Šāviens by Anatolijs Ribakovs
Godīgi sakot, šo grāmatu nekad nebūtu izlasījis, ja vien nebūtu vēlme apgūt visu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Tātad nācās vien saņemties un lasīt cauri.
Padomju Savienībā ir NEPa laiki. Valsts nav tikusi galā ar iedzīvotāju apgādi un uz kādu laiku ir nodevusi šo funkciju privātuzņēmēju rokās. Privātuzņēmēji ir dažādi, taču lielākoties viņi nodarbojas ar valsts uzņēmumu izzagšanu un privātā kapitāla uzkrāšanu. Galvenais varonis Miška ir patiess komjaunietis un viņam kremt šādas antisabiedriskas parādības un kapitālisma paliekas. Viņš nevēlas uz tām pievērt acis un asi nostājas pret jebkuru nelikumību. Tas tad ir arī grāmatas galvenais vadmotīvs – cīņa pret kapitālisma paliekām.
Sāksim ar vēsturisko daļu, neapšaubu, ka Nepa laikos cilvēki fenderēja valsts īpašumu uz pilnu klapi bez nekādiem kompleksiem. Ja bija iespēja un uzņēmība, cilvēki vāca sev, diez vai cilvēku daba būs daudz mainījusies. Cilvēki ir zaguši, zaga un zags. Te kā izlaupīšanas piemērs kalpo kāds tekstiluzņēmums, no kura produkcijas laiku pa laikam kāda daļa no saražotā tiek norakstīta kā brāķis. Brāķis tas ir tikai pēc papīra. Šo “brāķi” veiksmīgi tālāk iztirgo kāds Valentīns Valentinovičs. Sīks blēdis ar sapni par lielo rubli. Ir skaidri saprotama arī Miškas problēma sadzīvot ar šādu situāciju. Pēc viņa pārliecības cilvēkam ir jābūt godīgam jāstrādā un jāceļ jaunā sabiedrība.
Grāmatas personāži ir visai kolorīti un ar tādām iekaukām kā Furgons, Oksķeris, Vāvere. Miška ir īstens komjaunietis, viņam ar to vadīšanu varbūt tik labi neveicas, bet viņā ir taisnīguma uztvere un viņš prot atšķirt mazbūtiskas lietas no svarīgām. Dienās plāno būt par izmeklētāju un tādēļ nodarbojas ar dažādu noziedznieku atmaskošanu jau no bērnības.
Vitjka (saukts arī Alfons Dodē) ar savu puskriminālo bērneļu grupu simbolizē to cilvēku grupu, kurus var pievērst kopējai lietai, ja vien pacenšas. Galvenais laikus parādīt pareizo ceļu un neļaut sapīties ar kriminālelementiem.
Genka, lai arī atainots kā nedaudz komisks pārcentīgs komunistiskās idejas ieviesējs dzīvē, man šķita totāls atsaldenis. Tādiem galvā nekad nesadzīvo vairāk par vienu ideju, toties ja, kas tur ieperinās, tad to ārā var dabūt tikai lomiku.
Gramša – gribētu būt blatnijs, bet nav ne prāta ne iemaņu, viņa liktenis ir būt kraiņijam. Viņam nav vieta ne zagļu barā ne komjauniešu pulciņā.
Valentīns – noteikti justos labi arī pēc PSRS sabrukšanas, vienmēr atradīs sev vietu zem Saules. Nebaidās kādu iegāzt, pašantažēt, izmantot pakalpiņus un ja vajag tad kārtot lietas po poņatijam.
Jurijs – pielīdējs un šestaks, kura vēlmi dzīvot kā buržujam atbalsta Valentīns. Tipisks buržujiem pārdevies jaunieša tēls, staigā samta žaketē ar lakkurpēm kājās.
Sviridorovs – izmeklētājs, kurš ir absolūts neefektivitātes kalngals, grāmatā kalpo kā lietu nofinalizētājs, galu gala Miška jau nepratinās rūdītus noziedzniekus.
Ja atmet ideoloģisko sadaļu, tad stāsts ir tīri labs par padomjlaiku sākuma bērnu dzīvi. Laiku, kad bads vēl bija visu atmiņās, un bērnus neviens nepieskatīja. Papildus skolai tiem bija jāstrādā arī fabrikās un jāizprot jaunā pasaules iekārta. Skaidra lieta, ka buržuji tiek marģinalizēti, un tie ir spekulanti, noziedznieki un vispār vāji cilvēki. Vispār grāmatā vietām ir atrodami izcili citāti.
“Cilvēks, kas lakkurpes paceļ kulta līmenī ir kā tukša muca”; “Mīlestība iespējama tikai uz kopējiem idejiskiem pamatiem”; “Labi sakošļāts ēdiens – veselības ķīla”.
Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var. Izlasījis līdz pusei sapratu, ka šī ir sērijas trešā grāmata, pirmās ir Kortiks un Bronzas putns. Bet tā kā tajos laikos cilvēki vēl prata sarakstīt grāmatas tā, ka tās lasāmas katra atsevišķi, tad neko zaudējis izlasot šo grāmatu pirmo neesmu.
Comments
Šo grāmatu es pilnīgi noteikti lasīju pēc abu filmu noskatīšanās, bet ne vella neatceros. TIkai to, ka tīri labi patika.
Filmas man patika, bet par to, ka Šāviens ir turpinājums es līdz šim brīdim nebiju aizdomājies.
Man šķiet, ka abas pirmās grāmatas šajā triloģijā bija labākas. Un uz tām balstītais miniseriāls vispār bija bērnības TV hīts. Protams, aiz četriem tankistiem un suņa, kuram taču arī kaut kad pienāks sava kārta Tavā lasīšanas rindā. 🙂
Protams, ka ienāks arī viņu kārta. 🙂
Lasīju briesmīgi sen un konkrēti no Šāviena tagad neko neatceros. Vai te bija tie ārzemnieki, kurus brašie komjaunieši noturēja par buržujiem, kuriem rokas nav nosauļotas tāpēc, ka nēsā visādas briljantu aproces, un kuriem var norīt visu pārtiku, jo viņiem jau tāpat ir gana? Un beigās izrādījās, ka tie ir ārzemju komunisti, kuri nav nosauļojušies tāpēc, ka sēdējuši cietumā, un tagad jāatdod viņiem visa sava pārtika. Šito grāmatu kaut kad esmu pasludinājis par nelasāmo un nolikvidējis. Kortiks-Bronzas putns manos krājumos nebija, jo nebija jau nemaz tik viegli tikt pie agrākajos gados izdotajiem eksemplāriem, bet izlasīts bija un, cik atceros, patika labāk- tur vismaz bija kaut kāda detektīvintriga ar slēpņiem un slepeniem sakariem. To varbūt arī tagad būtu interesanti pārlasīt.
Šajā grāmatā tik aizraujošu notikumu gan neatradu, tā ka nebūs īstā. Bet stāsts liekas dzirdēts, gan jau ka būs no reiz populārās jaunatnes literatūras apcirkņiem.
Iespējams, ka tas bija kādā no divām pirmajām daļām, bet tas, ka brašais Miša tur uzdarbojās, man šķiet diezgan droši.
Ja Miša uzdarbojās, tad būs Kortikā, to vēl neesmu dabūjis savos nagos.
Hey, that’s the greatest! So with ll this brain power AWHFY?