2013. gada atskaite

plaukts

Kā jau katru gadu arī šogad uzrakstīšu par blogā paveikto. Kā jau ierasts, man blogā lielākoties dominē grāmatu apskati, šogad te ir apskatītas 115 grāmatas, faktiski izlasītas patlaban ir 118, bet nav bijis laika visām uzrakstīt apskatiņus.

Cik daudz tad īsti ir 115 grāmatas? Salīdzinot ar iepriekšējā gada 131 grāmatu, varētu domāt, ka esmu totāli palaidies slinkumā. Kā mēs visi zinām, ja ir pietiekami liels datu apjoms, tad pozitīvo vienmēr varēs atrast. Lai gan izlasīto grāmatu skaits man ir sarucis, toties izlasīto lapaspušu skaits ir pieaudzis no 46’261 lapaspusēm uz 48’489 lapaspusēm. It kā nav daudz, bet tas liecina, ka šogad esmu izvēlējies lasīt biezas grāmatas. Tas arī nozīmē, ka lasīšanai esmu patērējis veselu diennakti vairāk nekā pērn – veselas 25. Tas gan ir rādītājs, par kura pareizību es šaubos. Taču kādēļ lai Ekselis man melotu!?

Tāds pats teorētisks aprēķins liecina, ka, ja es norautu visām grāmatām vākus un sakrautu viņas kaudzē, tā būtu aptuveni 260 centimetrus augsta. Līdz Mēnesim vēl tālu, bet sākums būtu labs. Tas nozīmē, ja man viņas visas būtu papīra formā, man nāktos atrast tik lielu jaunu grāmatu plauktu.

Šogad totāli ir nobīdījusies manu lasāmo grāmatu valoda, ja agrāk dominēja angļu un krievu valoda, tad tagad parādījusies latviešu. Tas izskaidrojams ar faktu, ka latviešu mēlē parādījušās pietiekami daudzas interesantas grāmatas, kuras es vēl neesmu paspējis izlasīt kādā citā valodā. Otrs iemesls ir mana sadarbība ar izdevniecībām „Zvaigzne ABC” un „Jāņa Rozes Apgādu”.

Šogad beidzot sadzinu visas savas grāmatas Goodreads lapaspusē. Tas aizņēma kādu laiku, toties rezultāts fantastisks, varu redzēt izlasītā statistiku pa pēdējiem septiņiem gadiem. Par agrākiem laikiem gan vēl neesmu saņēmies, tas būtu milzīgs darbs un izlasīšanas gadi man jau sen izgaisuši no atmiņas.

Vēl šogad manam blogam pienāca septiņi gadiņi kaut kad oktobrī. Šķiet, ka blogiem tas jau ir riktīgs pensionāra vecums. Blogi, cik noprotu ir izgājuši no modes, un visi pārsviedušies uz twiteri. Bet par grāmatām grūti izteikties 140 zīmēs, tas liek izskatīties pēc klišeju atgremotāja. Bet nenoliedzami twiteris un feisbūks ir laba vieta, kur pareklamēt savu jaunāko rakstiņu.

Desmitajā martā blogā tika nopublicēts 600. grāmatas apskats, bet es to kaut kā palaidu garām. Uzskaiti veicu tikai reizi gadā, un tas atklājās pēc notikušā fakta. Patlaban blogā atrodami 691 grāmatu apskats, kas visi tapuši septiņu gadu laikā.

Un tagad nedaudz par manām gada grāmatām:

No cikliem visepiskākais bija „A Song of Ice and Fire”. Šo ciklu biju mēģinājis lasīt veselas trīs reizes, bet aizgāja tikai ar trešo. Pievārēju pāris nedēļu laikā un tagad gaidu, kad būs vēl.

No atsevišķām grāmatām Kinga „Doctor Sleep”. Tas ir „Mirdzuma” turpinājums, un galu galā man Kings ir ārpus jebkuras konkurences.

No nedaiļliteratūras žanra, kas tika lasīts nepiedodami maz, ir „One Summer: America 1927”, jo arī Braisons ir mana vājība.

No īsajiem Zinātniskās fantastikas stāstiņiem, šogad nav bijis neviens tāds, kas norautu jumtu ar veiksmīgu koncepciju, un būtu aizķēries atmiņā.

Kādi ir mani nākamā gada plāni vēl nezinu, bet domāju turpināt šādā pašā garā: nedaudz veltīt savu brīvo laiku lasīšanai un blogošanai.

Šogad ceļot ir sanācis apbrīnojami maz, esmu pabijis tikai Itālijā, Igaunijā un Šveicē.

Novēlu saviem bloga lasītājiem laimīgu Jauno grāmatu un daudzas foršas vēl nelasītas grāmatas!

Hugo Kabrē izgudrojums by Braiens Selzniks

Hugo Kabrē izgudrojumsŠī ir grāmata, kuras iznākšanu latviešu valodā es pat gaidīju. Nē, es neesmu redzējis filmu, vienkārši ir nācies lasīt daudzas labas atsauksmes par viņu. Sagaidīju grāmatas iznākšanu un ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie grāmatas “Hugo Kabrē izgudrojums”.

Hugo ir puišelis, kas mitinās Montparnasas dzelzceļa stacijā. Varētu teikt, ka dzīve viņam ir atņēmusi visu. Tēvs gājis bojā ugunsgrēkā, onkulis pazudis, ir palicis tikai viņš viens pats un mehāniskais cilvēks. Pa dienu viņš nodrošina visu stacijas pulksteņu darbību, bet pa vakariem viņš mēģina atdzīvināt mehānisko cilvēku, lai beidzot uzzinātu tā noslēpumu. Pārtiku un mehāniskā cilvēka remontam nepieciešamās detaļas viņš iegūst zogot. Tieši tā viņš iepazīstas ar rotaļlietu veikala īpašnieku Žordžu.

Vispār jau par grāmatas saturu daudz nevar stāstīt, jo tā vēl var pateikt priekšā visu sižetu. Grāmata ir visai bieza – ap piecsimts lapaspusēm. Tomēr lasās viņa ļoti ātri. Es arī, dabūjis grāmatu savos nagos, nolēmu tikai nedaudz apskatīties, kas tad tur īsti ir. Beidzās ar to, ka izlasīju vienā piegājienā. Tik ātri to var dabūt gatavu tikai tādēļ, ka grāmatā ir samērā maz teksta, bet diezgan daudz attēlu. Attēli un teksts viens otru papildina. Teksts pāriet attēlā un attēls tekstā. Attēli izveidoti kā notiekošā kadri, kuri seko viens aiz otra. Manuprāt, visai veiksmīgs risinājums sevišķi tiem, kuriem nepatīk lasīt uzreiz daudz teksta.

Mani grāmatā, protams, interesēja, kāda tad ir mehāniskā cilvēka funkcija. Ko viņš pavēstīs, kad būs salabots. Tieši šis mehāniskais cilvēks ir galvenais iemesls, kādēļ šo grāmatu vispār sāku lasīt. Mani no bērna kājas ir interesējuši visādi mehāniskie turki, automatoni un roboti. Un šāds agregāts nenoliedzami būtu īsts pulksteņmehānikas brīnums. Lasot uzzinaju arī par vienu no kino pamatlicējiem Žoržu Meljesu. Jāatzīst, ka pirms šīs grāmatas lasīšanas dažus viņa filmas kadrus biju manījis, bet viņa vārdu nezināju.

Ja esi pieaugušais, tad lasot obligāti ir jāņem vērā, ka šī ir bērnu grāmata. Tādēļ tekstā un raksturos īpašu dziļumu neatrast. Viss ir tāds vienkāršs un nedaudz melnbaltās kategorijās, sevišķi bildēs. Tomēr arī te var atrast iespējas sevi izklaidēt, raits stāstījums, var no nejauši pamestiem faktiem atšifrēt gan Hugo stacijas nosaukumu, gan precīzu gadu, kad norisinās visi notikumi. Pēc tam var palasīties par kino vēsturi un Žoržu Meljesu, mehāniskajiem cilvēkiem un pulksteņmehānismiem.

Kopā laba lasāmviela, lieku 8 no 10 ballēm. Pusaudžiem varētu patikt, un laba lieta, ko iedot bērnam, lai izlasa savu pirmo grāmatu ar piecsimts lapaspusēm, tas, iespējams, viņam ļaus turpmāk nebaidīties no biezām grāmatām.

 

Cold: Extreme Adventures at the Lowest Temperatures on Earth by Sir Ranulph Fiennes

Cold Extreme Adventures at the Lowest Temperatures on Earth
Tā kā Latvijā ziema joprojām nav atnākusi, nolēmu palasīt grāmatu par īstu ziemu un polārajām naktīm. Izskatās, ka man polārpētniecība un tās vēsture ir tāds neregulārs hobijs vismaz lasīšanas jomā, jo pats aukstumu ciest nevaru. Grāmatu nopirku, jo man to ieteica visgudrā amazone, balstoties uz grāmatām, kuras es nemaz neesmu lasījis. Paskatījos, ka grāmata nav diez ko daudz lasīta, apžēlojos un nopirku.

Šajā grāmatā autors īsumā apraksta savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi. Piedzīvojumus viņš ir izvēlējies pats, tādēļ par notiekošo tiek stāstīts ar lielu entuziasmu. Šeit tiek pastāstīts par viņa iespaidīgākajiem ceļojumiem. Apiešana apkārt zemeslodei pa Griničas meridiānu, Ziemeļrietumu jūrasceļa šķērsošana, Antarktikas šķērsošana bez jebkāda atbalsta no ārienes, mēģinājums solo nokļūt līdz Ziemeļpolam, mēģinājums solo nokļūt līdz Dienvidpolam, uzkāpšana Everestā, un Eigera pievārēšana. Papildus viņš vācis ziedojumus dažādām labdarībām un organizējis daudzas citas ekspedīcijas.

Grāmata nav tikai par autora piedzīvojumiem, viņš arī neaizmirst savus priekšgājējus un sāncenšus. Tādēļ katras nodaļas sākums ir veltīts Arktikas un Antarktikas izpētes vēsturei. Mūsdienu tehnoloģijas, materiāli un saprašana par dzīvības procesiem ļauj veikt tādus darbus, kas agrāk šķistu neiespējami. Tā pati GPS ierīce saīsina koordināšu noteikšanas laiku, nav jāpaļaujas uz kompasu, un nav līdz jāvelk teodolīts. Arī cinga vairs nenogalina cilvēku pēc ilgstoša C vitamīna trūkuma, rācija arī nav četrdesmit kilogramus liekais svars ar akumulatoriem, kas nobeidzas salā. Tas viss ļauj ceļotājam samazināt līdzi ņemamā aprīkojuma svaru un palielināt izredzes sasniegt mērķi dzīvam.

Autors cenšas atbildēt arī uz jautājumu, kāda tam visam ir jēga, izņemot personīgās slavas sasniegšanu. Izrādās ir gan: kur vēl citur varētu pētīt globālās sasilšanas ietekmi uz polārajiem apgabaliem. Kādam tak ir jāveic mērījumi, teiksim, par sniega segas un ledus biezumu uz peldoša ledus gabala. Tad kādēļ, lai to neveiktu kāds ceļotājs, kas apstākļu spiests vada pāris mēnešus tieši uz tāda ledus gabala. Tāpat var labi izpētīt cilvēka ķermeņa izturības robežas, laiku pa laikam    paņemot asins analīzes un aprēķinot uzņemto kaloriju daudzumu.

Viens gan ir skaidrs, ja esi atspēries uz šādiem piedzīvojumiem, tad pāris pirkstu atsaldēšana ir mazākais, ko nāksies zaudēt. Pat mūsdienās daļa polārpētnieku iet bojā, nelaikā ielūstot ledū vai zaudējot telti un proviantu kādā plaisā.  Cik var noprast, autoram viņa ceļojumi ir rezultējušies pāris rokas un kāju pirkstu zaudēšanā, viņa organisms vairs nepanes aukstumu, problēmas ar sirdi, hemoroīdus un nierakmeņus.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autoram ir labi izdevies sabalansēt savu personīgo pieredzi ar polārpētniecības vēsturi. Pieminēt daudzus interesantus faktus. Piemēram, kā pareizi ierīkot tualeti ziemošanas vietā, un kā pareizi čurāt pie mīnus piecdesmit grādiem. Iesaku visiem, kurus interesē ceļojumi un ceļotāji.

2013. gada Blogeru Ziemassvētku dāvanas

bookpilePērngad sākās forša tradīcija gada nogalē grāmatblogeriem iedāvināt citiem pa grāmatai. Vai nu viņas kāds izlasīja vai ne, tas paliek uz katra apdāvinātā sirdsapziņas.

Tad nu apstaigāju savus grāmatplauktus, paņēmu grāmatas, kuras man šķistu šīs virtuālās dāvināšanas vērtas. Tagad par manām šī gada dāvanām:

MsMarii – grūti bija izvēlēties, bet nolēmu, ka Tev noderēs “Through the Language Glass: How Words Colour your World” by Stephen Fry Guy Deutscher. Man reiz to ieteica Lasītāja, un es biju sajūsmā. Sapratīsi, ka mums ar latviešu valodu vēl ir noveicies.

Lasītāja – grūti bija man Tev izvēlēties iedāvināmo grāmatu, jo tu, šķiet, visu labo daiļliteratūru jau esi izlasījusi. Nolēmu Tev iedāvināt kaut ko populārzinātnisku un nopietnu. “Uranium” by Tom Zoellner. Kas gan var būt nopietnāks par kodolieročiem?

Spīgana – šogad nolēmu iedāvināt kaut ko no steampunk, “Perdido Street Station” China Mieville. Iepazīsi kādu jaunu distopisku pasauli, sapratīsi, ka no sapņiem jāuzmanās un, ja iepatiksies šī, varbūt izlasīsi arī “The Scar”.

Sibilla – pēc kokaīna ir grūti atrast ko labāku, bet pacentos sagādāt ko līdzvērtīgu. “The Wavewatcher’s companion” by Gavin Pretor-Pinney. Neviens vilnis vairs nespēs Tevi pārsteigt nesagatavotu.

Doronike – kaut kas par ceļojumiem un apsēstību “The Lost City of Z” by David Grann. Izlasīsi, būsi Eldorado speciāliste!

Sisyphus – labākais, kas jebkad sarakstīts par alpīnismu, “The Ascent of Rum Doodle” by W.E. Bowman. Lai lasītu, nevajag būt alpīnistam.

Evija – iedomājos, ka Tev varētu patikt Umberto Eco “L’isola del giorno prima”. Daudz simbolu un citātu, un pārdomu par to, kas ir Dzīve, Nāve un Mīlestība. Bonusā varēsi stundām stāstīt, kā noteikt meridiānu ar naža un suņa palīdzību.

Baltais Runcis – lasa lielākoties latviešu mēlē, lai viņam tiek, Umbert Eko „Fuko Svārsts”. Šķiet tu viņu vēl neesi lasījis.

Durvjupele – domāju patiks tāds jestrs piedzīvojumu stāsts par diviem brāļiem, kapu aplaupītājiem, Hēgeli un Manfrīdu. “The sad tale of the brothers Grossbart” by Jesse Bullington. Viduslaiki visā to krāšņumā, nav “dziļa”, bet aizraujoša.

Didzis – Tu specializējies garīgajā literatūrā, vismaz man šāds priekšstats ir radies, tādēļ nolēmu Tev iedāvināt kaut ko ar šo tēmu saistītu “The Year of Living Biblically” by A.J.Jacobs. Tikai lūdzu neseko grāmatas piesauktajiem piemēriem un neeksperimentē ar čūskām!

Dainis – tā kā atvadāmies no lata, tad iedāvinu Tev lasāmo par eiro konkurentu. “Biography of the Dollar” by Craig Karmin. Uzzināsi, kur paliek vecie džinsi, un kādēļ dolāru drukāšana nekad nedrīkst apstāties.

Ja kāds nevar atrast nekur sev uzdāvināto grāmatu, lūdzu, sakiet man, un es noorganizēšu tās saņemšanu fiziskā vai elektroniskā veidā.

Jāatzīst, ka man pērn tika iedāvinātas labas grāmatas. Tagad ļaušos nostalģijai un viņas visas atcerēšos.

Lasītāja man iedāvināja Jasper Fforde “The Eyre Affair”- forša grāmata, literārais detektīvs, izlasīju jau tūlīt pēc iedāvināšanas. Nosolījos izlasīt visu ciklu, bet neizpildīju.

Evija man iedāvināja Džeroms K. Džeroms “Trīs vīri laivā”, bija jau lasīta, taču izmantoju iespēju to izlasīt vēlreiz oriģinālvalodā.

MsMarii iedāvināja „The Invisible Gorilla: And Other Ways Our Intuitions Deceive Us”, laba grāmata par cilvēka uztveres īpatnībām, biju sajūsmā.

Doronike man piedāvāja izlasīt Noa Gordons “Dziednieks“, jauka grāmata par viduslaiku medicīnu un kāda cilvēka vēlmi mācīties. Visu triloģiju gan nepievārēju, viņa man vēl stāv izlasāmo sarakstā.

Sibilla man iedāvināja R.R. Martin sāgu „A Song of Ice and Fire”, tā man paņēma daļu no jūnija, tās grāmatas ir tik biezas, ka pat man nācās iespringt, lai viņas visas pievārētu.

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma by Umberto Eko

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma by Umberto EkoUmberto Eko viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem. Pirmo reizi ar viņa darbiem iepazinos, kad iznāca “Rozes Vārds”. Un pēc tam esmu izlasījis gandrīz visus viņa darbus. Uzzinot, ka Jāņa Rozes apgāds izdevis grāmatu “Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” latviešu valodā, nolēmu to beidzot izlasīt.

Galvenais varonis Džambatista Bodoni, saukts par Jambo, kādu dienu attopas slimnīcas palātā. Viss it kā ir kārtībā, tikai viņš nespēja neko atcerēties no tā, kas saistīts ar viņa personīgo dzīvi. Viņam ir enciklopēdiskas zināšanas par daudzām lietām, viņš var citēt tekstus no lasītām grāmatām, bet visas atmiņas, kurām ir bijusi kāda emocionālā sasaiste ar viņa dzīvi, ir zudušas. Viņš uzzina, ka iztiku pelnījis kā grāmatu tirgotājs, ka viņam ir ģimene, bērni un mazbērni. Cerībā atgūt atmiņu viņš dodas uz savām bērnības mājām Pjemontā, lai vismaz pacenstos, ja ne atcerēties, tad rekonstruēt savu bērnību.

Grāmata pēc manas saprašanas ir par to, kas ir cilvēka apziņa un atmiņa, un kā tās kopā veido cilvēka personību. Ja cilvēka galvā ir tikai bagātīgs faktu krājums, vai tikai tas spēs viņu padarīt par pilnvērtīgu personību? Vai izpētot visas grāmatas, kuras viņš lasījis bērnībā un pusaudža gados, mēs spēsim rekonstruēt viņa personību? Vai pats cilvēks, kurš ir zaudējis savu atmiņu, to spētu? Cik daudz mūsu personības ietekmē mūsu izlasītās grāmatas? Vai šādi rekonstruētas atmiņas būtu patiesība, vai tikai vēlamā uzdošana par faktu?

Uz visiem šiem jautājumiem autors cenšas atbildēt analizējot literatūru un periodiku, kas izdota Musolīni laikos. Tieši šajos gados pagāja Jambo bērnība un pusaudža gadi (un, cik noprotams, arī paša autora). Domāju, ka lielai daļai no ziemeļitāļu lasītājiem šī grāmata bija atgriešanās pie savas bērnības grāmatām un komiksiem. Latviešu lasītājam šī sasaiste nebūs tik liela, jo tikai daļa no visa piesauktā ir lasīta bērnībā, nemaz nerunājot par komiksiem. Man cilvēkam, kuram ir salīdzinoši liela izlasītā bagāža zināšanas, bija labi, ja par pusi no piesauktajiem darbiem. Autors par to ir padomājis un tādēļ, pat ja par kādu grāmatu uzzini pirmo reizi, tad lasītājs kopā ar Jumbo iepazīst to uz vietas.

Šie mēģinājumi atgūt atmiņu balstoties uz bērnībā lasīto man atgādināja vienu lietu. Mūsdienās ir cilvēki, kas cer saglabāt savu saprātu mūžīgi. Lai to nodrošinātu, viņi sev visur līdz nēsā kameru, kas ieraksta visu ko viņi redz un ko dzird. Ir cerība, ka ievadot visus šos datus pēc tam neironu tīklā būs iespējams atgūt viņu personību. Man gan personīgi šķiet, ka šāda lieta nekad nestrādās. Arī Jumbo nodarbojas ar līdzīgu lietu. Viņš cenšas rekonstruēt bērnību iztēlojoties, kā tā vai cita grāmata, mūzika vai apkārtējie notikumi viņu ietekmējuši. Lielāku cerību varētu likt nevis uz visa iemācīšanos vēlreiz, bet gan uz kādu mazu informācijas devu, kas parautu vaļā atmiņas vārtus.

Vēl tiek daudz filosofēts par galvenajiem pagrieziena punktiem katra cilvēka dzīvē un to ietekmi uz personību. Un tos nekāda bērnības grāmatu pārlasīšana nespēs atgriezt. Arī Jumbo ir viens dzīves centrālais tēls, kas vismaz viņam šķiet ir galvenais dzīves noteicējs.

Kopumā laba lasāmviela, kas rosina uz pārdomām. Neteiktu, ka šī būtu mana mīļākā Eko grāmata. Tomēr ņemot vērā autora erudīciju, šeit var uzzināt daudzas interesantas lietas par Itālijas vēsturi un populāro literatūru trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Grāmatu ir vērts izlasīt līdz galam, jo beigās mēs beidzot uzzinām to, kas ir patiesība.