Navigate / search

An Astronaut’s Guide to Life on Earth by Chris Hadfield

An Astronaut's Guide to Life on Earth by Chris Hadfield

Šo grāmatu saņēmu grāmatblogeru Ziemassvētkos no Sysiphus, iekļāvu to savā izlasāmo sarakstā un nu, kad gads jau pāri pusei, ķēros klāt un izlasīju.

Pulkvedis Kriss Hadfīlds (Chris Hadfield) jau no bērnu dienām ir vēlējies kļūt par astronautu. Apstākļi viņam nav bijuši īpaši labvēlīgi, pirmkārt, viņš ir Kanādas pilsonis, un kanādieši, kā zināms, paši nekur nelido. Otrkārt, lai kļūtu par astronautu, ir jāiztur milzīga konkurence. Treškārt, pat ja esi kļuvis par astronautu, tas nenozīmē, ka reiz nonāksi kosmosā. Krisam ir paveicies, viņam neiespējamais ir kļuvis par iespējamo, kosmosā viņš ir pabijis veselas divas reizes, kopā pavadot zemes orbītā ap 4000 stundām. Tas nudien ir iespaidīgs rādītājs pat astronautam. Par to, kā to paveikt un, kas jādara, lai kļūtu par astronautu, autors ir sarakstījis šo grāmatu.

Atzīšos, kā jau katram no mums, arī man bērnībā gribējās kļūt par kosmonautu. Tas bija starp ģeologa un arheologa fāzēm. Taču tad uzzināju, ka par pilotiem cilvēkus ar redzes traucējumiem neņem, un šo ideju atmetu. Tomēr interese par kosmosu un kosmonautiem man ir saglabājusies joprojām.

Ja ticam grāmatā rakstītajam, tad kļūt par astronautu nemaz nav tik viegli. Ne katrs cilvēks būs gatavs veltīt visu savu dzīvi mācībām. Astronautam, atrodoties kosmosā, katra kļūda var būt liktenīga, un tādēļ viņam ir jābūt spējīgam reaģēt uz katru iespējamo notikumu attīstības scenāriju. Kā uzskata grāmatas autors, par dzīvi priecāties ir labi un vajadzīgi, bet tai pat laikā vienmēr vajag izvērtēt iespējamās problēmas. Tas, iespējams, izklausās nedaudz paranoiski, katru reizi iekāpjot liftā, pie sevis izstrādāt rīcības plānu, ko darīt nelaimes gadījumā, bet astronautiem šāda īpašība iet tikai labumā. Lai viss neaprobežotos tikai ar hipotētiskiem scenārijiem, īstam astronautam ir jāpiedalās dažādās situāciju simulācijās. Piemēram, uz Zemes simulējot kosmosa stacijas aizdegšanos, astronauti tiek notrenēti tā, ka spēj saglabāt vēsu prātu pat situācijā, kad uguns ir nosvilinājis visu kosmisko staciju. Viņiem tiek iemācīts ātri nošķirt būtiskas lietas no nebūtiskām, un pats galvenais izvairīties no lēmumiem, kas padarītu situāciju vēl sliktāku.

Interesants ir arī grāmatā aprakstītais nulles princips. Cilvēks ir nulle, ja viņa devums lietas labā nerada nekādus sarežģījumus pārējiem, nepasliktina situāciju un paveic darbu. Mīnus viens ir tad, ja tava rīcība vai uzvedība pasliktina kopējo situāciju. Lielākoties tā izpaužas kā nekompetence. Katram cilvēkam ir jātiecas kļūt par plusiņu, bet tam nav jābūt pašmērķim un labāk ir palikt nullītei, nevis centībā kļūt krutākam pakļaut riskam savu komandu. Tā sakot, cilvēki jau paši ar laiku sapratīs, kurš ir kompetents un kurš ne.

Izlasot nodaļas par astronautu apmācību un atlasi, secināju, ka ja cilvēkus sūtīs uz Marsu, tad varbūtība, ka komandā astronauti viens otru nogalēs vai vismaz sakausies ir niecīgi maza. Viņi visi ir trenējušies kopā, un viens otru pazīst kā savus rada gabalus. Un pie  tam viņu diena ir tā pārpildīta ar eksperimentiem un darbiem, ka šādiem niekiem viņiem vienkārši neatliek laiks.

Lasot grāmatu sākumā man vienubrīd radās nelāgas aizdomas, ka šī būs cilvēka, kas izsities dzīvē mācību grāmata, kā izsisties citiem. Varbūt ar nelielu lielības devu, kā es kļuvu par astronautu par spīti visam. Bet nekā, autors izrādījās patiešām sirsnīgs cilvēks, nevis kāds egoistisks ar panākumiem apsēsts vienpatnis. Neskatoties uz savu milzu sapni, viņš tomēr augstāk vērtē savu ģimeni, jo bez tās atbalsta viņš visticamāk nebūtu neko sasniedzis. Un tai grāmatā tiek veltīti daudzi pateicības vārdi. Autora grāmatā nav praktiski nekādas lielības, drīzāk es teiktu pat pieticība, autoram nav viss pasniegts uz paplātes, viss ir panākts rūpīga un neatlaidīga darba rezultātā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izcils astronauta karjeras apraksts no paša astronauta. Bez izpušķojumiem un nevairoties no skarbās realitātes. Neslēpšu, ka autors savā pusē mani iedabūja aprakstot tualetes apmeklēšanas procesu kosmosā. Grāmatas nosaukums, manuprāt, ir ironija par to, ka astronauts tik daudz laika pavada gatavojoties lidojumam, ka viņam ir nepieciešama grāmata par to kā uzvesties uz Zemes nonākot neastronautu sabiedrībā.

Comments

Atis
Reply

Jā, šī ir ļoti laba. Varu pievienoties sajūsmas vārdiem. Bet vispār, cik esmu lasījis astronautu grāmatas, neviens pats sevi pārāk neslavē, visi tādi pieticīgi. Citu profesiju biogrāfijās vēlme izcelties un apjūsmot sevi nereti ir lielāka. Iespējams, tas tādēļ, ka personas ar pārāk augstu ego atlasē atsijā.

Sibilla
Reply

Tās kosmiskās tualetes ieinteresēja. Varbūt vari īsi apstāstīt, kā tās lietas tur augšā notiek? :)

asmo
Reply

Par sievietēm nemācēšu teikt, to pat pats autors lāga nezināja. Bet viriem jāčurā iekšā tādā kā putekļusūcējā. Un tad jāskatās, vai pilieni nepeld pa kabīni. Ja peld viss ar mitrām salvetēm jāsavāc. Bet viņi jau daļu no urīna vēl nodod analīzēm, tad tas jāčurā citā maisiņā. Kopumā process var aizņemt līdz 45 minūtēm. Tualetē iešana jāplāno laikus.

Sibilla
Reply

Paldies par skaidrojumu. Šķiet, ka sievietēm dēļ šitā vien ir sarežģītāk veidot astronautes karjeru, bet, labi gribot un daudz strādājot, arī ar šādām problēmām var tikt galā. :)

Leave a comment

name*

email* (not published)

website