Navigate / search

A Song of Ice and Fire by George R. R. Martin

IceandFire

Šogad jūnijā mani mājās atstāja vienu pašu. Nolēmu, ka vislietderīgāk savu brīvo laiku varētu pavadīt lasot šo grāmatu sēriju. Sagatavojos pamatīgi, iepirku latviski izdotās grāmatas „Troņu spēle”, „Karaļu cīņa” un  “Zobenu vētra” (pirmā grāmata: “Tērauds un sniegs”). Tā kā pārējās vēl latviski nebija pieejamas, tad “A Storm of Swords” otro daļu, “A Feast for Crows” un “A Dance with Dragons” lasīju angļu valodā. Un šis cikls man bija obligāti jāizlasa, jo saņēmu to grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas akcijā no Sibillas.

Domāju, ka grāmatu sižets nevienam vairs nav jāstāsta, jo seriālu tak visi ir redzējuši. Bet īsumā Westeros pasaulē ir veselas septiņas karaļvalstis, kas visas pakļaujas vienam karalim. Bet ko darīt, kad karalis mirst, kurš ieņems viņa vietu? Sākas Troņu spēle – to var spēlēt ikviens, ieguvumi ir milzīgi, bet var palikt arī bez galvas. Tiek veidotas alianses, nodevība ir ikdiena, bet tas nebūt neattur Westerosas augstmaņus no vēlmes tikt pie varas. Pretendentu ir daudz ambīcijas lielas, un notikumi pietiek visām piecām grāmatām.

Stāstījuma apjoms un pasaules detalizācija ir milzīga. Galvenie varoņi ir pāri par divdesmit, bet pavisam kopā, ja ticu kindlei, to ir pāri tūkstotim. Sākumā tas mulsina, un ir grūti aptvert visu notikumu kopainu. Bet pēc pirmās grāmatas viss kļūst daudz vieglāk, un tu jau pazīsti gan varoņus un viņu radurakstus. Nebūšu oriģināls, grāmatas lielākais pluss ir reālisms visā savā skaudrumā. Cilvēki nav tikai ļauni un labi. Ir situācijas, kas jebkuru labo cilvēku padarīs par pēdējo nelieti, un autors ļoti mīl spēlēties ar tām. Cilvēki te ir vienkārši cilvēki, viņiem ir gan labas idejas, gan auksti izkalkulēts ļaunums. Viss ir atkarīgs no tā, kāda ir situācija.

Stāstījums tiek veikts trešajā personā no galveno varoņu skatupunkta. Galveno varoņu stāstījumi sākumā nopietni jauc galvu, lasītājs vēl nezina, kas ir kas. Tomēr, kad ar to aprasts no lasīšanas vairs nav iespējams tikt vaļā. Ja kāds man jautās, ko tu darīji 2013. gada jūnijā, varēšu droši atbildēt: “Lasīju “A Song of Ice and Fire” ciklu.”. Pavisam ir izlasītas ~4672 lapaspuses un patērētas aptuveni 58 stundas laika. Tas ir daudz pat priekš manis.

Autors ir slavens ar savu varoņu nežēlošanu. Tikko tu esi kādu iemīlējis un sāc just līdzi viņa dēkām, knakš galva nost. Diemžēl šāda metode tiek piekopta tikai pirmajās cikla grāmatās. Jo tālāk, jo vēlme tikt vaļā no saviem varoņiem autoram samazinās. Noteikti, ka ir grūti nokaut punduri Tīrionu, jo viņam tagad ir tāds fanu pūlis, ka cietējs var sanākt pats autors. Tādēļ galvenie personāži vairs nekrīt kā lapas rudenī. Mani favorīti ir punduris un Ārija.

Savulaik autors cikla ceturto un piekto bija iecerējis kā vienu, tomēr grūti rokās noturēt divtūkstoš lapaspušu biezu grāmatu. Tika nolemts grāmatu sadalīt divās. Sadalījums nav bijis diez ko veiksmīgs, un tas atsaucas uz lasīšanu. Šo grāmatu notikumi norit paralēli un ir visai grūti pieņemt faktu, ka pēc vienas grāmatas notikumiem nākamās grāmatas darbība norisinās tajā pašā laikā.

Kā jau visām sāgām pienākas arī šeit notikumu eskalācija kļūst aizvien globālāka, un ar katru grāmatu autors piesviež pa kripatai vairāk maģijas. Domāju, ka beigās būs cīņa ne tik daudz par troņiem, bet par saprātīgā cilvēka izdzīvošanu. Ir arī senais zelta laikmets, kad cilvēki vēl bija jauna rase, dažas no vecajām vēl ir saglabājušās, un tas dod autoram labus instrumentus gan papildus ļaunuma, gan negaidīta glābiņa radīšanā.

Grāmatu vairākas reizes mēģināju uzsākt lasīt angļu valodā, tomēr lasīšana diez ko nevedās. Trešajā reizē biju pievārējis ap 400 lapaspuses, kad metu mieru. Šoreiz nolēmu pieiet lietai kreatīvi. Nolēmu sākt lasīt latviešu valodā. Tas palīdzēja. Pirmkārt, pirmās četras grāmatas man kindle stāv kā bokssets un diez ko nemotivē lasīšana, ja neredz progresu. Otrkārt, biju noskatījies uz cikla bāzes veidotā seriāla pirmo sezonu. Latviešu tulkojumam, manuprāt, nebija ne vainas. Nu labi, daži vietvārdi un cilvēku vārdi bija iztulkoti pa tiešo un tādēļ skanēja visai jancīgi. Tomēr tas ir gaumes jautājums, jo arī lasot angļu valodā es automātiski šos pašus vārdus savā galvā pārtulkoju sev saprotamos jēdzienos. Tad jau būtībā Winterfell un Ziemmala viens un tas pats vien ir. Skaidra lieta, ka lasot autora oriģinālu tikai rets ir tas gadījums, kad tulkojums ir labāks.

Vai es lasīšu cikla sesto grāmatu? Protams! Es arī esmu priecīgs, ka nebiju starp tiem, kas sāka šo ciklu lasīt 1996. gadā un tad cītīgi gaidīja piecus vai sešus gadus līdz nākamajai grāmatai. Es tās visas izlasīju uzreiz. Tomēr tagad arī man būs jāgaida nākamā. Ciklam lieku 10 no 10 ballēm. Grāmatas savā kvalitātē variē, bet viss stāsts kopumā ir aizraujošs.

The Physician by Noah Gordon

The Physician by Noah Gordon

Šo grāmatu man izlasīt iedāvināja Doronike no Burtkokiem. Varu teikt droši, ka citādi šai grāmatai diez vai būtu pieķēries. Atradu un sev par prieku konstatēju, ka citi lasītāji šo grāmatu ir atzinuši par labu esam, iepirku visu triloģiju uzreiz. Bija Ziemassvētku atlaides. Lasīšana gan tik naski nevedās un izlasīju viņu tikai pēc pusgada.

Robs Kols (Rob Cole latviskoju pats) ir vienpadsmitajā gadsimtā namdara ģimenē dzimis puika. Bērnība ir tāda paša kā citiem Londonas bērniem līdz viņam nomirst mamma un vēlāk arī tēvs. Puikam ir jākļūst pieaugušam. Mazākos brāļus un māsas paņem citas ģimenes, bet viņš jau ir par lielu, un nevienam nav vajadzīgs. Līdz viņu savāc bārddzinis. Tā sākas viņa ceļojums pa Britu salu no viena ciemata uz otru, “ārstējot” slimniekus un pārdodot brīnumlīdzekļus.

Vēsturiski romāni man vienmēr ir patikuši, un jo reālistiskāki jo labāki. Šī romāna centrālā tēma ir medicīna. Robs ļoti grib palīdzēt cilvēkiem, viņus izārstēt jeb vienkārši saprast, kas šiem kaiš. Viduslaikos Eiropā ar dakteriem bija kā bija. Populārākās ārstniecības metodes bija dēļu likšana, labākajā gadījumā kāds mācēja iešinēt lauztu kaulu. Tomēr Robs vēlas kļūt par labāko no ārstiem un dodas uz Persiju, kur pēc nostāstiem mītot pasaulē labākais dakteris Avicenna.

Autors mēģina sabalansēt Roba dzīves stāstu un pasaulē notiekošo. Varētu pat teikt, ka Robs kalpo kā instruments autora vēlmei parādīt viduslaikus Eiropā un Persijā. Stāstā ir iepītas tik daudzas nianses, ka ar laiku tu sāc ticēt, vairs nespēj atšķirt izdomāto no patiesā. Šīs grāmatas lasīšana bija patīkams process, kā sāku tā arī nespēju atrauties.

Varētu jau pārmest, ka stāstā ir pārāk daudz Dikensa ietekmes (ja ar to saprotam bārabērna laimīgu dzīves pavērsienu). To gan nobalansē fakts, ka Robs visu savā dzīvē sasniedz pats ar savu darbu un galvu. Nav jau tā, ka viss tiek pasniegts uz paplātes. Piemēram, viņa laikā uz Persiju kristietis nemaz nevarēja doties, jo to bija aizliedzis Romas pāvests. Tā nu Robam nācās tēlot ebreju. Arī šī lieta varēja novest pie nāvessoda. Pāri visam stāv Roba vēlme kļūt par labu ārstu, un šim mērķim viņš ir gatavs ziedot visu.

Interesants ir arī kontrasts starp Eiropu un Persiju. Persija šajā laikā ir zinātnes attīstības centrs, Eiropa, pārtiek no kripatām, kas palikušas pāri no Romas impērijas laikiem. Bet arī šī viduslaiku Eiropa nemaz nav tik slikta, lai tajā dzīvotu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labprāt izlasīšu arī triloģijas pārējos darbus. Un labi vien ir, ka grāmatas beigās autors uzrakstījis, kurus faktus viņš ir izdomājis un kuri ir patiesi. Līdz šim man bija gadījies lasīt tikai vienu līdzīgu darbu, tur galvenais varonis devas uz Indiju, lai iemācītos plastiskās ķirurģijas pamatus.

Как сорвать джекпот науки в 21 веке by Юрий Гордиенко

21age

Šo grāmatu nopirku ļoti sen atpakaļ. Atceros, ka viņu pat speciāli pasūtīju, lai man atgādā uz Latviju. Grāmatu dabūju un daudzus gadus nelasīju. Bija kaut kā pārgājusi luste šim garadarbam veltīt laiku. Jāpiebilst, ka tādas lietas ar mani mēdz gadīties visai bieži. Tādēļ vien mani no grāmatu veikala nāktos turēt pa lielu gabalu.

Grāmatas autors ir apņēmies informēt lasītāju ar zinātnes neatrisinātajām problēmām. Tās sevī ietver fiziku, kosmoloģiju, ķīmiju, bioloģiju, matemātiku, ekoloģiju. Tā sakot, gandrīz visu, ko spējam iedomāties. Lai lasītājs netiktu iemests problēmā uzreiz, sākumā tiek dots neliels ieskats nozarē un problēmas vēsturē. Tiek apskatīti esošie zinātnes sasniegumi un izanalizēta iespējamie tālākie attīstības scenāriji. Apskatītas izvirzītās hipotēzes un eksperimenti, kuri tās varētu pierādīt vai apgāzt. Katras nodaļas beigās vesela kaudze ar interneta saitiem, kuros var iegūt papildus informāciju.

Šāda tipa grāmatas es gadā izlasu vismaz trīs. Lieki piebilst, ka laika gaitā kaut ko jaunu uzzināt kļūst arvien grūtāk. Vairāk sanāk zināšanu atsvaidzināšana. Grāmatas autors šo grāmatu ir nolēmis uzrakstīt stingri zinātniskā stilā. Viss ir ļoti nopietni. Autors jokiem ir atvēlējis tādus mazus speciāli izceltus paragrāfiņus. Arī paši joki ir tādi – nekādi, uzreiz skaidrs, ka grāmata ir par zinātni un viss. Mēs te neatradīsim neko par Einšteina pirmdzimto bērnu vai Ņūtona aizraušanos ar alķīmiju.

Grāmatas mīnuss ir tās sausums, ja nu cilvēks neko nesaprot no zinātnes sasniegumiem un problēmām, tas, iespējams, ir pat labi. Bet tikpat daudz tu vari izlasīt arī izmantojot Vikipēdiju.

Bet ir jau arī plusi. Pirmais, savāktas vienuviet daļa no aktuālākajām mūsdienu zinātnes problēmām. Problēmu apraksts, nenoliedzami, ir kvalitatīvs. Cilvēkam, kurš vēlas lasīt tieši par to, kas rakstīts nodaļas nosaukumā, nenāksies vilties. Te neviens no tēmas nost nelec.

Neteikšu, ka grāmatas izlasīšana man sniedza lielu prieku, tā bija jau zināmā atkārtošana. Vienīgie interesanti brīži bija, kad es jau zināju konkrētās problēmas atrisinājumu. Tas ļāva justies gudram. Jāņem gan vērā, ka laiks kopš grāmatas izdošanas arī ir pagājis diezgan daudz. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt tikai tiem, kuriem patīk konspektīvi stāsti par zinātni, kur viss svarīgākais jau izcelts ar trekniem burtiem.

Advokāti by Džons Grišams

Advokāti

Pirmais Grišama darbs, ar kuru es iepazinos, bija „Firma”. Savulaik tā bija ļoti populāra grāmata. Pēc šīs grāmatas izlasīju vēl pāris viņa darbus un atmetu ar roku. Pārāk jau nu līdzīgi viens otram, lai lasītu visus pēc kārtas uzreiz. Tagad, kad pagājuši jau kādi septiņi gadi kopš pēdējo reizi tiku lasījis autora darbus, nolēmu izlasīt vēl kādu viņa grāmatu. Nenoliegšu, uz to mani pamudināju Zvaigznes ABC izdotie „Advokāti”.

Deivids Zinks ir jauns advokāts, labi pelna un strādā prestižā firmā. Ir tikai viens ‘bet’, viņam riebjas viņa darbs. Kādu rītu viņš salūzt un aizmūk no sava darba, lai uzsāktu dzīvi, kurā viņam būs jāatskaitās tikai pašam sev. Lieta tiek atzīmēta, un Deivids nejauši uzrodas juridiskajā firmā Finley & Figg, kuras partneri ir Vollijs un Oskars. Šie puiši ir zemākais, par ko jurists var kļūt, netiek ievēroti nekādi ētikas principi. Galvenais ir dabūt klientu. Un viņiem ir padomā kāda varena lieta, kas ļautu viņiem kļūt par miljonāriem.

Ja uz grāmatas vāka nebūtu uzrakstīts autora vārds, tik un tā spētu viņu atpazīt. Te ir viss standarta komplekts. Šoreiz lielā lieta ir kāds medikaments, kas, iespējams, ir iemesls priekšlaicīgai nāvei. Ir klienti, kuru lielākā vēlme ir iedzīvoties, nopelnīt miljonu neko nedarot. Skaidrs, ka viņiem vajag uzņēmīgus advokātus, kas novedīs šo lietu līdz tiesai un, ja vajadzēs, pārliecinās potenciāli cietušos, ka viņi tiešām ir cietuši.

Mēs visi esam dzirdējuši par amerikāņu mikroviļņu krāšņu pamācībām, kurās rakstīts, ka tajās nevar žāvēt kaķi. Autors dod nelielu ieskatu tajā, kā šādi precedenti rodas. ASV tiesu sistēma ir savādāka nekā mūsu. Tur ir precedenti un zvērinātie. Tādēļ lietas izskatīšanā ir būtiski uzvarēt tikai vienā tiesas prāvā, pārējās līdzīgās jau tiks skatītas balsoties uz precedentu. Tādēļ bieži vien lielās kompānijas ir gatavas mierizlīgumam. Tas gan maksā bargu naudu, bet glābj no negatīvas publicitātes. Tādēļ standarta stratēģija ir savākt kolektīvo prasību ar daudz cietušajiem, panākt mierizlīgumu, pirms lieta tiek izskatīta tiesā. Vainīgie samaksā, un advokāti tiek pie lielas naudas. Tāds arī ir Finley & Figg plāns tikt pie lielās naudas.

Grišamam ir talants padarīt grāmatas par juristiem interesantas. Šo grāmatu izlasīju vienā piegājienā, piesēdos un izlasīju. Deivids ir jauks personāžs, meklē savu vietu dzīvē. Nedaudz naivs un ideālistisks. Viņa partneri zaudējuši jebkādas ilūzijas un cer nopelnīt. Kopā viņi veido kolorītu kompāniju, kas piešķir grāmatai dinamiskumu. Galvenie varoņi stāstu rada nevis to ilustrē. Ja nebūtu Vollija trako ideju, nemaz nebūtu par ko rakstīt. Papildus vēl piemetam dažāda kalibra blēžus un tiesas procesa aprakstus un dižpārdoklis gatavs.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Vienīgais darba mīnuss ir tas, ka cilvēkiem, kuri autora darbus lasījuši jau agrāk neko jaunu stāsta struktūrā neatradīs. Tas ir ļoti līdzīgs viņa iepriekšējiem darbiem. Vienu vārdu sakot, tipisks Grišama darbs.

%d bloggers like this: