Navigate / search

A Universe from Nothing: Why There Is Something Rather Than Nothing by Lawrence M. Krauss

a universe fro nothing

Šī grāmata man rindā uz izlasīšanu stāvēja veselu gadu. Tā nu ir ar tām grāmatām, ieraugu, nopērku, domāju – nu tikai lasīšu, bet mainās prioritātes, un lasāmais atliekas. Šai grāmatai bija grūti tikt līdz augšgalam, ieraugot viņu domāju – nē, kur nu vēl vienu par kosmoloģiju, pāris jau šogad izlasītas. Bet visām lietām reiz pienāk sava kārta, un neliela saruna par Visuma izcelšanās jautājumu mani pamudināja šo grāmatu izlasīt.

Autora vārds skeptiķiem un ateistiem nebūs svešs. Šīs grāmatas galvenais mērķis ir parādīt, ka, lai mūsu Visums sāktu eksistēt, nav vajadzīgs radītājs. Visuma rašanās cēlonis un varbūt par radīšanas mērķis ir gadsimtiem ilgi nodarbinājis teologu un filosofu prātus. Mūsdienu zinātne ir sasniegusi līmeni, kas ļauj ieskatīties Visuma rašanās procesa pirmsākumos un izskaidrot kā no nekā var rasties kaut kas. Autors pieņem, ka lasītājs tikai nedaudz pārzina fiziku, un tādēļ iesākumā tiek dots nopietns ievads kosmoloģijā, fizikā un kvantu fizikā. Tikai pašās beigās, kad lasītājs ir uzzinājis visu par kosmoloģiju, tiek apskatīta teorija, kā no nekā var iegūt kaut ko.

Ja jau esi lasījis daudzas grāmatas par šo tematu, varētu šķist, ka autors atkal pārstāsta jau zināmo. Tomēr, ja šī ir pirmā grāmata par kosmoloģiju, ko tu lasi, tad šī ir viena no strukturētākajām, kuru jebkad esmu lasījis. Autors prot izskaidrot sarežģītas lietas vienkārši, tai pat laikā nenoplicinot izskaidrojamo lietu ar šaubīgu alegoriju. Viņš precīzi definē pielietotos terminus, nosprauž problēmas, kurās vēlas lasītājam izskaidrot. Autors nekaunas atzīt, ka ir lietas, par kurām zinātnei ir pavisam maz saprašanas. Grāmata lasās viegli, reizēm gan nākas lapaspusi pārlasīt trīs reizes, lai saprastu, ko autors mums ir vēlējies pateikt, bet ticiet man – citiem autoriem ir vēl trakāk.

Interesanta bija nodaļa par kosmoloģiju pēc pāris triljoniem gadu, kad paātrinātā visuma izplešanās būs radījusi tieši tādu Visumu, kādu to redzēja pētnieki simts gadus atpakaļ. Proti vienu lielu galaktiku tukšumā. Tad vairs nebūs ne kosmiskā fona starojuma, ne citu galaktiku, ne atskaites punktu, kas liecinātu par telpas izplešanos. Todienu zinātne šajā gadījumā nemaz nespētu atbildēt uz jautājumu par Visuma rašanos.

Galvenās atziņa ko guvu no šīs grāmatas – nekas ir trakoti nestabila lieta; labāk ir mēģināt saprast Visumu, kāds tas ir nevis mēģināt to pakārtot savam domāšanas veidam; Visuma eksistencei nav nepieciešam ne radīšana ne pastāvēšanas mērķis.

Pozitīvais: labi strukturēta; apskata nopietnu problēmu lasītājam saprotamā valodā; autors saprot ko viņš stāsta.

Negatīvais: dikti plāniņa.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Laba lasāmviela par nopietniem jautājumiem. Īpaši reliģiskam cilvēkam viņa varētu arī nepatikt, tomēr loģiski domājošiem problēmām nevajadzētu būt. Ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē astronomija, kosmoloģija  vai vienkārši pasaule kurā mēs dzīvojam.

House of Leaves by Mark Z. Danielewski

House of Leaves by Mark Z. Danielewski

Šo grāmatu uzgāju tīri nejauši. Kaut kādā sarakstā viņai tika piedēvēts visu laiku labākās šausmu grāmatas tituls. Skaidra lieta, ka tik stipri vārdi nevarēja nepiesaistīt manu uzmanību. Nedaudz internetā paskatījos grāmatas bildes, un, ieraudzījis tās dīvaino teksta izkārtojumu, nolēmu, ka man šo nu noteikti vajag izlasīt. Domāts darīts – pasūtīju grāmatu caur Jāņa Rozes grāmatnīcu (jo Latvijas Pasts mani ir piebeidzis). Pagājušajā nedēļā grāmatu saņēmu un tūlīt pat ķēros klāt pie tās lasīšanas.

Johnny Truant dzīvo īstu dīkdieņa dzīvi, pa dienu dzīvo tetovēšanas salonā, vakaros tusē pa klubiem, laiku pa laikam nocopē kādu meiču. Taču vienā dienā viss izmainās, viņš iegūst savā īpašumā manuskriptu, kuru sarakstījis kāds Zampano. Manuskripts sevī ietver dokumentālās filmas The Navidson Record izklāstu un akadēmisko analīzi. Filma ir pat kādu Pulicera balvu ieguvušu fotožurnālistu Vilu Navidsonu, kurš ievācas savā jaunajā mājā. Iesākumā viss ir kārtībā, bet tad pēkšņi mājā sāk parādīties gaiteņi un istabas, kas iepriekš nemaz nav bijušas. Šķiet, ka māja no iekšpuses ir lielāka nekā no ārpuses.

Grāmatā ir divas sižeta līnijas, galvenā, manuprāt, ir veltīta “The Navidson Record”. Tā sevī ietver dokumentālās filmas izklāstu un pseidoakadēmisku tās analīzi. Es šo analīzi uztvēru kā ironiju par akadēmiskajiem pētījumiem. Te ir daudz zemsvītras piezīmes, kura atsaucas uz iepriekšējiem pētījumiem. Lielāko daļu no šiem pētījumiem mūsu pasaulē nemaz nevar atrast, jo tā ir tikai fikcija. Toties iespaids rodas solīds. Un arī paši pētījumi ir, teiksim, tādi dīvaini, jo galveno jautājumu, kā māja spēj izplesties sevī nemainoties no ārienes, viņi nemaz neapskata. Analizēti tiek dokumentālās filmas dalībnieki un tas, kā pieredze mājā ir izmainījusi viņus kā personības. Interpretētāji pat nekaunas iet tik tālu, ka apgalvo, ka mājas izmaiņas ir atkarīgas no katra cilvēka pasaules uztveres.

Otra sižeta līnija ir veltīta Džonijam, viņš ir tas cilvēks, kurš Zampano sacerējumu palaidis tautās. Džonija sadaļa mani nemaz neaizrāva. Tā bija vairāk kā pierakstīta apziņas plūsma nevis sakārtots stāstījums. Džonijs tā ar nespēja mani pārliecināt, ka tieši viņš šajā stāstā ir būtisks. Es saprotu, ka Džonija lasītājam kalpo par atgādinājumu, ka lasot šādus manuskriptus un šo grāmatu, jo īpaši, ir jāuzmanās pazaudēt savu saikni ar reālo pasauli. Neskatoties uz garo un plašo Džonija reflektēšanu par saviem piedzīvojumiem, viņš man tik un tā palika tikai par zemsvītras piezīmi. Mani vienkārši neinteresē, ar ko kad un kur viņš ir pārgulējis. No otras puses nevar izslēgt, ka es esmu palaidis garām kaut ko ļoti būtisku, jo mana reakcija uz manuskripta izlasīšanu nemaz nelīdzinājās Džonija.

MAITEKLIS Es tagad nefiksēju istabu parametrus ar mērlentēm un atskaites punktiem, man tumšās vietās neuzglūn šausmīgais nekas, kas vienmēr ir turpat blakus un pistoli zem spilvena. Man pat murgi pa nakti nerādījās, lai gan atzīšos  – par māju sapņoju.

Tomēr grāmata man izraisīja daudzus jautājumus uz kuriem tagad lēnā garā cenšos atrast atbildes.

Kas ir māja – pasaules centrs, atbalss, labirints, vai cilvēka iztēles turpinājums? Varbūt visi kopā. Ko mēs darītu, ja šis atskaites punkts, kuram būtu jābūt konstantam izrādītos nepatstāvīgs un nesaprotams? Vai mēs noslēgtos sevī, aizbultētu neizskaidrojamās daļas un izliktos, ka viss kārtībā, vai ņemtu kabatas lukturīti un dotos izpētīt, kas īsti ar māju notiek? Te ir apskatītas abas šīs pieejas. Bet vai izpētes rezultātā mēs iegūsim sapratni? Vai kāpnes lejup nozīmē nolaišanos zemapziņā, vai istabu labirints bez nekādām atšķirības zīmēm arī kaut ko nozīmē? Un Navidsona pēdējais ceļojums, ko tas īsti nozīmēja, iespēju pazaudēt sevi zaudējot atskaites punktu, kā atgriezties no šī stāvokļa? Kādu grāmatu Navidsons lasīja beigās? Kas domāts ar to grimstošo kuģi? Kādēļ vārds māja vienmēr ir rakstīts ar zilo krāsu?

Grāmatas beigās ir daži mājieni, kā atšifrēt visu šo izlasīto un, iespējams, atslēga ir manis noniecinātais Džonijs. Nezinu paskatīsimies.

Pats grāmatas lasīšanas process bija ļoti smags, ielasījos tikai kaut kur ap divsimto lapaspusi. Ja par grāmatu nebūtu samaksājis naudu, diez vai spētu sevi piespiest viņu izlasīt. Tagad pēc izlasīšanas varu teikt, ka eksperimentālajai literatūrai nav ne vainas. Galvenais vajag pacietību un vēlmi izprast, ko autors tev netieši mēģina pavēstīt. Teksta struktūra ir interesanta, te ir daudz zemsvītru piezīmju, kas daļa nepasaka neko, daļa dod interesantus mājienus un vietām var noprast, ka tajās slēpjas visa notiekošā atslēga. To gan garantēt nevaru, iespējams, autors ir tikai vēlējies radīt tādu iespaidu, jo vieta interpretācijām ir pietiekoša.

image

Interesanti, ka vietām lapaspusē ir tikai pāris vārdi, vietām teksts jālasa no apakšas uz augšu, bet tas vairāk, lai ilustrētu notiekošā dinamiku. Teksta daļas spoguļrakstā, kas pētot fotogrāfijas man šķita aizraujošas, sevī satur tikai atkārtojumus un sevī iespējams nenes nekādu vēstījumu. Džonija mātes vēstules pielikumā, interesanti atainoja cilvēka sajukšanu prātā un lēnu degradāciju. Tomēr tā nošifrētā vēstule, par kuru dažos forumos cilvēki ir sajūsmā nebija nekas īpašs, tāds patīkams pārtraukums no lasīšanas, kurā tu uz lapiņas atšifrē pustraka cilvēka vēstuli.

Vai šī grāmata ir šausmu stāsts?  Pavisam nedaudz. Autors ir atstājis vietu lasītāja iztēlei un kādam ar bagātu iztēli šausmas būs atliku likām. Grāmata drīzāk ir par mājām, bērnību, ģimeni un mīlestību.

Pozitīvais: neparastā stāsta struktūra, interesants skatpunkts uz pasauli, autors vēlas lasītāja pilnīgu iedziļināšanos;

Negatīvais: grāmata ir no tām vai nu patiks, vai nepatiks.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Neteikšu, ka visas idejas te ir svaigas un nekad neredzētas, bet iedziļinoties stāstā viņa lasītāju aizrauj. Nenoliedzami, stāstījuma struktūra bija interesanta, pat tādam daudzlasītājam kā es. Grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kuriem patīk tādas nesaprotamas, daudzas reizes pārlasāmas un nestandarta pārdomas rosinošas. Var gadīties, ka grāmata pieriebsies jau pēc pirmajām lapaspusēm un kā manā gadījumā grāmatu par lasāmu atzīšu tikai izlasot līdz pusei. Grāmata noteikti ir lasāma, bet tam vajadzīgs atrast pareizu noskaņojumu, un lasot nesteigties. Citi salīdzina šīs grāmatas lasīšanas procesu ar LSD lietošanas sajūtām, nezinu, iespējams, ka savā mūžā esmu jau par daudz lasījis, lai to sevī novērotu.

Šeit atrodama arī Lasītājas atsauce par šo grāmatu.

 

 

The Folklore of Discworld (Discworld Companion Books) by Terry Pratchett, Jacqueline Simpson

The Folklore of Discworld

Un atkal grāmata par Diskzemi. Tā ir tik interesanta vieta, ka gandrīz vai varētu pārvākties uz turieni dzīvot. Tomēr, kā mēs zinām no “Science of Discworld” grāmatām, šī lieta nav tik vienkārši izdarāma, un ir daži blakusefekti. Viens no tiem ir sūces radīšana Diskzemes maģiskajā laukā, un tādēļ es taptu atgriezts atpakaļ uz Zemes vai vienkārši pārsviests pāri Diska malai.

Grāmatas autori ir pieķērušies visai fundamentālai lietai, kas caurvij visas Diskzemes grāmatu ciklu. Tā ir folklora. Kā zināms bez folkloras fantāzijas grāmatu neuzrakstīsi, un autoram būs ļoti paveicies, ja lasītājs sapratīs, no kurienes autoram nāk galvā visas šīs idejas. Ja nu gadījumā ir palaista garām kāda nianse, tad šī grāmata to pilnībā izskaidros. Gadās, ka kādā purvā nobučota varde pārvēršas par princi, vai puišelis izvelk no akmens zobenu. To, kā pareizi interpretēt šādus notikumus, mums vienmēr palīdz folklora. Grāmata ir labi strukturēta pa tematiem, kas katrs atklāj kādu no Diskzemes folkloras aspektiem. Te tiek apskatīti dievi, pūķi, rūķi, elfi, vampīri, zobu fejas un varoņi. Vēl vairāk, netiek aizmirsta pat pilsētas iedzīvotāju folklora, kura, cik zināms, īstam folkloristam izraisa patiesu riebumu.

Uzreiz jāpiezīmē, ka grāmatu būtu vēlams lasīt, ja esi izlasījis daudzas Diskzemes grāmatas. Citādi vietām sastapsies ar maitekļiem, vietām nesapratīsi, par ko ir runa, un lasītajam iztrūks konteksta. Jāatzīst, ka izlasot šo grāmatu, es uzzināju daudz ko jaunu par britu salu folkloru. Te gan jāpiezīmē, ka nudien neesmu folklorists, un visas manas zināšanas par šo tēmu ir sagrābstītas no pasakām un mītiem. Varbūt tā pat ir labāk, jo kā saka Prečets –īsts folklorists nekad neprasīs vietējam iedzīvotājam par viņu paražu nozīmi, viņš uzkonstruēs pats savu ne ar ko nepamatotu versiju, kas aizinterpretēs paražas pirmsākumus līdz Neandertāliešiem.

Tā kā grāmatas autoriem ir plašas zināšanas abu pasauļu folklorā, tad ir atrodama arī interesanta salīdzinošā analīze. Piemēram zobu feja, mūsdienu pasaulē tas ir radījums, iespējams, ar spārniem, kas bērna izkritušo piena zobu apmaina pret naudu. Britu salās šī lieta veiksmīgi darbojas ap simts gadiem, un visi ir apmierināti. Diskzemē zobu feja nebūt nenozīmē feju, tas drīzāk ir darba apraksts, par to  vari kļūt atsaucoties uz sludinājumu avīzē, un ir vienalga vai esi cilvēks vai rūķis.

Pozitīvais: visa Diskzemes folklora vienā vietā; labi aprakstīta tās sasaiste ar mūsu pasauli, jo galu galā Diskzeme tak ir ironisks mūsu pašu Zemes atspulgs.

Negatīvais: viena un tā pati lieta var tikt atkārtota vairākas reizes; Prečeta daiļrades nezinātājam šī grāmata būs neinteresanta.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem Diskzemes faniem – uzzināsiet šo to jaunu un sapratīsiet, no kādiem mītiem dažām Diskzemes dīvainībām aug kājas vai ragi. Jābrīdina, ka grāmatas izlasīšana var radīt vēlmi atkal pārlasīt Prečeta grāmatas.

Septītais simts

plaukts

Tā nu ir sanācis, ka iepriekšējā blogā aprakstītā grāmata ir arī septiņsimtā pēc skaita, kurai ir ticis tas gods tikt apskatītai šai blogā. Nu jau drīz būs pagājuši septiņi gadi, kopš šis blogs ir pieejams plašām tautas masām. Vai, uzsākot blogošanu, es domāju, ka spēšu tik ilgi noturēties? Protams, ka nē. Nebūtu ticējis, ja kāds man tad teiktu, ka šeit aprakstīšu tādu lērumu ar grāmatām. Atceros, ka biju patiesi lepns par savu pirmo simtu, pēc tam simti turpinājās – par dažiem atcerējos, citus palaidu garām nepiesaucis.

Septīto simtu es novaktēju, un tādēļ arī top šis ieraksts. Tik bieži jau man simtnieki negadās – vidēji reizi gadā. Ir interesanti pavērot savu grāmatu aprakstu evolūciju, sākumā, šķiet, nebiju spējīgs uzrakstīt neko vairāk par pāris teikumiem. Tomēr ar laiku, cerams, piešāvu roku un rakstīšana vedas nedaudz izvērstāk. Ja paveicas, cilvēks no malas var pat saprast, par ko tā grāmata īsti ir bijusi. No šā gada nolēmu aprakstus papildināt arī ar sadaļām – pozitīvi un negatīvi. Citādi reizēm gadās, ka lasu savu aprakstu un nevaru saprast, kādēļ pēc tādas nolikšanas esmu iedevis tik labu vērtējumu. Acīmredzot jārada aprakstā konteksts, lai šī zināšana nepazūd pēc pāris gadiem.

Ko man blogošana ir devusi? Pirmkārt, tagad es grāmatas atceros daudz labāk. Vairs nav, ka pieeju pie grāmatu plaukta un zinu, ka grāmatu esmu lasījis, tomēr tās saturu nevaru atcerēties. Tas, protams, rada apbēdinājumu, kaut kad esi ziedojis pāris stundas grāmatai, kurai tagad pat nespēj atcerēties sižetu! Tagad tā vairs nav, man vienmēr ir iespēja atgriezties nedaudz pagātnē un paskatīties, ko es par grāmatu esmu domājis pēc tās izlasīšanas.

Tas ir gandrīz kā pamatskolas laikos ar ārpuslases izlasīto grāmatu kladi, kas bija jāatrāda reizi pusgadā. Tur par izlasīto grāmatu bija jāieraksta nosaukums, autors, jāuzzīmē bilde un jāuzraksta īss apraksts. Zīmēt es nekad neesmu prati,s un arī ieraksti par saturu bija ar tvitera cienīgu zīmju skaitu. Lieki piebilst, ka klade tika aizpildīta vakarā pirms nodošanas.

Ir eksperimentāli pārbaudīts, ka bloga ierakstu vēlams sagatavot vismaz divu nedēļu laikā pēc grāmatas izlasīšanas, kamēr vēl atmiņas ir svaigas. Ir tikai viena grāmata, par kuru es varēju uzrakstīt arī gadu pēc tās izlasīšanas, un arī tikai tādēļ, ka viņu pārlasīju.

Tā arī īsti neesmu sapratis, vai ir vērts blogā aprakstīt komiksus. Nav jau tā, ka tie tiktu lasīti drausmīgi daudz, bet ko par viņiem rakstīt, īsti nezinu. Ja godīgi, tad esmu izlasījis tikai “Sandman”, tā nu man tās septiņas “grāmatas” stāv zem jautājuma zīmes. Bija laiks, kad nodarbojos ar tanku modelēšanu, tad izlasīju daudzas grāmatas par tankiem, tomēr arī tās es atstāju ārpus šī bloga ierakstiem.

Priecē arī šajā laikā notikusī blogosfēras attīstība. Precīzāk sakot, mani interesējošā daļa – grāmatu blogi. Tie ir auguši gan skaitā, gan kvalitātē. Tagad ražīgā dienā reizēm ir grūti pat visus grāmatu aprakstus vienā piegājienā izlasīt. Labi, ka prātīgi ļaudis tos visus ir apkopojuši feisbukā zem Literatūras blogiem. Vienulaik, kad bijām vien pāris grāmatu blogi, bija mazliet vientuļi. Priecē, ka tu nekad nezini, uz kādu grāmatu, lasi pasauli, tevi bloga autors ar savu jauno ierakstu aizvedīs. Ja gaumes sakrīt, tas var nozīmēt, ka tavs izlasāmo grāmatu saraksts paliks garāks. Pat ja gaumes nesakrīt, tu uzzināsi kaut ko jaunu. Lasot par grāmatu, kuru pats jau esi lasījis, ir interesanti apskatīties, kā to ir uztvēris cits cilvēks, ja paveicas tad pat paskatīties uz grāmatu no cita skatu punkta, kuru pats esi palaidis garām.

Protams, liels paldies maniem bloga lasītājiem, komentētājiem un citiem grāmatu blogeriem, kas palīdz nezaudēt motivāciju par šo lietu!

Un nu pie statistikas, cik tad īsti daudz ir septiņsimt grāmatas.

Izlasītas 700 grāmatas, 272’027 lapaspuses, ja grāmatas saliktu vienu pie otras vajadzētu četrpadsmit ar pusi metru garu grāmatplauktu.

No tām angļu mēlē 457, krievu mēlē 138 un latviski 105. Man pašam bija šķitis, ka krievu valodā lasu vismaz tikpat daudz cik angliski, bet redz – nekā.

Patērētas lasīšanai ir aptuveni 142 diennaktis, tas gan šķiet ir visai daudz pat priekš septiņiem gadiem!

Ar grāmatu vērtējumiem, kā  jau ar visām subjektīvām lietām, ir grūti. Augstāko novērtējumu izpelnījušās veselas 180 grāmatas. Tas varētu liecināt par to, ka esmu ļoti piekasīgs savās izvēlētajās grāmatās, un lasu tikai labākās, vai arī esmu nepiekasīgs vērtējot. Domāju, ka pareizā atbilde būs abu variantu kombinācija. Jo ar vienu balli esmu novērtējis tikai vienu grāmatu.

Mans lasītāko autoru saraksts izskatās šādi.

  1. Terijs Prečets – 48 grāmatas (paldies Diskzemei);
  2. Stīvens Kings  – 15 grāmatas (šo viegli varētu uzaudzēt līdz 50, jo Kings ir viens no mīļākajiem autoriem);
  3. Юрий Иванович – 14 grāmatas (īstas smadzeņu košļenes, bet kaut kā jau apnicies)
  4. Алексей Пехов, Артем Каменистый – 11 grāmatas (laba fantāzija un fantastika krievu valodā, šos autorus lasīšu arī turpmāk);
  5. Dan Simmons – 10 grāmatas (tikai pateicoties viena gada vājībai, kad pārlasīju jau izlasīto un šo to jaunu, rindā stāv pāris grāmatas par transhumānismu);
  6. Вадим Панов – 9 grāmatas (Tikai pateicoties Тайный Город sērijai, to gan esmu nedaudz pametis, jo apnika nemainīgais sižets);
  7. Neil Gaiman – 8 grāmatas (pilnīgi vai jābļauj, tikai! Kas izlasīts, ir labākais un man vēl ir neaizskaramā rezerve, kuru es taupu grūtiem laikiem).

Vispār pēc datu apkopošanas radās ideja izveidot vienu megaplānu, izlasīt miljons lapaspuses. Šķiet Doronike  to man kādā komentārā ierosināja, un šāds izaicinājums man neiziet no galvas. Domāju, ka miljons lapaspuses savā dzīvē noteikti jau esmu izlasījis, nekā daudz jau tur nav, tūkstoš biezas grāmatas. Tomēr ar pierādīšanu man būtu visai grūti. Tādēļ, iespējams, par izlasītām uzskatīšu tikai tās grāmatas, kuru apraksti nonākuši līdz manam blogam. Domājams, ka šis pasākums varētu man aizņemt vēl kādus divdesmit gadus.

Un beigās neliela infografika. Tās tagad ir dikti modē.

Microcosm: E. coli and the New Science of Life by Carl Zimmer

Microcosm

Vēl viena grāmata, kura manā izlasāmo sarakstā dzīvojās jau labu laiku. Nu kādi pāris gadi jau būs noteikti. Patiesībā populārzinātnisko grāmatu lasītāju aprindās šī grāmata kotējas visai augstu, tīri vai brīnums, kā man to izdevās tik ilgi nomarinēt nelasītu. Tomēr, kā jau katrai grāmatai manā grāmatu plauktā, arī šai pienāca laiks tapt izlasītai.

E. coli, jeb tautas valodā runājot zarnu nūjiņa ir kaut kas vairāk kā tikai roku mazgāšanas iemesls pēc tualetes apmeklējuma. Pateicoties šai baktērijai mēs tagad daudz ko zinām par gēniem, ģenētiku, proteīnu sintēzi, vīrusiem, antibiotikām, DNS, RNS un par dzīvības uzbūvi vispār. Parasti, kad runa ir par mutācijām, autori kā traki ņemas piesaukt drozofilas, viņu sarkanās acis un savādākos spārnus. Zarnu nūjiņa bieži netiek pieminēta vispār, lai gan darbs ar to ir daudz vieglāks un interesantāks. Grāmatas autors ir nolēmis šo netaisnību likvidēt un pastāstīt cilvēkiem par patiesajiem varoņiem.

Stāsts sākas vēl pērnajā gadsimtā, kad no kāda dizentērijas slimnieka parauga tika atlasītas zarnu nūjiņas. Tūkstošiem paaudžu vēlāk no šīm pirmajām baktērijām radās štamms saukts K-12, kuru tagad izmanto daudzās laboratorijās dažādos testos un eksperimentos. Varētu domāt, ka baktēriju dzīve nav nekas interesants: rij cukuru un laikus sadalies divās daļās. Ja rodas brīvais laiks, iedarbini savus protonu motorus un ar vicām dodies labākas dzīves meklējumos. Izrādās, ka tā viss nav. Lai izdzīvotu baktēriju pasaulē, ir jābūt nopietnam stratēģim, bet reizēm nevajag vairīties no riska. Izvēles ir dažādas. Parādās apkārtējā vidē laktoze, ko darīt? Sintezēt tā šķelšanai nepieciešamos enzīmus, vai tomēr pagaidīt līdz laktozes klātbūtnes signāls būs pārliecinošāks. Arī vicas būvēšana ir darbs, kas pielīdzināms mājas celtniecībai, tādēļ jāskatās vai to maz vajag, varbūt labāk samesties kopā ar vēl pāris miljoniem baktērijām un izveidot bioplēvi? Un vēl baktēriju sekss, dažām sugām ir pat veseli septiņi dzimumi, kas šo lietu padara par diezgan sarežģītu pasākumu. Un šie visi lēmumi jāpieņem būtnei, kurai nav smadzeņu, bet ir tikai uz dažādiem proteīniem balstīta atgriezeniskā saite! Būtnei, kurai katrs nepareizi pieņemts lēmums, var būt dzīvības un nāves jautājums. Autors pamatīgi pacenšas, lai visas šīs nianses izskaidrotu lasītājam.

Nedaudz tiek aizskarta arī ģenētiski modificēto organismu tēma. Galu galā zarnu nūjiņas bija pirmās, kas cieta no šī procesa. Tagad biologiem nav nekādas problēmas uzražot spīdošu tabaku, vai pieaudzēt pelei pie muguras cilvēku ausi. Kā tas viss beigsies? Vai dzīvosim ar himerām pilnā pasaulē, kur tīras sugas vairs vispār nebūs iespējams atrast? Domājams, ka tik traki viss nebūs, evolūcijas procesā ir redzēti ne tādi vien brīnumi. Atliek vien paskatīties pašiem savos genomos, kā mūs ir nomodificējuši vīrusi. Un, iespējams, ka dažu labu DNS bāzi esam aizguvuši no Neandertāliešiem.

Bonusā ir neliels stāstiņš par to, kā ar zarnu nūjiņas palīdzību ASV tika pierādīt, ka kreacionisms patiešām nav zinātne.

Pozitīvais: interesants izklāsts; rodas priekšstats par baktērijas uzbūvi un bioloģisko procesu algoritmiem, kas nodrošina tās izdzīvošanu.

Negatīvais: grāmata ir nedaudz par īsu apskatāmajam tematam; daudzas lietas ir tikai virspusēji ieskicētas.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Grāmatu iesaku izlasīt visiem zootehniķiem un ciltslietu speciālistiem, kā arī pārējiem interesentiem, kurus nebaida vārdi proteīns, aminoskābe un vica.

The Discworld Almanak: The Year of the Prawn (Discworld Companion Books) by Terry Pratchett, Bernard Pearson

image

Ar ko gan vēl iesākt gadu, ja ne ar almanaha izlasīšanu. Bērnībā man tā bija daļa no ikgadējās lasāmvielas. Bija visādi Lauksaimniecības kalendāri un Dabas kalendāri, kas stāstīja kā pareizi sēt zirņus un slavināja izcilus selekcionārus. Paaugos, laiki mainījās, un šādi almanahi manā dzīvē sāka zaudēt savu nozīmi. Ja nu reizēm izšķirstīju Zvaigžņotās debess ikgadējo pielikumu, lai saprastu, kas un kā būs redzams pie debesjuma. Šogad saņēmos un nolēmu atsākt almanahu lasīšanu. Un kas gan būtu vēl labāks par Diskzemes almanahu. Un kas par to, ka tas izdots bezmaz vai desmit gadus atpakaļ?

Diskzemē Almanaks ir viena no būtiskām lietām lauksaimnieka dzīvē. Tas tiek izdots katru gadu un kalpo kā atspaids dzīves izpratnē un saimniecības sakārtošanā. Tas ir palīgs visos darbos no krupju stādīšanas līdz siena novākšanai, cūku kaušanā un sievas izvēlē. Tajā pat ir iekļautas atzīmes, kurās vietās jāizdur caurums, lai vieglāk uzkārt uz nagliņas vai cauri izvērt auklu. Kā jau katru gad,u arī šeit ir iekļauts astroloģiskais kalendārs ar visu zvaigznāju skaidrojumiem un aprakstiem. To, kas sagaida katrā zīmē dzimušos. Ja baumas ir patiesas, tad šo prognozi katru gadu piegādā kāds pusaizmirsts astrologu dievs – personīgi. Bonusā katram mēnesim klāt ir pierakstīti iespējamie notikumi. Tie ir ļoti interesanti – zemestrīces, zivju lieti, staigājoši koki. Žēl tikai, ka tas viss notiek tālu no dzimtā ciema. Papildus ir mūžīgā dienasgrāmata, sēņu un kāpostu šķirņu noteicējs.

Grāmatu biju nopircis ļoti sen atpakaļ, tik sen, ka biju jau zaudējis cerību tai vispār pieķerties. Taču uznāca nostalģija pēc Diskzemes, un almanaks bija tieši laikā. Patiesībā nekā daudz tur lasāma nav, toties tas, kas ir, ir interesants. Kur tu vēl vari lasīt iedomātas pasaules Kāpostu biedrības paziņojumus, piespraužu reklāmas un laimi nesošu talismanu reklāmas, kas palīdzēs veiksmīgi aizvadīt nākošo gadu (labi pēdējais, šķiet multiversa fluktuāciju rezultātā, ir atnācis arī uz Latviju). Ne mazāk svarīgi ir lasīt par pareizu Kurmju izdzinēja izvēli un par izmirstošo Tārpu saucēju profesiju. To, kā civilizācija ir nolaidusies tik tālu, ka cūkas galina ar dunci, tā vietā, lai nobeigtu tās ar garlaicīgiem stāstiem. Ja vēlies pa kluso no sievas šķūnītī iedzert, te ir diezgan labi padomi kā to izkārtot.

Astroloģijas sadaļa ir nedaudz garlaicīga, jo zvaigznāju viņiem ir daudz. Lielākā daļa sastāv no vienas vai divām zvaigznēm. Zem daļas no šiem zvaigznājiem ieteikums ir nedzimt, ja tomēr esi piedzimis, tad labāk ar to nelielīties. Kā zinām, Kosmiskais Bruņrupucis visu laiku peld izplatījumā, tādēļ liela daļa no zvaigznājiem ar laiku pazūd. Tas gan padara astroloģiju par dinamisku profesiju, kuras pārstāvjiem nav jāstrādā ar vēl no paleolīta laikiem mantotiem zvaigznājiem.

Pozitīvais: Labākais sēņu noteikšanas katalogs, ko esmu redzējis; Lasot izklaide ir garantēta; Beidzot sapratu kādēļ Diskzemē katram gadam ir savs nosaukums;

Negatīvais: almanaks ir drausmīgi īss, tikai ap simts lapaspusēm.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku lasīt tikai īstam Diskzemes cienītājam un ar vismaz pēc desmitās grāmatas. Pārējiem, domāju nebūs ne mazākās saprašanas par ko ir runa.

Surely You’re Joking, Mr. Feynman! by Richard P. Feynman

Surely Youre Joking Mr Feynman

Par Ričardu Feinmenu zināju arī pirms grāmatas izlasīšanas. Tomēr nesen skatoties youtube pāris video ar viņa līdzdalību, nolēmu beidzot izlasīt šo grāmatu. Ir lasīts, ka daži cilvēki to atzīst par savu mīļāko grāmatu un citas labas lietas. Tad nu brīdī, kad uzreiz nevarēju atrast, ko lasīt, ķēros klāt šai grāmatai.

Ričards Feinmens –Nobeļa prēmijas ieguvējs, fiziķis, atklājis daudzas lietas kvantu mehānikā un kvantu elektrodinamikā, piedalījies atombumbas izveidē, reiz nolēmis uzrakstīt grāmatu par sevi. Grāmatā viņš aprakstījis interesantākos atgadījumus savā dzīvē. Pārdomas par cilvēkiem, zinātni un mākslu. Bet galvenais uzsvars ir likts uz tieši viņa – Ričarda Feinmena unikalitāti, ģenialitāti un neatkārtojamību.

Grāmata patiešām ir laba un interesanta. Patīkami, ka autors neslēpj savus uzskatus un saka visu, kā to ir redzējis un kas noticis. Jāatzīmē, ka Feinmens ir patiešām kolorīta personība, nenoliedzami viņš ir ģēnijs, viņa uzskati bieži vien nesaskan ar sabiedrības viedokli, tomēr viņš to nebaidās izcelt. Kur vēl var atrast slavenu zinātnieku, kur labprāt izklaidējas bordeļos un, ja vajag, iet pat uz tiesu liecināt par labu īpašniekam. Viņš nekautrējas paziņot, ka ASV izglītības sistēma iet uz leju, jo mācību grāmatu piemēri ir totāli debili un atrauti no realitātes. Grāmatas autors arī labprāt stāsta par savu aizraušanos ar mūziku un zīmēšanu, par to kā piedalījies Brazīlijas karnevālā un kā rīkojis savu personālizstādi.

Lasot grāmatu ir jābūt gatavam lasīt par vispašpārliecinātākā narcisista pārdomām par apkārtējiem. Autors nekaunas sevi uzskatīt par cilvēku, kurš ir pieskaitāms pie gudrākajiem cilvēkiem pasaulē. Par tādu viņš sevi uzskatījis jau kopš bērnības. Viņš, ja būs iespējams, norādīs, kā apmuļķojis kādu ne tik gudru kolēģi. Bet visu cieņu, ja tas noticis laimīgas sakritības pēc, tad tas tiek atzīts. Tomēr jāatzīst, ka liela daļa no viņa jokiem ir tādi “jocīgi”. Jebkurš stāsts vairāk vai mazāk novedīs pie atziņas, ka viņš ir pārāks par citiem cilvēkiem, lai kas tas arī nebūtu. Godīgi sakot, diez vai es ar šo cilvēku vēlētos kopā tusēt.

Pozitīvais – grāmatā ir daudz labu atziņu, pārdomu par zinātnes attīstību un bremzējošiem faktoriem; atainoti pāris gadījumi, kā pareizi risināt problēmas; izklaidējoša un savā ziņā jautra.

Negatīvais – autora hronoloģiskā lēkāšana no viena stāsta uz otru; lielas atkāpes no sākotnējā stāsta;

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. No sākuma autora pašslavinošais stils liekas amizants un tiek uztverts kā ironija. Tomēr uz beigām nāk atziņa, ka tā nav nekāda ironizēšana, bet nopietnība. Ieteiktu lasīt neatzītiem ģēnijiem, kurus neviens nesaprot, bet viņi paši skaidri zina, ka ir pasaulē visgudrākie cilvēki ar nelielām problēmām socializēties.

Naudas laiki Latvijā by Kristīne Ducmane, Anda Ozoliņa

Naudas Laiki Latvijā

Tā kā Latvija ir atteikusies no lata par labu eiro, nolēmu nedaudz palasīties par mūsu naudas vēsturi. Cik no pamatskolas vēstures stundām atcerējos, agrākā vēsturē mums ir bijuši populāri kaut kādi sudraba stienīši saukti par ozeriņiem, vēlāk esam cītīgi lietojuši to naudu, kuru izmantoja mūsu iekarotāji, tad lats, tad rublis (šis gan jau kļuva zināms pēc pamatenes),  atkal lats un nu eiro. Tomēr gribējās savas zināšanas atsvaidzināt un nedaudz sakārtot.

Grāmata mums stāsta tieši par to, ko viņa apsola – par naudiņu, kas bijusi apgrozībā Latvijā. Tie nav bijuši tikai ozeriņi un Rīgā kalti dukāti. Agrākos laikos nebija tik lielas nozīmes, no kādas valsts nauda nāk, bet gan cik daudz tajā atrodams dārgmetāls. Un šī lieta pilnībā atspoguļojas Latvijas teritorijā uzietajos depozītos. Tur ir atrodams plašs monētu spektrs, kas dod padziļinātu ieskatu Latvijas tirdzniecības sakaros, ekonomiskajā attīstībā un naudas kalšanas tiesībās. Liela daļa no grāmatas ir veltīta latam un Latvijas Bankas vēsturei.

Grāmatā ir bagātīgs faktoloģiskais materiāls, kas papildināts ar skaistām ilustrācijām. Tas ļauj par naudiņu ne tikai izlasīt, bet arī uzreiz redzēt to, kāda tā izskatījās. Naudas izejmateriāls ir bijis dažnedažāds no zelta un sudraba līdz varam. Arī naudu kalt savulaik nav varējuši visi, kuriem pa rokai bijis āmurs un zelta gabals. Naudas kalšana bija nozīmīgas tiesības gan pilsētai, gan vasaļvalstij. Nepareizi to organizējot, varēja izraisīt gan inflāciju, gan dārgmetālu samazināšanos apgrozībā. Protams, visos laikos naudas viltotāji ir bijuši, un šī lieta darīta pat Latvijas mežos tīri valstiskā līmenī.

Neizpaliek arī standarta stāsti par Mildas rašanos, repšikiem, naudas reformu pēc neatkarības atgūšanas un par lata papīrnaudas dizainēšanu uz datora. Iespējams, ka šī grāmata nav domāta, lai to izlasītu vienā piegājienā, bet lēnu garu pa nodaļai dienā. Tas mani grāmatās ar daudz bildēm vienmēr ir mulsinājis, varbūt viņas lasīt cauri vienā piegājienā skaitās nepiedienīgi? Lai vai kā nebūtu, es grāmatu izlasīju visu uzreiz un jutos par kripatu gudrāks mūszemes naudas lietās. Cik nopratu, 1919. gadā bija labāk, ja naudas tev vispār nebija, jo paralēli apgrozībā bija padsmit dažādu naudas veidi.

Pozitīvais: bagātīgs faktoloģiskais materiāls, skaistas ilustrācijas ar dažādu naudu, labi strukturēts teksts.

Negatīvais: Beigas par jubilejas monētām, šķita, tādas piekopētas klāt. Nav jau nekas pret aprakstiem, bet, ja jau to teksta blāķi ielika, tad būtu labi viņam klāt pielikt arī izlaišanas gadu un tirāž,u un aprakstiņus vienādi sastrukturēt visām viena lata monētām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir vērts palasīt un pašķirstīt – uzzināsi daudz ko jaunu. Ieteiktu lasīt topošajiem numismātiem, kas tagad domā, kur lai rauj “stārķi” un “skudru”, nervu nomierināšanai.

The Luminaries by Eleanor Catton

The Luminaries

Šo grāmatu es dabūju blogeru Ziemassvētku apdāvināšanas procesā no MsMarii. Nebija jau tā, ka par viņu neko nebūtu pirms tam kaut ko dzirdējis vai lasījis, bet šī grāmata viennozīmīgi nebija manā prioritāšu sarakstā. Skaidra lieta, ka viss kardināli izmainījās, kad grāmatu saņēmu kā dāvanu.

Ir 1866. gads, un Valters Mūdijs ir ieradies Jaunzēlandes zelta laukos sapelnīt pats savu bagātību. Nakts, kad viņš ierodas Hokitikā, ir vētraina un notikumiem pilna, mirst kāds vientuļnieks, pazūd bagāts zeltracis, un vietējā prostitūta cenšas padarīt sev galu. Visi šie notikumi ir kaut kādā veidā saistīti, taču pilnu stāstu, kā tas viss noticis, nezina neviens. Mūdijs tīri nejauši tiek iesaistīts iesaistīto cilvēku mēģinājumā izskaidrot notikušo un atrisināt noslēpumus.

Grāmata sevī ierauj uzreiz, atšķir pirmo lapaspusi palasīt un viss – pazudis cilvēks, prom vairs netiksi. Notikumu gaita risinās tādā Dikensa vai Kolinsa stilā, lēni un nesteidzīgi. Tādēļ lasītājam, kura prioritātes ir sižeta ātra attīstība, grāmata varētu šķist garlaicīga. Iesākumā liktenīgā nakts tiek apstāstīta no divpadsmit dažādiem skatu punktiem. Stāstītāji ir dažādi, maors, divi ķīnieši, vietējais suteners, hoteļa īpašnieks, bankas klerks, tiesas ierēdnis, ekspeditors, tirgotājs, aptiekārs, laikraksta redaktors un garīdznieks. Viņiem visiem ir sava versija par notikumiem, un tikai noklausoties visus stāstus var salikt kopā mozaīku. Tomēr jāatceras, ka neviens jau nestāstīs visu patiesību.

Iesākumā ir visai grūti saprast, ko katrs no daudzajiem grāmatas personāžiem īsti dara, un kāda ir viņa loma notikumos. Tas nedaudz apgrūtina stāsta uztveri. Bet beigās, kad iešūpojas, tad jau var arī visas divpadsmit stāsta līnijas saprast. Grāmatas sākums ir ļoti gauss, šķiet, ka nekas lāga nenotiek. Tad nu var laiku īsināt analizējot autores uzskatu par tā laika sabiedrību, par paražām, kas valdījušas. Salīdzināt to ar sev zināmiem faktiem un justies gudram. Es visu laiku centos uzminēt visus vaininiekus un salikt stāstus kopā, lai saprastu, kas tad notika īstenībā. Jāatzīmē, ka visas manas izcilās teorijas bieži vien sagrāva nākošajā lapaspusē notiekošais. Dažas lietas es tā arī līdz galam nesapratu, tomēr ceru, ka veltot šīm neskaidrībām vēl nedaudz laiku pārdomām, spēšu atkost to jēgu.

Grāmatai ir interesanta struktūra. Katrs stāstītājs pārstāv kādu no zodiaka zīmēm (no tā tad arī radies grāmatas nosaukums Luminaries), viņi ir kā novērotāji un dalībnieki, uz kuriem iespaidu atstāj Planētas notikumu virzītāji (Walter Moody uzklausa stāstītājus, Lydia (Wells) Carver sieviete ar šaubīgu pagātni, Francis Carver kuģa kapteinis, Alistair Lauderback politiķis, George Shepard vietējais kārtībnieks, Anna Wetherell prostitūta, Emery Staines veiksmīgs zeltracis). Šī ietekme notiek ne tikai fiziskajā plānā, bet paralēli atspoguļojas arī tā kā tas pienāktos pēc astroloģijas principiem. Tā kā cilvēkam, kurš ar astroloģiju ir uz tu, lasīšana sagādās dubultu gandarījumu. Man gan astroloģija ir māņu mācība, un pārzinu es to visai virspusēji, tā ka noteikti daudz kas pagāja secen.

Otra grāmatas teksta struktūras īpatnība ir daļu garuma saīsināšanās uz grāmatas beigām. Tā ka man grāmata bija elektroniskā versijā, nevarēju izveikt pietiekoši detalizētu pētījumu, vai arī lapaspušu skaitam katrā daļā ir kāda apslēpta nozīme. Varbūt vienkārši mani tagad ir pārņēmusi grāmatas noslēpumainība, ka tagad visur cenšos atrast kādu apslēptu jēgu. Un vēl jauki ir mazie kopsavilkumi, kuri vēsta par to, ko lasīsim nodaļā. Bieži vien viņi vēsta vairāk nekā pats nodaļas teksts, sevišķi grāmatas beigās.

Pozitīvais: bagāta angļu valoda; pārdomāta teksta struktūra; lasītāja iesaistīšana notikumos; pietiekoši autentisks tā laika dzīves atspoguļojums; ja kādam niezēs nagi izlasīt tikai grāmatas beigas, viņš neko nesapratīs.

Negatīvais: iespējams grāmatu vajadzēja pavilkt garāku, žēl bija no tās atvadīties tik ātri; šī ir no tām grāmatām, kura vai nu patiks ļoti, vai nepatiks nemaz.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Jā, lasījās man viņa lēni, paņēma veselu nedēļu, bet bija tā vērta. Un vēlreiz paldies MsMarii par dāvanu, bez viņas šo grāmatu droši vien nebūtu izlasījis.

The Pinball Effect: How Renaissance Water Gardens Made The Carburetor Possible – and Other Journeys Through Knowledge by James Burke

The Pinball Effect by James Burke

Šo grāmatu nopirku ļoti sen atpakaļ, kādus septiņus gadus viņa man novāļājās pa grāmatu plauktiem, bet izlasīt man tā ar nebija sanācis. Iemesls, kādēļ es pirku, ir BBC dokumentālo filmu sērija Connections, kurai iznākušas veselas trīs sezonas. Savulaik un arī tagad šīs filmas man ļoti patika. Galvenais iemesls -interesantais veids kā tiek pasniegta vēsture.

Nav jau tā, ka kāds izgudrotu kaut ko pilnīgi jaunu tukšā vietā. Parasti šis izgudrojums ir kaut kādu esošu zināšanu papildinājums vai neliels uzlabojums, kas padara iespējamas jaunas lietas un procesus. Šīs grāmatas mērķis ir parādīt lasītājam, kā pasaulē visas zināšanas un vēsturiskie notikumi ietekmē cits citu un, kas no tā iznāk. Grāmata arī parāda, ka vēsturi neveido tikai viens vai daži cilvēki, vēsturi veidojam mēs visi kopā, un katrs ar savu darbu vai nedarbu atstāj ietekmi uz tās gaitu.

Grāmatu lasīt nebūt nav viegli, tā ir tik sadrumstalota, ka bieži vien pēc pāris lapaspusēm tu jau esi aizmirsis, par ko lasīji pirms tam. Katram atklājumam, atklājējam vai notikumam tiek veltītas pāris rindkopas. Pēc šīm rindkopām autors pārlec uz kādu netieši saistītu notikumu, un pēc brīža tālāk. Tas viss tiek darīts tādēļ, lai ilustrētu, kā visa pasaule un tās vēsture ir savienota tādā vaļējā tīklā, kur viss ietekmē visu. No idejas viedokļa tas, protams, ir atzīstami, bet no lasīšanas viedokļa nav tik viegli.

Kā jau lielākā daļa cilvēku, esmu pieradis pie lineāra sižeta stāstījumā, kur katra sižeta līnija risinās pati par sevi, reizēm apvienojoties ar citu, reizēm ne. Šeit šādu sižeta līniju ir 314, un lasīšana ir patiesi sarežģīta, jo tās visas viena otru ietekmē un galvā var rasties milzīga putra. Un reizēm rodas mazvērtības komplekss par savu atmiņu nespējā atcerēties visu izgudrotāju vārdus. Tomēr grāmata var kalpot par vispārējās informētības rādītāju vismaz tehnoloģiju vēsturē. Priekš sevis atradu pāris tēmas, kur man vajadzētu padziļināt zināšanas. Tā būtu optikas vēsture, to, šķiet, nekur speciāli neesmu lasījis.

Pozitīvais: Bagātīga faktu krātuve veltīta tehnoloģiju vēsturei; laba ilustrācija procesu un atklājumu mijiedarbībai; var viegli atrast lietas, par kurām neko nezini, bet vēlētos uzzināt.

Negatīvais: viss pasniegts tik netradicionāli, ka teksta struktūra var atgrūst lasītāju; vietām šķiet, ka notiku savstarpējā saistība ir pievilkta aiz matiem, lai uzlabotu stāstu.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Jāņem vērā arī tas, ka par Higgsa bozonu te nekā nebūs, jo sarakstīta viņa ir 1996. gadā. Ja man bērnībā būtu bijusi šāda grāmata, es noteikti būtu bijis stāvā sajūsmā. Bet tad neko nebūtu uzzinājis par Padomju zinātnieku sasniegumiem.

%d bloggers like this: