Navigate / search

Skotijas apceļošana III

30. maijs

No rīta atkal esmu augšā ap pieciem, iesnas joprojām nav pārgājušas. Gaidot brokastis ap septiņiem, palasu grāmatu, sabrūvēju un iedzeru kafiju. Ap brokastlaiku ejam lejā uz ēšanu. Brokastis ir standarta angļu – tādas te būs praktiski vienmēr, tostermaizītes ar marmelādi, kafija, tēja, divas vēršacis, bekons, šaubīga paskata cīsiņi un black pudding pēc pieprasījuma. Pirmo reizi paprasu aiz ziņkārības. Izrādās, ka tā ir asinsdesa, super, žēl tikai, ka nav brūkleņu zaptes! Iztieku ar upeņu marmelādi. Arī tā nebija ne vainas. Paēduši un norēķinājušies par naktsmājām, sakraujam mantas mašīnā un braucam uz Ploktonu.

Skats no Ploktonas promenādes

Ploktonā galvenais apskates objekts ir ezerkrasta promenāde – smuks skats uz jūru, tā pilna ar klinšainām saliņām. Var redzēt pāris laivas, ja jūties veiksmīgs, vari noīrēt laivu un doties skatīties roņus. Cik var noprast, ja roņu nav, tad nauda tiek atgriezta. Vispār ir dzirdēts, ka tepat netālu var redzēt arī delfīnus un pat vaļus. Mūs jūras zīdītāju vērošana neaizrauj, mani noteikti ne. Tādēļ ejam pa galveno ielu līdz vietai, kuru sauc An Fhrith Aird. Tas ir tāds klinšains paugurs, kurā varam uzkāpt augšā, no tā paveras smuks skats uz apkārtni. Ja cilvēku interesē redzētā vietvārdi, tad var izpētīt augšā novietoto instalāciju, kur katra klints un kalns nosaukta savā vārdā. Nedaudz uzkavējušies, dodamies atpakaļ. Mašīnā es nejauši uzmetu acis savām biksēm, tās man baltas kā Ostapam Benderam, jo ceļoju tikai baltā uzvalkā. Un ko tu domājies, pa to rāpo ērce! Man nav ne jausmas, kā te ar encefalītu vai Laima slimību, bet neriskēju – ērci izmetu pa logu. Skatos, tā nav vienīgā, beigās sev atrodu ap desmit ērcēm, visi pārējie arī ir aplaimoti, Maijai trāpījusies tāda badīga, kas jau paspējusi piesūkties. Atērčojamies un tinamies projām.

Pieploktonas lohi

Tā kā te nekas vairāk nav redzams, sākam ceļu uz Melvaig, tur mums sagaidāms brangs pārgājiens pa nelielu zemesragu uz bāku. Lai līdz turienei tiktu, jābrauc garām vairākiem Lochiem (vietējie tā sauc savus ezerus) un fjordiem līdzīgus jūras līčus. Lielākā daļa no viņiem ir pelnījuši nonākt uz atklātnēm, bet daži ir īpaši smuki, pie tiem piestājam, pametam pīlītes. Normālu oli gan dabūt ir grūtības. Nesmādējam arī skatu vietas, tur cītīgi fotogrāfējamies un vienkārši skatāmies uz ainavu (smukāk jau būtu teikt – baudām ainavu). Brauciena sākumu gan aptumšo viena problēma. Izrādās, ka mašīnas bāka nav bezgalīga, un mums prognozē tikai četrdesmit jūdzes! Sākam meklēt benzīntanku. Pirmais, kuru atrodam, ir slēgts. Pavisam. Tad pāris ciemos nekā – tukšums. Nākas vien mest kaunu pie malas, demokrātiskā ceļā izvirzīt Maiju par savu emisāru nosūtīšanai uz tūrisma informācijas centru, lai iztaujātu tuvākā benzīntanka koordinātes. Tas izrādās ir nākamajā miestā – Kinlochewe (cik noprotu nosaukumā kaut kas par ezeru un avi). Tur uzpildāmies, cik vien var ieliet bākā. Benzīntankā ilgi štukoju, vai man varbūt saimniecībā noderētu nopietns binoklis. Nolēmu, ka nevajag, bet kļūdījos.

Pa ceļam uz pārgājienu

Gairloch miestā man ienāk prātā spoža ideja – uztankoties! Tas gan vairāk izpaužas kā čipsi un šokolādes. Iesim tak pārgājienā, un tas nav nekāds joks. Ja grib tikt uz bodi, tad vislabākā stāvvieta ir pie vietējās ciema padomes. Pirmā publiskā toča, kurā vīriešu nodaļā redzu bērna pārtinamo galdiņu.

Melvaig ir apdzīvota vieta ar pāris mājām un autosstāvvietu piecām mašīnām. Mums veicas, pāri palikusi vieta tieši mūsu mašīnai. Viss placis ir pamatīgi nospirots, var redzēt – aitas ir labi pastrādājušas. Sakravājam pārtikas mugursomu un dodamies ceļā.

Bāka

Sākums ir pa asfaltētu ceļu, kur sākumā rakstīts, ja gribi braukt ar savu mašīnu, tad tu pats arī riskē. Neteiksim, ka ceļš būtu sliktas kvalitātes, bet pāris tiltiņi gan ir tādi šaubīgi. Tas viss iet gar tādu stāvkrastu, kas pats par sevi ir apskates vērts. Mūsu primārais mērķis ir bāka. Bez mums uz takas vēl ir pāris pensionāru grupas. Sākums nemaz nav nogurdinošs, laiku pa laikam fotografējam kādus interesantus krasta kritumus. Putnus un sienāžus ar nemaz nemanām, ja nedzirdētu pensionāru čalošanu, būtu absolūts klusums. Bāka bija tīri tā neko, taču klāt nelīdām, jo cik no ceļveža sapratām, pašreizējie saimnieki ciemiņus diez ko nemīlot.

Ziemeļu pludmale

Turpat netālu uzrīkojam pikniku un pamatīgi noplicinām ēdamā krājumus, tas priecē, jo nebūs vairs tik daudz jāstiepj. Tālāk pēc plāna jāraušas augšā kalnā gar krastu. Asfalts beidzas, nākas iet pa taku. UN pēkšņi pilnīgi negaidīti paveras superīgs skats uz pludmali! Tā atrodas kādus simts metrus zemāk, ar baltām smiltīm, interesantām klintīm un dzidru ūdeni. Nemaz neticas, ka esam Skotijā, vairāk izskatās pēc tropiem! Tad nu kādu pusstundu skatāmies uz pludmali un jūru. Kristapam šķiet, ka viņš redz delfīnus. Ar manu švako redzi tur varētu peldēt vesela zilo vaļu kolonija, es tik un tā neko neredzētu. Kad beidzot ir apnicies, dodamies tālāk, nu mums ir jāsasniedz mobilo sakaru tornis, kas nobāzēts valdošajā augstienē. Taču taka ar laiku pazūd un sākam maldīties.

Augstkalnu purvs

Maldīšanās augstkalnu purvā ir diezgan aizraujošs pasākums. Visu laiku, lai izvairītos no apavu piesmelšanas, tu tiec motivēts parāpties augstāk. Taču uzlīdis augstāk, tu atklāj, ka arī tur ir purvs. Ar prātu jau saproti, bet ar sirdi grūti aptvert, ka tā vispār var būt, un tu lien vēl augstāk. Mani ceļabiedri nolemj neblandīties pa eksotisku slīkšņu un doties atpakaļ uz asfaltētu ceļu. Uz maniem izteikumiem, ka tā nevar, ja tornis, tad jāiet uz torni, ir tur taka vai nav, neviens nepavelkas. Nospļaujos un dodos izpildīt plānu viens pats.

Tornis

Šī noteikti bija mana mūža aizraujošākā stundas pastaiga pa augstkalnu purvu. Primārais mērķis – tornis, sekundārais mērķis – takas atrašana. Laikam ritot tas pārmainījās – primārais mērķis – aizkulties līdz tornim pēc iespējas ātrāk, sekundārais – nepiesmelt botas. Vēl pēc desmit minūtēm, tas nomainījās uz – nekur neiemaukt tā, ka ūdens ir līdz ceļiem. Bet tas viss ir sīkums, patiesībā ir diezgan interesanti lēkāt pa ciņiem un meklēt apvedceļus maziem dīķīšiem. Pirmā pusstunda ir diezgn aizraujoša, pat atradu spēkus uzlīst augstākajos pakalnos, lai paskatītos, vai tur gadījumā augšā nav atrodams dīķītis, pavērot tālumā esošās salas un izstrādāt izdzīvošanas stratēģijas, ja reiz gadītos tādā vietā bez ēdamā. Ūdens te nav problēma, bet ēdamo purva zāļu saknes gan vajadzētu iemācīties. Pēc kāda laika piezvana ceļabiedri, viņiem apnicies mani gaidīt un došoties tālāk, nolemju forsēt notikumus un paātrinu tempu. Tad arī attopos, ka nejauši esmu paķēris līdzi somu ar paiku un ūdeni. Tā lēkājot un domājot esmu nonācis gandrīz pie torņa, te sākas problēma, šķiet, ka tornis uzbūvēts uz salas starp miljons dīķīšiem. Mana ceļa optimizācija kādas pāris reizes cieš neveiksmi, bet tad pēc pāris grāvju pārlēkšanas un pāris botu piesmelšanām esmu uz asfalta. Principa pēc mēģinu atrast taku, kas uzvestu uz šī ceļa, un kuru es nebiju atradis. Var jau būt, ka man acis bija aptumšotas, bet neko tādu es tur neredzēju.

Tā kā kalns veda uz leju nolēmu kolēģus panākt. Kādi desmit no plānotajiem četrpadsmit kilometriem jau bija noieti, man vēl bija visas iespējas. Pieliku soli un netālu no autostāvvietas viņus noķēru. Panācis vispārējos vilcienos aprakstīju, kādu brīnumaini daiļu ceļa gabalu viņi ir sev lieguši, un devāmies uz mašīnas pusi.

Naktsmājas mums bija rezervētas pilsētā, kuru sauc Ullapool. Tā atradās nieka 53 jūdzes tālāk. Šajā ceļojuma fāzē domas par slapjajām zeķēm, kuras vajadzētu izžāvēt, mijas ar idejām nopirkt salčuku un piedabūt kājas iešanas režīmā. Tādēļ skatu punktos vairs tik aktīvi ārā nelecām un ceļvedī vairāk pētīja Ullapool ēdnīcu piedāvājumus. Lai nebūtu ko palaiduši garām, izlēmām doties uz pašu krutāko zivju restorānu, kas tai miestā atrodams.

Rijamais

Sākumā gan iekārtojāmies B&B. Tā arī tipiska skotu māja, tikai šoreiz mums visiem tiek istabas augštāvā. Sarunājam brokastlaiku un dodamies uz savu vakariņu vietu. Te sākas problēmas, lai arī pilsētā ir vien pāris ielas, to nolāpīto ēstuvi nekur nevaram atrast. Adreses nevienam nav, uzprasīt neviens principa pēc nevēlas. Beigās ieejam grāmatveikalā, atrodam grāmatā adresi un dodamies. Skaidra lieta, ka iestādījums ir pārpildīts un brīvu vietu nav. Samazinām savas ambīcijas un dodamies un nākamo vietu pēc ranga. Arī te nav vietu, bet to sadale ir organizētāka, sākumā pasēžam bārā un iedzeram, kad pienāk mūsu kārta, mums piešķir galdiņu. Pasūtīšana gan nav kā pie mums, pašam vien jāiet pie pasūtījuma pieņēmēja un jāsaka, kas izvēlēts. Izskatās, ka Skotijā visi ir lieli runātāji, troksnis tāds kā bezdelīgu ligzdā, visi cītīgi mēģina viens otru pārkliegt. Joka pēc paņemu noprovēt steiku, bija diezgan labs. Pēduši devāmies mājās un likāmies uz auss.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website