Karls Hoffmans viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem ceļojumu rakstniekiem. Vienīgi viņa grāmatu klāsts nav visai plašs. Godīgi sakot, viņam bez šīs grāmatas ir tikai „The Lunatic Express”, bet tas nav nekāds šķērslis. Šis autors dodas uz vietām, uz kurām es nekad nebūtu gatavs braukt, pat ja man par to maksātu naudu. Varbūt tāpēc esmu pateicīgs autoram, ka viņš manā vietā apskata pasaules mežonīgākos nostūrus un izpēta to iedzīvotāju paražas. Papildus drosmei viņam arī piemīt spēja dzīvā valodā aprakstīt piedzīvoto, tā ka lasot pats jūti mēslu smaku, kas nāk no upes, virs kuras uzslieta zaru būda.

1961. gadā Jaungvinejā bez vēsts pazuda Maikls (Michael Rockefeller). Zināms, ka viņa laiva jūrā apgāzās, un viņš peldēja uz krastu pēc palīdzības. No tā laika viņš vairs nav redzēts. Maikls nāca no slavenās Rokfelleru dzimtas, un uz Jaungvineju bija devies ievākt primitīvās mākslas kolekciju. Neskatoties uz milzīgo meklēšananas operāciju, nekādas viņa pēdas vairs netika atrastas. Tikai benzīna kanna, kuru viņš bija izmantojis kā papildus peldlīdzekli. Paklīda valodas, ka vietējā Asmat cilts šo jaunekli ir apēduši kādā no saviem rituāliem. Nīderlandes valdība šādu iespēju pilnībā noliedza, apgalvojot, ka kanibālisms Asmat teritorijās jau sen esot izskausts. Laiku pa laikam parādījās ziņas par kādu balto, kas it kā dzīvojot pie Asmat ciltīm, taču vienmēr tās izrādījās tikai baumas. Grāmatas autors nolēma šo notikumu izpētīt pats un devās ceļojumā pa Asmat cilts ciemiem, dzīvojot pie viņiem, un centās izdibināt patiesību.

Autoram piemīt laba spēja nodot lasītājam savus piedzīvojumus, viņš ir iedziļinājies savā izpētes objektā. Grāmatā manāma autora dziļā izpratne par Asmat kultūru, viņš šajā ciltī nesaskata mežoņus un pagrimušus cilvēciņus. Viņš redz kā kolonizācija ir izrāvusi cilvēkus no tūkstošiem gadu sena dzīves ritma un mēģina uzspiest tiem savu „civilizācijas” zīmogu. Šie cilvēki cenšas pielāgoties jaunajai realitātei. Viņi joprojām dzīvo šodienai un neplāno uz priekšu, viņu pasaulē liela nozīme ir gariem, senčiem un tradīcijai. Indonēzijas valdība nav pārāk ieinteresēta asimilācijā, un šķiet, ka pēc kāda laika šī cilts ar savu unikālo kultūru aizies nebūtībā. Nebūs vairs neviena, kas izgrebs koka stabus neatriebto ciema iedzīvotāju gariem un nedosies uzbrukumos kaimiņu ciemiem. Autora stāstā nav jūtama arī aizbildniecība pār šo cilti, katrs dzīvo kā māk un tur nav jēgas ne ko pārmest, nedz mēģināt viņus pielāgot saviem uzskatiem. Visi cilvēki laiku pa laikam kļūst par mežoņiem un nav ko brīnīties, pieņemamais un nepieņemamais jau ir tikai tas, ko mums uzliek kultūrvide, kurā mēs dzīvojam.

Mūsdienās tādas īstas primitīvās ciltis, kuras nekad nav saskārušās ar civilizāciju, ir diezgan liels retums. Asmat ļaudis ar civilizāciju ir kontaktējušas jau ap simts gadu, taču ir naivi cerēt, ka šādā īsā laika sprīdī viņi pilnībā mainīs savus paradumus. Varbūt uz papīra viņi visi ir kristīti katoļi, taču savos uzskatos baltie cilvēki viņiem joprojām būs nākuši no garu pasaules. Viņu pasaule ir bipolāra, tajā vienmēr ir jācenšas saglabāt līdzsvars. Teiksim, kāda ciema iedzīvotāji nosit pāris cita ciema iedzīvotājus un apēd. Šis pasākums sevī neietver tikai ēšanas sadaļu, nogalinātājs bieži vien pieņem nogalinātā vārdu un skaitās ciemata un ģimenes, kura locekli viņš nogalējis, pilntiesīgs loceklis. Tas stiprina saites starp ciematiem. Bet tas nebūt nenozīmē, ka pārējie cilts locekļi neatriebsies pāridarītājiem. Ciematā tiks uzslieti stabi, kuri atgādinās par to, ka kāds cilts loceklis palicis neatriebts un jebkurā brīdī var atnākt no garu valstības un atprasīt, kādēļ kavējas atriebība.

Baltie cilvēki sākumā tik uzskatīti ar gariem, un tādēļ vietējiem nebija īpašas iespējas saprast, kā tos dabūt atpakaļ. Nelīdzēja pat papisj ceremonija (Tas ir kad visi ciemata vīri apmainās ar savām sievām. Sievas viņiem skaitās diezgan svēta lieta, un ikdienā šādas vaļības netiek pieļautas. Šādai šokējošai paražu neievērošanai teorētiski būtu jāsamulsina garus un jāaizdzen tos atpakaļ uz garu zemi Safanu. Tādēļ līdz ar priesteru parādīšanos ciemā seksuālās orģijas sita augstu vilni, bet baltie nez kāpēc nevēlējas atgriezties mājās.

Nīderlande Maikla pazušanas laikā centās saglabāt savu pēdējo koloniju Jaungvinejā un centās visiem spēkiem ANO pierādīt, cik vareni viņi civilizējuši asmati ciltis. Taču visa civilizācija bija tikai uz papīra, katoļu garīdznieki lielākoties centās lietās nejaukties saprazdami, ka no tā nekāda labuma nebūs. Taču tad kādā incidentā Nīderlandes valdības pārstāvji izšāva viena ciema septiņas galvenās personas. Tādējādi nostādot ciematu neapskaužamā situācijā, viņiem pasaules līdzsvara saglabāšanai nāktos atriebties baltajiem cilvēkiem no garu pasaules. Šķiet, ka Rokfelleru dzimtas pārstāvim izdevās atrasties nepareizā vietā nepareizajā laikā, vismaz tā uzskata grāmatas autors. Asmat cilts teritorijā nav nekāds noslēpums, kura  ciema iedzīvotāji atriebās baltajiem, bet par šo tēmu ar baltajiem neviens nerunā. Vainīgā ciemata iedzīvotāji nevēlas par šo lietu runāt, viņi baidās no atriebības. Viņus nevar piekukuļot pat ar suņu zobu krellēm un apvārdot. Nelīdzēja pat autora dzīvošana viņu ciemā veselas trīs nedēļas. Vienīgais pierādījums, ko autors ieguvis ir neliela uzņemta filmiņa, kurā cilts iedzīvotāji savā starpā runā par kādu stāstu, kur nekad, nekādos apstākļos nestāstīt ne-cilts loceklim. Un, protams, Nīderlandes arhīvos atrodamās ziņas no vietējās garīdzniecības, kas bija diezgan precīzi noskaidrojuši, kuri cilts locekļi kādas Maikla ķermeņa daļas glabā mājās.

Grāmatas pluss ir bagātīgs faktuālais materiāls, tas, ka autors ir apskatījis visu uz vietas un, iespējams, pat runājis ar amerikāņu miljardiera dēla slepkavu atvasēm. Tas, ka autors par visu varu necenšas izbīdīt savu teoriju par Maikla nāvi kā pareizo. Viņš tikai pasniedz faktus un reizēm dalās ar lasītāju savās fantāzijās, par to, cik jauki tas būtu, ja viņam izdotos iegūt savā īpašumā, teiksim Rokfellera galvaskausu. Tas viņam atnestu slavu, un ko tur slēpt, arī naudu. Taču tuvākais, ko viņš sasniedza, bija vietējo mēģinājums viņam iesmērēt saules brilles kā Rokfellera oriģinālās brilles.

Mīnuss – bija nedaudz grūti ielasīties un pārvarēt pirmās četrdesmit lapaspuses.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja interesē ceļojumi pa mežonīgām vietām, seni noslēpumi, nedaudz detektīva un dzīvi apraksti, tad šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs. Man bija perfekta. Autors ir pārliecināts, ka Maiklu nogalināja, lai saglabātu līdzsvaru pasaulē. Ironiski, bet viņiem izdevās perfekta atriebība, jo grūti tai laikā būtu atrast starp baltajiem ietekmīgākas ģimenes pārstāvi. Rokfelleru un Nīderlandes valdības oficiālajā versijā viņš noslīka, un, iespējams, viņu apēda haizivis.