Navigate / search

Kas Asmo Somā?

Paldies Dainim par šīs akcijas atvilkšanu uz Latvijas blogiem. Lai gan, ja man atmiņa neviļ, pirms gadiem sešiem, kas tāds jau reiz bija, bet tur, šķiet, bija par kabatu saturu. Lai vai kā tur nebūtu, par manas somas saturu ir ieinteresējušās MsMarii un Spīgana, paldies viņām par to, un te nu būs neliels manas somas satura apskats.

Somas saturs

Sāksim ar pašu somu – to es dabūju kā dāvanu Ziemassvētkos, jo mana Šveicē pirktā Alpine Club soma pāris gadu laikā bija nonēsājusies tik tālu, ka bija parādījušies caurumi. Un ar cauru somu nēsāt savas mantas ir tikpat nejēdzīgi kā art ar diegiem. Esošā soma ir ļoti parocīga, jo vajadzības gadījumā tajā var iestūķēt iPadu.

Somā man vienmēr ir līdzi kāda grāmata, tas gadījumā, ja Kindlei izbeidzas enerģija, un es palieku bez lasāmvielas. Īstam lasītājam palikšana bez lasāmā vietā, kur nav ko darīt (vilciens, koncerts, tualete, restorāns) izraisa “lomkas” jau pēc pāris minūtēm. Tad nu šāds risks tiek izslēgts. Ja grāmata man ik pāris dienas nomainās, tad Kindle ir konstante, kura man somā dzīvo jau vismaz trīs gadus.

Pase. Nav jau pie mums tik traki kā Maskavā, kur tev var policists pienākt klāt un palūgt uzrādīt dokumentus. Man gan tā nekad nav gadījies. Pasi nēsāju līdzi, jo nekad nevar zināt, kad dienas laikā tev būs jāapstiprina sava identitāte.

IPhone – jā, esmu no tiem, kuriem patīk aifoni. Bija man savulaik arī androīdtelefons, bet pēc gada lietošanas no tā atteicos, pārdodot dvēseli Apple izstrādājumiem, un nevienu dienu to neesmu nožēlojis. Tas ir mans galvenais darba instruments, kurā čekoju meilus, sociālos tīklus, un zvanos darba darīšanās.

Kodu kalkulators – kādu gadu atpakaļ pārgāju no kodu kartes uz kalkulatoru, tā nu viņš vienmēr tiek vazāts līdzi, ja nu noder.

Žurnāls «Мир фантастики»  – mans pērnā gada atklājums. Nav nācies lasīt neko labāku, kas stāstītu par zinātniskās fantastikas un fantāzijas aktualitātēm. Rietumu žurnāli lielākoties centrējas uz viduvējiem vai jau lasītiem stāstiem, un parasti tajos atrodami tikai pāris fantastikas pasauli analizējoši raksti. Šis žurnāls ir īsta smadzeņu bumba, daudz analīzes, fantāzijas pasauļu apskati, vēsture. Nedaudz arī jaunākās fantāzijas filmas un spēles. Žurnāls ir pietiekoši biezs, lai spētu mani izklaidēt pāris nedēļas.

Naudas maks – tas gan ir kabatas iedzīvotājs. Pirkts tepat Latvijā, pēc tam, kad iepriekšējais piecus gadus kalpojošais izjuka reizinātajos. Šim ir izredzes pārsist manu pirmo naudas maku, kas kalpoja man septiņpadsmit gadus. Tā ir es dikti pieķeros mantām. Piemēram, josta, kuru es nēsāju, man ir no sešpadsmit gadu vecuma. Priekš kam mainīt mantu, kas labi kalpo tāpat.

image

Austiņas arī ir kabatu iedzīvotājas. Nepieciešama lieta, lai klausītos podkāstus. Patiesībā, ja klausos tikai divus: “The Sceptics’ Guide to the Universe“, manuprāt labākais no visiem sastopamajiem. Palīdz sekot līdzi zinātnes attīstībai, jaunākajam pseidozinātnes sviestam un saprast, ka ir pasaulē arī loģiski domājoši cilvēki. “StarTalk Radio” Niel Degrasse Tyson šovs. Ne visas daļas ir klausāmas, ir nedaudz sviesta, bet visnotaļ interesants klausāmais. Izcila tematiskās mūzikas izvēle.

Atslēgas – arī kabatu iedzīvotājas, saimniecībā vienmēr noder. Dzīves laikā gan mainījušās vairākkārt, ir aizdomas, ka pāris no viņām ir no dzīvokļiem, kuros jau daudzus gadus nedzīvoju, bet nevar saprast, kuras ir liekas. Atslēgu piekariņš krusta formā nenozīmē, ka esmu kristietis, vienkārši pirms divdesmit pieciem gadiem atradu viņu uz ceļa, pievācu un izmantoju par piekariņu. Reiz viņā bija iebūvēts nazis, bet tas laika gaitā nolietojās.

Tālāk stafeti nododu Sisyphus, ja vien viņam vispār ir soma.

Little Myth Marker (Myth Adventures #6) by Robert Lynn Asprin

Little Myth Marker by Robert Lynn Asprin

Mītu sērijas sestā grāmata, joprojām lasu un vēl neesmu sadomājis mest to malā. Sērijai pozitīvais ir tas, ka autora katrs nākamais darbs kļūst mazliet dziļāks un interesantāks. Tas gan nozīmē, ka dziļumam nepieciešamā informācija tiek salasīta iepriekšējās grāmatās. Šī lieta atkal paredz, ka lasītājam jāizlasa visas sērijas iepriekšējās grāmatas. Citādi būs grūti iebraukt Skīva un viņa draugu savstarpējās attiecībās.

Skīvs ir nolēmis nedaudz socializēties un pieņem uzaicinājumu piedalīties drakona pokera spēlē. Sev par pārseigumu viņš uzvar un pa lielam. Kāds spēlētājs paspēlē tik daudz, ka ir spiests izrakstīt vekseli. Kā jau tas dimensijās gadās, viņa vekselis ir pie reizes arī meita. Tā Skīvs uz laiku tiek pie Markijas. Mafija savukārt redzot, cik labi Stīvam vedas biznesa lietas, nolemj viņam piešķirt bonusu Bannijas veidā. Banijas uzdevums ir būt mafijas bosa piedzīvotājai, nekādi iebildumi netiks ņemti vērā, jo tāds aksesuārs ir nepieciešams veiksmīgam mafijas pārstāvim. Lai laime būtu pilnīga, esošais Drakona pokera čempions izaicina Skīvu uz turnīru, kur likme ir pusmiljons. Skīvs atteikties nedrīkst, jo tas slikti ietekmēs viņa reputāciju.

Gan Stīvs, gan Āzs ir kļuvuši apsēsti ar reputācijas lietu. Reputācija ir atnesusi viņiem atpazīstamību, un tā ir jāsaglabā par katru cenu.  Taču kāds ir nolēmis viņu reputāciju iznīcināt. Un iznīcināt ne jau šā tā, bet kā ar cirvi nocērtot turpmākas karjeras iespējas. Noslēpumainais reputācijas iznīcinātājs tā arī saucas Cirvis. Bet kurš ir Cirvis, nezina neviens.

Skīvu pēkšņi sāk interesēt arī savu draugu rūpes. Tas autoram tāds viltīgs paņēmiens, lai nākotnē varētu izvērsties arī aprakstot citu varoņu piedzīvojumus. Tā, kā esmu lasījis arī nākamās grāmatas, varu pateikt, turpmākajos darbos tā lieta tiks izmantota uz nebēdu. Protama lieta, tāda sižeta sadalīšana paver iespējas vairāk pievērst varoņu emocijām un savstarpējām attiecībām. Tas grāmatu padara nopietnāku par  parastu anekdošu apkopojumu.

Diezgan interesants lasāmais, teiktu, ka interesantāka par iepriekšējo. Autors, šķiet, beidzot ir sapratis, ko darīt ar saviem izdomātajiem tēliem, un viņi ir kļuvuši daudz dzīvāki nekā iepriekšējos darbos. Drakonu pokers nenoliedzami ir interesanta spēle, lai gan izanalizējot to ar spēļu teorijas palīdzību (šādu analīzi gan es neesmu veicis un tādēļ sekojošais spriedums ir no zila gaisa pagrābts, bet tuvs realitātei) pie tik sarežģītiem noteikumiem tajā noteikti būtu iespējama uzvarošā stratēģija. Visādi citādi jauks darbs par ģimeni, draugiem un kolēģiem. Centrālais temats ir atbildība un reputācija.

Lieku 8 no 10 ballēm, paliek arvien labāk. Skaidra lieta, ka turpināšu sēriju lasīt tālāk.

 

Salas rēgs by Iluta Plotņikova

Salas rēgs

Lai gan man izlasāmo grāmatu rindā gaida daudzas grāmatas, nolēmu dot iespēju kādai grāmatai. Tādai, par kuras autoru un pašu grāmatu man nekas nav zināms. Lai sašaurinātu izvēli, nolēmu iečekot, kas jauns un nezināms no latviešu autoriem ir pieejams fantāzijas žanrā. Dikti jau man gribas, lai šis žanrs arī mūsu zemē attīstītos, varbūt visiem nav jābūt Tolkiniem un Ursulām le Gvinām, bet tā, lai darbi būtu vismaz vidējā līmenī. Pateicoties izdevniecībai Zvaigzne ABC “Salas rēgu” dabūju un pie lasīšanas ķēros bez maz vai uzreiz. Tas tādēļ, lai nepārietu vēlme lasīt ko jaunu.

Tomam ir sešpadsmit gadu, viņam ir nosliece uz huligānismu un vandālismu. Tā kā viņš joprojām ir nepilngadīgs, tad cietumā par saviem nedarbiem viņš vēl nav nonācis. Toma vecāki nolemj pieiet problēmai radikāli, un visa ģimene pārceļas dzīvot kopienā uz kādu salu tālu ziemeļos. Taču salā viss nav tā, kā tas pirmajā brīdī izskatās (kura lieta un vieta gan tāda ir?). Salai ir kāds noslēpums, par kuru nojauš liela daļa salas iedzīvotāju, taču Toms ir tas, kuram izdodas šī noslēpuma atrisināšanai pietuvoties vistuvāk. Tikai viņš var glābt visus saliniekus.

Grāmata ir lasāma, un ne mirkli negribējās likt viņu malā un lasīt ko citu. Viņa piedāvā tieši to, kas rakstīts tās anotācijā – salu, noslēpumu, jaunekli un mistiku. No šīs grāmatas nevajag sagaidīt neko vairāk, kā salīdzinoši labi izstāstītu stāstu. Kurā ir viena galvenā darbojošās persona, viss pārējais ir vairāk vai mazāk pakārtots sižetam, un pārējie tēli tiek tikai vispārēji ieskicēti. Par cilvēku, kurš ir spējīgs lauzt pasaules kārtību, raksta praktiski visas fantāzijas grāmatas, tādēļ autores izvēle ir saprotama. Cepums autorei par to, ka Toms nav vampīrs, vispār grāmatā nav neviena vampīra. Toms nav arī burvis, bet parasts puika, viņam pat nav neparastu spēju. Toties salā ir lāsts. Sala ir vieta, kur robeža starp pasaulēm ir ļoti plāna, un abas pasaules mijiedarbojas viena ar otru tiešā veidā. Sala pie reizes ir pietiekoši norobežots spēļlaukums, kur autoram izvērst sava stāsta darbību, neuztraucoties par mijiedarbību ar pārējo pasauli.

Neteikšu, ka Toms būtu ļoti smalks un dziļš stāsta varonis. Viņš ir tāds – ko redz, to dara. Tas kādu laiku liek domāt: „patiesi, redz, kāds dumpīgs pusaudzis”, tomēr ar laiku saproti, ka viņš tikai tāda skaida vien ir, kuru nes uz priekšu notikumi. Tikai pašās beigās, kad Tomam viss pielec, pareizāk sakot, viņam pastāsta, viņš sāk nedaudz izskatīties pēc cilvēka. Toms ar savu patiesības zināšanu vienubrīd pat izskatījās kā cerīgs personāžs, tāds kā savienojošais posms, starp vecajiem salas iedzīvotājiem un jaunpienācējiem, tomēr autore, acīmredzot ierobežotā darba apjoma dēļ, vai nepietiekamās pieredzes trūkumā šo ideju pameta pusratā.

Pozitīvi, ka autore nolēmusi visiem varoņiem dot latviešu vārdus, pareizi vien darīts, lai gan salai pēc apraksta vajadzētu būt visai lielai ar nopietnu upi, mežu, purvu, vietām, kur dienām blandīties. Un ir skaidrs, ka latviešiem no Tobago laikiem nekas tik liels jūrā nav piederējis, tas ļauj pievērsties stāstam nevis iespringt ar skandināvu vārdiem. Vēl es ieciklējos uz sekundāro varoņu dialogiem, kur tika pieminēti dīvaini akmeņi salas krastā. Varbūt es ko palaidu garām, bet to jēgu stāstā īsti nesapratu.

Tīri laba jauniešu grāmata, vairāk gan uz meitenēm orientēta. Uzrakstītais labā valodā, un ir patīkami lasīt. Liktu šo grāmatu pie smadzeņu košļenēm, ja gribas atpūtināt smadzenes pirms iešanas gulēt, var droši lasīt. Ja patīk nedaudz par mīlestību, tad vēl jo vairāk. Nav gan mans iemīļotais žanrs, bet 7 no 10 var likt, ir labs stāsts, nekas nav iestiepts. Beigas gan bija sanākušas tādas sasteigtas un, manuprāt, neloģiskas, bet ko gan es sajēdzu no Īstām jūtām. Gan jau, ja autore turpinās rakstīt un noslīpēs savu stilu, viņai sanāks arī kas nopietnāks. Neviens jau nekļūst par izcilu autoru ar pirmo grāmatu.

Rietumu frontē bez pārmaiņām by Ērihs Marija Remarks

Rietumu frontē bez pārmaiņām

Remarka grāmatas esmu lasījis agrā bērnībā, un man viņas sajūsmu neizraisīja. Vispār jau skaidra lieta, kur bērnu gan var interesēt Remarka darbi? Tagad paaudzies, nolēmu viņa grāmatas pārlasīt, jo, pirmkārt, neko vairs lāga neatcerējos, un cik noprotu, Remarku ir lasījuši praktiski visi.

Pirmais Pasaules karš, miljoniem cilvēku sēž ierakumos vairākus gadus. Vēl neiesauktie tiek baroti ar patriotiskām runām, tiek meklēti brīvprātīgie, kas cīnītos par savu tēvzemi. Arī Pauls tieši tā nonācis ierakumos, kopā ar visu savu klasi, skolotāja iedvesmots, iestājies armijā kā brīvprātīgais. Karš frontē izskatās pavisam citādi nekā propaganda. Te cilvēki mirst pa īstam, kara šausmas ir tepat blakus, un vispār ir grūti palikt cilvēkam.

Reti nākas sastapties ar tik prasmīgi un reālistiski aprakstītām kara šausmām. Visi teksti un dialogi ir šķietami vienkāršā valodā, taču zemteksti, kas tajos ietverti ļauj lasītājam iztēloties karu visā tā pilnībā.  Kara ikdiena ir pragmatiska – izdzīvot, paēst, turēties kopā un mēģināt aizmirst par karu. Ne visiem tas izdodas, un arī Paula dzīvo klasesbiedru skaits rotā kļūst arvien mazāks. Paulam tiek uzspiesta bandinieka loma, un viņš to pieņem pilnībā. Bet tā jau ir ar visiem mazajiem cilvēkiem, kas tiek ierauti karā, nav jau arī citas izejas. Dezertēšana ir sodāma ar nāvi, un galu galā viņš ir pieteicies brīvprātīgi. Vislabākā izvēle, esot karā, ir karu ignorēt, pieņemt to kā pašsaprotamu lietu.

Autors nenoliedzami ir pacifists un arī viņa varonis Pauls pēc būtības ir tāds pats. Grāmatā tiek pacelts jautājums, kādēļ cilvēki vispār karo? Kādēļ franču zemnieks pēkšņi mums ir ienaidnieks? Ko viņš mums tādu izdarījis? Kas tad īsti nolemj, ka jākaro – politiķi ar savām parakstītajām lapiņām, kurām ar tautu nav nekāda sakara?  Grāmatā tiek dots tāds kluss mājiens uz biznesu, kad Paulam atvaļinājuma laikā nākas sastapties ar vienu tādu, kurš ne tikai karu atbalsta, bet arī zina, kā ar to nopelnīt.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, kāpēc ne 10? Nepatika grāmatas nobeigums, tās bija tikpat bezjēdzīgas kā pats karš. Jā, karš salauž cilvēkus, bet nu tas vairāk izskatījās pēc tā, ka autors nav īsti zinājis, kā nobeigt grāmatu. Bonusā padomju recenzenti prātuļojumi par sociālistiskā reālisma pārākumu pār ideālistisku pacifismu. Autors runā par karu, bet aizmirst pieminēt šķiru cīņu!

Myth-ing Persons (Myth Adventures #5) by Robert Lynn Asprin

Myth-ing Persons

Šī ir piektā mītu sērijas grāmata, kuru pēdējā laikā esmu izlasījis. Jāatzīst, nebiju cerējis, ka man pietiks entuziasma aizlasīties tik tālu. Šīs sērijas panākumu atslēga manā gadījumā ir pavisam vienkārša – grāmatas ir īsas, un notikumi – interesanti. Man šādas grāmatas izlasīšana prasa ap divām stundām, un zinot, ka autors mani nepievils, nav grūti sevi samotivēt lasīšanai.

Šoreiz Skīvam ir nopietnas problēmas, viņa mājā ir ieklīduši trīs svešinieki, balstoties uz mājas īres līgumu, viņš Devas dimensijā ir atbildīgs par visiem savas mājas iedzīvotājiem. Šie trīs svešinieki ir izdarījuši šausmu lietas! Viņi ir pārdevuši preci, kas neatbilst apsolītajai specifikācijai! Devas dimensijā tirgotājiem preces ir jāpārdod atbilstoši specifikācijai, nekāda krāpniecība nedrīkst notikt, tas grautu visas dimensijas reputāciju. Jā, pārdevējs var šo to noklusēt, kādas nianses piemirst pateikt, bet ja tu saki, ka gredzens tevi pārvērtīs par dūmu mākoni, tad tā ir jābūt. Skīvam ir izvēles iespējas – atrast šos svešiniekus pašam un pārliecināt viņus atgriezties, atstāt no Devas dimensiju, kompensēt svešinieku nodarītos zaudējumus. Skaidra lieta, ka neviens nevēlēsies maksāt savu sūri grūti nopelnīto naudu par nezināmu cilvēku savārītajām ziepēm.

Šoreiz grāmatas centrālā tēma ir vampīri un ar tiem saistītie mīti. Patiesību sakot, mīti te ir tikai paši populārākie, ķiploki, asins dzeršana un saules gaismas nepanesamība. Viss pārējais viņiem ir kā pie cilvēkiem. Vampīri gan baidās no cilvēkiem, jo Limbo (vampīru dimensija) tādi nemaz nav sastopami. Ikdienā uzturam tiek lietotas tikai liellopu asinis. Ķiploki, jā, ir tādi, kuriem pret to ir alerģija. Vispār prātīgs vampīrs briesmu gadījumā pārvērtīsies par sikspārni un ņems vagu. Kā jau katrā dimensijā, arī pie vanpīriem ir melnās avis, kas citur uzvedas kā tūristi, domājot, ka nekādi likumi nav viņiem rakstīti. Tie mīl sūkt cilvēku asinis, piekopt bohēmisku dzīves veidu, bet normāli vampīri ir pieklājīgi un prātīgi ļaudis.

Šajā grāmatā Skīvs sāk nedaudz uzvesties, kā īstens netkarīgs grāmatas varonis. Tomēr neteikšu, ka viņš būti ticis ļoti tālu no standarta kartona tēla, līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Kaut kādas jūtas un emocijas starp grāmatas varoņiem pavīd. Parādās rīcības motivācija un notikumu racionalizācija, bet var redzēt ka grāmata nav mērķēta uz izkoptiem iekšējiem dialogiem. Šeit grāmatas sižets ir vērsts uz strauju notikumu attīstību, smalku ironiju par mūsu pašu Zemi un smieklīgu situāciju apspēlēšanu. Vispār jau, ja godīgi, tad visa grāmata ir viena vienīga izklaide, kurai nav cita mērķa, kā vien piedāvāt cilvēkiem paskatīties uz sevi no malas un pasmieties pašiem par sevi.

Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, labs lasāmais brīvā brīdī, pirms sākt lasīt šo ieteiktu izlasīt arī iepriekšējās. Saprast jau varēs, bet iepriekšējo notikumu zināšana piedos notikumiem papildus kontekstu. Kā vienmēr Asprinam labi padodas ironizēšana par ikdienišķo. Tomēr, ja godīgi viņš šajā ziņā ir nedaudz švakāks par Prečetu.

Maldināšana. Līdz šim noklusētais stāsts par Austrumiem un Rietumiem. Spiegošana mūsdienās by Edvards Lūkass

Maldināšana

Sen nebija nekas lasīts par spiegu lietām, un ieraudzījis, ka izdota Edvarda Lūkasa grāmata par šādu tēmu, man vairs nebija jautājums par tēmu – ko lasīt nākamo? Grāmatas autors strādā par redaktoru žurnālā Economist, viens no tiem retajiem žurnāliem, kurus es ne tikai abonēju, bet arī regulāri lasu. Pateicoties Zvaigznei ABC tiku pie sava grāmatas „Maldināšana” eksemplāra un daļu no Lieldienu brīvdienām pavadīju lasot šo grāmatu.

Spiegošana starp Austrumu bloka un Rietumu bloka valstīm vienmēr ir bijis aktuāls jautājums. Jau no PSRS laikiem bija skaidrs, ka Rietumvalstīm, salīdzinot ar Padomju Savienību, spiegošanā ir veicies sliktāk. Tam bija vairāki objektīvi iemesli – pretinieku valsts noslēgtība,  izlūkošanas un pretizlūkošanas nodaļu autonomija un politisko mērķu nemainīgums daudzu desmitgažu laikā. Viss izmainījās pēc PSRS sabrukšanas, šķita, ka Krievija ir padevusies un nomalē. Tomēr turpmāko gadu gaitā tika pierādīts pretējais. Ar specdienestu palīdzību pie varas ir tikuši cilvēki, kas nebaidās veidot autoritāru režīmu. Tie savu mērķu sasniegšanai ir gatavi izmantot jebkādus līdzekļus. Austrumeiropa un Baltijas valstis atkal ir kļuvušas par spiegu karu frontes vietu, te saduras abu bloku intereses un iespējas paveras abām pusēm. Krieviju interesē NATO un ES struktūru slepenā informācija. Savukārt Rietumi pamazām sāk nojaust, cik patiesībā neefektīvi un nesagatavoti ir viņu izveidotie izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti Krievijā. Mūsdienu Krievijas spiegošanas metožu un panākumu ilustrācijai autors ir izvēlējies pēdējo gadu spiegu skandālus Annas Čapmenas un Hermaņa Simma lieta.

Vienmēr ir interesanti lasīt grāmatu, kur autors nopietni pievērsies tēmas izpētei. Lūkasam ir plaša pieredze žurnālistikā un sapratne par Padomju Impērijas realitātēm. Savus faktus viņš ir rūpīgi pārbaudījis, ir intervētas arī iesaistītās puses, cik nu tas ir bijis iespējams. Tas viss ļauj autoram izveidot aizraujošu un interesantu stāstījumu. Vairāk vai mazāk tiek apskatītas visas spiegu darbu nianses, ziņotāju vervēšana, konspiratīvās informācijas nodošana, finansējuma avoti un kā atrast vājās vietas pretinieka struktūrās. Un cik var noprast, nekas mūsdienās nav vieglāk kā iegūt NATO un ES klasificēto informāciju. Savukārt Rietumu struktūrām iegūt pretējās puses informāciju nav tik viegli. Tur pie vainas ir vienota slepenā dienesta trūkums NATO un Eiropas Savienībā. Katra valsts vairāk vai mazāk ir pati par sevi. Cita vairāk, cita mazāk profesionāla. Ja skatāmies uz šodienas notikumiem Ukrainā, tad nāksies vien piekrist autoram.

Papildus bonusā šajā grāmatā tiek apskatītas pāris Rietumvalstu slepeno dienestu fiasko. Visvairāk mani ieinteresēja Britu specdienestu Baltijas partizānu atbalsts pēc Otrā Pasaules Kara. Tas ir īsts nekompetences paraugs un parāda, ka par noteiktu dienestu efektivitāti ir vairāk mītu nekā patiesības. Cilvēki savam darbam piegāja pavirši, neievērojot pat pamata piesardzību. Tā rezultātā visa iecerētā infiltrācija izgāzās un daudzas dzīvības tika zaudētas neko nesasniedzot. Savukārt nodaļa, kas veltīta Magņitska lietai ir ievērības vērta, vēl nekur citur nebiju sastapies ar tik skaidru un saprotamu šīs lietas analīzi. Ja kādu interesē kā no valsts var nozagt 230 miljonus dolāru bez sekām, tad šī nodaļa dos labu ieskatu.

Autoram ir tieksme pārvērtēt Krievijas specdienestu efektivitāti un nenovērtēt Rietumvalstu iestāžu efektivitāti. Var jau būt, ka kritika ir pamatota, taču diez vai viss ir tik melnās krāsās krāsojams. Ir jau Rietumiem arī bijušas labas operācijas. Jārēķinās arī ar to, ka atklātībā nonāk tikai tās operācijas, kuras ir totāli izgāzušās. Kopējais grāmatas vēstījums ir – Krievija nepavisam nav tas, kā to mīl uzskatīt Rietumu politiķi, tā jau labu laiku atpakaļ ir mainījusies, un Rietumi to visu ir nogulējuši.

Kopā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, šī ir no grāmatām, kuras paņemot domā  – nekas, izlasīšu pāris lapaspuses, un attopies, kad sasniegts grāmatas otrs vāks. Iesaku lasīt tiem, kam interesē mūsdienu pasaules reālā situācija un, ko tur slēpt, Baltijas valstu vietu tajā.

The Way of Kings (The Stormlight Archive #1) by Brandon Sanderson

The way of kings

Šī grāmata man stāv iedāvināto grāmatu plauktā, bet pēc pusstundas meklēšanas tā arī nespēju atrast, kurš viņu man ir iedāvinājis. Iespējams, ka meklēju slikti un tikai tādēļ neatradu. Kopumā grāmata man stāvēja amazonē iepirkta jau no janvāra. Nedaudz biedēja tās biezums, lai gan, kas tad mūsdienās ir tūkstoš lapaspuses?

Rošāra ir sena pasaule, un visam dzīvajam uz tās ir jāpielāgojas skarbiem apstākļiem. Šeit regulāri notiek stipras vētras, kas aiznes prom un iznīcina visu, kas gadās ceļā. Tādēļ lokālā fauna ir pielāgojusies, te nekas nav pastāvīgs, koki spēj ievilkt stumbrā savus zarus un lapas. Lielākā daļa no dzīvniekiem ir iekalti bruņās. Pilsētas lielākoties tiek būvētas vietās, kur tām par aizvēju gādā kalni. Un vēl te ir maģija, tāda, kas ļauj pārvērst akmeņus maizē, jebkuras emocijas vai ķermeņa stāvokļa izmaiņas rada izmaiņas arī maģijas laukā, un tās var izpausties kā sīkas, acumirklīgas būtnes. Un, šķiet, ka varenajām vētrām ir tiešs sakars ar maģiju. Šeit pasaule ir palikusi uz feodālisma sliekšņa. Pār valstīm valda prinči un karaļi, viņu galvenā atšķirība ir spožas acis Shardblades un Shardplates. Tās ir atliekas no sen aizmirstiem laikiem, kas ļauj to valkātājam kļūt praktiski neuzvaramiem. Taču tuvojas Mūžīgā vētra, tāda, kas iznīcinās pasauli pilnībā.

No sākuma domāju, ka grāmata būs tipiskais “varoņa ceļš”, vispār jau nekļūdījos, tipisks gan viņš ir, bet ļoti reti gadās to lasīt tik labā izpildījumā. Jā, grāmata ir bieza, bet te nav nekā lieka, viss te pieminētais ir vietā un rada pilnīgāku priekšstatu par Rošāras pasauli un iedod papildus detalizāciju. Te praktiski nav ceļojumu aprakstu, kur kaujas notiek uz katra ceļa pagrieziena. Varoņa komandas veidošana gan notiek, un pat vairākas reizes, bet uz standarta elfiem un rūķiem te var necerēt, te lietas notiek daudz skarbāk. Arī klavieres no krūmiem netiek stumtas ārā, te autors saprot, ko raksta. Viņš varoņus neiedzen situācijā, no kuras izpestīt var tikai brīnums.

Kaladins ir parasts tumšacainis (acu krāsa te ir kā rases piederība, ja tumšas, tad zemnieks, ja gaišas, tad kungs), reiz domājis par ķirurga karjeru, taču tagad kļuvis par vergu. Tādu vergu, kura dzīvība var aptrūkties jebkurā brīdī. Pēc būtības viņam vairs nav ko zaudēt. Šis tēls, manuprāt, ir grāmatas visgalvenākais varonis. Man viņš iepatikās uzreiz – saprātīgs cilvēks, mērķtiecīgs, nespēj nerūpēties par citiem un reizēm depresīvs. Viņa galvenā problēma ir nespēja saprast, kā tas var būt, ka agri vai vēlu visi viņa likteņbiedri mirst, taču viņš vienmēr izsprūk cauri sveikā. Varētu padomāt, ka pie vainas ir karš, un tur jau kāds kuram liktenis, tomēr tā gluži nav – Kaladinam ir kāda pavisam neparasta spēja, kuru viņš pats nemaz īsti neapzinās. Ļoti labi izveidots tēls, lasītājs uzzina viņa dzīvi un domas. Var teikt, ka viņš uzreiz spēj iekarot uzmanību, un viņa liktenis lasot sāk rūpēt arvien vairāk. Pat man rūdītam grāmatu tārpam, dikti negribējās lasīt tās nodaļas, kas stāstīja par Kaladina iepriekšējo dzīvi. Grūti lasīt par to, kā cilvēku sapņi un plāni tiek iznīcināti.

Dalinar Kholin ir pavisam cita kaluma cilvēks, viņš ir dzimis, lai valdītu. Viņa uzdevums ir apvienot desmit karalistes vienā, lai spētu stāties pretī Mūžīgajai vētrai. Viņa brālis šī iemesla dēļ tika nogalināts, bet tas viņu neatturēs no plāna realizācijas. Tikai viņam ar prātu pēdējā laikā notiek dīvainas lietas. Vētras laikā viņš redz vīzijas un dīvaini uzvedas, tas grauj viņa reputāciju un iedveš bailes. Vīzijas ir laba lieta, bet ja tu, cilvēks, nesaproti, ko tev rāda. Arī tas, ka viņš lasa un dzīvo pēc traktāta “The way of kings” arī viņa akcijas neceļ. Kurš princis gan ies ievērot kaut kādu stulbu kodeksu, kas pielīdzina tumšacainos gaišacainajiem? Tēls ar sarežģītu biogrāfiju, nolēmis pats sevi pāraudzināt, nebūt vairs nežēlīgs pašlabuma meklētājs, bet censties apvienot visus cilvēkus vienotā vadībā.

Shallan Davar, sīka aristokrāte, ar problēmām ģimenē. Laba māksliniece, spēj pēc atmiņas uzzīmēt pilnīgi visu ko redzējusi. Meklē iespēju kļūt par mācekli pie Dalināra māsas. Te gan galvenais nav zinību iegūšana, bet kāda maģiska artefakta nozagšana. Pirmajā grāmatā viņa piedalās salīdzinoši maz, tomēr redzams, ka triloģijas turpinājumā viņai būs liela loma.

Autoram ir talants izveidot savus varoņus interesantus. Te neviens nebūs tikai labs un ļauns, neviens necīnīsies tikai viena iemesla dēļ. Visi ir kā dzīvi, pat tie, kas pieminēti tikai ar diviem teikumiem. Galvenie varoņi ir daudzšķautņainas personības, viņu rīcībai ir motivācija un iemesli. Nekas viņiem nenāk viegli. Salīdzinoši ļaunie tēli, sauksim tos par pretiniekiem ir tikpat interesanti kā labie. Viņu ambīcijas un rīcība ir loģiskas, viņi nav abstrakts ļaunums, viņi ir parasti cilvēki un tu lasot pat vari saprast, kāda velna pēc viņi tā dara. Dažus pretiniekus nemaz nav tik viegli atšifrēt, lai nespoilerotu pateikšu tikai, te neviens no tēliem nav tikai tāpat vien ielikts, lai aizpildītu lapaspuses.

Pasaule ir izcili detalizēta, ar visu karti, protams. Ekoloģija pārdomāta, tāpat kā maģijas sistēma. Vēsture un leģendas, gandrīz kā īstā pasaulē (nav jau autora vaina, ka lasītājs ir tikpat neinformēts, kā galvenie varoņi). Galvenā darbība notiek Sasistajos laukos (Shattered plains) te Alethkar karalistes cīnās pret Parshendi, cilvēkiem līdzīgiem radījumiem, kas iespējams nogalināja iepriekšējo karali.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, liktu arī visas piecpadsmit. Sen nav nācies lasīt, kaut ko tik monumentāli labi izstrādātu. Ja būtu jāizvēlas starp Troņus spēlēm, es labprātāk pārlasītu šo grāmatu, jo te nav tik liels uzsvars likts uz intrigām, bet uz pasauli un tās likteni.

[geim] by Anderss De La Mote

geim

Šogad nez kādēļ mani lasīšanas paradumi ir izmainījušies, es atkal esmu atklājis vairāku grāmatu lasīšanu uzreiz. Tai lietai piemīt zināma burvība – nosacīti garās grāmatas lasīšanas process laiku pa laikam tiek pārtraukts, un tiek izlasīta kāda ātri izlasāmā grāmata. Tāda, kas neprasa lielu piepūli no lasītāja, tai pat laikā piedāvājot labu izklaidi un aizraujošu sižetu. Grāmata [geim] ietilpst kā reizi šādu grāmatu kategorijā. Pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC pie šīs grāmatas tiku un, pienākot brīdim, kad biezo grāmatu nebija iekāriena turpināt lasīt tālāk, ņēmu rokās šo.

Spēle ir pavisam vienkārša, tev ir telefons, kas ziņu veidā pavēsta nākamo uzdevumu. Piekrist tam vai nepiekrist ir katra spēlētāja paša ziņā. Sākumā uzdevums var būt pavisam vienkāršs, taču augot spēlētāja līmenim pieaug arī uzdevumu sarežģītība un ar tiem saistītais risks. Tomēr pieaug arī atalgojums un atzinība. Henriks Peteršons (turpmāk – HP) ir parasts bezdarbnieks ar nelielu noslieci uz sīkām zādzībām un blēdībām. Nokļūstot Spēlē un saņemot fanu atzinību, HP ir gatavs darīt praktiski jebko, lai tikai noturētos slavas zenītā. Rebeka Normēna ir miesassardze, viņai ir skapī pāris pagātnes skeleti, no kuriem viņa vēlētos tikt vaļā, tomēr izskatās, ka par tiem informēta ne tikai viņa. Un arī viņa netieši tiek iesaistīta Spēlē.

Spēle kā realitātes sastāvdaļa diezgan bieži sastopama ne tikai literatūrā vien. Šis koncepts ļauj lasītājam palūkoties uz realitāti, kurā ne visi notikumi ir ikdienišķi un gadījuma rakstura. Spēles iekļaušana realitātē paredz noteiktu likumu definēšanu, tādu, kuriem ar realitāti nav nekāda sakara. Tā paredz situācijas, kuras tiek speciāli izveidotas ar konkrēti noteiktu mērķi un balvu. Spēlētājs kļūst par savā ziņā unikālu cilvēku, jo tikai viņš un Spēlē iesaistītie saprot savas rīcības motīvus. Šāds paņēmiens arī dod mājienus par totālu kontroli, jo Spēles likumu kopa ir ierobežota, tādēļ viegli izkontrolējama. Spēle parasti tik izmantota kā distopisku režīmu standarta rīks, lai izklaidētu apspiesto tautu un dāvātu cerību. Otrs veids, manuprāt, retāk sastopams, ir spēle kā slepeno organizāciju paveids. Te Spēle pilda kādas organizācijas mērķus, un spēlētājiem nav nekādas sajēgas par Spēles patiesajiem mērķiem, viņi ir tikai figūriņas, kuras tiek bīdītas pa laukumu. Arī šī ideja ir veca, no laikiem, kad leģendās un mītos dievi izmantoja cilvēkus savās spēlēs.

Šo grāmatu rakstot autors acīmredzot ir bijis apsēsts ar savu ideju, jo viss pulveris ir aizgājis spraigā notikumu attīstībā. Arī autoram varoņi ir tikai instrumenti savu ideju piepildīšanā. Nevar gan noliegt, ka viņi ir diezgan labi izveidoti, tomēr šķiet, ka viņi ir izņemti no trilleru rakstītāju standarta varoņu plauktiņa. Galvenais varonis ir diezgan egoistisks tips, kuram ne pārāk rūp apkārtējie, kamēr vien tas nav saistīts ar viņa pašapziņas celšanu. Rebeka – tipiska sieviete policiste, laba karjera, bet viena lieta, kas viņai patstāvīgi nomāc prātu, nekā vairāk. Toties notikumi patiešām ir trillera un nedaudz detektīva cienīgi. Kas to būtu domājis, ka Zviedrijā dzīve ir tik nemierīga. Nejutos garlaikots nevienu brīdi. Patiesībā es vienā dienā izlasīju grāmatu no vāka līdz vākam un tad „spēru zemes gaisā”, ka man nav pa rokai triloģijas otrās un trešās daļas.

Vienīgais, kas man izraisīja iebildumus, bija fakts, ka autors absolūti nejēdz, kā strādā mūsdienu starptautisko norēķinu sistēma. Viņa grāmatas pasaulē tās lietas palikušas astoņdesmito gadu līmenī. Šeit es negribētu izvērsties par tēmu, cik nereāla patiesībā ir tāda Spēles konspirācija un spēlētāju kontrolēšana. Galu galā šī taču ir daiļliteratūra un nav ko maitāt sev lasīšanas prieku, mēģinot stāstam izdomāt organizatorisko struktūru, kādai tai patiesībā būtu jāizskatās.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, laba izklaide, aizraujošs lasāmais. Trillerītis tīri tā neko. Grāmata nemudinās nodoties pārdomām par dzīves jēgu, bet piedāvās tīri sakarīgu piedzīvojumu. Ja patīk konspirāciju teorijas un tevī ir ticība, ka simtiem cilvēku pasaulē spēj turēt mutes. Ka kāda organizācija administratīvi var būt perfekti efektīva un spēj koordinēt savu darbību reālajā laikā, tad tev šī grāmata šķitīs aizmiglota realitāte. Notikumu un to iespējamā interpretācija mainīsies bez maz vai katrā rindkopā.

Flash Boys: A Wall Street Revolt by Michael Lewis

Flash boys

 Par šo grāmatu tīri nejauši izlasīju žurnālā The Economist. Man ir tāds niķis lasīt šo žurnālu, lielākā tiesa uzmanības tiek veltīta tajā atrodamajiem grāmatu apskatiem. Vispār diezgan laba vieta, kur atrast ieteiktas labas vēstures un finanšu grāmatas. Izlasīju un nopirku, ja recenzija bija uzcepta reklāmas nolūkos, viņa nostrādāja.

Mūsdienās ASV akciju tirgus skaitās viens no aktīvākajiem pasaulē. Dienas laikā cilvēki var nopelnīt milzu bagātības, bet var arī visu pazaudēt. Līdz ar datoru ienākšanu akciju tirdzniecībā par investoru var kļūt praktiski ikviens cilvēks. Atliek tik ievadīt kādā no daudzajām tirdzniecības sistēmām savu pirkšanas/pārdošanas uzdevumu, un pēc brītiņa darījums būs noticis. Bet kādi procesi notiek, lai šo darījumu veiktu, nevienu lielākoties neinteresē. Flash Boys ir neliela Volstrītas darbinieku grupiņa, kuri katrs savā veidā sāka interesēties par to, kā tad patiesībā strādā akciju tirgus tirdzniecības sistēmas. Un jo dziļāk viņi raka, jo trakākas lietas atklājās. Viņus bija nomocījis jautājums, kādēļ tirgus ir izmainījies, kādēļ vairs tikai retais darījums notiek pēc tās cenas, kura redzama uz ekrāna? Kas ir mainījies?

Mainījies, izrādās, ir daudz kas. Ir parādījusies pavisam jauna investoru suga (HFT – high frequency traders), kuri, izmantojot likumdošanas un tirgus regulējuma nepilnības, spēj pelnīt miljardus praktiski bez nekāda riska. Tēlaini sakot, viņi ir izmetuši ēsmu praktiski visas biržās, nelielas lotes par minimālo tirdzniecības apjomu. Šīs ēsmas uzdevums ir izzondēt pieprasījumu. Kad pieprasījums izzondēts, iedarbojas procedūra, kurā no svara ir katra milisekunde. Zinot, par kādu cenu ir uzradies pircējs, šis HFT izmantojot to, ka viņš spēj ierasties pārējos tirgos par pāris milisekundēm ātrāk, var uzpirkt lētās akcijas un pārdot tās pieprasītājam par augstāku cenu. Šīs milisekundes ļauj šiem darboņiem nopelnīt gada laikā līdz 22 miljardiem ASV dolāru. Skaidra lieta, ka šie dolāri nāk no ieguldītāju kabatām un grauj uzticību tirgum kā tādam.

Visa lieta ir tik nopietna un iebūvēta pašā tirdzniecības regulējumā, ka pēc būtības ne brokeriem, ne investīciju bankām nerūp tas, lai darījums noritētu par klientam visizdevīgāko cenu. Liela daļa no darījumiem notiek tā saucamajos “dark pool”, par kuru struktūru un tajā atrodamo akciju cenu ir informēta tikai pati investīciju banka, kas tos uztur. Akciju tirgus ir palicis par tādu kā melno kasti, vismaz lielākajai daļai no tās dalībniekiem. Tiem, kuriem ir saprašanas par tirgus darbību, savukārt tiek piedāvāta bezprecedenta iespēja apkāst visus citus tirgus dalībniekus ne ar ko neriskējot. Viss, kas ir vajadzīgs – pareizi saprogrammēti rūteri, vistaisnākās sakaru līnijas un savu serveru fizisks tuvums biržas serveriem. Visu pārējo paveiks algoritmi.

Žēl, ka autors ir pievērsies tikai monētas vienai pusei, un viss sarakstītais var šķist kā IEX biržas reklāma. Gribējās, lai būtu izklāstīts arī kāds nopietns HFT viedoklis. Bet redzot IEX tirdzniecības apjomu uz šodienu, iespējams, pārējās biržas arī nolems būt godīgas pret saviem klientiem un pelnīt naudu veidā, kā tām paredzēts no paša sākuma. Nedaudz smieklīgi, ka autors visu vainu netieši mēģināja uzvelt krieviem un aziātiem, jo tur cilvēkiem kapitālisms nav asinīs, un ir labi matemātiķi un algoritmizētāji.

Izcils lasāmais, ja interesē mūsdienu akciju tirgus ASV. Diezgan daudz par brokeriem un to atbildību pret saviem klientiem. Kā labā viņi īsti strādā – savā vai klientu. Par to, kā ar mūsdienu tehnoloģijām ir iespējams iegūt informāciju par tirgus situāciju pāris milisekundes pirms pārējiem un izmantot to savā labā. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja tev ir nācies ieguldīt akciju tirgū un nedaudz vinnēt, tad nav ko sacerēties, ka esi baisais tirdzniecības guru, visticamāk tev ir paveicies uzlēkt uz augšupejošu trendu. Bet jāņem vērā, ka kāds, apstrādājot tavu pieprasījumu, nopelnīja arī nedaudz vairāk kā tikai bonusu.

Hit or Myth (Myth Adventures #4) by Robert Lynn Asprin

Hit or Myth by Robert Lynn Asprin

Ceturtā Mīta sērijas grāmata. Tagad es šīs grāmatas lasu, brīžos, kad nespēju izvēlēties, ko lasīt. Izlasās dienas laikā un dod iespēju iegūt atbildi uz jautājumu, ko lasīt nākamo.

Skīva darba devējs, kādas necilas dimensijas valstiņas karalis, ierodas pie Skīva un piedāvā viņu aizvietot uz vienu dienu. Viņam, redz, ir vajadzīgs atvaļinājums. Āzs savukārt ģimenes darīšanās Skīvu uz kādu laiciņu atstāj vienu pašu. Karaļa atvaļinājums ievelkas uz nenoteiktu laiku, izrādās, pie vainas ir iespējamās precības. Lai lietas būtu vēl sliktākas, karaļvalstī ierodas mafijas pārstāvji, lai beidzot noskaidrotu, kas īsti noticis ar viņu armiju. Skīvs saprot ir pienācis laiks meklēt jaunu darbu.

Reti gadās redzēt, ka galvenais varonis ir spējīgs vēl izaugt sērijas ceturtajā grāmatā. Šajā grāmatā Asprins ir nolēmis piešķirt Skīvam patstāvību, kas priecē. Skīvs to ieguvis vairs neskatās pār plecu, bet pats zina ko un kā darīt. Ja lasi sēriju pirmo reizi, tad var sabīties un sākt domāt, kā tad tā ko tad nu Āzs darīs? Nevajag uztraukties, viņam ar’ darbiņš atradīsies. Vēl autors ir ieviesis emocijas saviem varoņiem. Nu viņi ne tikai nodarbojas ar aktīvu darbību, bet arī izjūt emocijas. Tas salīdzinot ar iepriekšējām grāmatām ir liels solis uz priekšu. Beidzot viņiem parādās parsonības un kaut kādas jūtas vienam pret otru. Labi, es nerunāju par Skīva jūtām pret Tanadu, bet cik var noprast, viņa tādas jūtas izraisa visos vīriešu kārtas pārstāvjos.

Šajā grāmatā liels uzsvars tiek likts uz mafijas metodēm, derībām, spēļu rezultātu sarunāšanai un citiem tikpat krimināliem biznesa paņēmieniem. Ir gan aizdomas, ka grāmata sākumā ir bijusi plānota kā divas, jo nedaudz var manīt to, ka grāmatai vidū sākas pavisam savādāka sižeta līnija. Nevar izslēgt arī, ka patiesībā es esmu piekasīgs.

Pozitīvais, grāmatas darbība beidzot pārceļas no nomaļas dimensijas uz visu dimensiju centru Devu. Jā, te dzīvo Devili jeb velni latviski, taču tai pat laikā te ir arī vislielākais tirgus, kāds vien iespējams. Tas paver nākotnē neskaitāmu sižetu iespējamību.

Negatīvais, grāmata ir pārāk plāniņa un izlasās dikti ātri.

Arī šai grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja jau viss tik labi, tad ko tik zema atzīme? Es vienkārši zinu, kura ir vislabākā sērijas grāmata un tādēļ taupos. Skaidra lieta, ka lasīšu arī piekto sērijas grāmatu, tur nu nav nekādas citas iespējas.

%d bloggers like this: