Navigate / search

Patiesība par Harija Kebēra lietu by Žoels Dikērs

Patiesība par Harija Kebēra lietu

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu, man bija diezgan nopietni jāpiedomā. Virs sešsimts lapaspusēm detektīva neko labu nesolīja. Šādā gadījumā ir liela varbūtība uzrauties uz diezgan iestieptu romānu, kur galvenās iestiepšanas vainas ir autora nespēja tikt līdz risinājumam, vai arī vēlme likt visiem izskatīties pēc vainīgajiem. Lai kā tur arī nebūtu, nolēmu pamēģināt un ar izdevniecības Zvaigzne ABC tiku pie sava Patiesība par Harija Kebēra lietu eksemplāra.

1975. gada 30. augustā kādā mazā Ņūhempšīras pilsētiņā pazūd piecpadsmit gadus veca pusaudze. Pēdējo reiz dzīva viņa redzēta iebēgam mežā. Viņas mirstīgās atliekas izmeklētāji tā arī neatrod. Trīsdesmit trīs gadus vēlāk jauns daudzsološs rakstnieks Markuss Goldmans ierodas pie sava drauga un skolotāja Harija Kebera, lai pārvarētu savu “rakstniecības krīzi”. Tomēr notikumi izvēršas tā, ka tā vietā, lai beidzot uzrakstītu savu grāmatu Markusam nākas veikt izmeklēšanu, lai izpestītu Hariju no apsūdzībām Nolas slepkavībā. Mazā pilsētiņā cilvēki visi viens par otru zina daudz vairāk, nekā ir gatavi stāstīt. Tādēļ Markusa uz savu roku uzsāktā izmeklēšana ne visiem ir pa prātam.

Ja gribam būt īsi, tad grāmata ir par to, kā rakstnieks raksta grāmatu par to, kā rakstnieks raksta grāmatu par rakstnieku, kurš raksta grāmatu. It kā šķiet sarežģīti, bet patiesībā viss ir ļoti interesanti un aizraujoši. Grāmatas komponentes cilvēkam, kas daudz lasa, nebūs svešas. Par rakstnieku daiļrades krīzēm (Stīvena Kinga iemīļota tēma), sens noziegums, kas tiek aktualizēts (domājams viens no populārākajiem paņēmieniem, lai piesaistītu lasītāju), nepatiesi apsūdzēti cilvēki (mūslaiku tiesu sistēmas realitāte), mīlestība starp pusaudzi un pieaugušu vīrieti (skaitās stilīgi kopš Nabokova laikiem). Pie šādas konkurences autoram ir diezgan jāpiestrādā pie sava darba, lai netiktu tieši pārmests plaģiātisms un paša ideju nabadzība.

Šeit ir padevušies spilgti varoņi, kuri spēj sev piesaistīt lasītāja uzmanību jau no pirmās iepazīšanās reizes ar tiem. Autors galvenos tēlus ir izstrādājis ļoti rūpīgi, ar Harija un Markusa dzīvi lasītājs tiek iepazīstināts pietiekoši, lai trūkstošās daļas spētu iztēlotos pats. Otrā plāna varoņi ir pietiekoši izvērsti, lai viņi nešķistu kā dekorācijas. Centrālā tēma, protams, ir mīlestība, upuri, kurus cilvēki ir gatavi tās dēļ nest, un prieks, ko tā dod. Izrādās, ka ar Nolu ne viss ir bijis tik vienkārši, kā tas varētu šķist pirmajā acu uzmetienā. Autors diezgan labi prot sēt lasītājā aizdomas par grāmatas tēlu patiesos motīvus un laiku pa laikam nākas aizdomāties, kurš gan beigu beigās ir Nolas slepkava. Varoņu izstrāde līdz Kinga līmenim neaizvilka, bet bija tuvu tam.

Jāatzīmē, ka man tā arī neizdevās uzminēt vainīgo. Izmēģināju dažnedažādus scenārijus, bet neviens no tiem nepiepildījās. Ja viens no tiem būtu piepildījies, tad varētu bazūnēt, ka noziegumu atklāju jau no paša sākuma, trakoti viens dialogs atgādināja vienu Southpark epizodi. Varētu jau pukoties, tas viss tādēļ, ka informāciju par notikušo mēs uzzinām reizē ar Markusu, pie tam Markusa interpretācijā, un tādēļ visi minējumi tiek balstīti uz esošo informācijas apjomu. Piekritīsiet, mazpilsētu grūti nosaukt par slēgtu vidi, tajā ir pārāk daudz mainīgo, un ja katram ir šis tas slēpjams pagātnē, tad visnotaļ neiespējami. Tomēr šāds stils patika – palasi piecdesmit lapaspuses un tad pasēdi, padomā, kas tad varētu būt vainīgais. Nekādā gadījumā neieteiktu lūrēt grāmatas beigās, lai noskaidrotu vainīgo, tad nebūs jēgas viņu vispār lasīt. Tas gan ir zināms visiem detektīvu lasītājiem.

Vienīgais ko varētu pārmest autoram, viņš ir nedaudz pārcenties pielāgojot savu pasauli Nolas slepkavībai. Un dzīvē neviens cilvēks nevar lielīties ar patiesām atmiņām par trīsdesmit gadus veciem notikumiem. Bet tā pieejot grāmatai, daiļliteratūru vispār nebūtu vērts sākt lasīt.

Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Jā, iespējams, te bija viens lietas pavērsiens par daudz slepkavības izmeklēšanā, tomēr nevienu brīdi nebija garlaicīgi lasīt. Varbūt beigas kļūs tādas nedaudz haotiskākas manai gaumei, bet par neloģiskām gan tās nevar nosaukt. Vispār, ja godīgi, šī darba lasīšana laiku pa laikam atgādināja Stīvena Kinga stilu, bet bez misticisma devas varoņu pasaulē. Nav arī jūtamas, ka šīs grāmatas varoņi būtu tā skarbās dzīves pieredzes apveltīti, kā raksturīgs Kinga varoņiem. Šī ir no tām grāmatām, kuras pašreizējā popularitāte ir pelnīta, vismaz manā skatījumā.

Comments

Andris
Reply

Nolādēts, mana to-read liste jau tā ir sasodīti gara…

asmo
Reply

Unpati grāmata ar nav no īsajām. :)

Leave a comment

name*

email* (not published)

website