Stīvens Hokings ir viens no maniem mīļākajiem populārzinātniskajiem autoriem. Viņa grāmatu „Īsi par laika vēsturi” izlasīju laikā, kad vēl gāju vidusskolā. Tās rakstīšanas stils bija atšķirīgs no tajā laikā pieejamajām populārzinātniskajām grāmatām, minimums formulu un diezgan vienkāršā valodā apskaidrotas lietas – par melnajiem caurumiem, notikumu horizontu, relativitāti un iespējamām laiktelpas objektu trajektorijām. Šo grāmatu esmu pārlasījis daudzas reizes. Uzzinājis, ka latviski beidzot ir izdota Stīvena Hokingsa autobiogrāfija „Īsi ar manu vēsturi”, man radās interese uzzināt ko vairāk par šo zinātnieku kā par personību. Paldies Jāņa Rozes Apgādam par grāmatas eksemplāru.

Grāmata ir autobiogrāfija. Hokings šeit stāsta pats par savu dzīvi. Par to, kā pavadījis bērnību, kā gājis skolā, kā izsities zinātnē. Lielākais uzsvars šeti tiek likts tieši uz akadēmiskajiem sasniegumiem, un par ģimeni informāciju lasītājs var uzzināt ļoti minimāli. Liela ietekme uz Hokingsa dzīvi ir viņa slimībai (amiotrofai laterālajai sklerozei), kura viņu piekala pie invalīdu ratiņiem. Tās rezultātā Hokingsa spējas komunicēt ar pasauli kļuva minimālas Taču, neskatoties uz to, Hokings ir precējies divas reizes un viņam ir trīs bērni. Tas arī nav liedzis viņam kļūt par slavenu zinātnes popularizētāju gan grāmatās, gan dokumentālajās filmās.

Sākšu uzreiz ar acīmredzamo, skaidra lieta, ka no cilvēka, kurš sazinās ar pasauli izmantojot balss sintezatoru, nevaram sagaidīt apjomīgu autobiogrāfiju. Hokingsam uzrakstīt teikumu nemaz nav tik viegli, tādēļ grāmatā mēs likumsakarīgi atradīsim tikai viņaprāt vissvarīgāko. Savai ģimenei viņš pievēršas tikai tā kā faktu konstatācijai, neieslīgstot detaļās. Tādējādi grāmata ir vairāk kā tāds dzīves kopsavilkums nevis pilnvērtīga autobiogrāfija. Te nebūs skolas gadu nebēdnības, mīlas dēkas vai skaļi skandāli. Lai gan, ja ticam britu skandālu avīzēm, tad Hokingsam būtu par ko mums pastāstīt. Žēl arī, ka nav dots dziļāks ieskats paša Hokingsa personībā, varbūt viņam būtu vērts atrast kādu savas biogrāfijas rakstītāju, kurš veiktu izpēti, intervētu cilvēkus un tādējādi atklātu Hokingsa personību no citu cilvēku skatu punkta.

Pat šajā neliela apjoma grāmatā liela daļa no teksta ir veltīta viņa teorijām. Taču grāmatas formāta dēļ šeit nav nedz zīmējumu, nedz paskaidrojošu diagrammu. Tas, manuprāt, nav labākais risinājums, jo, ja par melnajiem caurumiem es vēl spēju sekot līdzi, tad par stīgu izmantošanu laika mašīnas izgatavošanā man smadzenes atteicās palīdzēt, neskatoties uz to, ka nodaļu pārlasīju daudzas reizes. Katru vārdu atsevišķi sapratu, bet visu kopā ne. Iespējams, ka te pie vainas manas ierobežotās prāta spējas, lai gan līdz šim uzskatīju sevi par diezgan labi informētu cilvēku laika mašīnu jomā. Pret šo teoriju sadaļu man bija vislielākie iebildumi. Grāmatas ar viņa idejām mēs jau esam lasījuši un zinām, ka autors pie tām ir strādājis, tādēļ lapaspuses, kuras viņš varēja veltīt savai personībai , bet iztērējis savu teoriju kopsavilkumam, mani kaitināja.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Grāmata ir kondensēta informācija par to, ko autors ir paveicis aptuveni piecdesmit gadu laikā. Tā patiešām ir ļoti īsa. Pirms sāk lasīt, vienkārši ir jāpadomā par cilvēku, kas to sarakstījis, un cik ilgu laiku tas viņam ir aizņēmis, un es pat teiktu, ka, iespējams, atrāvis laiku no daudz svarīgākām lietām. Tad uz grāmatas šķietamajiem trūkumiem varēs paraudzīties tā: ja cilvēks grib, tad viņš tomēr var, neraugoties ne uz ko.