Braisona grāmata nelasīta man mājās nostāvēja veselus trīs gadus. Tas tā nebūtu noticis, ja vien Braisons būtu tās autors, nevis tikai sastādītājs. Grāmatas ideja ir pavisam jauka, daudzi desmiti (deviņdesmit četri, ja gribam būt precīzi) Anglijas rakstnieki, katrs uzrakstījuši īsu stāstiņu, par viņuprāt Anglijas galveno ikonu. Ko tādu, kas varētu iekrist sirdī ne tikai viņiem, bet arī citiem planētas Zeme iedzīvotājiem. Galvenais grāmatas mērķis ir vēlreiz pavēstīt, ka ir labi, ja cilvēks neaizmirst savu zemes vēsturi un, ka ne vienmēr viss vecais ir aizmetams un aizstājams.

Anglijai svarīgās ikonas ir visdažādākās. Kādam tas ir lauku ceļš, citam purvs, putnu dziesmas vai ķieģeļu tilts. Godīga spēle un, protams, krikets. Labi kaimiņi vai vecie ceļi. Visas šīs lietas viņuprāt būtu nododamas nākamajām paaudzēm un saglabājamas tādas, kādas viņas ir. Daļa autoru iegrimst bērnības atmiņās un atminas kādu braucienu uz pilsētu vai īpaši interesantu aitu vērošanu. Daļa no viņiem ir imigranti, un tad tiek salīdzināta dzīve pirms un pēc. Daži (tie man patika vislabāk) izvēlas kādu vēsturisku objektu un nedaudz pastāsta par to.

Kopumā grāmata varētu aizraut īstenu angli, kas pēc tējas dzeršanas vēlas izlasīt nedaudz par savu tēvzemi. Vispār jau viņiem tās vietas un lietas, kas definē Angliju, nemaz tik daudz neatšķiras no Latvijas. Mums jau arī patīk lauku vidū augoši koki, meži un akmeņi. Varbūt mums nav tāda vājība uz kaļķakmeni un tendences visur ganīt aitas. Taču lielākā daļa no angļu ikonām ir tik ikdienišķas un vispārpieņemtas lietas arī mums te, Latvijā, ka rodas jautājums, kas tur īsti tai Anglijā notiek? Vai tiešām viņi visi tur pārvēršas honkongiešos, kas pat pa ielu staigā skatoties tikai savā telefonā? Cik noprotu vēsturiskos monumentus viņiem saglabā likumdošana, jā, gadsimtu gaitā daudz kas ir zaudēts, bet daudz ir arī saglabāts. Savukārt kāda klusa nostūra aizsardzību pret vēja ģeneratoriem diez vai būs iespējams panākt.

Grāmatas lielākā problēma ir katra autora stāsta īsums, no lapaspuses līdz divām ar pus. Skaidra lieta, ka ne visi ir tik izcili īso stāstu stāstītāji. Un, lai arī daži stāsti ir sentimentāli un aizkustinoši, tomēr mana sirds nebija tik plaša veseliem simts stāstiem. Kā jau stāstiem pienākas, te ir ievads, tad tiek nosaukta Anglijas ikona, ja paveicas, par to sarakstītas pat trīs rindkopas, un tad jau jāsāk rakstīt smuks nobeigums (vēlams tāds poētisks, ar sāpi par aizgājušajiem laikiem). Ar laiku stāsti mani sāka atklāti garlaikot. Nācās sevi motivēt, sak nekas, nekas, viens no desmit ir tīri lasāms. Atklāti sakot, grāmatu izlasīju tikai tādēļ, ka reiz par viņu biju izdevis naudu, skopums un mazohisms vienā iepakojumā. Vienīgais patiesais prieks no šīs grāmatas izlasīšanas bija tās pēdējās lapaspuses pāršķiršana.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt jau var, bet īpaši lielas jēgas no tā, manuprāt, nebūs. Ja vēlies aiztaupīt sev laiku, tad tikpat daudz informāciju iegūsi vienkārši izlasot satura rādītāju.