Navigate / search

Holy Sh*t: A Brief History of Swearing by Melissa Mohr

Holy shit

Labu laiku nebiju lasījis neko par lingvistikas tēmu. Šī grāmata rindā gaidīja aptuveni gadu, kas priekš mana grāmatplaukta standartiem ir salīdzinoši īss laika periods. Nopirku viņu tikai dēļ nosaukuma, tas mani uzreiz ieintriģēja.

Grāmata mums vēsta par lamāšanās kultūru Britu salās no Romas impērijas laikiem līdz mūsdienām. Šajā laika periodā lamuvārdi daudzas reizes ir ieguvuši un zaudējuši savu “stiprumu”. Un ja Romas laikos spēcīgākais lamuvārda analogs bija “atsūkātājs”, tad šodienas stiprie lamuvārdi ir nobīdījušies uz rasu apzīmējumu. Uz jautājumu, kādēļ tas tā noticies, autore cenšas atbildēt savā grāmatā. Tāpat tiek mēģināts rast atbildi, kādēļ cilvēki lamuvārdus iemācas visātrāk un kādēļ, kad cilvēks vairs nespēj sakarīgi runāt, viņš ir pilnībā spējīgs lamāties. Kādēļ lamuvārdiem ir tik liela nozīme mūsu valodā un dzīvē?

Lielākā daļa no mums saprot, ka mūsdienu lamuvārdi nebūt nav bijuši stipri savā nozīmē un lietojumā visos laikos. Lielākoties mūsdienu lamuvārds ir bijis agrāk plaši izmantots vārds, kurš nemaz nav lietots kā lamuvārds. Taču ir pienācis brīdis, kad sabiedrības tabu ir nomainījies, un vārds no parastas čurāšanas apzīmējuma kļūst par lamuvārdu. Autore dod ieskatu šī lietošanas konteksta izmaiņām Lielbritānijā daudzu gadsimtu garumā.

Nodaļa, kas veltīta Senajai Romai, lika secināt, ka mūsdienu cilvēks vismaz rakstīšanā uz sienas nav ticis tālāk par romiešu rakstīt pratēju. Standarta tēma ir tā pati, lamuvārdos centrālais temats ir – kurš kuru kā drāž.

Nodaļas, kas veltīta Bībelei un viduslaikiem, atklāj pavisam citu lamāšanās koncepciju. Te lamāšanās vairāk ir Dieva vārda valkāšana nevietā. Varēji cilvēku nosaukt par dirsienu, un nekas tev par to nebūtu, bet atlika piesaukt dievu nevietā un varēja sanākt ziepes. Vispār ziepes varēja sanākt arī nosaucot kādu par maukas bērnu, tādējādi norādot, ka cilvēks ir bez dzimtas, un tad jau bija tiesu darbi. Tai laikā dominēja arī koncepts, ka zvērot pie Kristus naga (vai jebkuras cita ķermeņa daļas) nepatiesi, viņam tiek nodarīts reāls fizisks kaitējums. Šie bija laiki, ka ieraugot sava lorda krānu vai viņa sievas krūti, tas skaitījās pagodinājums un pat karalienes nekautrējās piedalīties karnevālos ar atsegtu ķermeņa augšdaļu, lai izrādītu cieņu savos padotajos.

Astoņpadsmitajā gadsimtā, kad cilvēki vairs nenokārtojās un nenodarbojās ar seksu publiski (vai salīdzinoši publiski), šo nodarbību apraksti pēkšņi kļuva par ļoti, ļoti sliktiem vārdiem. Aizgāja pat tik tālu, ka galda kājām vilka speciālas bikses, lai nemulsinātu jaunkundzes.

Mūsdienu lamuvārdi joprojām ir saglabājuši vietu valodā un neizskatās, ka tie taisītos padoties. Viņi joprojām tiek lietoti tikpat bieži kā personas vietniekvārdi. Ja gadās nopietni lamuvārdu cienītāji, tad ir skaidrs, ka lamuvārds tiek lietots tikai tādēļ, lai cilvēks, kurš klausās saprastu, ka tūlīt sekos lietvārds. Neskatoties uz izlasīto grāmatu, nācās tomēr secināt, ka britu lamuvārdu spektrs salīdzinot ar krievu valodu tomēr ir visai nabadzīgs. Var arī būt, ka man kā viņu vidē neaugušam cilvēkam vienkārši nav izprotamas visas lamuvārdu lietojuma nianses.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Interesanta lasāmviela un labi ilustrē, ka valoda ir mainīga un evolucionē reizē ar tās lietotājiem. Nemaz nezināju, ka romieši ir rakstījuši tik rupjus pantiņus un tekstus. Nezinu, vai arī latviešu valodā kāds ir veicis līdzīgu pētījumu, kurš izskaidrotu, kādēļ teksts “zaļās muižas akā dirsējs” mūsdienās vairs nešķiet tik rupjš izteiciens, bet smieklīgs. Un kā mūsu lamāšanās kultūru ietekmējuši daudzie iekarotāji. Pats ikdienā cenšos īpaši nelamāties, taču ja lietoju, tad izmantoju krievu valodas piedāvātās opcijas.

The Illustrated Insectopedia by Hugh Raffles

The Illustrated Insectopedia

Kādus piecus gadus atpakaļ mani bija aizrāvusi kukaiņu tēma. Sapirkos grāmatas, dažas izlasīju, dažas ne. Tagad nolēmu ķerties pie projekta, kas saucas izlasīt tās grāmatas, par kurām es esmu samaksājis naudu. Nezinu, cik ilgi spēšu noturēties, bet pacentīšos kādas desmit no sava izlasāmā plaukta nomīnusot.

Kukaiņi un cilvēki dzīvo viens otram līdzās, un mēs esam daudz vairāk saistīti nekā varam iedomāties. Ja tā padomā, cik kukaiņi atrodami kaut vai vienā gaisa kubikilometrā? Tas nekas, ka mēs viņus ikdienā nemanām, ja ieskatās, tad viņi ir mums līdzās. Kukainis var kalpot mums kā ēdiens, izklaide vai vienkārši traucēklis. Viņi var pat noteikt kultūras trendus, ietekmēt ekonomiku un kalpot par klimata indikatoriem. Autors ir antropologs, un viņu ļoti ieinteresējusi šī cilvēku un kukaiņu mijiedarbība, kas notiek augstākā līmenī nekā vienkārša fiziskā saskarsme.

Grāmatas koncepcija ir jauka, par katru alfabēta burtu uzrakstīta eseja veltīta kukaiņiem. Esejas svārstās no pāris rindkopām līdz pārdesmit lapām. Jāņem vērā, ka autors ir antropologs un nav liels kukaiņu speciālists, tādēļ centrālais temats ir cilvēki un to mijiedarbība ar insektiem. Te var palasīties par circeņu cīņu industriju Ķīnā, siseņu uzlidojumiem Āfrikas valstīs, sen aizmirstiem entomologiem, kuri ir kulta figūras Japānā, par Japānas degunradžvaboļu bumu, Bišu dejām, kukaiņu homoseksuālismu un kukaiņu redzi. Šo stāstu dēļ vien bija vērts grāmatu lasīt. Vispār jau rodas priekšstats, ka aziāti ir kā traki uz kukaiņiem, sevišķi japāņi, vismaz salīdzinot ar eiropiešiem. Afrikāņi kukaiņiem savukārt pieiet tīri utilitāri, vismaz siseņu gadījumā, kā to pareizi pagatavot. Dīvaina bija arī nodaļa par kukaiņiem un seksu, tā lielākoties tika veltīta kukaiņu mīdīšanas fetišam. Nemaz nezināju, ka tādi dīvaini cilvēki, un filmas arī eksistē.

Diemžēl vietām pavīd pa pseidozinātnes kripatiņai, kuru autors iekļāvis vai nu nezināšanas vai savu personīgo uzskatu dēļ. Mani tracināja nodaļa par Černobiļu, kur kāda Šveices māksliniece novēro kukaiņos dīvainas deformācijas. Viņai šķiet, ka pie vainas ir radiācija un brīnās, ka visi insektologi ignorē viņas “pamatotās” bažas. Tai pat laikā viņa nepiedāvā nekādus pierādījumus kā vien savus zīmējumus. Šī nodaļa bija tīrākā pseidozinātnes propagandēšana, bet varbūt autors to vienkārši bija iekļāvis savā grāmatā, lai būtu arī kāds “nesaprastais” cilvēciņš.

Pozitīvais – garās izvērstās nodaļas lielākoties ir lasīšanas vērtas, un tās var ne tikai lasīt, bet arī pārlasīt. Autors problēmu ir izpētījis pamatīgi un spēj savu aizrautību nodot citiem.

Negatīvais – redziet grāmatas nosaukumā vārdu Ilustrētā! Tad, lūk, ilustrācijas visas ir melnbaltas un ar diezgan švaku izšķirtspēju. Tā kā lasot par krāsainajiem tauriņiem, nākas minēt, kā tur īsti viss izskatās. Daļa no esejām ir nekādas – aptuveni 30% no grāmatas. Eseju kvalitāte variē, reizēm šķiet, ka autoram par kādu burtu nav bijis lāgā ko rakstīt, un tad viņš izpaudies mākslinieciski.

Vietām aizraujoša, vietām garlaicīga, vietām smieklīga. Grāmata ir lasāma un, ja ir vēlme palūkoties uz kukaiņiem no cita redzes punkta, tad arī ir vērts lasīt, lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi insektofīls, tad droši lasi, nenožēlosi!

Grāmatas mājas lapa atrodama šeit.

The Quantum Story: A History in 40 Moments by Jim Baggott

The Quantum Story by Jim Baggott

Šo grāmatu nopirku pirms trīs gadiem. Viņa man cītīgi marinējās plauktā, un izlasīt to man nekādi nesanāca. Bet es mēģināju veselas trīs reizes. Reiz pat pievārēju veselas simts lapaspuses, bet līdz galam nekad netiku. Tagad beidzot saņēmos un izlasīju visu vienā piegājienā. Nu labi, paralēli izlasīju vēl pāris grāmatas, bet tas jau neskaitās.

Ar kvantu teoriju viss nav tik vienkārši, kā varētu iedomāties. Tā apraksta pasauli tik mikroskopiskā līmenī, ka cilvēka ikdienas pieredze ne vienmēr ir piemērota kvantu fizikas notikumu uztverei. Šīs grāmatas mērķis ir iepazīstināt lasītāju ar 40 kvantu teorijas vēstures aspektiem, un dod tam pamatzināšanas. Viss sākās ar spektrālajām līnijām un absolūti melna ķermeņa starojumu. Tālāk radās jautājumi par atoma uzbūvi, viļņfunkcijām, kvarkiem, gluoniem un, protams, Higsa bozoniem. Un nav jau tā, ka viss būtu beidzies. Standartmodelis ir smuks tikai pirmajā acu uzmetienā, bet tas balstās uz vairāk kā desmits eksperimentāli noteiktām konstantēm, un šī lieta daudziem neliek mieru. Ja vēlies saprast, ko tie mūsdienu fiziķi atkal ir atklājuši, šī grāmata ir obligāti izlasāma.

Šie četrdesmit vēstures punkti ir pagrieziena punkti kvantu fizikā. Jā, tur tādu ir bijis diezgan daudz. Katrs no tiem ļāva paskatīties uz mūsu pasauli no nedaudz citādāka skatu punkta un nonākt pie secinājuma, ka viss nebūt nav tik vienkāršs, kā izskatās. Atoms, izrādījās, nebija protonu un elektronu maisījums, atomam atradās kodols, lielais elementārdaļiņu zooparks lika uzdot jautājumu, kas tur īsti notiek. Nemaz nerunāsim par to, kā kvantu pasaules realitāte atšķiras no mūsu ikdienas realitātes. Katrā šajā apgrieziena punktā bija cilvēki. Autoram pienākas papildus bonuss par to, cik labi viņš ir attēlojis fiziķu savstarpējos kašķus un ikdienu, par to, kā rodas un nomirst hipotēzes, un kā tikai daļa kļūst par teorijām. Ja kādam šķiet, ka zinātnieki ir neelastīgi vecā atkārtotāji, tad te ir tieša pretējā demonstrācija. Īsumā, izcili parādīts, kā patiesībā strādā zinātne.

Nevar teikt, ka par šo tēmu neko neesmu lasījis, tomēr vienmēr esmu uzskatījis, ka vairums autoru šo tēmu ir tikai apgrābstījuši. Viņi pievēršas vispārīgiem ikdienišķiem formulējumiem un ietērpj kvantu fizikas novērojumus ikdienišķā valodā. Bet kā tu ikdienišķā valodā ietērpsi spinu? Cilvēks domā – ā, spins, mierīgi, cik viņš tur reizes bija jāapgriež, lai atkal izskatītos pēc sevis? Bet tas ir parametrs, kurš raksturo elementārdaļiņu aprakstošo simetrijas grupu. Vismaz es to tā sapratu, lai gan matemātikā par grupu teoriju ar neesmu nekāds guru. Šī grāmata nav pilna ar matemātikas formulām vai diferenciālvienādojumiem. Bet, ja gadās tādu sastapt, viņi nemaz nav lieki.

Es autoru nevainoju tajā, ka man daļu no viņa rakstītā nemaz neizdevās aptvert. Domāju, ka tā vairāk ir manas uztveres problēma. Iespējams, esmu pārāk izlaidies ar vispārīgām populārzinātniskām grāmatām, pēc kuru izlasīšanas man radies maldīgs priekšstats, ka daudzmaz pārzinu kvantu fizikas pamatpostulātus. Viens gan ir skaidrs – kvantu pasaule nav tāda kā mūsu ikdiena. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kuriem ir apnicis lasīt vienus un tos pašus fizikas pastāstiņus, kas visu vienkāršo.

Myth-Told Tales (Myth Adventures #13) by Robert Lynn Asprin

Myth-Told Tales

Mītu sērijas trīspadsmitā grāmata, kura satur veselus deviņus īsstāstus par Skīva un viņa draugu piedzīvojumiem. Tā kā autors ir piesaistījis savai sērijai vēl vienu autoru, tad šī grāmata kalpo par projektu, kas palīdzēs autoriem sastrādāties un turpināt Mītu sēriju. Tā vismaz tas bija iecerēts.

Stāsti ir visdažādākie, lasītājs var piedalīties Mašas kāzās, kuras ir ne tikai krāšņas, bet arī nedaudz bīstamas, ja esi sasaistīts ar vietējo mafiju. Var doties īstās princešu medībās, tas ir dzīties pakaļ princesei ar dresētiem drakoniem un, ja paveicas, tikt pie īstiem dārgumiem. Var iegūt nelielu ieskatu starpdimensiju skaistuma konkursā, kurā lielāka nozīme ir maģiskajam atbalstam, nevis skaistumam. Var mēģināt atrisināt supermārketa noslēpumu, no tā katru vakaru pazūd visas dienas laikā iekasētais zelts. Var pasapņot kopā ar Skīvu un Āzu aizspogulijā vai vienkārši pavērot, kā Spaidera ar Pūkiju nodarbojas ar reketu. Stāsti te ir katra gaumei, un arī to realizācijas līmenis atšķiras.

Nav tā, ka kāds stāsts te būtu izcils, pāris no viņiem ir labi, lielākā daļa viduvēji un pāris tādi ne pārāk. Visu šo stāstu patiesā jēga ir dot autoriem iespēju izvilkt Skīvu no viņa atvaļinājuma. Nav jau noslēpums, ka autors bija nolēmis sēriju pabeigt, ļaujot galvenajam varoņiem aiziet nosacītā pensijā. Taču, tā kā viņš pats acīmredzot līdz pensijai vēl nebija ticis un maizīti ēst gribējās, tika pieņemts lēmums sēriju turpināt. Īsteniem faniem šāds pavērsiens patika, bet man, ja godīgi, nē. Iedomājaties, es tālajā 2002. gadā jau reiz izlasīju visu sēriju, un biju pārliecināts, ka tajā ir tikai divpadsmit grāmatas. Taču šogad nolēmis vēlreiz pārlasīt šīs grāmatas sev par pārsteigumu atklāju, ka manas prombūtnes laikā grāmatu skaits ir pieaudzis vēl par sešām grāmatām.

Šīs grāmatas galvenais mīnuss ir tas, ka to nav iespējams lasīt, neizlasot visu iepriekšējo sēriju. Lai arī stāsti nav zemē metami, tomēr bez iepriekšējo grāmatu konteksta, tie nav saprotami. Tādēļ, ja neesi lasījis iepriekšējās, ar šo nemaz nesāc.

Pie plusiem varu ieskaitīt tikai grāmatas mazo lapaspušu skaitu un veiksmīgu jaunā autora debiju mīta sērijā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. No kurām viena plusā tiek likta tikai tādēļ, ka esmu izlasījis visu sēriju, un šī grāmata nelec ārā no sērijas rāmjiem. Pats sev secinu, ka jebkura grāmatu sērija (izņemot Diskzemi) ar laiku kļūst garlaicīga un apnicīga, sevišķi, ja lasa visu uzreiz pēc kārtas. Varbūt tur slēpjas autora talants, ka ļauj lasītājam tik labi iedzīvoties savā pasaulē, ka pietiekoši ilgu pavadot tajā laiku, lasītājs to sāk uztvert par kaut ko ikdienišķu?

Something M.Y.T.H. Inc. (Myth Adventures #12) by Robert Lynn Asprin

Something M.Y.T.H. Inc.  by Robert Lynn Asprin

Varbūt esmu ieļaunojies, varbūt esmu izlasījis pārāk daudz grāmatas no sērijas pēc kārtas. Tomēr sāk šķist, ka visas sērijas kopējais trends iet uz leju. Jā, šī grāmata ir, iespējams, labākā no pēdējām četrām, bet pat viņa nespēj glābt kopējo iespaidu. Sērija ir ievilkusies, un, iespējams, pat septiņus gadus ilgušais pārtraukums nav nācis labumā.

Šīs grāmatas darbība risinās paralēli desmitās grāmatas darbībai. Izrādās, ka aiz Skīva muguras ir notikušas interesantas lietas. Valstī ir sākušās problēmas ar nodokļu iekasēšanu, bet, lai netraucētu pašu priekšnieku ar tādiem niekiem, Mīta komandas biedri nolemj ar šādu nieku tikt galā paši. Problēmai pieslēdzas Gvido ar komandu. Un kas to būtu domājis – pret nodokļu iekasēšanu cīnās veselas divas grupas. Viena ir Robinam Hudam līdzīga banda, otra ir daudz mazskaitlīgāka, taču izskatās, ka tajā darbojas indivīds ar klauna tendencēm.

Autors ir nolēmis atrisināt visas problēmas vienā paņēmienā: beigt Possiltum karalistes problēmu triloģiju un izdomāt, ko likt Skīvam darīt tālāk. Patiesībā katram, kurš šo grāmatu sēriju cītīgi lasījis, jau sen ir skaidrs, kā visu to pasākumu izbeigt, pirms tas kļuvis par puņķainu ziepju operu. Taču tā kā autoram ir jāsaraksta vesela grāmata un jānoslēdz triloģija, kas ievilkusies jau astoņus gadus, tad viņš no tās ir izspiedis vēl ap divsimts lapaspusēm. Vietām joki patiešām vēl ir smieklīgi, tomēr kopumā viss pasākums ir kļuvis vienkārši garlaicīgs. Sērijai ir pazudusi novitāte, kas bija pirmajos darbos, tagad tā ir kļuvusi par pasākumu, kas sāk atkārtoties pat savos ietvaros.

Lasījās kā vienmēr ļoti ātri, autors pēc ilga pārtraukuma atkal ir uztvēris savu radīto tēlu būtību un nevar sūdzēties, ka tie nebūtu interesanti vai apsūdzēt tos statiskumā. Taču kā tēli viņi jau ir attīstīti visas sērijas garumā, un te nu viņiem vairs nav kur augt. Mēs jau diezgan sen zinām, ka Gvido nav tikai vienkāršs miesassargs, ka Nuncio ir izcils stratēģis un pat Glīps ir gudrāks par pašu Skīvu. Vienīgi Āza māsīca un Spider ienesa visā stāstā nedaudz novitātes, bet arī tikai tik daudz cik jauna tēla parādīšanās. No mītu viedokļa raugoties šajā grāmatā nedaudz tiek iesmiets par Robinu Hudu un Gredzenu pavēlnieka faniem.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm. Manuprāt, autoram būtu bijis vislabāk sēriju beigt ar šo darbu.

PS. Vismaz manā grāmatā bonusā bija arī stāsts par Mašas kāzām – tajā sižets bija balstīts uz ļoti pavāju detektīvu Āza izpildījumā. Kāzu apraksts, nenoliedzami, krāšņs.

 

Half a King (Shattered Sea #1) by Joe Abercrombie

Half a King

Aberkrombijs lēnā garā ir ieņēmis manu top autoru sarakstu un tuvojas pirmajam desmitniekam. Tādēļ, ieraudzījis, ka beidzot ir iznākusi šī grāmata, nopirku un tūlīt pat arī izlasīju. Nedaudz baidīja tas, ka grāmata domāta kā jauniešu literatūra un tas varētu nozīmēt, ka autors varētu zaudēt savu skarbumu. Viņa varoņu skarbā dzīve taču ir stāsta centrālais elements.

Jarvi (Yarvi) ir princis, tomēr viņš netiek uzskatīts par nopietnu troņa kandidātu. Kuram gan vajadzīgs karalis ar vienu roku? Tomēr liktenis ir liktenis, un Jarvi tomēr nākas sēsties tronī. Taču neviena lieta nav pastāvīga, sevišķi ja tu dzīvo Shattered Sea krastos. Karalistes te karo viena ar otru, un katram var gadīties kāds nelaimes gadījums kaujaslaukā. Jarvi nonāk gūstā, taču sev viņš apzvēr atgūt troni, kuru viņš nekad nav vēlējies, un atriebties sava tēva slepkavām. Iesākumā ir tikai jāizdzīvo.

Nevaru teikt, ka sižeta līnija ar nosaukumu “karaļa ceļš” būtu man kāds jaunatklājums. To ir nācies lasīt daudzās un dažādās variācijās, un uz to balstās lielākā daļa fantāzijas darbu.Taču autoram ir talants pasniegt savu stāstu tik aizraujoši, ka grāmata izlasās vienā piegājienā. Te visi elementi ir savā vietā.

Galvenais varonis – viņa izaugsme ir acīmredzama. Dzīves skola viņu nežēlo, un no tipiska sevis žēlojoša kropļa viņš kļūst par nopietnu karotāju, plānotāju un stratēģi. Viņš saprot, ka dzīve ir tāda kāda nu vien ir, un visi līdzekļi ir izmantojami savu mērķu sasniegšanai. Lasītājs viņam jūt līdzi jau no paša sākuma, un ir viegli tādu iemīļot.

Pasaule – tipiska vikingu Skandināvija. Vīri dodas sirojumos, gūstekņi tiek pārdoti kā vergi, tirdzniecība zeļ un plaukst, kari nodrošina to, ka jūras krastos nekad nebūs pārapdzīvotība. Te katrs ir pats par sevi, un jo labāk tu proti apieties ar zobenu, jo lielākas ir tavas dzīves izredzes. Patikās, ka Shattered sea nedaudz atgādināja Baltijas jūru Vikingu laikos.

Half4

Ekonomika – neticami, bet šajā grāmatā ir diezgan normāli aprakstīta starpvalstu ekonomika. Te galvenais ienākumu avots nav tikai laupīšana, pastāv arī tirdzniecība. Varbūt ekonomikai uzmanība pievērsta tādēļ, ka galvenā varoņa māte ir laba valsts finanšu pārvaldītāja, un liela daļa darbības noris uz tirdzniecības kuģa.

Pretinieks – lai ar tas ir ģimenes skandāls, tomēr arī citi antagonisti nav zemē metami. Katrs no viņiem ir vienkārši cilvēks, viņi nav ne ļauni, ne sadisti. Vienkārši dzīve ir tāda, ka katram tie atrasta vieta. Ja esi vergu uzraugs, tad taču ir jārūpējas par kārtību, citādi neviens neairēs. Katrs vienkārši dara to, ko viņš dara un reizēm sanāk, ka bojā iet daudz cilvēku. Nav ko skatīties uz pagātni, labāk raudzīties, ko sola nākotne. Galvenais ienaidnieks arī nav nekāds izcils ļaundaris, kas mīl skaļi smieties. Nē, viņš vienkārši mēģina paņemt no dzīves to, kas, viņaprāt, viņam pienākas. Un ja kādam ir iebildumu, jūrā vietas pietiks visiem.

Komanda – kur tad vienrocis bez komandas, nē te nav ne elfu, ne rūķu. Labi, elfi reiz esot bijuši, bet kaut kur nozuduši; aiz viņiem palikušas tikai drupas. Te komanda ir izbijis miesnieks, karavīrs, navigatore, vergu uzpircējs un Nekas. Visiem viņiem dzīve ir nodarījusi pāri, un katram ir savi noslēpumi un sapņi. Neviens nav supervaronis, bet kopā viņi ir komanda.

Intriga – tā gan te diemžēl izpaliek, es lasot biju paranoiķis un uzreiz atkodu notikumu vaininieku. Mana dedukcija gan nesakrita ar autora izstrādātajiem motīviem, bet slikto cilvēku zināju jau no grāmatas sākuma.

Half6

Klavieres krūmos – neiztiek arī bez tām. Jarvi vispār ir liels veiksminieks, bet dieviem jau patīk tādi fiziski apdalīti, tā kā te no mitoloģijas nav lielas atkāpes. Tomēr vietām, viņam veicas pārāk daudz un nobeigumā nedaudz rodas meksikāņu seriāla piegarša. Kādēļ nerakstīšu, lai nesamaitātu citiem lasīšanu.

Pozitīvais – bagāta un smalki izstrādāta pasaule, labs galvenais varonis, notikumi un dialogi veltīti sižetam nevis apjoma uzpūšanai.

Negatīvais – nākamās grāmatas vēl nav sarakstītas.

Vienu vārdu sakot, lasīt šo grāmatu ir tīrā izprieca. Viennozīmīgi viena no labākajām šī gada grāmatām kuru esmu lasījis, tas nekas, ka viņa ir YA. Piedzīvojumu te netrūkst. Lieku 10 no 10 ballēm un gaidu nākamo gadu, kad iznāks triloģijas turpinājums. Lasīt obligāti.

Myth-ion Improbable (Myth Adventures, #11) by Robert Lynn Asprin

Myth-ion Improbable

Mītu sērijas vienpadsmitā grāmata. Šķiet, ka vajadzēs saņemties un izraut visu sēriju vienā nedēļā. Citādi visam pasākumam ir risks ievilkties līdz nākamajam gadam. Gribētos jau tomēr vienreiz izlasīt viņu visu līdz galam, ne tikai pirmās divpadsmit, kā tas man reiz jau ir izdevies.

Šī grāmata nav loģisks desmitās grāmatas turpinājums. Te darbība noris laikā, kad Skīvs vēl bija Possilium karalistes galvenais mags. Kaut kur starp trešo un ceturto grāmatu Skīvs nejauši ir iegādājis kādu apslēptu dārgumu karti. Cik var spriest pēc uzrakstiem uz kartes, laimīgo atradēju sagaida zelta govs vai vismaz govs, no kuras var slaukt zelta pienu. Āzs nolemj nedaudz pamest novārtā galma maga pamatpienākumus un doties meklēt dārgumus. Komandai pievienojas Tanada un piedzīvojums var sākties.

Šī grāmata iznāca veselus septiņus gadus pēc desmitās sērijas grāmatas. Tam bija vairāki iemesli, bet galvenais ir tāds, ka pat fantāzijas rakstnieks neko nespēj padarīt nodokļu iekasēšanas dienestam. Cik var noprast, Asprinam bija nopietnas problēmas ar nodokļu maksāšanu un nācās kādu laiku atteikties no rakstniecības pavisam. Tad, atsācis rakstīt, viņš vairs neko neatcerējās no Mītu sērijas darbiem. Kā viņš pats apgalvo, viņam nemaz nav bijusi nojausma, kā turpināt. Šī grāmata viņam ir vairāk, lai atgrieztos tēmā.

To diemžēl var viegli pamanīt. Galvenie varoņi ir atguvuši savu kartona tēlu kvalitāti. Sižets neizceļas ar novitāti, apslēpti dārgumi, noburta karte un konkurenti. Problēmas ir ar šīs grāmatas iekļaušanu iepriekšējo grāmatu pasaulē, te ir novērojamas dažas pretrunas. Piemēram, vampīri, šeit tie tiek pasniegti visai nepievilcīgā gaismā un absolūti neizskaidro to, kādēļ Skīvs vēlāk ir pārsteigts viņus sastopot vēlākajos darbos. Nākamā problēma ir ar maģijas līniju kontrolēšanu, pirmajās divās grāmatās tas ir centrālais temats dimensijas sagrābšanas novēršanai. Te viena indivīda kontrolēta visas dimensijas maģiskā enerģija nez kādēļ nav pārvērtusies milzīgā starpdimensiju karā. Tas, protams, liecina tikai par to, ka autors patiesi nav pat pārlasījis savas grāmatas pirms jauna darba uzsākšanas.

Vai grāmatu ir vērts lasīt? Ja neesi izlasījis visas iepriekšējās, tad patiešām nav jēgas. Kvalitāte nav uzlabojusies un lasot šo grāmatu kā pirmo var tikai sevi atbaidīt no sērijas. Visādi citādi, ātri izlasāma un vietām smieklīga grāmata. Galvenais iesmiešanas temats ir veģetārieši, kovboji, govis, gani un ganāmpulks. Nekad jau nevar īsti zināt, kurš ir noteicējs. Pasaules iekārtojums robežojas ar absurdu, bet ko ar tām maģiskajām dimensijām var zināt. Vienīgā mācība, kas paliek atmiņā ir – ar burkānu sulu UZMANĪGI! Nekad nevar zināt, kura būs tā glāze, pēc kuras vairs nebūs atpakaļceļa.

Arī šī grāmata pretendē uz sliktākās sērijas grāmatas statusu. Lieku 6 no 10 ballēm. Tas arī tikai tādēļ, ka autoram ir bijuši attaisnojoši iemesli.

NPCs by Drew Hayes

NPCs by Drew Hayes

Vai RPG spēlētāji kādreiz aizdomājas, kas notiek pēc tam, kad viņi pārtrauc spēli. Ko dara tas veikalnieks, kuram pārdevi sešas vilku ādas? Kā jūtas tā ciema meitene, kuru regulāri nolaupa goblini? NPC (non palying characters) ir tie, kuri nodrošina spēlētāja saskarsmi ar pasauli, no tiem var dabūt kvestus un balvas. Varbūt viņiem ir savas lietas ko darīt, kad spēlētāji pazūd no acīm?

Maplebark pilsētiņā kādā krogā četri RPG spēlētāji pēkšņi nomirst pie galda. Vispār jau tā nebūtu liela problēma, krodzinieks aptīrītu neveiksmīgos spēlētājus un izmestu krūmos monstriem. Ej un pierādi, ka viņi te maz bijuši. Taču diemžēl pie viņiem tiek atrasts kvesta norīkojums no paša karaļa. Ar karali joki mazi, ne velti viņam iesauka ir Trakais. Ja kāds uzzinās, ka viņu pilsētiņā nomiruši ceļinieki, kuri pildījuši karaļa kvestu, tad pilsētiņu pilnīgi iznīcinās karaļa vīri citiem par mācību. Krodziņa NPC negrib savai pilsētiņai tādu likteni un nolemj paši aizvietot mirušos. Par laimi par mirušajiem karalis zina tikai tik daudz, ka tie ir Koboldu Kāvēji.

Grāmata vairāk ir domāta cilvēkiem, kas spēlējuši Dungeons&Dragons galda spēles. Viņi te varēs atrast veselu kaudzi ar sarkasmu un ironiju par spēles vadītāju un spēlētājiem. Man gan nav bijusi tāda laime spēlēt šāda tipa spēles dzīvajā, bet mana pieredze līdzīgās datorspēlēs ir pietiekama, lai spētu pasaulē iebraukt. Uzstādījums ir vienkāršs, paladins, mags, berseks un zaglis sākuši pašā zemākajā līmenī sitas uz augšu. Viņiem ir priekšrocība, viņi ir spēles pasaules patstāvīgie iedzīvotāji, un viņiem jau sen ir aizdomas, ka Piedzīvojumu meklētāji nemaz nav no viņu pasaules.

Par grāmatas varoņu izaugsmi var runāt tieši. Ēriks – NPC dzīvē sargs, pie tam ne pārāk efektīvs, kuru tur darbā aiz žēluma atklāj sev pavisam jaunu pasauli un dzīvi. Tagad viņš var mainīt savu lomu un no apsargātāja pārvērsties laupītājā. Gabrieļa – NPC liktenis visai neinteresants, pilsētiņas mēra meita, kuru regulāri nolaupa goblini, dzīve ir tik garlaicīga un vienveidīga, ka jebkādas izmaiņas ir uz labu. Thistle – rūķis ar visai noslēpumainu pagātni. Grumph –pusorks bārmenis, visu saniedzis saviem spēkiem, bet NPC dzīvē nav nekādas perspektīvas, kā tikai pasniegt alu ceļotājiem. Viņiem visiem ir, kur pieaugt gan pasaules uztverē, gan savās spējās.

Stāstījums par spēles personāžiem, kas pēkšņi apjauš, ka viņu pasaule ir kādu spēku spēles lauks, ir diezgan sena tēma. Par tādām lietām jau esmu lasījis laikā, kad biju redzējis tikai kalkulatoru (S.Lemam ir tāds stāsts). Pēdējā laikā literārais RPG ir diezgan aktuāla tēma, bet reti, kura grāmata pievēršas NPC problēmām, jo galvenais taču ir spēlētājs. NPC ir atvēlēts tikai pakalpiņa liktenis: saki to, dari šito. Taču pat viņiem ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Dīvaini, ka mošķi paliek stiprāki, ja vienā vietā atrodas pārāk daudz piedzīvojumu meklētāji, dažas lietas atkārtojas neskaitāmas reizes, daļai vispār nav loģiska izskaidrojuma. Nav atklāta nekāda jauna Amerika, bet tai pat laikā autors labi pārzina tēmu un lasītājs jūtas kā spēles skatītājs.

Tātad, ja esi liels RPG spēļu fans un spēj atšķirt koboldu no goblina, tad, iespējams, šī grāmata patiks. Neteiksim, ka te būtu risinātas kādas morāli ētiskas sociālās problēmas, tā taču tomēr ir spēle un spēlē galvenais ir piedzīvojums, protams, jāskatās, lai dzīvība (HP) nenokrīt līdz nullei. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja iznāks turpinājums, noteikti izlasīšu.

Icons of England by Bill Bryson

Icons of England by Bill Bryson

Braisona grāmata nelasīta man mājās nostāvēja veselus trīs gadus. Tas tā nebūtu noticis, ja vien Braisons būtu tās autors, nevis tikai sastādītājs. Grāmatas ideja ir pavisam jauka, daudzi desmiti (deviņdesmit četri, ja gribam būt precīzi) Anglijas rakstnieki, katrs uzrakstījuši īsu stāstiņu, par viņuprāt Anglijas galveno ikonu. Ko tādu, kas varētu iekrist sirdī ne tikai viņiem, bet arī citiem planētas Zeme iedzīvotājiem. Galvenais grāmatas mērķis ir vēlreiz pavēstīt, ka ir labi, ja cilvēks neaizmirst savu zemes vēsturi un, ka ne vienmēr viss vecais ir aizmetams un aizstājams.

Anglijai svarīgās ikonas ir visdažādākās. Kādam tas ir lauku ceļš, citam purvs, putnu dziesmas vai ķieģeļu tilts. Godīga spēle un, protams, krikets. Labi kaimiņi vai vecie ceļi. Visas šīs lietas viņuprāt būtu nododamas nākamajām paaudzēm un saglabājamas tādas, kādas viņas ir. Daļa autoru iegrimst bērnības atmiņās un atminas kādu braucienu uz pilsētu vai īpaši interesantu aitu vērošanu. Daļa no viņiem ir imigranti, un tad tiek salīdzināta dzīve pirms un pēc. Daži (tie man patika vislabāk) izvēlas kādu vēsturisku objektu un nedaudz pastāsta par to.

Kopumā grāmata varētu aizraut īstenu angli, kas pēc tējas dzeršanas vēlas izlasīt nedaudz par savu tēvzemi. Vispār jau viņiem tās vietas un lietas, kas definē Angliju, nemaz tik daudz neatšķiras no Latvijas. Mums jau arī patīk lauku vidū augoši koki, meži un akmeņi. Varbūt mums nav tāda vājība uz kaļķakmeni un tendences visur ganīt aitas. Taču lielākā daļa no angļu ikonām ir tik ikdienišķas un vispārpieņemtas lietas arī mums te, Latvijā, ka rodas jautājums, kas tur īsti tai Anglijā notiek? Vai tiešām viņi visi tur pārvēršas honkongiešos, kas pat pa ielu staigā skatoties tikai savā telefonā? Cik noprotu vēsturiskos monumentus viņiem saglabā likumdošana, jā, gadsimtu gaitā daudz kas ir zaudēts, bet daudz ir arī saglabāts. Savukārt kāda klusa nostūra aizsardzību pret vēja ģeneratoriem diez vai būs iespējams panākt.

Grāmatas lielākā problēma ir katra autora stāsta īsums, no lapaspuses līdz divām ar pus. Skaidra lieta, ka ne visi ir tik izcili īso stāstu stāstītāji. Un, lai arī daži stāsti ir sentimentāli un aizkustinoši, tomēr mana sirds nebija tik plaša veseliem simts stāstiem. Kā jau stāstiem pienākas, te ir ievads, tad tiek nosaukta Anglijas ikona, ja paveicas, par to sarakstītas pat trīs rindkopas, un tad jau jāsāk rakstīt smuks nobeigums (vēlams tāds poētisks, ar sāpi par aizgājušajiem laikiem). Ar laiku stāsti mani sāka atklāti garlaikot. Nācās sevi motivēt, sak nekas, nekas, viens no desmit ir tīri lasāms. Atklāti sakot, grāmatu izlasīju tikai tādēļ, ka reiz par viņu biju izdevis naudu, skopums un mazohisms vienā iepakojumā. Vienīgais patiesais prieks no šīs grāmatas izlasīšanas bija tās pēdējās lapaspuses pāršķiršana.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt jau var, bet īpaši lielas jēgas no tā, manuprāt, nebūs. Ja vēlies aiztaupīt sev laiku, tad tikpat daudz informāciju iegūsi vienkārši izlasot satura rādītāju.

%d bloggers like this: