Navigate / search

Triumfa kopa. Deivijs by Edgars Pengborns

Triumfa kopa

Šī grāmata ietilpst manā plānā izlasīt visu “Piedzīvojumi Fantāzija. Ceļojumi.” sēriju. Šī ir iepriekšpēdējā grāmata šai sērijā. Pirmo reizi to izlasīju tālajā 1994. gadā. Tai laikā man jau bija veseli sešpadsmit gadi, un nevarētu teikt, ka grāmata ir daļa no bērnības. Pāc tam viņu vairs nebiju pārlasījis, varbūt tādēļ, ka ļoti labi atcerējos tās saturu.

Grāmata sastāv no diviem stāstiem, kas noris ASV teritorijā pēc Divdesmitminūšu kara. Šī kara rezultātā no civilizācijas pāri ir palikušas tikai drumstalas, un izdzīvojušie cenšas aptvert notikušo.

Pirmais stāsts „Triumfa kopa” noris 43 gadus pēc Divdesmitminūšu kara. Pēc mūsu kalendāra pasaules gals pienāca 1993. gadā. Dēmetrijs vēl atceras tos laikus, kad strādāja televizors, un cilvēki viens otram varēja piezvanīt. Nu viss ir mainījies, šādi cilvēki, kas atceras ir palikuši ļoti maz. Radiācija, slimības un vecums ir paņēmuši savu daļu. Ir izaugusi vesela paaudze, kas neko neatceras no cilvēku kādreizējās varenības. Zināšanas ir pazudušas, un cilvēku tehnoloģiskā attīstība lēnām degradē, jo nav vairs neviena, kas spētu salabot vai izgudrot. Sāk prevalēt uzskats, ka senās zināšanas patiesībā ir kaitīgas un tikai jauc godīgam zemniekam galvu. Kādu dienu Dēmetrijs, kas ir cienījams cilvēks savā kopienā, publiskā nama apsargs un izcils stāstnieks atklāj, ka viņa stāsti ne tikai vairs nav vajadzīgi, bet ir pat kaitīgi.

Otrais stāsts „Deivijs” risinās aptuveni trīs simti gadu pēc kodolkara. Pasaule ir izmainījusies pavisam. Apdzīvotās teritorijas sadalījušās daudzās feodālās valstiņās, kurās visās liela nozīme ir vietējai garīdzniecībai. Jēzum neviens vairs netic, tagad topā ir Svētā Merkana baznīca, kuras pārstāvji cenšas iznīcināt visu, kam ir kāda saistība ar Seno laiku civilizāciju. Deivijs ir bārenis, mātēm – palaistuvēm bērni atstāti netiek, viņi nonāk patversmē. Bērni Deivija pasaulē ir dārgums, sevišķi veseli, par tiem rūpējas valsts. Protama, tas nav par velti – vēlāk šīs rūpes ir jāatpelna. Deivija nemierīgais gars un asais prāts neļauj viņam sēdēt mazā pilsētiņā par krogus puisi – dzimtcilvēku. Viņš aizbēg, un līdz ar viņa piedzīvojumiem lasītājs iepazīst šo pasauli, kas atrodas renesanses rītausmā, kurā reliģija vēl ir stipra, bet cilvēku izzinošais gars jau ir iedragājis teoloģiskos pasaules pamatus.

Grāmatas autors nav no tiem, kas sarakstījuši daudzus darbus, taču, lai dotu savu pienesumu fantastikā, pilnīgi pietiktu ar šiem diviem. Stāsti ir sarakstīti gandrīz perfekti. Izklāstījuma stils ir kā galveno varoņu dienasgrāmatas sajauktas kopā ar notikumiem no pirmās personas skatu punkta. Dēmetrijs un Deivijs abi neiederas savās pasaulēs. Pirmais tādēļ, ka nes līdzi pārāk daudz vecās pasaules bagāžas, un pie paaudžu nomaiņas ir kļuvis par tādu nevienam nevajadzīgu un kaitinošu reliktu. Deivijs savukārt ir pārāk progresīvs ar savām idejām un centību atjaunot Senos laikus, viņš ir pārāk bīstams esošajai iekārtai, kuras pārstāvji nemaz nevēlas neko mainīt. Savukārt šie nemiera gari cenšas izveidot sabiedrību, kas viņuprāt būtu daudz jēdzīgāka un harmoniskāka.

Abi varoņi katrs savā laikā ļaus skatīties uz cilvēces nākotni ar optimismu. Viss vēl nav zaudēts, un šādu nesamierināmu cilvēku dēļ cilvēce agri vai vēlu atkal atgūs seno varenību. Varbūt tas atkal novedīs līdz iznīcībai, bet varbūt tāds ir cilvēces attīstības cikls. Lasot šo grāmatu man uzreiz atmiņā nāca A Canticle for Leibowitz by Walter M. Miller, kas ir sarakstīta līdzīgā stilā. Ar optimismu, varbūt ar nelielu naivumu un spēja skatīties uz pasauli optimistiski, pat tad, kad skaties uz tās pīšļiem.

Pozitīvais – aizraujošs stāsts, labi izstrādāta pasaule ar visām politiskām un ekonomiskām niansēm, stāsti kopā rada priekšstatu par civilizācijas attīstības iespējamo scenāriju, izcili galvenie varoņi, grāmatas centrālais temats vienmēr būs aktuāls.

Negatīvais – Deivija pasaulei veltīti tikai šie divi stāsti. Visu laiku domāju – bet kas notiek tālāk?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuriem palaimējies palaist garām šo visnotaļ labo darbu. Un, ņemot vērā faktu, ka tā sarakstīta 1964. gadā, tā noteikti ir kalpojusi vēlākiem fantastiem par iedvesmas avotu.

Comments

mpk
Reply

Uz šo es jau sen metu savu kāro aci. Viena no retajām sērijas grāmatām, ko atrod manas bibliotēkas katalogs. Pats gan neesmu plauktā atradis. Kad beigsies remonts abonementa nodaļā, tad palūgšu, lai atrod.
Man gan ir kaut kas līdzīgs fobijai pret distopijām, varbūt tāpēc, ka pārāk dzīva iztēle un man vienkārši aprakstītajā nākotnē nepatiktu dzīvot.

Fledis
Reply

Nupat paņēmu. Ja jau ir nopirkts un joprojām stāv plauktā, tad kādreiz ir arī izlasīts un atzīts par lietojamu, bet nupat, toč, neatceros pilnīgi neko. Lasu kā pirmoreiz. Tad nu arī pirmā piezīme. Vispirms Dēmetrija stāstījumu pārtrauc kāda sieviete, prasot, lai paskaidro, kas ir vulkāns. OK, loģiski. Brīdi vēlāk Dēmetrijs stāstījumā lieto vārdus “harmonija” un “kontrapunkts”, par kuriem neviens paskaidrojumu neprasa. E? Man gan nav sajēgas, kas ir ‘kontrapunkts’. Un kā gan šos vārdus var zināt un saprast Dēmetrijs, kuram katastrofas laikā bija knapi 13 gadu un pēc tam jau nekāda dižā izglītošanās vairs nepastāvēja?

asmo
Reply

13 gadu vecimā cilvēks jau zina daudz no pamatlietām. Sieviete noteikti bija vairāk uz humanitāro virzienu pašizglītojusies :) Harmonija jau ir diezgan populārs angļu vārds, kā mums saticība. Kontrapunkts, nav counter point oriģinālā, tad tas izskaidrotos vairāk kā tulka nevīžība.

Fledis
Reply

Nu,kopumā tā neko. Otrais stāsts man patika labāk par pirmo. Jokaini, ka jaunā pasaule, radot jaunu reliģiju atkārto to pašu veco stāstu. Vai pareizāk sakot, ka autoram liekas, ka cilvēce neko jaunu neizgudros. Lai gan- no kurienes lai izgudrotu? Tā ir noticis un notiks atkal.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website