Ja es teiktu, ka šo grāmatu gaidīju ar nepacietību, tad es melotu. Es lasu tik daudzu autoru darbus, ka pat manis iecienītie autori ir desmitiem. Un, ja man viņu grāmatu lasīšanai laika pietiek, tad katru dienu sekot viņu plāniem man diemžēl neatliek laika. Par šo grāmatu uzzināju no goodreads, viņi man atsūtīja epastu, sak, tu šo autoru lasi, viņam gaidāma jauna grāmata. Skaidra lieta, ka grāmata tika iepriekš pasūtīta tūlīt pat.

Tātad Anglija, Saseksa, kāds pusmūža vīrietis pašam nesaprotamu iemeslu dēļ ierodas fermā, kurā septiņu gadu vecumā sastapies ar kādu interesantu ģimeni – Lettiju, viņas māti un vecomāti. Hempstoki ir sena ģimene gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Lettija, lai ar maza meitene, atceras laikus, kad okeāns vēl bija liels. Viņas māte – laikus, kad zemei vēl nebija mēness. Vecāmāte, šķiet, ir pieredzējusi visuma rašanos. Tas viss atsauc atmiņā sen aizmirstus bērnības notikumus, tādus, kurus labāk ir nemaz neatcerēties.

Grāmata paredzēta jauniešiem, tomēr to izlasīt nebūtu nekāds noziegums arī „lielam cilvēkam”. Autors kā vienmēr spēlējas ar realitātes zūdīgumu. Ne viss pasaulē sastāv no redzamās daļas. Mūsu realitāte ir tikai plāna kārtiņa, kas pārklāj haosu. Ne viss, ko mēs redzam, patiesībā ir tāds, kā izskatās. Hempstoki nebūt nav parasta fermeru ģimenīte. Arī viņu piemājas dīķis nav vienkāršs dīķis, bet Okeāns. Okeāns daudz plašākā izpratnē nekā Indijas vai Klusais. Tas nekas, ka viņš ir maziņš.

Galvenā varoņa bērnībā vismaz pāris nedēļas ir bijušas ļoti interesantas. Tomēr interesantums ir tāds, ka labāk to izmest no galvas un aizmirst. Vecāki viņu vispār nav sapratuši, un labākajā gadījumā vispār nav likušies ne zinis. Visa grāmata tad arī ir veltīta šīm dienām. Un uz šiem aizgājušajiem laikiem galvenais varonis atskatās no pieauguša cilvēka skatupunkta. Autors ļoti cenšas parādīt tās lietas, kas bērnam liekas pašsaprotamas, spēju pieņemt pasauli kāda tā ir, ar visiem tās brīnumiem un šausmām. No otras puses pieaugušie ir tik piesaistīti pie pasaules realitātes, ka neko brīnumainu viņi nespētu ieraudzīt pat ja gribētu.

Grāmatas plusi ir interesants sižets, interesanti personāži un labi izdevies ļaunais tēls. Tas nav ļaunums vienkārši ļaunuma pēc, šis radījums vienkārši tāds ir, un neko mainīt viņš tur nevar. Kā saka Hempstoku ģimenē, līdz ar īpašumu nāk arī blusas. Nekas nopietns, bet kaitinoši. Mīnuss ir plānums un stāsta ātrās beigas.

Geimens domājams varētu sarakstīt Amerikāņu Dievus 2 un noteikti nopelnīt pāris miljonus vienā rāvienā, neskatoties pat uz grāmatas saturu. Tomēr tā vietā viņš ir uzrakstījis šo visnotaļ pamācošo stāstiņu, kas ļauj cerēt, ka, ja nu ne katrā ceļa galā var atrast īstu brīnumu, tad vismaz dažos gan. 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem.