Navigate / search

Svētceļojums. Stāsts par Pirmo krusta karu by Tīts Aleksejevs

Svētceļojums

Šo grāmatu man Ziemassvētkos iedāvināja Doronike. Un teikšu atklāti, šo grāmatu es noteiktu būtu palaidis garām. Jo vārds „Svētceļojums”, man būtu licis ierindot šo grāmatu misticisma listē, un tālāk nemaz nebūtu skatījies.

Grāmatas galvenais varonis ir Dītrihs. Viņš piedalās Svētceļojumā, šis svētceļojums nesīs grēku piedošanu ikvienam, kas tajā piedalās, un tā beigās visus gaida Jeruzaleme. Ir 1095. Gads, un Eiropa dodas Pirmajā Krusta karā. Mērķis ir atbrīvot Jeruzalemi no neticīgajiem un atgriezt šo pilsētu, kas ir tik svarīga kristiešiem, atpakaļ kristiešu ietekmes sfērā. Godīgi sakot, Dītriham nemaz nebija lielas izvēles doties vai nedoties. Viņa kungs Raimonds devās, un viņam bija vien jādodas līdzi. Dītriha skolotājs Raimonds savukārt nolēma rakstīt Svētceļojuma hroniku, un Dīteram tika uzticēts kļūt par galveno informācijas avotu. Tas ir -cīnīties pirmajās rindās.

Priecē, ka autors pirms grāmatas sarakstīšanas ir izpētījis hronikas. Tādēļ notikumiem ir īpaša autentiskuma piegarša. Man bija patiess baudījums šo grāmatu lasīt. Krusta kari ir mana vājība, un bija prieks grāmatā atrast informācijas drumstalas, kuras es zināju pirms tam. Dīters pamanās būt klāt visos būtiskākajos Pirmā Krusta kara notikumos, kļūstot par visai svarīgu figūru šajā pasākumā. Un kā izrādās, arī viņam pašam ir arī savi mērķi, kurus var sasniegt tikai nododot savu esošo kungu.

Grāmatā krusta karš aprakstīts tā, kāds tas varētu šķist kādam no ierindas karavīriem. Par to, kā sākotnējais entuziasms noplok ap tagadējo Melnkalnes teritoriju. Izbrīns uzzinot, ka Bizantijas karaspēks nedosies viņiem līdz atbrīvot Jeruzalemi. Un karaspēka morāles krišanos līdz ar katras pilsētas aplenkšanu un ieņemšanu. Protams, ir arī kultūru sadursme, grieķi ar savu uzskatu, ka visu var panākt ar naudu un prasmīgi tirgojoties, un Krusta karu dalībnieki, kas uzskata, ka visu var risināt tikai ar spēku. Labi attēlotas arī karagājiena vadoņu savstarpējās ķildas, kas vēlāk pāraugs atklātos konfliktos.

Pozitīvi: Grāmatas pamatā ir izmantotas reālas hronikas; Dīters ir pietiekoši labi izstrādāts tēls, lai lasītājs spētu viņu saprast un identificēties; apskatītais vēstures posms ir interesants mūsdienu lasītājam.

Negatīvi: grāmatai nav nobeiguma, tā ir triloģijas pirmā daļa, viena pati tā rada nepabeigtības sajūtu.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Gaidīšu, kad latviski iznāks arī otrā daļa. Gribētos zināt, kā Dīteram beigsies viņa Svētceļojums. Grāmatā daži mājieni ir doti, bet interesanti, kā autors, kurš vismaz patlaban cenšas neatkāpties no vēstures, varēs nodrošināt viņa tālāku izaugsmi. Liels paldies Doronikei, kas iedāvināja man šo grāmatu!

Berserker (Saberhagen’s Berserker Series #1) by Fred Saberhagen

Berserker

Šo sēriju jau reiz esmu lasījis. Tas gan bija diezgan sen atpakaļ, ja gribam būt precīzi tad veselus četrpadsmit gadus atpakaļ. Tad gan neizlasīju visu sēriju, bet aptuveni pusi. Šogad vienā no zinātniskās fantastikas krājumiem sastapos ar vienu no Berserker stāstiņiem, un man uznāca vēlme izlasīt šo sēriju vēlreiz. Ja pirms tam biju lasījis šo sēriju krievu valodā, tad tagad nolēmu ķerties pie oriģinālvalodas.

Visums nemaz nav tik draudzīgs, kā varētu šķist. Tas ir pilnas ar dažādiem iepriekšējo civilizāciju artefaktiem, un visdraudīgākie no tiem ir Berserkeri. Tās ir kaujas mašīnas neliela planetoīda lielumā, kas apveltītas ar mākslīgo intelektu. Viņu galvenais uzdevums ir iznīcināt visu dzīvo Galaktikā un, ja iespējams, arī visumā. Cik var noprast, šīs mašīnas radījusi kāda civilizācija kā totālā kara ieroci, lai uzveiktu savus pretiniekus. Tomēr ar laiku šie ieroči pavērsušies arī pret viņiem. Civilizācijas jau sen ir iznīcinātas, bet mašīnas turpina pildīt savu uzdevumu, atbrīvojot galaktiku no visām dzīvajām radībām. Līdz šim viņām ir gājis labi, jo vairums civilizāciju ir miermīlīgas un nespēj izrādīt nekādu agresiju. Tomēr reiz tās sastopas ar Zemes civilizāciju, un tā, šķiet, ir vienīgā, kas spēj nežēlībā pārspēt pat Berserkerus.

Pirmā grāmata sevī ietver stāstu krājumu, kas iepazīstina lasītāju ar Berserku pasauli. Stāsti apskata dažādus šī kara aspektus, cilvēku varonību, nodevību un mākslīgā intelekta ierobežojumus. Šī grāmata neskatoties uz tās „kosmiskās operas” statusu, manuprāt, būtu pieskaitāma pie īstās zinātniskās fantastikas. Te netiek izmantotas nereālas un pusmaģiskas konstrukcijas, lai gan telepātu rase varbūt ir nedaudz pārspīlējums. Tā vien šķiet, ka „Zvaigžņu kari”tieši šeit būs nospēruši Nāves zvaigznes prototipu. Bet kas gan ir viena nāves zvaigzne pret sešsimt Bersekeriem?

Stāstos galvenais uzsvars ir likts uz to, ka, lai cik attīstīts būtu mākslīgais intelekts, viņš spēj darboties tikai noteiktās programmas robežās. Viņiem nav spējas domāt ārpus noteiktajiem rāmjiem un nekādi gadījuma skaitļu ģeneratori nespēs viņus attapībā pielīdzināt cilvēkiem. Berserki spēj mācīties, tomēr ir mērķis, kas dominē pāri visam iznīcināt dzīvību, un pret to viņi neko nespēj pasākt. Tajā, ka ne visu vienmēr nosaka ieroču skaits, bet gan prasmē tos izmantot.

Pozitīvais: kārtīgs zinātniskās fantastikas stāstu krājums, kas izvirzīto problēmu apskata no daudziem aspektiem; autors labi spēj nodot vēstījumu salīdzinoši nelielā lapaspušu skaitā; lasot grāmatu nemaz nerodas iespaids, ka tā sarakstīta tālajos sešdesmitajos.

Negatīvais: Bersekeriem tomēr trūkst savstarpējās koordinācijas, un viņu imperatīvs iznīcināt visu dzīvo viņus ieliek iepriekš paredzamos rāmjos.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Vai es lasīšu pārējās sērijas grāmatas? Vēl nezinu, dažas tagad man ir atausušas atmiņā, un īsti nemaz nezinu, vai visas viņas maz vēlos lasīt. Tās lielākoties ir mākslīgi garumā izstiepti stāsti.

The Songs of Distant Earth by Arthur C. Clarke

The Songs of Distant Earth by Arthur C. Clarke

Artūrs Klarks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas autoriem, tomēr atšķirībā no citiem es viņu pietaupu. Tas ir, neņemu un nelasu visu uzreiz un pēc kārtas. Tomēr, kad grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas rezultātā no Spīganas saņēmu šo grāmatu, nācās vien viņu lasīt.

Notikumi risinās ap 3600. gadu. Uz kādas planētas Thalassa, kura praktiski sastāv no milzīga okeāna  dzīvo, atrodas viena no Zemes civilizācijas kolonijām. Tā radusies cilvēces glābšanas programmas rezultātā. Zeme ir izsūtījusi daudzus kosmosa kuģus, kuru uzdevums ir kolonizēt citas planētas. Pašai Zemei vairs nav cerību, jo jau kopš divtūkšajiem gadiem ir skaidrs, ka Saule pārvērtīsies par novu. Thalassa ir utopiska un mierīga planēta, kolonizācijas kuģa nosūtītāji ir parūpējušies, lai informācijā, kas nodota nākotnes kolonistiem, nebūtu nekā naidu izraisoša un ķīviņus veicinoša. No visām grāmatām un citiem materiāliem tiek izdzēstas jebkādas atsauksmes uz reliģiju. Šķiet, ka šeit tas ir nostrādājis, un visi patiesi dzīvo mierā un saticībā.  Un tad kādu dienu Thalassas iedzīvotājus pārsteidz kosmosa kuģis, kurš ieradies no Zemes. Visdīvainākais ir tas, ka tajā ir dzīva apkalpe, nevis tikai DNS paraugi un sasaldēti embriji. Apkalpe savukārt ir pārsteigta, ka Thalassa ir veiksmīgi kolonizēta.

Grāmatai ir superīgs ievads, vismaz tai, kuru lasīju es. Klārks izskaidro, kas viņu ir pamudinājis sarakstīt šo darbu. Un iemesls ir visai nopietns, jau 1985. gadā rakstnieki sāka satraukties, ka tāda tīra zinātniskās fantastikas žanra vairs nav. Tā vietā, lai cilvēkus motivētu un izglītotu par zinātnes nākotni un jaunākajiem sasniegumiem, arvien vairāk parādās fantasy darbi, kas cilvēkus vienkārši iemet alternatīvajā visumā. Otrs iemesls ir zaudētās cerības atrast saprātīgas būtnes visumā. Tad cilvēki bija vīlušies SETI programmā un kosmosa izpētē vispār. Autors bija nolēmis šo lietu labot un iedvest jaunu cerību.

Par šo grāmatu var teikt: klasisks zinātniskās fantastikas darbs. Visas tehnoloģijas ir balstītas uz zinātniskajiem atklājumiem un to nākotnes ekstrapolāciju. Protams, ir žēl, ka paša Zemes iznīcināšanas pamatideja tika apgāzta jau pāris gadus pēc grāmatas publicēšanas. Tagad mēs zinām, kādēļ detektori uztvēra tikai vienu trešdaļu no aprēķinātā neitrīno daudzuma, kuriem bija jārodas Saules iekšienē. Kvantu dzinējs, kas izmanto vakuuma enerģiju arī teorētiski ir iespējams, tomēr praktiski gan varētu būt problēmas, vismaz pašlaik. Pat parasts jonu dzinējs spētu nodrošināt “Magelānam” tādus pašus ātrumus kā grāmatā minēts. Interesants ir risinājums, kas aizsargā kuģi no mikrometeorītu bombardēšanas visa lidojuma laikā.

Pati Thalassa ir tāda kā advancēta Klusā okeāna salu utopija, tikai ar augstāku tehnoloģiju līmeni. Cilvēki daudz neiespringst un sadzīvo harmonijā ar dabu. Viņi cenšas neizpostīt vidi, kurā paši dzīvo un stingri regulē savu populāciju. Varētu teikt īstens sociālisms. Viņiem ir pieejamas visi Zemes zinātniskie atklājumi un pēc vajadzības tie arī tiek izmantoti. Ierodoties “Magelānam”, abas puses uztraucas par to, kādu ietekmi tas atstās uz pašreizējo sabiedrisko iekārtu. Šīs ietekmes analīzei tad tiek veltīta lielākā grāmatas daļa.

Neliela, bet būtiska grāmatas daļa tiek veltīta arī saprāta evolūcijai. Vai saprātīgām būtnēm būtu jābūt humaniīdiem, varbūt ir iespējami arī citi varianti? Piemēram, saprāts, kas dzīvo okeānā. Tiem, kas Klārku lasījuši, jau ir zināms, cik ļoti viņš mīl okeānus un dažos savos stāstos pat dod mājienus par iespējām ko tādu atrast mūsu Zemes okeānos.

Kopumā izcila grāmata. Ir nedaudz utopiska un naiva. Mani gan priecē autora ticība labajam un tam, ka cilvēce nebeigsies ar atgriešanos pie akmens cirvjiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Paldies Spīganai, kas pamudināja mani šo grāmatu izlasīt! Un arī Mike Oldfield albums ”Ţhe Songs of Distant Earth”, kas sarakstīts par godu šai grāmatai, ir izcils klausāmais.

%d bloggers like this: