Navigate / search

Karstā ziema by Kaspars Misiņš

Karstā ziema

Ceļojumu grāmatas ir viens no maniem mīļākajiem literatūras žanriem. Tās man kopš bērnu dienām ir palīdzējušas iepazīties ar vietām, kurās, iespējams, nekad nenokļūšu un cilvēkiem, kurus nekad nesatikšu. To lasīšana nenoliedzami ir palīdzējusi man sagatavoties pašam saviem ceļojumiem, uzzināt vairāk par citu tautu kultūru un vēsturi. Tādēļ uzzinājis, ka Kaspars nolēmis sarakstīt grāmatu par savu pārbraucienu pa Indiju, uzreiz pieteicos par lasītāju.

Īsumā grāmatas vēstījums ir par to, kā trīs latvieši Kaspars, Una un Viesturs ceļo pa Indiju no Deli līdz Indijas dienvidu galam. Tas, īpaši nesteidzoties, viņiem aizņēmis vairākus mēnešus, un šajos mēnešos notikušais atspoguļots tādā kā ceļojumu dienasgrāmatas veidā.

Kaspara piedzīvojumiem varēja un var līdzi sekot viņa blogā kasparsmisins.lv un, ja būsi bijis cītīgs tā lasītājs, tad, iespējams, neko jaunu par Indijas ceļojumu nemaz neuzzināsi. Pirmais, kas mani kā ceļotāju, kas pieradis pie salīdzinoša komforta līmeņa, nošokēja pati ideja braukt tāpat vieniem pa Indiju. Es nemūžam ne uz ko tādu neparakstītos, ja arī ko tādu darītu, mani noteikti pavadītu vesela atbalsta grupa ar furgonu velosipēdu darbnīcu. Bet tas ir tikai dēļ mana konservatīvisma. Tomēr man vienmēr ir fascinējis lasīt šādus ceļojuma aprakstus, un analizēt, ko es būtu darījis citādi.

Pirmkārt, sākot lasīt grāmatu ir skaidri sev jānodefinē, ka šīs ir tādas pavisam vienkāršas ceļojuma piezīmes. Tās nepretendē uz Marka Tvena “Idioti Ārzemēs” līmeni.  Otrkārt, grāmatas autoram šis ir pirmais liela apjoma darbs, tādēļ nākas secināt, ka tā ir nedaudz izvērstāka blogu ierakstu kompilācija tikai bez bildēm. Treškārt, autors, šķiet, ir lasījis salīdzinoši nedaudz ceļojumu aprakstu grāmatas, tādēļ viņa stāstījuma struktūra nedaudz nobīdās uz Maslova piramīdas zemākajiem pakāpieniem, paēst, pārnakšņot un atrast tīkla pārklājumu. Ceturtkārt, šī grāmata ir izdota nevis pēc gadu ilga darba, bet tūlīt pēc ceļojuma, kamēr iespaidi vēl ir svaigi. Piektkārt, pie grāmatas nav strādājuši nedz redaktors, nedz korektors. Ja visu šo ņem vērā, tad nekādas problēmas ar lasīšanu nevajadzētu būt.

Man grāmatas galvenais varonis nenoliedzami bija Kaspara ričuks. MAITEKĻI: Budžeta variants, kas tomēr par spīti manai sākotnējai skepsei, izturēja visu ceļojumu un aizbrauca nākamajā. No sākuma vīpsnāju, lasot sagatavošanos par ceļojumu. Domāju, nu zinies, uz parasta ričuka “kapās” simts kilometrus dienā un vēl vedīs bagāžu. Kad izlūza pirmais spieķis mans ļaunais „es” triumfēja. Domāju viss: “kaput!”, bet nekā ričuks saņēmās un turpināja ceļu. Vispār no ričuka līnijas man palika tikai viens neatklāts noslēpums ceļojuma beigu fāzē par asi un aprauto vītni. Beigās es jau biju gandrīz pārliecināts, ka nopietnam veloceļojumam, varbūt arī nemaz nevajag pirkt megasuperturbo ričuku ar titāna rāmi ar papildus izturību. Visādi citādi sarakstīta aizraujošā stilā, kur galvenais uzsvars likts uz braukšanu un pārbraucienu. Lasītājam visu laiku gribas uzzināt, kas notiks tālāk un tādēļ lasīšanas process iet uz priekšu milzīgā ātrumā.

No trešās piebildes izrietošā lieta ir, ka Kaspars ir izlaidis savā aprakstā veselu Indijas ceļojuma standartdimensiju. Cerot, ka autors atsauksmi lasīs, izvērsīšos plašāk. Indijas ceļojumos standarta tēma obligāti ir tualetes, tā ir žanra klasika. (Ja tās nav, lasītājs sāk pētīt vākus un domā, ka sajaucis valstis.) Indieši šo lietu dara nepiespiesti un vēlams uz sliedēm, baltie ļaudis kā pagadās, jo publiskās tualetes tur ir svešs jēdziens (gandrīz kā Rīgā). Viņiem piemetas dažādas vēderkaites un parazīti. Tad nu ceļotāji nonāk neērtās situācijās, lauž savus morāles un ētikas principus, un pēc pietiekoši ilga laika sprīža viņi kļūst par indiešiem.

Piebilstot pie ceturtā punkta, man tomēr pietrūka darbā pašas Indijas.  Dienasgrāmata ir sanākusi nedaudz tāda kā rallija leģenda. Mēs uzzinām, kur un kā ceļotāji brauc, kāds ir ceļa stāvoklis, bet par pašām pilsētām un tās apskates objektiem un kaut nedaudz no vēstures praktiski nekā. Piemēram Goa – bijusī portugāļu kolonija, kurā joprojām ir liela portugāļu kultūras ietekme, bet nekas no tā grāmatā nav atrodams. Grāmatā daudz tiek piesaukta Indijas daudzveidība, bet kaut kāda komperatīvā analīze, kaut neliela noderētu. Varbūt pie vainas tas, ka par šo valsti esmu lasījis ļoti daudz un vispārējos vilcienos zinu tās vēsturi. Un tad man šķiet, kā tā var pieminēt, piemēram, pārlīšanu aiz dzelzceļa barjeras un aizmirst piesaukt faktu, ka Indijā šo dzelzceļa pārmiju kontrolē iesaistīti simtiem tūkstoši cilvēki. Un arī tas, ka infu par apkārtnē sastopamajiem objektiem ceļotāji apskatās tikai pirms iebraukšanas pilsētā.

Savukārt, ja esi atspēries veikt pats šādu ceļojumu, šī grāmata noderēs kā labs papildinformācijas avots, kas dos tīri praktisku ieskatu ceļojuma plānošanā. Izrādās, ka Mobilā telefona pieslēgumu Indijā ir dabūt grūtāk nekā pilsonību, un ka lauku rajonos cilvēki ne vienmēr sapratīs angļu valodu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autoram vēl ir, kur augt, jāpieslīpē stils, jāpalasa ceļojumu grāmatas, vietām jāiepin pa kādam faktam, sarunai ar cilvēkiem, detalizētāk jāapraksta uz ielas novērotais. Un, ja autors uzrakstīs arī par Malaizijas piedzīvojumiem, tad noteikti būšu lasītājs.

Comments

Kaspars Misiņš
Reply

Paldies par apskatu!

Es piekrītu tam, ko raksti. Un šķiet, ka galvenais iemesls tam, ka grāmata ir šāda nevis savādāka, ir tieši tāds, kā saki – es pārāk maz esmu lasījis ceļojumu grāmatas. Un vispār pārāk maz esmu lasījis grāmatas. Manos 27 gados ir bijuši padsmit gadi, kad grāmatas nelasīju vispār. Pēdējos gados to esmu atsācis darīt, un gandrīz vienīgais, ko lasu, ir ceļojumu grāmatas. Tāpat par maz. Turklāt, ir TIK liela atšķirība, kad lasi vienkārši sev un kad lasot zini, ka arī pats gribi kaut ko tādu uzrakstīt. Līdz ar to var teikt, ka mans mācību materiāls bija vien 3 grāmatas, kuras izlasīju janvārī.

Šobrīd lasu grāmatu par ceļojumu pāri Eiropai ar auto stopiem, un daudz ko mācos sev.

/ Iesaki kaut ko labu! Par reāli notikušu ceļojumu. Vēlams ne senāku par 50 gadiem. Man šādi diezgan maz ko sanācis atrast. /

Par tualetēm. Šķiet pārāk daudz esi lasījis grāmatas par nokārtošanas uz ielām Indijā :D 5 mēnešu laikā redzējām tikai pāris tupošus bērnus. Cita lieta, ka vīrieši “mazās darīšanas” gan veic visur kur. Ārpus pilsētām ceļmalās noteikti redzēsi ik pa laikam pa kādam, un tā visu dienu. Tāpat ceļmalā. Tāpat kā mēs. Tāpat tas ir ierasts dažās pilsētās. Vairāk gan mazajās, bet bija mums arī pieredze ar lielo Čenaju, kur visur smird, kur visur redzami čurājoši vīrieši. Tas ātri vien kļuva tik ierasts, ka to nekur nepieminēju.

asmo
Reply

Nekad nav par vēlu atsākt lasīt, un ja gatavojies rakstīt grāmatas par saviem ceļojumiem, tad, lai riteni neizgudrotu no jauna nav par sliktu, šo to zināt jau iepriekš.

Par ceļošanu ar velosipēdiem es tev ieteiktu izlasīt Rofa Smita “Auksts Alus un Krokodili”, tur cilvēks nolemj mest pie malas ofisa planktona ikdienu un apbraukt riņķī Austrālijai. Pa ceļam strādājot gadījuma darbus. Var teikt kaut kas līdzīgs jūms patlaban Malaizijā. Ja nolemsi sperties uz Austrāliju, tad būsi ieguvis daudz informācju bonusā. Mani šī grāmata iedvesmoja doties uz Austrāliju un apskatīt to pašam.

No citas operas ir In a Sunburned Country by Bill Bryson, te autors ceļo vienatnē un stāsta ne tik daudz par sevi, cik par vietu vēsturi un cilvēkiem, ko tur sastapis.

Nu skat tu par točām nerakstot esi izlaidis veselu labu nodaļu, kas ieinteresētu pilnīgi visus lasītājus. Jā, viņi var to neatzīt, bet izlasītu pilnīgi visu. šī lieta ir neatņemama kultūras sastāvdaļa. Bet vispār tad jums ļoti paveicies, cik esmu lasījis tad lielajās pilsētās, dzelzceļš tiek izmantots kā publiska tualete, viņiem sliedes tādēļ ir jāmaina pat ik pēc diviem gadiem. Saēd.

Kaspars Misiņš
Reply

Redz, kad izdomāju rakstīt, tad arī sāku vairāk interesēties. Par sliedēm un tualetēm – nekur tā nenovērojām, lai gan lielu pilsētu mūsu ceļā bija daudz.

Grāmatas paskatīšos. Cerams, ka ir elektroniskā formātā.

asmo
Reply

Tu tagad man apgāz visus priekšstatus par Indiju :) Kaut gan domāju īstos nabagu kvartālos jau diez vai jūs līdāt.

Bet par priekšapmaksas kartēm lasot man bija patiess prieks caur tavām acīm novērot indiešu birokrātiju un tās neefektivitāti, par kuru arī esmu daudz lasījis un pat pāris reizes netieši. Esmu redzējis viņu pasta salīdzināšanas aktus ar Latvijas pastu, kur mums būtu parasta A4 lapele viņiem ir vesela dokumentu ķīpa.

Kaspars Misiņš
Reply

O, jā, pasta pakas sūtīšanu arī izmēģinājām.

Bet rajonos tiešām bijām visādos. Brauc vai ej un visapkārt teltis, ugunskuri, pāris simtus metrus tālāk apsargāta lielveikals.

Edgars
Reply

Labs :) pasmējos par tualetēm, pārējās piezīmes arī vietā.
Par ričuku gan ir tā, ka nevarētu īsti teikt, ka tas “izturēja”. Kam būtu jānotiek, ja tas būtu neizturējis? Jāsadalās sastāvdaļās?
Un jautājums, vai ceļojumu grāmatas struktūrai būtu jāsakņojas pieredzē ar citām ceļojumu grāmatām? Vai mēs gribam lasīt vienveidīgus ceļojumu aprakstus? Kāda ir “pareiza” ceļojuma apraksta grāmata?

asmo
Reply

Ričiks manuprāt neizturētu, ja viņam iestātos permaments “ar pedāļu mīšanu nesavietojams stāvoklis”.

Varbūt es esmu iedomīgs cilvēks, kas domājas izlasījis visu, taču domāju, ka ceļojuma žanrā ko jaunu izdomāt ir pilnīgi neiespējami. Ceļojums tādā vai citādā veidā ir nepieciešama sastāvdaļa praktiski visos literāros darbos. (ir izņēmumi dzeja, īsproza, apziņas plūsma utml.) Tādēļ rakstot ceļojuma grāmatu, manuprāt, nav reāli iespējams izgudrot nebijušu literāru paņēmienu, kas ļautu parādīt ceļojumu vēl nebijušā aspektā. Lai ko neizdomātu tik un tā tas kaut kur jau būs redzēts, viens teiks, ka “Hobitā”, cits, ka “Kaujā pie Knipskas”. Teiksim ko pēc Odisejas izlasīšanas vēl jaunu var izdomāt aprakstot kruīzus? Vai ar ko pārgājiena apraksts atšķirtos no Krusta kara hronista sacerējuma par gājienu uz Svēto zemi? :)

Ceļojuma apraksti (šaurākā nozīmē, tas ir reāli piedzīvojumi) nevar būt vienveidīgi, jo visi viņi nāk no cilvēka personīgās pieredzes. Viens autors ar laiku var kļūt apnicīgs, jo mēs viņu iepazīstam kā raibu suni un pēc piektās grāmatas varam teikt, paldies vairs nelasīšu.

Savukārt ceļojuma žanru iedalīšana subžanros jau nav vienviedīgums.

Ir teiksim personīgs ceļojumu apraksts, kur autors stāsta kā viņš dodas uz kādu mērķi (alpīnisms, velobraukšana) tajos viss stāstījums ir pakārtots sasniegumam. Sagatavošanās cīņa ar sevi un vidi, ģimenes draugu atbalsts/neatbalsts un beigās mērķa sasniegšana. Mērķis te caurvij visu grāmatu.

Ir ceļojumu grāmatas, kas informē lasītāju par apskatīto zemju kultūru, cilvēkiem un vēsturi. tur ir bagātīgs faktoloģisks materiāls, kas, kur un kāpēc. Reizēm tādas grāmatas var būt pat ļoti garlaicīgas, ja ir neinteresants stāstītājs.

Vēl gadās grāmatas, kur centrālā loma ir ceļotāju savstarpējām attiecībām, bet tie parasti ir jāatšķaida ar faktoloģisku materiālu, jo ar pliku konfliktēšanu vien tālu netiksi.

Protams, te klasifikāciju var sasmalcināt un piebilst, ka neviens no viņiem nepastāv tīrā veidā. Manuprāt, citu ceļotāju grāmatu lasīšana varētu palīdzēt atrast to balansu starp (savu personību, kultūru, dabas ainavām, sarunām ar vietējiem, vēsturi), kas autoram pašam šķiet komfortabls un lasītājam izraisa vēlmi lasīt. Tāda piestrādāšana un struktūras pārdomāšana liecinātu, ka rokās paņemta grāmata nevis grafomāna apraksts ;)

Kaspars Misiņš
Reply

Manuprāt, pietiekami labi izturēja. Nomainīju pakaļējās riteņa metāla daļu ar zobratiem un vienu pedāli (klaņi oriģinālie). Izmaksas līdz 20 eiro. Var lūzt rāmis un vēl viss kas.

Nevajag visiem rakstīt vienādi, bet pieredzei noder.

asmo
Reply

vēl forša grāmata par vienu angļu pāri, kas ar ričukiem brauca no Anglijas cauri Eiropai līdz Stambulai un pēc tam pa Indiju, Vjetnamu, Laosu, Japānu, Taizemi un Austrāliju. Līdzīgs koncepts kā jums, vienīgi viņiem laikam uzreiz bija pietiekami daudz naudas, lai nestrādātu gadījuma darbus. A, un grāmata saucas Four cheeks in the wind, var dabūt Amazonē.

Una Baufala
Reply

Velosipēdi izturēja, ar tiem joprojām var braukt kaut vēl vienu Indiju.
Labošana tika veikta daudz mazāk nekā bijām iedomājušies. Galvenokārt ik pa laikam sanāca salīmēt kameras.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website