Navigate / search

Lidmašīnas krīt okeānā by Anatols Imermanis

Lidmašīnas krīt okeānā

Esmu ķēries pie projekta, kas saucas „pārlasi bērnības grāmatas!”. Iesākumam izvēlējos pārlasīt visas “Piedzīvojumi Fantāzija. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Pie pilnīga sērijas saraksta man vēl joprojām nav izdevies tikt, bet viens ir skaidrs  – ap 130 lasāmu grāmatu man ir garantētas. Lidmašīnas krīt okeānā pirmo reizi lasīju kaut kur desmit gadu vecumā. Nolēmu pēc divdesmit pieciem gadiem pie šīs grāmatas atgriezties vēlreiz.

Detektīvu aģentūras “Mūns un Deilijs” ikdiena ir visai sūra. Klientu ir maz, daļa darbu, tādu kā noklīdušu papagaiļu meklēšana, īpašu entuziasmu neizraisa. Un te pēkšņi detektīvu aģentūrai tiek piedāvāts kontrakts lidmašīnu avārijas apstākļu noskaidrošanā. Visa izmeklēšana noris priekšvēlēšanu gaisotnē, un ir skaidrs, ka tās rezultāts tieši ietekmēs vēlēšanu rezultātus. Jo viens no kandidātiem ir lidmašīnas ražojošā uzņēmuma īpašnieks.

Pēc apraksta spriežot varētu šķist, ka grāmata ir politiskais detektīvs, ar korupciju un citiem demokrātijas trūkumiem piedevā. Tomēr tā kā grāmata ir izdota tālajā 1968. gadā, tad tā vispirmām kārtām ir veltīta tam, lai parādītu sapuvušo kapitālismu visā tā godībā. Ja ticam grāmatai, tad Mūna un Deilija ASV visi dzenās tikai pēc peļņas. Nevienu neinteresē, cik cilvēkus tu tādēļ piebeidz, galvenais, lai tava peļņas likme būtu milzīga. Tipiska parodija par – ja krīt, tad pagrūd; cilvēks cilvēkam vilks. Visi tēli, izņemot detektīvu Mūnu, ir bezkompromisa ierāvēji, kas centīsies nopelnīt, uz ko vien iespējams. Mūns ir tāds labais cilvēks visā šai buržuju perēklī, viņam godīgums ir pāri visam.

Pats grāmatas sižets ir saraustīts līdz ārprātam, daļa no notikumiem vispār nekā nav saistīti ar izmeklēšanu. Piemēram malajieša loma visā šai pasākumā man tā arī palika mīkla, tāpat kā opija smēķētavas kūrētāja loma stāstā. Tas pats par mistisko vjetnamiešu delegāciju, kuru it kā visi gribēja nogalēt, bet kādēļ un kurš, tas palika gaisā karājoties. Autora doma par izmeklēšanas vešanas metodēm ir visai interesanta, varbūt tā arī kādreiz bija, bet ne jau septiņdesmitajos. Šaubos vai pat tad tiesa ņēma vērā pierādījumus, kurus atstiepj uz tiesas zāli liecinieks vai aizdomās turamais. Tiesu, autoraprāt, spriež pūlis, un prokuroram acīmredzot nav atvēlēta nekāda loma. Šādi robi detektīvā tomēr ir nepiedodami. Var jau ņirgāties par kapitālismu, bet kaut kādai realitātes atblāzmai arī būtu jābūt.

Kopumā lieku 2 no 10 ballēm. Ja kapitālisma kritika vēl bija lasāma un vietām pat varēju pasmieties kopā ar autoru, tad pats detektīvstāsts bija samests kopā, izmantojot visbanālākās klišejas, pat nemēģinot izstrādāt nopietnu sižeta līniju. Visu cieņu autoram, bet kā detektīvs šī grāmata ir absolūts sviests. Varbūt savā laikā viņu rakstot ir domāts, lai tā izskatītos vairāk kā kapitālistisko valstu izsmiešana un kritika. Bet skatoties no mūsdienu viedokļa autors šķiet pievērsies tēmai, par kuru zinājis visai maz.

Comments

kk
Reply

Ak vai… vienu no manām bērnības labākajām grāmatām šitā nokritizēt… :D
Man gan patika tieši Imermaņa valoda, un mistiskais Hai Kuangs kā reiz piešķīra patīkamu kolorītu grāmatai.
Arī patīkamu spriedzīti un negaidītos pavērsienus grāmatā piešķīra tieši Tevis nopulgotā nepareizā tiesas sēžu atspoguļošana, kur tika likti priekšā sarunu ieraksti un to daļas, kas sagroza būtību (Mūns: es dodu priekšroku nullei).
Arī presei apzināti nepasakot līdz galam par vibrāciju.

Būtībā 1968.gadā ir sarakstīts tāds pats informācijas karš ar sagrozītiem sižetiem kā 2014.gada Krimā…

Neaizmirsti, ka tā ir fantastika…

Tagad ar bailēm gaidīšu komentārus par Mortona piramīdu. :D

asmo
Reply

Piedod, ja vari! Man pašam sirds sāpēja pulgot savu bērnības detektīvu. Es lasīju grāmatu un pie sevis domāju, un man tak viņa patika!

Tas ir trakums, kad cilvēks izlasa grāmatu ar pieaugušā un post-sovjetisko prātu. Man bērnībā viss sižet šķita daudz monolītāks un, ko tur slēpt, patika lasīt par pūstošo kapitālismu.

Par informācijas karu tas tiešām tā ir, es domāju, ka grāmatas iznākšanas laikā liela daļa PSRS iedzīvotāju tā uztvēra kapitālistus un naudas varu.

Pavisam drīz sagaidīsi par Hamburgas orākulu, bet Mortona piramīda ar ir plānā.

Fledis
Reply

O, Mūna un Deilija sērija man patika. Hamburgas orākuls gan liakās jau tāds drusku pārpolitizēts, bet uz visa apkārtējā padomju politikas fona tas tāds sīkums vien ir. Visvairāk laikam tomēr patika Viesnīcas Holivuda rēgi. Iespējams tāpēc, ka no Mūna-Deilija tā patrāpījās pirmā. Mortona piramīda nu gan… ne-e

asmo
Reply

Viesnīca Holivuda vēl gaida savu kārtu, bet lidmašīnas man bērnībā dikti patika, taču izlasot tagad man bija tāda vilšanās, ka ne aprakstīt. :(

Fledis
Reply

Nu, vnk Malaiža airlains kaut kāds… Atceros, ka bērnībā man šajā gabalā visjuceklīgākā likās ģeogrāfija- Sanarisko un Singapūra tikpat labi varēja atrasties vienā kontinentā, nekādi neuztvēru, kad tur Mūns pārceļoja no vienas vietas uz otru. Tagad lasot, uzreiz visur Sanarisko vietā liku Sanfrancisko, tad jau sapratās labāk :).
Okeāna dibens, kas paklausīgi paceļas, lai uztvertu krītošo lidmašīnu, gan ir kaut kas. Tāpat bumbas gabals, kas pakalpīgi pēdējā brīdī ieķeras ūdenslīdēja ekipējumā.

asmo
Reply

Mana galvenā škrobe pret šo autoru ir – viņš pat necenšas! Mūsdienās viņam diez vai izdotos atrast izdevniecību ša’da sviesta publicēšanai.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website