Vakar ar interesi noskatījos otro Lielās lasīšanas raidījumu. Visvairāk mani interesēja tieši tās grāmatas, kuras būs tikušas simtniekā. Jāatzīst, ka nedaudz baidījos, ka tops sastāvēs tikai un vienīgi no obligātās literatūras un pēdējā pusgada bestselleriem. Labi, nebaidījos jau, bet tas tomēr liktu man vilties visā šajā pasākumā. Par laimi situācija bija daudz labāka nekā biju domājis, un veselas divas grāmatas no mana top pieci ir tikušas tālāk. Tas gan, iespējams, nozīmē tikai to, ka man piemīt vidējā gaume J

Kā jau īsts daudzlasītājs, nolēmu uzrakstīt savas domas, par katru no top 100 grāmatām. Jāatzīst uzreiz, ka visas es neesmu lasījis, bet tas jau neliedz uzrakstīt savu spriedumu. Arī jāpiebilst, ka es nebūt nepretendēju uz galējā sprieduma izteicēja statusu. Katra cilvēka attiecības ar grāmatām jau ir daļa no viņa dzīves. Dzīve mums katram ir izvērtusies dažāda, tāpēc neņemiet pie sirds, ja par kādu no jūsu iemīļoti grāmatu es pavīpsnāju.

Tagad sāksies manas domas pāris teikumos par katru grāmatu. Tā būs viena gara lasīšana, tā kā esiet gatavi!

1984 Džordžs Orvels – laba grāmata, distopija, kurai vajadzēja piepildīties jau pagātnē. Pirmo reizi lasīju divpadsmit gadu vecumā, kad to izdeva latviski . Iespiedusies atmiņā līdz pat šodienai.

Aija Jānis Jaunsudrabiņš – lasījis neesmu, tādēļ neko no sevis pateikt nevarēšu, bet cik var noprast, ir kaut kas par latviešu sievietes ciešanām.

Aka Regīna Ezera – vēl viena grāmata, kuru lasījis neesmu, bet filmu “Ezera sonāte” gan ir nācies redzēt, arī par latviešu sievietes ciešanām.

Alīna. Likteņa celtā un likteņa gremdētā Anna Skaidrīte Gailīte – arī nav lasīts, tomēr no Absolūts lasa bloga saprotu, ka grāmata arī ir par sievieti cietēju.

Alķīmiķis Paulu Koelju – esmu lasījis, bet sajūsmā nebiju. Man vispār pret Koelju ir pretenzijas. Viņš māk salikt vārdus smukos teikumos, bet, papētot dziļāk viņa atziņas, nākas secināt, ka tām nav dzīvē pielietojuma seguma.

Anna Kareņina  Ļevs Tolstojs – grāmatu lasījis neesmu, bet, par ko viņā rakstīts, zinu. Klasika, būtu brīnums, ja nebūtu tikusi topā.

Anna no “Zaļajiem jumtiem” Lūsija Moda Montgomerija – pazīstu dažu labu šīs grāmatas fanu, pats esmu lasījis tikai šīs sērijas pirmo grāmatu un noskatījies filmu. Pastorālā idille.

Bada spēles Sūzena Kolinsa – Mūsdienās šī sērija noteikti ir ieguvusi kulta grāmatu godu, lasījis neesmu un filmu ar’ neesmu skatījies. Manuprāt, izstiepts Stīvena Kinga “Garās pastaigas” rimeiks.

Baltā grāmata Jānis Jaunsudrabiņš – viena no manām mīļākajām bērnu dienu grāmatām, esmu lasījis vismaz reizes piecas. Forši, ka ir cilvēki, kuriem šī ir vismīļākā grāmata.

Bille Vizma Belševica – nav nācies lasīt, ja vien viņa nav turpinājumos iznākusi Pionierī vai Zīlītē. Tomēr cik var noprast pēc apskata, grāmatu ir vērts izlasīt.

Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta Astrida Lindgrēne – bērnu dienu grāmata, kura pārsteidza ar savu neloģiskumu. Es bērnībā daudz pavadīju prātodams par Karlsona propellera celtspēju un iespēju piekombinēt dzīvam cilvēkam. Lasījis gan esmu tikai reizes divas, nebrīnos, ka viņa atradusi vietu Top 100. Bērnības grāmatas jau aizķeras atmiņā visilgāk.

Būda Viljams P. Jangs – nav nācies lasīt, bet no Baltā runča atsauksmes saprotu, ka ir vērts izlasīt.

Cilvēka bērns Jānis Klīdzējs – filmu redzējis esmu daudzas reizes, un varbūt arī grāmatu vajadzētu vēlreiz izlasīt. Noteikti ir pelnījusi vietu šajā topā, ja grāmata ir tikpat laba kā filma, tad rakstnieks ir ģēnijs.

Cilvēks nav vientuļa sala  Johanness Mario Zimmels –  nav nācies lasīt, un latviešu grāmatblogeru ierakstos ar neatradās neviena ieraksta par šo grāmatu.

Citādie Veronika Rota – izlasīju, man patika, ir jau tāda jauniešu literatūra polarizētā distopiskā pasaulē, bet saprotu, kādēļ šī grāmata ir iekļuvusi topā. Tas vienkārši nozīmē, ka pusaudži un jaunieši tomēr vēl lasa grāmatas.

Da Vinči kods Dens Brauns – būtu patiesi izbrīnīts, ja šī grāmata neiekļūtu topā. Es šādas grāmatas saucu par pseidovēsturiskām, pseidointelektuālām smadzeņu košļeņēm. Lasījis esmu, un arī pārējās sērijas grāmatas ir nācies lasīt. Labi relaksē un ieved konspirāciju teorijās, bet, lai es liktu to par mīļāko grāmatu, nudien nē.

Dāmu paradīze Emīls Zolā – nav nācies lasīt, iespējams, tādēļ, ka manā prātā Zolā iegrāmatots kā klasiķis. No klasiķiem parasti cenšos izvairīties, būs kāda bērnības trauma pēc Tibo dzimtas lasīšanas mēģinājumiem.

Dievs. Daba. Darbs Anna Brigadere – vēl neesmu lasījis, bet apskatījos, ka nav diez ko bieza. Iespējams izlasīšu, jo sev apsolījos izlasīt šo grāmatu, ja tā tiks iebalsota (labi, ka Uliss netika iebalsots). Lai vai kā, Brigaderei tomēr vislabākais darbs ir Sprīdītis.

Dinas grāmata   Herbjorga Vasmu – lasījis neesmu pēc apraksta, klasificēju to kā sieviešu romānu. Ja jau tic raidījumam, ka no balsotājiem 80% ir sievietes, tad nebrīnos.

Divpadsmit krēsli Iļja Ilfs, Jevgeņijs Petrovs – šo grāmatu esmu izlasījis vismaz reizes četras. Manuprāt ģeniāls darbs, kas jāizlasa katram. Tas nekas, ka darbība notiek Krievijā pirmsnepa laikos. Ostapu Benderu kā blēdi un mahinatoru nevienam nepārspēt.

Dvēseļu putenis Aleksandrs Grīns – ir nācies lasīt, bija laiks, kad man Grīna darbi ļoti patika, vispār patīk jau arī tagad, tikai nu jau esmu viņus izlasījis. Laba grāmata, no tām, kas ir jāizlasa vismaz vienreiz.

Džeina Eira Šarlote Brontē – esmu lasījis, diez ko dziļu iespaidu uz mani tā neatstāja. Tomēr britu literatūra šai grāmatai ir liela ietekme. Un sievietēm noteikti viņa ir augstā godā turēta.

Dziedoņi ērkšķu krūmā Kolīna Makkalova – cik noprotu, šī grāmata PSRS laikos bija dižpārdoklis. Es gan bērnu dienās esmu viņu palaidis garām un neesmu lasījis.

Dzīves svinēšana Nora Ikstena  – arī neesmu lasījis. Šķiet, ka es neko neesmu lasījis. Pēc Bereļa blogā publicētās recenzijas varētu būt pat ļoti lasāms darbs, par bērēm. Noteikti izlasīšu.

Dzīvnieku ferma Džordžs Orvels – tīrā blēdība, jo, kad es lasīju šo grāmatu, viņa bija kopā ar 1984 vienā grāmatā. Bet viens no izcilākajiem sabiedrības atainojumiem, ko nācies lasīt. Uz cūkām pēc tam skatījos ar citām acīm, un nabaga zirgs, kuru aizveda uz kautuvi!

Epifānijas Imants Ziedonis – esmu lasījis tikai daļēji, noteikti vajadzētu izlasīt vienreiz visu, bet man tie apcerīgie darbi diez ko neiet pie sirds.

Forsaitu teika Džons Golsvertijs – grāmatu esmu redzējis, bet lasījis nekad. Domāju, ka tā ir kāda dzimtas sāga. Nezinu vai jelkad šo grāmatu lasīšu. Bet, kā redzams, cienītāju šim darbam netrūkst.

Garkājtētiņš Džīna Vebstere – bērnībā lasīju, dīvaina grāmata, par bārenīti, kas sarakstās ar savu labvēli. Tas ir viss, ko atceros. Domājams, ka daudziem viņa iekritusi bērnībā sirdī un pamatoti izcīnījusies līdz mīļākās statusam. Manai sievai šī grāmata dikti patīk.

Grāfs Monte-Kristo Aleksandrs Dimā – lasīju ceturtajā klasē. Patika daļa par cietumu, atriebību un attiecības gan spēju novērtēt tikai pēc daudziem gadiem pārlasot.

Gredzenu pavēlnieks Dž. R. R. Tolkīns – malači cilvēki, kas iebalsoja. Fantasy žanra stūrakmens. Visu vēlāko elfu un rūķu prototips. Izlasīju viņu augstskolas gados patika, bet pie pārlasīšanas nekad nav sanācis atgriezties.

Grega dienasgrāmata Džefs Kinnijs – šis ir no pēdējo gadu dižpārdokļiem. Pats lasījis neesmu, bet noprotu, ka daļai pusaudžiem šī grāmata šķiet atzīstama.

Greja piecdesmit nokrāsas E. L. Džeimsa – nav lasīta, bet Slokas un/vai Tukuma vilciena otrais vagons to lasa. Tagad vairs ne tik intensīvi kā gadu atpakaļ, bet laiku pa laikam kādu lasītāju var ieraudzīt.

Gulta ar zelta kāju Zigmunds Skujiņš –  nav ne jausmas, par ko ir šī grāmata, bet pēc apraksta izskatās lasāma. Būs jāaizpilda robi latviešu literatūrā un arī šī grāmata jāizlasa.

Harijs Poters un Filozofu akmens Dž. K. Roulinga – skaidra lieta, kā nu bez Harija Potera. Šo grāmatu esmu lasījis, un viņa man patiešām patika, patika tik ļoti, ka izlasīju visu sēriju vienā nedēļā (tās grāmatas, kuras latviski bija iztulkotas). Brīnīšos, ja šī grāmata netiks vēl tālāk.

Harijs Poters un nāves dāvesti Dž. K. Roulinga –  lai ar daži apgalvo, ka visa šī sērija ir Sātana inspirēta, to ir vērts izlasīt. Beigas gan man diez ko nepatika, tāda blandīšanās pa mežu un sajūta, ka autore izšāvusi pulveri.

Jelgava 94 Jānis Joņevs – šī grāmata popularitāti ieguva pagājušogad. Man gan nav sanācis vēl izlasīt. Bet, ko lai cilvēks dara, ja viņam izlasāmo grāmatu saraksts ir tuvs bezgalībai, un nākamās izlasāmās grāmatas izvēle ir pakļauta mirkļa vājumam. Bet te Līga Alksne savā blogā ir pacentusies ar aprakstu.

Kaija vārdā Džonatans Livingstons Ričards Bahs – arī nelasīta grāmata, no apraksta kaut kas par mērķtiecību un gara spēku. Varbūt reiz izlasīšu.

Kaķīša dzirnavas Kārlis Skalbe – lasīts daudzas reizes, par ļaunumu pasaulē un par to, ka labāk ir necensties to vairot vēl vairāk. Un, protams, arī brīdinājums nefinansēt ilgtermiņa ieguldījumus ar īstermiņa aizņēmumiem.

Kapteiņa Granta bērni Žils Verns – daudzreiz pārlasīta grāmata, kas bērnībā aizrāva ar saviem ceļojumiem. Neteiktu, ka tagad atskatoties uz viņu ar pieaugušā cilvēka acīm tā būtu kas izcils. Cik es biju pārsteigts, kad “Noslēpumu sala” sasaistījās ar šo grāmatu! Prieks, ka daži cilvēki savas bērnības grāmatas nenodod tik viegli kā es.

Klejotāja Stefanija Meiere – pārdabiskais un mīlestība, no tādām grāmatām turos pa gabalu, tādēļ nav brīnums, ka neesmu šo grāmatu lasījis. Bet ņemot vērā faktu, ka sieviešu auditorija šai rakstniecei ir iespaidīga, tad tikai loģiski, ka viņa atrodas topā.

Krāsainās pasakas Imants Ziedonis – Maiteklis! visā  grāmatā vislabākā ir Zaļā pasaka par to, kā no dabas gribēdams neaizmuksi. Dikti bērnībā patika, lasīta daudzas reizes.

Krēsla Stefanija Meiere – kad iznāca šī grāmata es jau biju paspējis salasīties par vampīriem un citiem mošķiem tik daudz grāmatas, ka vienkārši necēlās roka lasīt vēl kaut ko tādu. Tomēr, ja cilvēkam ir nācies izlaist Drakulu vai pērnā gadsimta pirmās puses gotisko literatūru, tad šī grāmata noteikti aiziet uz urrā.

Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā Jaroslavs Hašeks –  grāmata, par kuru es balsoju. Prieks, ka ne tikai es to uzskatu par mīļu grāmatu. Nekas mani nešokē tik daudz, kā ieraugot nenobružātu “Šveika” grāmatu. „Tad nomušījuši gan mums to Ferdinandu…”

Kristīne Lavransa meita. 1. daļa. Vainags  Sigrija Unsete –  pirmo reizi redzu šādu nosaukumu. Droši vien, ka par mīlestību.

Lāčplēsis Andrejs Pumpurs – nez cik daudz Latvijā ir cilvēki, kas roku liekot uz sirds var apgalvot, ka reizi pāris gados pārlasa Lāčplēsi, lai atrastu kādu jaunu šķautni Lāčplēša un Laimdotas attiecībās? Es šo grāmatu esmu lasījis tikai vienu reizi, un tikai tādēļ, ka tā bija obligātā literatūra. Sajūsmu man viņa neizraisīja un otrreiz pārlasīt negribas. Kurbads ir labāks 😉

Lazdu laipa Ilze Indrāne – lasīts nav, bet ir aizdomas, ka daļa no uzdevumiem latviešu valodas grāmatās nāk no šī avota.

Lepnums un aizspriedumi Džeina Ostina – ir lasīts, nav no manām mīļākajām grāmatām, bet zinu, ka sievietēm viņa dikti patīk. Tas arī visu izskaidro.

Likteņa līdumnieki Vladimirs Kaijaks – cik atminos, tad uz šīs grāmatas pamata uzņemtais seriāls ir bijis viens no retajiem seriāliem, kas izdevies jēdzīgs un skatāms. Grāmatu lasījis neesmu, bet, iespējams, vajadzētu.

Mana ģimene un citi zvēri Džeralds Darels – vēl viena bērnu dienas grāmata, man bērnībā patika lasīt par dzīvniekiem un ceļojumiem. Pie mīļākajām gan viņa man nekad nav bijusi.

Mazais princis Antuans de Sent-Ekziperī – varbūt esmu cietsirdīgs mošķis, bet šī grāmata mani nav spējusi aizkustināt. Ir jau forša par labo un kā būt labam, bet ne priekš manis. Varbūt vaina, ka pirmo reizi izlasīju vidusskolas laikā.

Mazputniņš Rešāds Nurī Gintekīns – nav lasīts, acīmredzot par mīlestību.

Meistars un Margarita Mihails Bulgakovs – šī ir lasīta pāris reizes. Mūsdienu daļa ir laba, pārdomas par Jēzu mani neaizrāva. No tām, kuras es reiz pārlasīšu atkal. Pelnījusi vietu topā, noteikti!

Meitene ar pūķa tetovējumu Stīgs Lārsons – skandināvu detektīvs, tā arī neesmu atradis laiku, lai visas tās biezās grāmatas izlasītu.

Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē Jānis Ūdris – esmu lasījis, bet šaubos vai viņa ir tik izcila, lai tiktu simtniekā. Acīmredzot grāmatai ir spēcīga mērķauditorija.

Melnais obelisks Ērihs Marija Remarks – Remarku es lasīju desmit gadu vecumā, šķiet, ka pa agru. Bet ko lai dara? Tu, bērns, slimo ar dzelteno kaiti, un tev mamma uz slimnīcu atnes lasīšanai nopirktus Remarka darbus. Neatceros, par ko bija, bet nepatika un garlaikoja.

Mērnieku laiki Reinis Kaudzīte, Matīss Kaudzīte – grāmata nav slikta, un ir lasāma, bet par mīļāko es viņu noteikti nesauktu. Lasījis esmu divas reizes, trešo nelasīšu. Domāju, ka šeit ir izpaudies obligātās literatūras fenomens.

Mūsu zvaigžņu vaina Džons Grīns – jauniešu literatūra, kas ir kaut kas vairāk par parastiem piedzīvojumiem. Tā vismaz saprotu no MsMarii apskata, vajadzēs reiz saņemties un šo grāmatu izlasīt.

Mūžības skartie                Aleksands Čaks – gribēju rakstīt, ka nav lasīts, bet palasot citātus no grāmatas sapratu, ka esmu gan lasījis, bet tas bija ļoti sen atpakaļ. Iespējams, vienīgā grāmata izņemot Lāčplēsi, Odiseju un Iliādu, kuru esmu izlasījis dzejas formā.

Nikijas dienasgrāmata (1. grāmata) Reičela Renē Rasela – kaut kas no pusaudžu literatūras, nav nācies lasīt. Noteikti kāds Grega dienasgrāmatas atvasinājums. Prieks, ka pusaudži lasa.

Noveles Rūdolfs Blaumanis – esmu izlasījis visus Blaumaņa kopotos rakstus! Nez kāds vēl ir? Blaumanis man ļoti patīk, ja es atminētos kaut pusi no tā, ko esmu no viņa darbiem lasījis, noteikti būtu literatūrzinātnieks.

Nožēlojamie Viktors Igo – lasīju pusaudžu gados, patika laikmeta apraksts. Domāju, ka sava mūža laikā izlasīšu vēlreiz. Pelnīti atrodas top 100.

Noziegums un sods Fjodors Dostojevskis – lasīju krieviski vidusskolas gados, patika literatūras grāmatā atrastā anotācija. Šis nu ir viens dziļš romāns par to, kas pamudina uz noziegumu, ko darīt pēc tā izveikšanas. Jālasa obligāti visiem.

Pasakas Kārlis Skalbe – Lasīju pamatskolā, tai grāmatā iekšā bija arī “Kaķīša dzirnaviņas”. Skalbes pasakas ir tādas skarbas, bet ar dzīvi sasaistītas, bērnam varbūt priekšā nelasītu, bet labas. Te MsMarii pārdomas par Skalbes pasakām.

Pasakas par ziediem Anna Sakse –  lasīta grāmata, dažas pasakas patika, dažas ne. Smukas pasaciņas par dažādām puķītēm, patiesībā jau par dzīves skarbumu. Vienreiz mūžā jāizlasa noteikti.

Pepija Garzeķe Astrida Lindgrēne – vēl viena bērnības grāmata, kas lika man šaubīties par autora veselo saprātu. Man nekad nebija skaidrs, kā cilvēks var vēlēties dzīvot vienā mājā ar pērtiķi un zirgu! Varbūt esmu bijis mietpilsonis no bērna kājas. Bet Pepijas piedzīvojumi man patika.

Pieci pirksti Māra Zālīte –neesmu lasījis, bet tas nav nekas personisks, jo autobiogrāfiskās bērnības atmiņas pārāk bieži manā lasāmajā listē nenonāk. Bet, ja grāmata tiks divdesmitniekā, atradīšu laiku tās izlasīšanai.

Pollianna Eleonora H. Portere – šķiet bērnu grāmata, kuru esmu pamanījies neizlasīt. Domāju, ka līdzīga sērijai par Annu no “Zaļajiem jumtiem”. Manai sievai arī ļoti patīk.

Pūķa ķērājs Hāleds Hoseinī – grāmata par Afganistānu, bet lasījis neesmu. Evija ir, te viņas domas par šo grāmatu.

Rebeka Dafne di Morjē – neesmu lasījis, cik var noprast par attiecībām un īsto mīlestību. Te jauks Sintijas Buhanovskas komentārs par grāmatu.

Rietumu frontē bez pārmaiņām Ērihs Marija Remarks – Tas pats, pie iepriekšējās Remarka grāmatas. Tikai te lasot nevarēju saprast, kādēļ mūždien tiek piesaukti sieviešu gurni J Būs jau vien jāpārlasa kā pieaugušajam.

Ronja – laupītāja meita  Astrida Lindgrēne – šo grāmatu izlasīju laikos, kad tā iznāca turpinājumos laikrakstā “Pionieris”. Labi par aizspriedumiem, rāmjiem un kā no tiem izlauzties. Prieks, ka tikusi simtniekā – pelnīti.

Rozes vārds Umberto Eko –grāmata, kurai ir jābūt ne tikai simtniekā, bet arī trijniekā, obligāti. Pats balsoju par šo grāmatu. Un tā nav tikai detektīvs un apcerējums par smiekliem. Ja man dotu vaļu, ieliktu simtniekā vēl pāris Eko grāmatas.

Šāntarāms Gregorijs Deivids Robertss –  no šīs grāmatas lasīšanas apzināti izvairos. Tie, kas izlasījuši, atzīst to par labu esam un malā nenoliekamu. Man bail, ka esmu jau iedvesmojies no apskatiem, un man bolivudas literaturizācija iepatiksies J Te jauks Spīganas apskats.

Saplēstā krūze Alfrēds Dziļums – es zinu, kā izskatās grāmatas vāks, bet nekad neesmu šo grāmatu lasījis. Noteikti, ka par mīlestību un laukiem.

Silva rerum Kristina Sabaļauskaite – laba grāmata par leišu vēsturi caur kādas dzimtas acīm. Ceru, ka viņa rakstīs vēl. Ja man nebūtu jau savi rūpīgi izvēlēti favorīti, šai būtu visas iespējas tikt mīļāko desmitniekā.

Simts vientulības gadu Gabriels Garsija Markess – superīga grāmata, kur vēl var izlasīt tādu maģiskā reālisma stilā ieturētu Kolumbijas vēsturi? Iesaku izlasīt visiem. Ja tiks top 21 arī būšu priecīgs.

Smillas jaunkundzes sniega izjūta Pēters Hēgs –  grāmata stāv man plauktā un es viņu izlasīšu. Apsolos. Te būs Bereļa apraksts.

Staburaga bērni Valdis – vienīgā grāmata par putniņu ligzdu izpostīšanu, kas uzreiz nāk prātā. Grāmata bērnībā patika. Varbūt mani nemāc nostalģija pēc zudušā Staburaga, tomēr divu puišeļu ikdienas gaitas labi aprakstoša grāmata. Šķiet, arī no obligātās literatūras pamatskolā, bet šo patiešām bija vērts lasīt.

Starp mums, meitenēm, runājot… Zenta Ērgle – lai ar meitene neesmu, grāmatu lasījis esmu. Savulaik man patika Zentas Ērgles darbi. Izlasīju visus. “Mūsu sētas bērni” noteikti ir labāka grāmata par šo. Te par grāmatu no Evijas bloga.

Stāsts par Sanmikelu Aksels Munte – grāmata man kādus sešus gadus stāv izlasāmajā sarakstā. Es pat esmu bijis Sanmikelā, pēc ekskursijas tur pat nedaudz zinu, par ko grāmatā rakstīts. Būs vienreiz jāizlasa

Straumēni Edvarts Virza – vēl viena grāmata, kuru pilnībā neesmu lasījis, bet daļēju iepazīšanos man nodrošināja pamatskolas latviešu valodas grāmatas. Smuki dzejiski apraksti, kas satur daudzus divdabja teicienus. Tās ir manas domas par šo grāmatu.

Stum stum Andra Neiburga – grāmata, kuru nav nācies lasīt. Cik noprotu tas ir tāds stāstu krājumus un ja interesē smalkāk var palasīties Mārča Ošiņa domas.

Trīs draugi Ērihs Marija Remarks – lasīta, bet neatceros, par ko tas bija, atkārtošos, bet nekad nelasiet savam vecumam nepiemērotas grāmatas. Vienīgais, kas iegūlies atmiņā ir hiperinflācija Vācijā, bet varbūt tas bija citā viņa grāmatā.

Trīs musketieri Aleksandrs Dimā – lasīju bērnībā, attieksme bija piesardzīga. Tam vairāki iemesli, nezināju visu vēsturisko kontekstu un visa tā ņemšanās ar galma intrigām man šķita garlaicīga. Labs piedzīvojumu romāns, bet nekas vairāk.

Trīs vīri laivā Džeroms K. Džeroms – klasika, domāju, ka šo grāmatu ir izlasījuši visi. Iespējams, visu laiku labākais ceļojuma apraksts, kas izdots. Ja neesat lasījuši, tad Jūs esat laimīgs cilvēks, jo lasīsiet grāmatu pirmo reizi.

Triumfa arka Ērihs Marija Remarks – vēl viena Remarka grāmata, kuru esmu lasījis bērnībā. Nāksies jau vien pārlasīt, lai saprastu kā viņa lasās ar pieauguša cilvēka skatījumu. Diemžēl no bērnības, man ir saglabājusies tikai viena atmiņa par šo grāmatu – garlaicīga, diez kas nav.

Troņu spēle Džordžs Mārtins – labi, ka pērnvasar izlasīju. Laba sērija, tāda pa skarbo un bez žēlastības, dzīve viduslaikos, iespējams, nedaudz pat pārspīlēta. Ja tiks uz nākamo balsošanu, būšu tikai priecīgs. http://asmodeus.lv/2013/06/30/a-song-of-ice-and-fire-by-george-r-r-martin/

Tūkstoš sauļu mirdzums Hāleds Hoseinī – vēl neesmu sapratis, vai šī autora darbiem ir vērts veltīt laiku. Cilvēkiem viņš nenoliedzami patīk, es sirds dziļumos un bez nekādiem pierādījumiem pieņemu, ka tā grāmata ir tikai nomārketingota viduvējība. Sitiet mani nost, nezinu, kādēļ man ir radies tāds viedoklis. Bet Ilzei Lipskai par šo grāmatu ir ticams viedoklis, jo viņa grāmatu ir izlasījusi.

Ulmanis. Lielā Kārļa testaments Jānis Ūdris – romāns bāzēts uz Kārļa Ulmaņa dzīvesstāstu. Lasījis neesmu, bet zinot latviešu, vismaz vecāka gadagājuma, uzskatu, ka Ulmaņlaiki ir bijuši Latvijas zelta laikmets, tad nemaz nebrīnos. Grāmatā kur tautā populārs cilvēks kā grāmatas galvenais varonis, viegli atradīs ceļu uz cilvēku sirdīm.

Un mūža meži šalc Trigve Gulbransens – esmu redzējis tikai grāmatas vāku. Lasījis gan neesmu. Gadās, ka ir grāmatas, kuras tu redzi grāmatu plauktā, tu zini kā viņas izskatās, kāds ir viņas vāks. Tomēr reizēm tas nav pietiekami, lai tu pieķertos viņas lasīšanai.

Uz kraujas rudzu laukā  Džeroms Deivids Selindžers – lasīju augstskolas laikā, pilnīgi nepavilka. Nedaudz arī garlaikoja, varbūt nespēju identificēt sevi ar galvenā varoņa problēmām. Iespējams, ka šī grāmata arī ir ar kādu obligātās literatūras pēcefektu.

Vējiem līdzi Margareta Mičela – atminos, kā cilvēki stāvēja milzīgās rindās pēc šīs grāmatas. Pats lasījis neesmu, bet saprotu cilvēkus, kuriem ir nācies daudz laika pavadīt, lai šo grāmatu iegūtu.

Vilkaču mantiniece Ilona Leimane – zinu, ka esmu lasījis, bet saturu neatceros. Iespējams, tādēļ nevaru likt viņu pie savām mīļākajām.

Vinnijs Pūks un viņa draugi Alans Aleksandrs Milns – acīmredzot bērnībā reiz būšu novēlies uz galvas ne tā. Man Vinnijs Pūks nekad nav paticis, ciest nevarēju to lāci un viņa dīvainās fantāzijas. Visu zvēreļu vēlmi iet pavadā Pūka dullajām idejām, šķiet, ka būšu izlaidis kādu savas bērnības posmu. Spīganai gan šī grāmata patīk.

Zaļā zeme  Andrejs Upīts – vēl viens obligātās literatūras fenomens. Neizslēdzu, ka ir cilvēki, kuriem ši grāmata varētu būt mīļa, sevišķi tiem, kuri dzīvo grāmatas aprakstītajā apkārtnē. Pats lasīju vienu reizi, nav jau gluži zemē metama, bet nekas spožs.

Zemdegas Regīna Ezera – nav lasīta, pēc grāmatas anotācijas pat nevaru saprast lasīt vai nē. Man tā reti gadās.

Zigfrīda Meierovica trīs Annas Jānis Ūdris – Autors, malacis, iedabūjis simtniekā veselas trīs savas grāmatas. Šo man nav nācies lasīt, šad tad jau izlasu kādu biogrāfiskam romānam, bet šis ir pagājis garām manai lasāmo grāmatu listei.

Zīļuks Margarita Stāraste – Stāraste ar saviem mazajiem biokonstruktiem man sirdī vienmēr ir bijusi tuva. Zīļuks gan nav tāds favorīts kā Lācītis Rūcītis, kas mani iemācīja, ka labāk ir neuzšķirt lapaspusi ar mežacūku. Visu cieņu Zīļuka faniem!

Zīmogs sarkanā vaskā Jānis Lejiņš – vēl viena grāmata, kuras izlasīšanai man vēl nav sanācis laiks. Vēsturiskā fantastika man vienmēr ir patikusi. Baltais runcis ar labi aprakstījis

Zvejnieka dēls Vilis Lācis – Domāju, ka te ir piestrādājusi literatūras skolotāju slepenā māsība! Nevar būt, ka mums ir tik daudz cilvēku, kuriem Zvejnieka dēls ir licies tik mīļš. Tad kur ir “Uz jauno krastu”?

Sausais atlikums – no top 100 esmu izlasījis tikai 51 grāmatu. Un man šķita, ka esmu liels lasītājs, kas izlasījis praktiski visu, ko ir vērts izlasīt. Pie sava bezgalīgā izlasāmo grāmatu saraksta varu droši pieplusot vēl vismaz kādas desmit grāmatas, kuru izlasīšana prasītu aptuveni mēnesi. Bet grāmatas jau neviens nelasa pienākuma dzīts, tad jau tā nebūtu lasīšana.

Kopumā man ir optimistisks skatījums par latviešiem kā lasītājiem. Simtniekā ir pārstāvēti visi žanri, praktiski nav pašpalīdzības grāmatu ne slēptu, ne neslēptu. Ir zināma dižpārdokļu un kulta grāmatu daļa. Iemaldījies šis tas no obligātās literatūras, ceru, ka tās ir grāmatas, kas cilvēkiem tiešām patīk, nevis tās kurām zināmi nosaukumi. Tas jau būtu pavisam skarbi. Ir klasika un pusaudžu literatūra. Galvenais šķiet, ka balsotāji ir balsojuši par savām mīļākajām grāmatām nemelojot sev un necenšoties izlikties citādākiem.

Pats divdesmitvienniekam izvirzīju “Rozes vārdu” un “Šveiku” ceru, ka tālāk tiks abas.

Ja nu gadījumā kaut kur esmu kļūdījies, savos uzskatos par kādu no grāmatām, droši komentējiet un dariet man to zināmu.

PS. Ceru, ka Lielā lasīšana mani neiesūdzēs tiesu par viņu logo izmantošanu.