Pēc iepriekšējās Dena Brauna grāmatas izlasīšanas es nosolījos vairs nekad. Pagāja četri gadi, bet bija tik grūti atstāt šo grāmatu nenopirktu un neizlasītu. Kā jau var noprast, beigu beigās grāmatu nopirku. Pieklājības pēc nedēļu pamarinēju grāmatu plauktā un sāku lasīt.

Grāmatas galvenais varonis Robert Langdon attopas slimnīcas palātā ar šautu brūci galvā un absolūtu atmiņas trūku par pēdējām divām dienām. Šķiet, ka iespējamais slepkava nemīl darbu atstāt nepadarītu un Robertam nākas bēgt. Šķiet, ka Langdons ir nejauši atklājis kādu svarīgu noslēpumu, kas, iespējams, varētu izmainīt cilvēces nākotni. Tomēr ne visi vēlas, lai šis noslēpums tiktu atklāts pirms laika, tādēļ ir jābēg un jācenšas atcerēties aizmirstais.

Autors ir izvēlējies spēlēt uz vienām no mūsdienu cilvēku bailēm – bioterorisma. Kas notiktu, ja kāds traks zinātnieks spētu radīt vīrusu, kurš izkautu lielāko daļu cilvēces kā senos laikos mēris. Un varbūt kā tā arī būtu labāk, jo pēc mēra tak nāca Renesanses laikmets.

Šoreiz stāsta atrisināmās mīklas pamatā ir Dantes „Dievišķā komēdija”, visi noslēpumi un atslēgas ir atrodamas šajā darbā. Skaidra lieta, ka ja esi īsts Ļaunais, tad tev nekādu prieku nesagādās ļaunā darba izdarīšana un smiešanās vienam pašam istabā. Tu noteikti vēlēsies, lai kādam būtu iespēja tevi apturēt. Tādēļ Tu pa visu pasauli izmētāsi gudrus uzdevumus, kas īstam ģēnijam ļaus Tevi noķert. Šeit stāstā ienāk Roberts Langdons ar savām spējām un talantiem. Lai viss būtu sarežģītāk, viņš nemaz neaptver, kur iepinies un vienreiz izdarīto nākas darīt atkal.

Jāatzīst, ka autors šoreiz patiešām ir veicis „Dievišķās komēdijas” darbu izpēti. Vismaz nerodas iespaids, ka darba ideja ir nospiesta no kādas filmas, kā tas bija iepriekšējā viņa grāmatā. Pats rakstības stils gan autoram nav mainījies, viens pret vienu kā Da Vinči Kodā. Tāds pats trilleris ar simbolisma elementiem. Šoreiz gan te nav ne dieva dēlu, ne masonu. Bet par slepenu organizāciju trūkumu ar nevar sūdzēties. Ir arī nopietnas konspirācijas un vēl nopietnākas konspirācijas.

Lai vai kurš, bet Itālija būs pateicīga par šo darbu, jo Langdons bēguļojot no saviem vajātājiem paspēj apskatīt visas Florences, Venēcijas un Konstantinopoles slavenākās vietas un mākslas darbus. Tā kā grāmata daļēji ir uzskatāma arī par ceļojuma aprakstu un nelielu tūristu gidu. Domāju, ka šī grāmata, ja ne Venēcijai, tad vismaz Florencei papildus tūristu pieplūdumu nodrošinās noteikti.

Kopumā labs trilleris, lasīšana aizrauj. Stāsts arī īpaši nepretendē uz pārdomu radīšanu. Ja nu vienīgais tik daudz, cik cilvēkus cilvēce būtu gatava ziedot savas sugas saglabāšanai. Un ja būtu, tad kāds būtu vishumānākais veids. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Galvas tiesu labāka par „Lost Symbol”. Filma ar sanāks labu labā, jo viss sižets ir viena vienīga bēguļošana.