Navigate / search

Holy Sh*t: A Brief History of Swearing by Melissa Mohr

Holy shit

Labu laiku nebiju lasījis neko par lingvistikas tēmu. Šī grāmata rindā gaidīja aptuveni gadu, kas priekš mana grāmatplaukta standartiem ir salīdzinoši īss laika periods. Nopirku viņu tikai dēļ nosaukuma, tas mani uzreiz ieintriģēja.

Grāmata mums vēsta par lamāšanās kultūru Britu salās no Romas impērijas laikiem līdz mūsdienām. Šajā laika periodā lamuvārdi daudzas reizes ir ieguvuši un zaudējuši savu “stiprumu”. Un ja Romas laikos spēcīgākais lamuvārda analogs bija “atsūkātājs”, tad šodienas stiprie lamuvārdi ir nobīdījušies uz rasu apzīmējumu. Uz jautājumu, kādēļ tas tā noticies, autore cenšas atbildēt savā grāmatā. Tāpat tiek mēģināts rast atbildi, kādēļ cilvēki lamuvārdus iemācas visātrāk un kādēļ, kad cilvēks vairs nespēj sakarīgi runāt, viņš ir pilnībā spējīgs lamāties. Kādēļ lamuvārdiem ir tik liela nozīme mūsu valodā un dzīvē?

Lielākā daļa no mums saprot, ka mūsdienu lamuvārdi nebūt nav bijuši stipri savā nozīmē un lietojumā visos laikos. Lielākoties mūsdienu lamuvārds ir bijis agrāk plaši izmantots vārds, kurš nemaz nav lietots kā lamuvārds. Taču ir pienācis brīdis, kad sabiedrības tabu ir nomainījies, un vārds no parastas čurāšanas apzīmējuma kļūst par lamuvārdu. Autore dod ieskatu šī lietošanas konteksta izmaiņām Lielbritānijā daudzu gadsimtu garumā.

Nodaļa, kas veltīta Senajai Romai, lika secināt, ka mūsdienu cilvēks vismaz rakstīšanā uz sienas nav ticis tālāk par romiešu rakstīt pratēju. Standarta tēma ir tā pati, lamuvārdos centrālais temats ir – kurš kuru kā drāž.

Nodaļas, kas veltīta Bībelei un viduslaikiem, atklāj pavisam citu lamāšanās koncepciju. Te lamāšanās vairāk ir Dieva vārda valkāšana nevietā. Varēji cilvēku nosaukt par dirsienu, un nekas tev par to nebūtu, bet atlika piesaukt dievu nevietā un varēja sanākt ziepes. Vispār ziepes varēja sanākt arī nosaucot kādu par maukas bērnu, tādējādi norādot, ka cilvēks ir bez dzimtas, un tad jau bija tiesu darbi. Tai laikā dominēja arī koncepts, ka zvērot pie Kristus naga (vai jebkuras cita ķermeņa daļas) nepatiesi, viņam tiek nodarīts reāls fizisks kaitējums. Šie bija laiki, ka ieraugot sava lorda krānu vai viņa sievas krūti, tas skaitījās pagodinājums un pat karalienes nekautrējās piedalīties karnevālos ar atsegtu ķermeņa augšdaļu, lai izrādītu cieņu savos padotajos.

Astoņpadsmitajā gadsimtā, kad cilvēki vairs nenokārtojās un nenodarbojās ar seksu publiski (vai salīdzinoši publiski), šo nodarbību apraksti pēkšņi kļuva par ļoti, ļoti sliktiem vārdiem. Aizgāja pat tik tālu, ka galda kājām vilka speciālas bikses, lai nemulsinātu jaunkundzes.

Mūsdienu lamuvārdi joprojām ir saglabājuši vietu valodā un neizskatās, ka tie taisītos padoties. Viņi joprojām tiek lietoti tikpat bieži kā personas vietniekvārdi. Ja gadās nopietni lamuvārdu cienītāji, tad ir skaidrs, ka lamuvārds tiek lietots tikai tādēļ, lai cilvēks, kurš klausās saprastu, ka tūlīt sekos lietvārds. Neskatoties uz izlasīto grāmatu, nācās tomēr secināt, ka britu lamuvārdu spektrs salīdzinot ar krievu valodu tomēr ir visai nabadzīgs. Var arī būt, ka man kā viņu vidē neaugušam cilvēkam vienkārši nav izprotamas visas lamuvārdu lietojuma nianses.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Interesanta lasāmviela un labi ilustrē, ka valoda ir mainīga un evolucionē reizē ar tās lietotājiem. Nemaz nezināju, ka romieši ir rakstījuši tik rupjus pantiņus un tekstus. Nezinu, vai arī latviešu valodā kāds ir veicis līdzīgu pētījumu, kurš izskaidrotu, kādēļ teksts “zaļās muižas akā dirsējs” mūsdienās vairs nešķiet tik rupjš izteiciens, bet smieklīgs. Un kā mūsu lamāšanās kultūru ietekmējuši daudzie iekarotāji. Pats ikdienā cenšos īpaši nelamāties, taču ja lietoju, tad izmantoju krievu valodas piedāvātās opcijas.

Comments

Lasītāja
Reply

Es esmu prātojusi, kāpēc vieglāk lamāties svešvalodā. Izdomāju, ka, lai gan it kā zinu un saprotu, ko pasaku, tomēr emocionālā piesaiste ir mazāka un, iespējams, šādi es to vairāk uztveru kā vienkārši lamuvārdu, kamēr latviski pārlieku uzbāzīgi sevi pieteiktu arī izteiciena tiešā nozīme.

asmo
Reply

Iespējams, ka tev taisnība. Dzimtajā valodā saturiski un jēgas ziņā līdzīgs vārdu virknējums šķiet smieklīgs jau sacīšanas brīdī. Savukārt izmantojot b*** un līdzīgus vārdus, es tiešām to izmantoju par lamuvārdu. Savukārt, ja dzimtajā valodā lieto kāda lamuvārda substitūtu, teiksim vāks, lai bērns nesamācās totālas rupjības pirms iešanas skolā. Tad ar laiku pieķer sevi pie domas, ka arī šis vārds tiek pārklasificēts par lamuvārdu vismaz paša galvā.

Kā tajā anekdotē, kur tika nolemts vārdus piedzerties aizstāt ar grāmatu lasīšanu.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website