Par Kultūras ciklu zinu jau samērā sen. Nekādi nespēju saņemties un uzsākt lasīt kārtējo Kosmiskās operas žanra darbu. Bet nesen atkal bija brīdis, kad nebija ko lasīt, un šī grāmata gadījās tieši pa rokai. Patlaban liekas, ka, iespējams, izlasīšu visas desmit šajā ciklā iznākušās grāmatas. Bet neko jau nevar zināt – Gvinas Hainiš ciklu tā arī nepabeidzu, neskatoties uz nopietno startu.

Tātad galaktikā ir karš. Karā ir ierautas neskaitāmas planētas, cilvēku upuri miljardiem, netiek taupītas ne planētas, ne zvaigznes. Iridiani karo dēļ Ticības, visus, kurus var pakļaut ir jāpakļauj, ja neizdodas tad jāiet bojā mēģinot. Kultūra cīnās par savu eksistenci, šī civilizāciju grupa nav karojusi ļoti sen, jo viņu pamatā ir katra individuālā brīvība un neagresīvas ietekmes metodes. Te kopā dzīvo gan mākslīgie intelekti, gan neskaitāmas humanoīdu rases. Šajā karā pa vidu ir čeindžers Horza, algotnis, kura simpātijas ir iridanu frakcijas pusē. Viņa uzdevums ir sagūstīt kādu avarējošu Prātu, kas atrodas uz planētas, kurā ne Kultūrai, ne Iridianiem nav tieša pieeja.

Kosmiskajās operas lieki būtu meklēt, notikumu loģiku, tās kalpo, lai parādītu autora fantāzijas lidojumu. Arī šajā gadījumā lidojums ir iespaidīgs, kur vēl mums tiek aprakstīti galaktiskie kari principu pēc. Nu labi, citās kosmiskajās operās. Pasaule ir aizraujoša, skaidra lieta, ka pati Kultūra nevar būt spraigu notikumu arēna, jo te katrs dzīvo kā grib un nevienam netraucē. Resursi ir neierobežoti, un cilvēki viens otram netraucē, ja pārāk sāk traucēt, tad Prāti (mākslīgie intelekti) var iejaukties un izdarīt tā, ka viss ir kārtībā. Tādēļ visa darbība notiek kā Kultūras pārstāvju sadursme ar apkārtējo ne kultūras pasauli. Te notiek konflikti un neskatoties uz pacifismu Kultūras pārstāvji nebūt nav bezzobaini kucēni. Ja vajadzēs, viņi arī uzspers gaisā veselu planētu ar visiem tās iedzīvotājiem.

Horza kā grāmatas galvenais varonis ir visai interesants. Es gan lāgā nesapratu, no kurienes viņam visa tā principialitāte. Varbūt viņa asteroīds par ilgu atradies Iridianu ietekmes sfērā? Viņam pienākums ir galvenais un to pildot viņš pamanās izvadāt lasītāju pa visu galaktiku. Apmeklēt planētas nolemtas iznīcībai, novērot spēles, kur cena ir cilvēku dzīvības, apskatīt dažādus citplanētiešu sasniegumus un izcelties ar kosmisku stūrgalvību.

Viņa pretiniece Kultūras pārstāve, nebija autoram diez ko izdevusies, nekādas pretdarbības jau īsti nebija, jo, kur nu bioloģiskajām rasēm uzveikt galaktikas superprātus, kuri daļēji atrodas hipertelpā. Viņa vairāk kā novērotājs ar misiju, bet bez entuziasma.

Autoram piemīt Upīša cienīga liekvārdība, grāmata ir pilni ar spilgtiem aprakstiem un acīmredzamā konstatāciju. Vai tas mani atbaidīja? nē, es labprāt klejoju pa visumu līdzi Horzas algotņu komandai, īpaši necenšoties rēķināt līdzi fizikas likumiem un notiekošā loģikai. Tā arī nesapratu ko Iridianiem dotu Prāta notveršana, tas pat nebija nekāds superprāts, vienkāršs kuģa intelekts. Tomēr nez kāpēc abas puses uzskatīja, ka šis panākums noteiks kara gaitu. Bet kā un kāpēc, man tiešām nepieleca.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, izskatās, ka pirmā grāmata ir tāds tīzeris, lai ievilktu lasītāju Kultūras pasaulē. Šķiet sastiķēta no daudzām iecerēm, bez īsta plāna kā to jauki realizēt.