Pirms grāmatas lasīšanas man par to bija visai skopa informācija. Biju dzirdējis, ka grāmata ir no tām, kura vai nu patiks vai arī nepatiks. Vienaldzīgu tā neatstājot nevienu. Tad nu saņēmos un ar Jāņa Rozes Apgāda starpniecību tiku pie grāmatas.

Nams ir sens, tas atrodas starp daudzstāvu ēkām un šis Nams nevienam nepatīk. Visi to labprāt redzētu nojauktu. Tomēr paša nama iedzīvotājiem tas patīk, pat ļoti. Šajā namā dzīvo bērni invalīdi, un tas ir tāds kā Internāts, kurā vecāki tevi atved mazu un savāc, kad esi sasniedzis pilngadību. Nams ir viņu vienīgā pasaule, ar saviem likumiem. Nav pieklājīgi pieminēt Ārieni, labāk par to vispār nedomāt, kur nu vēl runāt. Toties Namā notiek gan šaušalīgas, gan gluži ikdienišķās lietas. Te nevienam nav vārdu, visiem ir tikai iesaukas. Šeit dzīvo Sfinkss, Pīpmanis, Mellais, Aklais, Tabaki, Maituērglis un, iespējams, ne visi no Nama iemītniekiem ir tie, par kuriem viņi izliekas.

Teikšu uzreiz – šī grāmata man ļoti patika. Var redzēt, ka autore savas grāmatas tēlus ir iemīļojusi. Katrs no viņiem ar laiku sāk šķist kā dzīvs cilvēks, bet neskatoties uz to, ka mums ļauts ielūkoties viņu galvās, lasītājam viņus saprast izdosies ne vienmēr. Tomēr, ja reiz par viņiem izlasīsi, tad tos aizmirst vairs nebūs iespējams. Katram no viņiem ir savs skats uz Namu, un katrs no viņiem kaut ko par Namu un tā likumiem zina. Likumi šeit ir svarīgi, bez tiem nevar, ja par tiem aizmirst, tad var zaudēt arī savu dzīvību.

Šajā ziņā Pīpmanis varētu būt kaut kas līdzīgs grāmatas lasītājam. Viņš namā nonācis salīdzinoši pieaudzis un viņam nav nekādas saprašanas, kas te vispār notiek. Tādēļ viņš uzdod daudz jautājumu, lieki piebilst, nevienam jau nepatīk runāt par lietām, kas ir pašsaprotamas vai tādām, par kurām vispār skaļi runāt nevajadzētu. Tomēr šo to viņa iztaujāšana arī atklāju, un jo tālāk lasi, jo vairāk saproti, ka te viss nemaz nav tā, kā izskatās.

Grāmatā ir daudz personāžu, un katram no viņiem ir savs stāsts. Reizēm rodas iespaids, ka pat viņi paši nesaprot to, kas viņi patiesībā ir. Toties visi viņu stāsti ir interesanti un savstarpēji saistīti. Sākumā nedaudz kaitina, ka šo stāstu ir tik daudz, bet, kad viss saaužas kopā, tas vairs nesatrauc. Ir pat interesanti redzēt vienu un to pašu vietu no cita skatupunkta. Ieteiktu arī visu lasīt cītīgi, tad daudz kas kļūs saprotamāks, te nevar lēkšot pa diagonālēm.

Nedaudz nevietā šķita grāmatas epilogs, tas nedaudz izskatījās pēc svešķermeņa. Darbam, protams, beigas nenāk par sliktu, bet šajā gadījumā varēja arī atstāt visu, kā bija, bez papildus paskaidrojošajiem elementiem.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Viena no labākajām grāmatām, kuru šogad esmu lasījis. Cilvēkam, kurš šo grāmatu lasīs, ieteiktu uzreiz saprast, ka šis nav nekāds stāsts par bērnu invalīdu reālo dzīvi.