Navigate / search

The Songs of Distant Earth by Arthur C. Clarke

The Songs of Distant Earth by Arthur C. Clarke

Artūrs Klarks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas autoriem, tomēr atšķirībā no citiem es viņu pietaupu. Tas ir, neņemu un nelasu visu uzreiz un pēc kārtas. Tomēr, kad grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas rezultātā no Spīganas saņēmu šo grāmatu, nācās vien viņu lasīt.

Notikumi risinās ap 3600. gadu. Uz kādas planētas Thalassa, kura praktiski sastāv no milzīga okeāna  dzīvo, atrodas viena no Zemes civilizācijas kolonijām. Tā radusies cilvēces glābšanas programmas rezultātā. Zeme ir izsūtījusi daudzus kosmosa kuģus, kuru uzdevums ir kolonizēt citas planētas. Pašai Zemei vairs nav cerību, jo jau kopš divtūkšajiem gadiem ir skaidrs, ka Saule pārvērtīsies par novu. Thalassa ir utopiska un mierīga planēta, kolonizācijas kuģa nosūtītāji ir parūpējušies, lai informācijā, kas nodota nākotnes kolonistiem, nebūtu nekā naidu izraisoša un ķīviņus veicinoša. No visām grāmatām un citiem materiāliem tiek izdzēstas jebkādas atsauksmes uz reliģiju. Šķiet, ka šeit tas ir nostrādājis, un visi patiesi dzīvo mierā un saticībā.  Un tad kādu dienu Thalassas iedzīvotājus pārsteidz kosmosa kuģis, kurš ieradies no Zemes. Visdīvainākais ir tas, ka tajā ir dzīva apkalpe, nevis tikai DNS paraugi un sasaldēti embriji. Apkalpe savukārt ir pārsteigta, ka Thalassa ir veiksmīgi kolonizēta.

Grāmatai ir superīgs ievads, vismaz tai, kuru lasīju es. Klārks izskaidro, kas viņu ir pamudinājis sarakstīt šo darbu. Un iemesls ir visai nopietns, jau 1985. gadā rakstnieki sāka satraukties, ka tāda tīra zinātniskās fantastikas žanra vairs nav. Tā vietā, lai cilvēkus motivētu un izglītotu par zinātnes nākotni un jaunākajiem sasniegumiem, arvien vairāk parādās fantasy darbi, kas cilvēkus vienkārši iemet alternatīvajā visumā. Otrs iemesls ir zaudētās cerības atrast saprātīgas būtnes visumā. Tad cilvēki bija vīlušies SETI programmā un kosmosa izpētē vispār. Autors bija nolēmis šo lietu labot un iedvest jaunu cerību.

Par šo grāmatu var teikt: klasisks zinātniskās fantastikas darbs. Visas tehnoloģijas ir balstītas uz zinātniskajiem atklājumiem un to nākotnes ekstrapolāciju. Protams, ir žēl, ka paša Zemes iznīcināšanas pamatideja tika apgāzta jau pāris gadus pēc grāmatas publicēšanas. Tagad mēs zinām, kādēļ detektori uztvēra tikai vienu trešdaļu no aprēķinātā neitrīno daudzuma, kuriem bija jārodas Saules iekšienē. Kvantu dzinējs, kas izmanto vakuuma enerģiju arī teorētiski ir iespējams, tomēr praktiski gan varētu būt problēmas, vismaz pašlaik. Pat parasts jonu dzinējs spētu nodrošināt “Magelānam” tādus pašus ātrumus kā grāmatā minēts. Interesants ir risinājums, kas aizsargā kuģi no mikrometeorītu bombardēšanas visa lidojuma laikā.

Pati Thalassa ir tāda kā advancēta Klusā okeāna salu utopija, tikai ar augstāku tehnoloģiju līmeni. Cilvēki daudz neiespringst un sadzīvo harmonijā ar dabu. Viņi cenšas neizpostīt vidi, kurā paši dzīvo un stingri regulē savu populāciju. Varētu teikt īstens sociālisms. Viņiem ir pieejamas visi Zemes zinātniskie atklājumi un pēc vajadzības tie arī tiek izmantoti. Ierodoties “Magelānam”, abas puses uztraucas par to, kādu ietekmi tas atstās uz pašreizējo sabiedrisko iekārtu. Šīs ietekmes analīzei tad tiek veltīta lielākā grāmatas daļa.

Neliela, bet būtiska grāmatas daļa tiek veltīta arī saprāta evolūcijai. Vai saprātīgām būtnēm būtu jābūt humaniīdiem, varbūt ir iespējami arī citi varianti? Piemēram, saprāts, kas dzīvo okeānā. Tiem, kas Klārku lasījuši, jau ir zināms, cik ļoti viņš mīl okeānus un dažos savos stāstos pat dod mājienus par iespējām ko tādu atrast mūsu Zemes okeānos.

Kopumā izcila grāmata. Ir nedaudz utopiska un naiva. Mani gan priecē autora ticība labajam un tam, ka cilvēce nebeigsies ar atgriešanos pie akmens cirvjiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Paldies Spīganai, kas pamudināja mani šo grāmatu izlasīt! Un arī Mike Oldfield albums ”Ţhe Songs of Distant Earth”, kas sarakstīts par godu šai grāmatai, ir izcils klausāmais.

Comments

Leave a comment

name*

email* (not published)

website