Navigate / search

40 meklētāji by Sergejs Goļicins

40 meklētāji

Kārtējā grāmata manā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas misijā. Šoreiz izvēlējos grāmatu pēc tās plānuma, negribējās neko biezu un garu. Cik atminējos, bērnībā šo grāmatu neesmu lasījis.

Kāds Maskavas bērnu ārsts, negribēdams savam dēlam traucēt sagatavošanos augstskolā, nolemj vasaru pavadīt Zolotoborskā. Viņa komunālā dzīvokļa kaimiņš ar iesauku Maikstīte uzzinājis, kur dakteris grasās pavadīt savu atvaļinājumu, atklāj senu noslēpumu. Viņš pēckara gados Ļubecā esot redzējis kādu interesantu glezn,u uz kuras autora vārda vietā esot uzrakstīts “Es nevaru pat parakstīties”. Dakteri šis noslēpums saintriģē, un viņš nolemj vasarā izpildīt trīs uzdevumus: savākt vietējo minerālu kolekciju dēlam Mišam, savārīt zapti ziemai un atrast noslēpumaino gleznu.

Grāmata ir orientēta uz padomjlaiku pusaudžiem. Centrālais temats ir pionieru piedzīvojumi, kuri palīdz dakterim meklēt šo gleznu. Pionieri visi ir bērni ap divpadsmit gadiem, un jāatzīst, ka autoram bērnu bara atainošana ir izdevusies visai labi. Bērni neturas nekādos rāmjos un ir idejas pārņemti, tādēļ sanāk dažādi pārpratumi gan ar miliciju, gan pionieru vadītāju. Lai sevis izceltu no pārējiem, viņi sevi identificē ar meklētājiem, tie, kas nemeklē, ir mīkstmieši. Tā, ka ar piedzīvojumu daļu te viss ir kārtībā.

Ideoloģiskajā daļā, kā nu padomju laiku grāmatā bez tās, centrālā ideja ir sociālisma pārākums. Noslēpumainais mākslinieks, izrādās, ir bijis dzimtcilvēks, un bijis pilnībā pakļauts sava muižkunga kaprīzēm. Buržuji un tirgoņi tajos laikos ir rausuši bagātības un dzīvojuši pilīs. Tagad gan viss kārtībā – viss pienākas darbaļaudīm, pilīs iekārtotas skolas un muzeji. Buržuju laiki interesē tikai kā novadpētniecības objekts.

Grāmatas tēli ir visnotaļ vispārīgi, un nevarētu teikt, ka te būtu novērojama kāda attīstība. Stāstītājs dakteris, kā ir pusmūža cilvēks ar visai ierobežotu skatu uz dzīvi, tā arī paliek, nepraktisks tipiņš ar problēmām izdarīt loģiskus secinājumus. Viņa dēls Miša izgudroja meklētāja ideju, ir tikai tādēļ, lai parādītu lasītājiem, ka ir jāmācās. Meita Soņa laiku pa laikam noklīst un rada kārtējos piedzīvojumus. Vecie meklētāji (novadpētnieki Ļubecā) arī ir tādi panaivi entuziasti, kas neredz neko daudz tālāk par savu degungalu. Toties visi kā viens ir sirsnīgi un labi cilvēki. Pārējie 30 ar kapeikām pionieri atšķiras tikai ar vārdiem un nedarbiem.

Kopumā grāmata ir jauks stāstiņš par idealizētu padomju bērnību, kur bērni dodas pārgājienos, brauc uz Maskavu, pārēdas saldējumus un laiku pa laikam atmin kādus noslēpumus. Kaut kas ļoti līdzīgs Zentas Ērgles darbiem. Pie reizes tiek ieaudzināts tas, cik labi ir tagad dzīvot, un ka būt pionierim ir ļoti labi.

Lieku 5 no 10 ballēm. Mūsdienu bērnam būtu visnotaļ grūti izprast tā laika reālijas un vēsturisko kontekstu. Varētu šķist dīvains komunālā dzīvokļa princips, gulēšana skolas sporta zālē uz salmiem. Lasīt var, taču diez vai ir īpaša jēga, ja vien neinteresē piecdesmito gadu bērnu un pusaudžu grāmatas.

Comments

Sibilla
Reply

Eh, un bērnībā man šī grāmata ļoti patika. Tieši tāpat kā daudzi Zentas Ērgles darbi. :)
Ir arī turpinājums par daktera piedzīvojumiem pionieru nometnē “Resgaļu pilsētiņa”, kas gan vairs netika izdots šajā sērijā. Tas nav tik interesants, ja nu vienīgi kāds grib iepazīties ar tā laika nometņu šausmām un dīvaino sadzīvi.

asmo
Reply

Man ar viņa bērnībā būtu patikusi, tomēr Nezinīša sērija man patika daudz vairāk.

Kristīne
Reply

Viena no manām mīłākajām bērnības grāmatām. Nemēgināšu pārlasīt, lai tā arī paliek.

asmo
Reply

Ja bērnībā viņa bija mīļa, tad tiešām labāk nepārlasīt, nav ko lieki riskēt :)

Fledis
Reply

Forša bērnu grāmatiņa. Zin’, toreiz jau mēs, lasītāji, no bērnības bijām trenēti- ideoloģijai šļūcām pāri, bet sižets ar visiem noslēpumiem un meklēšanām bija interesants. “Resgaļu pilsētiņa” arī bija tā neko, tikai vai tas bija turpinājums? Man šķiet, ka pirmā daļa.

asmo
Reply

“Resgaļu pilsētiņu” man nav nācies lasīt, bet bērnībā ideoloģija tiešām bija pie kājas. Iespējams, ka tagad intereses pēc es tai vairāk pievēršu uzmanību un tāpēc man viņa duras acīs.

Fledis
Reply

Par ideoloģijas uztveri- tas ir točno. Kaut kad pārlasīju “Temīda ir bezspēcīga”. Pusaudža gados baigi patika, lasīju kā detektīvu. Tagad nevaru saprast- kā kaut ko tik komunistisku vispār varēju palasīt… Bet toreiz primārais bija kriminālais sižets un tās frāzes par briesmīgo kapitālismu vnk kaut kā pārslīdēja…

asmo
Reply

Skaidrs, šo grāmatu es neriskēšu pārlasīt, jo man viņa ļoti patika :)

Fledis
Reply

Nu man plauktā pēc kārtas nāk vairākas plānās grāmatiņas, nu jau ies ātri. Šī joprojām lasās labi. Par tamo laiku padomju pionieru ikdienu var drusku pasmaidīt, lai gan to varēja jau “toreiz”- bērnībā; jau tad tie bija “senie laiki”. Tiešām dīvaina braukšana ar upes tvaikoni, kad ik pa 30 km jākāpj nost un jāpērk jaunas biļetes- jāmaina tvaikoņi, vai? Pa kādiem gaisa gabaliem ta’ viņi ceļoja? Bet tā meklēšana un noslēpumu atklāšana- tā ir forša. Ar tādu bērnišķīgu aizrautību; nez vai mūsdienu bērniem kaut kas tāds vispār ir iespējams. Tagad jau nevajag pa nakti kāpt tornī, tagad pietiek paskatītīes Googlē…

asmo
Reply

Varbūt ar tādu kases sistēmu, viņi nodrošināja, lai kasierim alga uz vietas sanāktos. Pašu tvaikoni domāju, ka subsidēja valsts. Nav jau tā, ka mūsdienu bērniem nepatīk piedzīvojumi, viņus tikai tagad jāsauc par “kvestiem”.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website