Navigate / search

Ancillary Justice (Imperial Radch #1) by Ann Leckie

Ancillary Justice

Izskatās, ka sākšu lasīt jaunu kosmisko operu, jau tagad gaidu, kad varēšu tikt pie nākamās grāmatas. Paldies cilvēkiem, kas man šo grāmatu goodreads (Ieva) un twiterī (Spīgana), tagad man būs vēl viena grāmatu sērija un autore, kuras darbus ar nepacietību gaidīt.

Uz tālas ledus planētas kareive Breq ir gandrīz sasniegusi savu mērķi. Reiz viņa bija Justice of Toren milzīgs kosmosa kuģis ar mākslīgo intelektu, kas varēja pakļaut veselas planētu sistēmas. Viņa nodrošināja Radch Impērijas ekspansiju galaktikā, bet vienudien tas viss beidzās. Kuģi iznīcināja nodevība, un viņas saprāts palika tikai vienā cilvēka ķermenī. Taču šis saprāts alkst atbildes uz pāris jautājumiem, un viņa galvenais atlikušās dzīves mērķis ir atriebība.

Jautājumi nav no vieglajiem, un risinājumi arī nav diez ko patīkami. Kosmosa kuģa fragments atrodas uz nesēja cilvēka, reiz sasaldētas saprātīgas būtnes, kuras kuģi savām vajadzībām atsaldē, izdzēš iepriekšējo informāciju un padara to par daļu no sevis. Šādu daļu var būt tūkstošiem un visas viņas ir savā starpā savienotas. Lasot man uzreiz radās jautājums un kā ar sinhronizāciju, kur ir centrālā datu bāze, ja divi fragmenti ilgu laiku atrodas šķirti un to savstarpējā datu apmaiņa nenotiek, vai rezultātā kopējais AI ir spējīgs izlīdzināt atšķirības. Izrādās, ka manas šaubas par risinājuma efektivitāti ir sižeta pamatā. Bet tālāk neizteikšos, lai nenomaitātu citiem lasītprieku.

Sižeta līnija, ja esam godīgi pret sevi, nav nekas unikāls zinātniskās fantastikas žanram. Mākslīgie intelekti ir nodarbinājuši cilvēku prātus jau sen. Tāpat kā jautājums, kur ir vieta cilvēkam, ja pasauli vada mākslīgais intelekts (AI), un kāds ir šis AI. Radch Impērija balstās tieši uz AI, šī civilizācija jau sen ap savu zvaigzni ir izveidojusi Daisona sfēru un ļoti rūpējas par savas civilizācijas saglabāšanu. Lai pasargātu savu civilizācijas kodolu neskartu, viņi ir iekarojuši diezgan lielu kosmisko impēriju, kurai jākalpo kā buferim starp teorētisko pretinieku un Radch centrālo sistēmu. Viss rit labi līdz Radch sastopas ar līdzvērtīgu pretinieku un ir spiesta noslēgt sev neizdevīgu līgumu. Šis līgums aptur ekspansiju un impērijā sākas nopietnas pārmaiņas, kas ietekmē pilnīgi visas sfēras. Šajā vidē tad arī darbojas Justice of Toren kosmiskas kuģis. Jā, šīs grāmatas galvenais varonis ir kosmosa kuģis (tas gan arī nav nekas jauns, palasiet Banksa Kultūras ciklu).

Autores galvenais varonis konsekventi, runājot par citiem cilvēkiem lieto personas vietniekvārdu “she”. Šī lieta mani sākumā mulsināja, sāku filosofēt par to, ka AI iespējams ir vienalga pie kāda dzimuma pieder būtne. Tad iespējams, ka Radch valodā šim vārdam ir kaut kāda dziļāka jēga. Beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka autore to vienkārši ir iebāzusi tur, lai mulsinātu lasītāju. Godīgi AI, kurš spēj kontrolēt tūkstošiem savu fragmentu, nolasīt informāciju no apkārtnes, skanēt un zondēt, nespēs noteikt sarunu biedra dzimumu, tas ir vienkārši smieklīgi un nepraktiski. Sevišķi ņemot vērā, ka kosmosa kuģi strādā ar saprātīgām būtnēm un izšķir to emocijas. Taču, kā vēlāk izrādījās esmu nepietiekami cītīgi lasījis grāmatu, Radch pārstāvjiem dzimums ir tik nenozīmīga lieta, ka viņi lieto dzimtei nespecifisku vietniekvārdu, kas tekstā reprezentēts ar she.

“She was probably male, to judge from the angular mazelike patterns quilting her shirt. I wasn’t entirely certain. It wouldn’t have mattered, if I had been in Radch space. Radchaai don’t care much about gender, and the language they speak—my own first language—doesn’t mark gender in any way. The language we were speaking now did, and I could make trouble for myself if I used the wrong forms.”

Pasaule ir tipiska, kosmiskā impērija ar daudzām planētām, starpstacijām un transporta vārtiem. Izņemot AI fragmentāciju praktiski netiek pievērsta nekāda cita uzmanība tehnoloģiju attīstībai. Tāpat minimāli tiek sniegta informācija par apmeklētajām pasaulēm. Kaut cik bija aprakstīta kādas Ledus planētas ikdiena (viņi tur ēd kāpostus, starp citu). Var redzēt, ka autore šajā lietā ir iesācēja un arī ekspansijas ekonomiskos pamatus vairāk balsta uz Romas Impērijas precedentu, nevis iedziļinās jautājumā pēc būtības. Viņa faktiski nesaprot, ka attīstot kosmosa transportu līdz noteiktam līmenim (Šeit jau civilizācija ir uzbūvējusi Daisona sfēru. Tas ir tad, kad civilizācija vairs nevēlas zaudēt nevienu vatu no zvaigznes enerģijas un ievieto to tādā kā dobā lodē, kuras uzdevums ir uztvert visu zvaigznes starojumu. Būtībā tas nozīmē visas planētas un asteroīdus pārveidot šīs sfēras virsmā.), iekarot kādu planētu resursu dēļ ir pilnīga bezjēdzība. Tādēļ visa tā namu tirgošanās par ietekmi uz jaunajām planētām nepārliecināja. Cita lieta – ekspansija, lai novērstu potenciālus draudus, bet tas neprovocētu uz nepārtrauktu ekspansiju tūkstoš gadu garumā.

To visu apdomājot, mākas vien secināt, ka stāsts mums vairāk ir par AI, kurš jūt, kuru var aizvainot un, kurš grib kā labāk. Par tādu Ai, kurš nebūt nav pilnīgi racionāls un kurš tūkstošgadu laikā ir kļuvis pārāk līdzīgs cilvēkam, lai pats sevi spētu no tiem nošķirt. Viņa mērķis pēc būtības ir atriebība, atriebt savu un savas komandas bezjēdzīgo nāvi un pie reizes iznīcināt šīs bojāejas iemeslu uz visiem laikiem. Pacelt konfliktu no aizkulišu cīņām līdz atklātam karam. Tomēr biju no grāmatas sagaidījis ko nedaudz vairāk.

Pozitīvais – aizraujošs sižets, labi varoņi un viņu pagātne, interesantā veidā pasniegti notikumi un to interpretācija, praktiski nav liekvārdības. Sižeta centrālais katalizators ir brīnišķīga ideja.

Ne tik labais – pasauli vajadzētu nedaudz pieslīpēt, sevišķi ekonomiku un loģistiku, dot nedaudz vairāk mājienus par Radch vēsturi un par Impērijas valdnieci Anaander Mianaai, bet gan jau ar laiku tas  viss būs.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Personāži te ir daudz spilgtāki par dekorācijām, un tā arī ir grāmatas galvenā vērtība. Te AI savā starpā nekomunicē ar simbolu rindām, bet verbāli kā cilvēki. Autore mēģina atbildēt uz jautājumu, kāda būs sabiedrība, ja to pārvaldīs AI, viņai šī pasaule nebūt nav mūžīgās laimības zeme, bet nevarētu teikt, ka tā būtu drūmā distopija.

Comments

Andris Bekmanis
Reply

Te vajadzētu pārkopėt jūsu diskusiju no goodreads, bija superkvalitatīva.

asmo
Reply

Ja nu kādu interesē, ielikšu linku uz Diskusiju. Un kā pats grasies lasīt šo grāmatu?

andris
Reply

Kā tas ir “kā” ? Es no jūsu diskusijas sabijos, ka tik nav man pārāk advancēti. Man ar tām kosmiskajām operām pārāk labi neiet. + Man vēl Expance cikls jāpturpina, izlasīju tikai pirmo grāmatu, kas man tīri labi patika (tav gan nevisai).

asmo
Reply

Jā, tiešām, kāpēc es tur ieliku kā? Netektu, ka Expance cikls man nepatika, labs detektīvs, tikai tie zombiji man šķita pārāk klišejiski. Gribētos jau uzzināt kā tur viss beigsies.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website