tik pozitīvās lietas. Varoņu superveiksme, spēja atrasties pareizajā vietā pareizajā vietā. Astotajā grāmatā tas sāk jau krist uz nerviem. Lasot par ļaundaru plāniem jau sāk nākt smiekli. Kāda jēga autoram plānot visas tās nelietības, ja šamais tās ar vienu rokas vēzienu aizslaucīs mēslainē. Arī lasītājs vairs nav spējīgs uztvert šo lietu nopietni. Par varoņu tēlu dziļumu ar īsti nemaz negribas runāt, kaut cik dvēselē mēs varam ielīst tikai Kremonam. Pārējie lielākoties ir tikai statisti un pakāpieni autoram mērķu sasniegšanai.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lai gan apzinos, ka stāsts ir banāls un sižets praktiski ir pārvietošanās no viena varoņdarba uz otru, tomēr tai pasaulē kaut kas ir, kas ievelk. Septiņi tikai tādēļ, ka šī grāmata ir tāds kā kopsavilkums.

 

%d bloggers like this: