Navigate / search

The Way of Kings (The Stormlight Archive #1) by Brandon Sanderson

The way of kings

Šī grāmata man stāv iedāvināto grāmatu plauktā, bet pēc pusstundas meklēšanas tā arī nespēju atrast, kurš viņu man ir iedāvinājis. Iespējams, ka meklēju slikti un tikai tādēļ neatradu. Kopumā grāmata man stāvēja amazonē iepirkta jau no janvāra. Nedaudz biedēja tās biezums, lai gan, kas tad mūsdienās ir tūkstoš lapaspuses?

Rošāra ir sena pasaule, un visam dzīvajam uz tās ir jāpielāgojas skarbiem apstākļiem. Šeit regulāri notiek stipras vētras, kas aiznes prom un iznīcina visu, kas gadās ceļā. Tādēļ lokālā fauna ir pielāgojusies, te nekas nav pastāvīgs, koki spēj ievilkt stumbrā savus zarus un lapas. Lielākā daļa no dzīvniekiem ir iekalti bruņās. Pilsētas lielākoties tiek būvētas vietās, kur tām par aizvēju gādā kalni. Un vēl te ir maģija, tāda, kas ļauj pārvērst akmeņus maizē, jebkuras emocijas vai ķermeņa stāvokļa izmaiņas rada izmaiņas arī maģijas laukā, un tās var izpausties kā sīkas, acumirklīgas būtnes. Un, šķiet, ka varenajām vētrām ir tiešs sakars ar maģiju. Šeit pasaule ir palikusi uz feodālisma sliekšņa. Pār valstīm valda prinči un karaļi, viņu galvenā atšķirība ir spožas acis Shardblades un Shardplates. Tās ir atliekas no sen aizmirstiem laikiem, kas ļauj to valkātājam kļūt praktiski neuzvaramiem. Taču tuvojas Mūžīgā vētra, tāda, kas iznīcinās pasauli pilnībā.

No sākuma domāju, ka grāmata būs tipiskais “varoņa ceļš”, vispār jau nekļūdījos, tipisks gan viņš ir, bet ļoti reti gadās to lasīt tik labā izpildījumā. Jā, grāmata ir bieza, bet te nav nekā lieka, viss te pieminētais ir vietā un rada pilnīgāku priekšstatu par Rošāras pasauli un iedod papildus detalizāciju. Te praktiski nav ceļojumu aprakstu, kur kaujas notiek uz katra ceļa pagrieziena. Varoņa komandas veidošana gan notiek, un pat vairākas reizes, bet uz standarta elfiem un rūķiem te var necerēt, te lietas notiek daudz skarbāk. Arī klavieres no krūmiem netiek stumtas ārā, te autors saprot, ko raksta. Viņš varoņus neiedzen situācijā, no kuras izpestīt var tikai brīnums.

Kaladins ir parasts tumšacainis (acu krāsa te ir kā rases piederība, ja tumšas, tad zemnieks, ja gaišas, tad kungs), reiz domājis par ķirurga karjeru, taču tagad kļuvis par vergu. Tādu vergu, kura dzīvība var aptrūkties jebkurā brīdī. Pēc būtības viņam vairs nav ko zaudēt. Šis tēls, manuprāt, ir grāmatas visgalvenākais varonis. Man viņš iepatikās uzreiz – saprātīgs cilvēks, mērķtiecīgs, nespēj nerūpēties par citiem un reizēm depresīvs. Viņa galvenā problēma ir nespēja saprast, kā tas var būt, ka agri vai vēlu visi viņa likteņbiedri mirst, taču viņš vienmēr izsprūk cauri sveikā. Varētu padomāt, ka pie vainas ir karš, un tur jau kāds kuram liktenis, tomēr tā gluži nav – Kaladinam ir kāda pavisam neparasta spēja, kuru viņš pats nemaz īsti neapzinās. Ļoti labi izveidots tēls, lasītājs uzzina viņa dzīvi un domas. Var teikt, ka viņš uzreiz spēj iekarot uzmanību, un viņa liktenis lasot sāk rūpēt arvien vairāk. Pat man rūdītam grāmatu tārpam, dikti negribējās lasīt tās nodaļas, kas stāstīja par Kaladina iepriekšējo dzīvi. Grūti lasīt par to, kā cilvēku sapņi un plāni tiek iznīcināti.

Dalinar Kholin ir pavisam cita kaluma cilvēks, viņš ir dzimis, lai valdītu. Viņa uzdevums ir apvienot desmit karalistes vienā, lai spētu stāties pretī Mūžīgajai vētrai. Viņa brālis šī iemesla dēļ tika nogalināts, bet tas viņu neatturēs no plāna realizācijas. Tikai viņam ar prātu pēdējā laikā notiek dīvainas lietas. Vētras laikā viņš redz vīzijas un dīvaini uzvedas, tas grauj viņa reputāciju un iedveš bailes. Vīzijas ir laba lieta, bet ja tu, cilvēks, nesaproti, ko tev rāda. Arī tas, ka viņš lasa un dzīvo pēc traktāta “The way of kings” arī viņa akcijas neceļ. Kurš princis gan ies ievērot kaut kādu stulbu kodeksu, kas pielīdzina tumšacainos gaišacainajiem? Tēls ar sarežģītu biogrāfiju, nolēmis pats sevi pāraudzināt, nebūt vairs nežēlīgs pašlabuma meklētājs, bet censties apvienot visus cilvēkus vienotā vadībā.

Shallan Davar, sīka aristokrāte, ar problēmām ģimenē. Laba māksliniece, spēj pēc atmiņas uzzīmēt pilnīgi visu ko redzējusi. Meklē iespēju kļūt par mācekli pie Dalināra māsas. Te gan galvenais nav zinību iegūšana, bet kāda maģiska artefakta nozagšana. Pirmajā grāmatā viņa piedalās salīdzinoši maz, tomēr redzams, ka triloģijas turpinājumā viņai būs liela loma.

Autoram ir talants izveidot savus varoņus interesantus. Te neviens nebūs tikai labs un ļauns, neviens necīnīsies tikai viena iemesla dēļ. Visi ir kā dzīvi, pat tie, kas pieminēti tikai ar diviem teikumiem. Galvenie varoņi ir daudzšķautņainas personības, viņu rīcībai ir motivācija un iemesli. Nekas viņiem nenāk viegli. Salīdzinoši ļaunie tēli, sauksim tos par pretiniekiem ir tikpat interesanti kā labie. Viņu ambīcijas un rīcība ir loģiskas, viņi nav abstrakts ļaunums, viņi ir parasti cilvēki un tu lasot pat vari saprast, kāda velna pēc viņi tā dara. Dažus pretiniekus nemaz nav tik viegli atšifrēt, lai nespoilerotu pateikšu tikai, te neviens no tēliem nav tikai tāpat vien ielikts, lai aizpildītu lapaspuses.

Pasaule ir izcili detalizēta, ar visu karti, protams. Ekoloģija pārdomāta, tāpat kā maģijas sistēma. Vēsture un leģendas, gandrīz kā īstā pasaulē (nav jau autora vaina, ka lasītājs ir tikpat neinformēts, kā galvenie varoņi). Galvenā darbība notiek Sasistajos laukos (Shattered plains) te Alethkar karalistes cīnās pret Parshendi, cilvēkiem līdzīgiem radījumiem, kas iespējams nogalināja iepriekšējo karali.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, liktu arī visas piecpadsmit. Sen nav nācies lasīt, kaut ko tik monumentāli labi izstrādātu. Ja būtu jāizvēlas starp Troņus spēlēm, es labprātāk pārlasītu šo grāmatu, jo te nav tik liels uzsvars likts uz intrigām, bet uz pasauli un tās likteni.

Comments

Andris
Reply

Ha, šī nav paredzēta nekāda triloģija, bet gan 10 grāmatu sērija. Un ņemot vērā, ka otrā grāmata iznāca pirms pāris mēnešiem, tas tas izklausās pēc 20+ gadu projekta… :(
Sandersons ir monstrs, viņš raksta pa pāris grāmatām gadā. Viņam ir kādas 4-5 sērijas, visas raksta un visas ir salīdzinoši labas. Slavens viņš ir ar savām vienmēr oriģinālajām maģijas sistēmām.
Es esmu lasījis tikai “Mistborn” triloģijas pirmo grāmatu, kas arī bija visnotaļ interesants gabals, tieši dēļ maģiskās sistēmas, kur burvji rija metāla plāksnītes un katram metālam “sadegot” kuņģī bija savs efekts.

asmo
Reply

Desmit grāmatas! Un es cerēju, ka otro izlasīšu tagad, trešo vēl pēc gada un darīts.

Mistborn, man arī ir izlasāmo sarakstā,bet man vēl Aberkrombijs viss vēl jāizlasa un Pehovs ar Korņevu ar nupat savām sērijām jaunas grāmatas sarakstījuši. Un kaut ko populārzinātnisku arī vajadzētu, un varbūt Asprina Mīta sērija jāpiebeidz, Hainiš cikls nav pabeigts jau divus gadus un Kultūra arī palikusi pusratā.

Šeit visa maģija nāk no dārgakmeņiem, kurus laiku pa laikam uzlādē vētras. bet cik var noprast lielai magu daļai pat nav ne jausmas kā tas viss strādā.

Marii
Reply

Nu ja šitas ir daudzu gadu projekts, tad vēl pagaidīšu ar lasīšanu, lai gan pēc Tava apraksta ir skaidrs, ka grāmata jāpavirza augstāk lasāmo sarakstā. No Sandersona esmu lasījusi tikai viņa jaunās supervaroņu sērijas pirmās grāmatas “Steelheart” sākumu. Likās tīri ok, lai gan ne tā, ka man gribētos to grāmatu dabūt izlasīt.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website