Navigate / search

The Slow Regard of Silent Things (Tales from Temerant) by Patrick Rothfuss

The Slow Regard of Silent Things

Nebūšu samelojies, ja atklāšu, ka šī bija viena no grāmatām, kuru gaidīju ar nepacietību. Tik nepacietīgi, ka biju iztērējis naudu par viņu jau pāris mēnešus iepriekš. Agrāk ar šādu manu rīcību varēja lepoties tikai Stīvens Kings, Terijs Prečets un Bils Braisons. Nu šiem var piepulcināt arī Patriku Rotfusu.

Dziļi zem Universitātes atrodas vesela pasaule. Tā nav pārāk liela un gaiša, taču tajā ir savi noslēpumi. Cilvēki še bieži neiegriežas, ja vien nesaplīst kāda ūdens vai apkures caurule, un tas nenotiek bieži. Patiesībā tas notiek ļoti reti, pat pārāk reti. Tas viss tādēļ, ka kāds, pareizāk sakot kāda ir ieinteresēta, lai neviens te neaicināts nestaigātu. Šeit dzīvo Auri – noslēpumaina jauna sieviete, par kuras esamību praktiski neviens nenojauš. Tiem kas lasījuši „The Name of the Wind” un „The Wise Man’s Fear” jau nedaudz ir zināms, kas ir Auri, taču šeit autors piedāvā ieskatu vienā Auri dzīves nedēļā.

Stāsta alternatīvais nosaukums varētu būt “Septiņas dienas Auri dzīvē”. Pa lielam šajā stāstā nekas tāds nenotiek, lasītajam ir dota iespēja klejot kopā ar Auri pa Underthing dzīlēm. Atklāt pa kādam noslēpumam un saprast, ka pats galvenais turēt lietas kārtībā. Ja lietas nav kārtībā, tad no tādas pasaules neko daudz nevar gaidīt. Auri zina par šādu sīkumu nozīmīgumu, cilvēkam ir jāsaprot sava vieta pasaulē. Cilvēks ir tikai niecība. Praktiski neviens to nepajauš, jo cilvēki ir pakļauti vājumam un lepnumam. Taču Auri kaut kādā veidā ir guvusi ieskatu pasaulē no pavisam cita skatu punkta, un pasaule vairs nav tikai viņa un lietas. Visam ir savs laiks, katrai lietai ir savs noslēpums un vieta. Galvenais ir lietas saprast un viņās ieklausīties. Auri ir apsēsta ar pasaules lietu kārtību pasaulē. Mūsu realitātē to sauktu par OCD, bet Auri pasaulē šī apsēstība ir pat ļoti racionāla.

That was the only way. You did not want things for yourself. That made you small. That kept you safe. That meant you could move smoothly through the world without upsetting every applecart you came across. And if you were careful, if you were a proper part of things, then you could help. You mended what was cracked . You tended to the things you found askew. And you trusted that the world in turn would brush you up against the chance to eat

Sākot grāmatu lasīt man doma bija, jupis viņu rāvis, tā tak ir viena perfekcioniste, kas apsēsta ar Fenšui! Labi, cilvēks jau var būt traks, bet ne jau līdz tādam līmenim, ka var iedomāties, ka lietas var uz viņu apvainoties! Nē, nu skaidra lieta, reizēm mēs varam apvainoties uz lietām, bet lai viņas uz mums! Auri lietu sajūtas ir tikpat pašsaprotamas kā mums citu cilvēku. Sākumā īsti nevarēju saprast, kas un kādēļ notiek, jo galvenās varones pasaules uztvere nav īsti racionāla. Taču, kad pāris dienas ar viņu kopā nodzīvotas, sāc saprast perspektīvu un rīcības mērķus. Kad „pareizā” pasaules uztvere pa drumstaliņām absorbēta, tad lasīšana kļūst pavisam interesanta.

Tā kā esmu cītīgi sekojis autora teiktajam, es nemaz neesmu apvainojies uz autoru, ka Kvothe stāsts te netiek turpināts. Jā, šis stāsts nedod Vēja vārda pasaulei nekādu pienesumu, bet labu stāstu izmest ārā būtu nepiedodami. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Es nesauktu stāstu par izcilu vai stāstījuma komponējumu par unikālu, labs stāsts, kurš man iespiedīsies atmiņā uz ilgu laiku.

Покинутые во вселенной by Николай Гуданец

Покинутые во Вселенной

Turpinu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektu. Šī ir 29. No 147 grāmatām, kas man jāizlasa šī projekta ietvaros. Šo grāmtu jau reiz biju lasījis, bet neko neatcerējos, tādēļ izvēle krita uz viņu. Otrs iemesls bija tas, ka viņas iegūšana īpašumā man izmaksāja salīdzinoši dārgi, veselus 7 EUR.

Cilvēce ir tikusi vaļā no visām sliktajām īpašībām un dzīvo pilnīgā harmonijā. Kā to panāca? Pavisam vienkārši – visus kriminālos elementus sasēdināja kosmosa kuģos un nosūtīja piespiedu kolonizācijā. Tā tagad visā galaktikā galvenie ir labie cilvēki, izņemot nedaudz pāri simtam planētu, kas ir zem karantīnas. Tur tagad dzīvo kolonisti, kas cēlušies no izsūtītajiem kriminālajiem elementiem. Lielākoties šo planētu attīstības līmenis ir pirmsindustriālais, un tām nav nekādu cerību izrauties līdz kosmosam. Taču labā cilvēce ir pazaudējusi vienu lielu priekšrocību, tai vairs nav agresijas un, ja kolonistiem izdotos iegūt savā īpašumā darbojošos kosmosa kuģi, viņi varētu iekarot visu galaktiku. Stāsts “30 контейнеров для господина Зет”” apskata tieši šādu scenāriju.

Starp cilvēkiem un kolonistiem stāv tikai Izlūki, viņi monitorē situāciju kolonijās. Uļs tiek padzīts no izlūkiem, jo kļuvis pārāk līdzīgs kolonistiem, vēl nedaudz un spēs vēl kādam sadot pa muti. Tādi cilvēki ir bīstami sabiedrībai un kolonistiem ar’, jo šāds izlūks var tos sākt uzskatīt par zemākas klases saprātīgām būtnēm un sākt ieviest savu taisnību. Taču kļuvis par otrās klases pilotu, Uļs nejauši atklāj plaša mēroga konspirāciju. Stāsts ir par to, ka nepietiek vien ar saukli “Viņš ir es”, ja šādam sauklim patiesā jēga ir  “tikai tādā gadījumā, ja viņš ir tāds pats kā es”.  Par to, vai civilizācija sevi var saukt par humānu, izmetot mēslainē kādu savu daļu un neliekoties par tiem vairs ne zinis. Vai ir normāli ļaut tiem slepkavot vienam otru, mirt badu un paciest mocības, izvēloties dzīvot savā iedomātajā perfektā pasaulē? Ko darīt tad, kad pašiem vairs nav palikuši nekādi instrumenti ar kuriem šo problēmu risināt? Vai šādām problēmām vispār ir atrisinājums? Bijušajam izlūkam apstākļu spiestam nākas padzīvot kopā ar kolonistiem pa īstam, bez atbalsta grupas un cerību uz izglābšanos. Tas maina perspektīvu, un sev ar pārsteigumu viņš saprot, ka arī viņi ir cilvēki.

Stāstā daudz kriminālās leksikas, urkas un lohi biezā slānī, taču bez mātes vārdiem. Ko gan var gribēt no kriminālnoziedznieku pēctečiem. Likumu bāze ar vairāk ir po poņaķijam, bet tas piedod savdabīgu nokrāsu stāstījumam. Var teikt, ka priekš 1990. gada diezgan progresīva un nestandarta valoda. Par to cepums autoram.

Otrs stāsts “Двое с Золотой Канавы” veltīts diviem kriminālnoziedzniekiem, kurus “izglābj” labie cilvēki. Viņi ir nolēmuši izdarīt pāraudzināšanas eksperimentu. Daļēji tas izdodas. Centrālā tēma – viss ļaunums pasaulē nāk no naudas un nepareiziem smadzeņu ritmiem. Vienai daļai no postulātiem varētu piekrist, bet no otras puses, tā ir vāji slēpta komunisma ideju atražošana. Ideja ir, ka cilvēkam ar laiku apnīk neko nedarīt, un viņš sāk strādāt pie lietām, kas viņu interesē. Taču autors izlaiz veselu kaudzi ar cilvēka motivējošiem un demotivējošiem faktoriem. Piemēram, ko darīs sabiedrība, ja kodolspēkstacijas inženierim, krīzes apstākļos viss piebesīsies un viņš aizies no darba, jo netur slodzi? Labi, viņi vairs nav spējīgi nogalināt, un viņa aiziešana radītu iespēju nogalēt daudzus ļaudis. Bet tai pat laikā, nevarētu atrast cilvēkus darbam, kurā pastāvētu iespēja tīšām vai netīšām kādu nogalināt.

Laba grāmata par gaišo nākotni vieniem un ne tik gaišo citiem lieku 7 no 10 ballēm. Vairāk gan lasāma, lai iepazītos ar padomjlaiku pēdējo gadu fantastikas vēsmām. Autors necenšas kopēt galveno tendenci, bet dot pats kaut ko no sevis.

The Tombs of Atuan (Earthsea Cycle #2) by Ursula K. Le Guin

The Tombs of Atuan

Šo grāmatu es pēdējoreiz lasīju iepriekšējā tūkstošgadē. Bija izdevies Ventspils bibliotēkā paņemt šo grāmatu (pareizāk sakot, visu ciklu vienā grāmatā) krievu valodā. Lasīju autobusā pa ceļam no Ventspils uz Talsiem. Tagad nolēmu lēnā garā pārlasīt visu Jūrzemes ciklu. Par “Jūrzemes burvi” es jau uzrakstīju.

Kad Tenaru priesterienes izvēlas kā virspriesteri bezvārda Zemes Spēkiem, viņa zaudē visu. Viņa tiek aizvesta prom no mājām un ģimenes. Viņa pazaudē savu vārdu. Tagad viņas vārds ir Arha, Apēstā Atuānas kapeņu sargātāja. Kādu dienu viņa uzzina, ka viņas tumšajā labirintā ir ielauzies burvis, lai nolaupītu Atuanas kapeņu lielāko dārgumu Erreth-Akbe gredzenu. Viņa nolemj nesteigties ar pārkāpēja nogalināšanu, bet nedaudz pavērot.

Labs fantāzijas stāsts, kur galvenā loma atvēlēta sievietei. Īsumā stāsts par princeses glābšanu no pašas princeses skatu punkta, ja vispārinām uz kādu konkrētu sižeta līniju. Tas nekas, ka iesākumā neviens te neko glābt negrasījās. Gedam mērķis bija tikt pie gredzena, jo tas satur vienu no pazaudētajām rūnām, kas simbolizē mieru un saticību. Arha nemaz neapzinās, ka viņa ir jāglābj. Viņas vieta ir šeit Atuanas kapsētā un dzīves mērķis ir kalpot bezvārda Zemes Spēkiem. Burvis labirintā viņai ir tikai iegansts, lai izvairītos no ikdienas rutīnas. Ir taču tik interesanti vērot muļķa svešzemnieku, kas nejauši ieejot labirintā ir nolēmis sevi nāvei.

Kas tad šajā stāstā ir tik labs, ja viņu noliek blakus citiem princešu glābšanas stāstiem? Pirmkārt, kā jau minēju, mēs notikumus izdzīvojam caur Arhu. Otrkārt labirints, lai ar atsaucas uz veco labo leģendu par Mīnotauru, Ariadni un Tēseju, vienmēr ir bijis labs paņēmiens sižeta interesantuma kāpināšanā. Te gan neviens Mīnotaurs neslēpjas, šajā labirintā tas nemaz nav vajadzīgs; katrs, kuru nav atzinuši bezvārda Spēkus, nomirs pats no sevis. Arī jautājums par to, vai Arha mīl Gedu, arī ir atklāts, ja nu nedaudz, viņas motivācija nemaz nav mīlestība, vismaz beigās noteikti ne. Treškārt, bezvārda Zemes Spēki to izpausmēs man ļoti atgādināja kaut ko no Lovecraft mitosa. Ceturtkārt, Arhas/Tenaru izaugsme, sevis atkal apzināšanās un apstākļi, kas līdz tam aizveda, ir diezgan racionāli un pārdomāti. Piektkārt, tempļa sagrūšana izskatījās kā atsauce uz Edgaru Alanu Po.

Tagad nedaudz par bezvārda Zemes Spēkiem, tā īsti nevar saprast, vai viņiem maz cilvēki ir vajadzīgi. Upurus viņi pieņem labprāt, taču pretī nedod neko. Nav nekāds brīnums, ka Arhai sākas kulta kalpa virspriesterienes krīze. Neviens viņai lāga nav paskaidrojis viņas vietu pasaulē. Ja jauno dievu kalpi dzīvo tempļos ar zelta jumtiem, viņai mantojumā atstāts pussabrucis šķūnis. Viņas dievu manifestācija aprobežojas tikai kapeņu rajonā un arī to neviens izņemot priesterienes neredz. Viss iet uz grunti, bet kad Arha aptver, ka viņas dieviem ir pilnīgi vienalga vai viņa tiek pieņemti lēmumi. Iespējams, ka autore ar šo ir domājusi, ka velti pielūgt tos, kuri dabā vienkārši ir, ar vai bez pielūdzējiem. Arī jūra pieņems upurus un laiku pa laikam manifistēs sevi nopostot kādu piekrastes ciematu, bet vai tādēļ uz tā bāzes būvēt kultu?

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, iespaidi pozitīvi, un vēstījums no sieviete redzespunkta arī piešķīra grāmatai zināmu pievilcību. Noteiktu ieteiktu izlasīt arī citiem fantāzijas cienītājiem, šis cikls ir lasīšanas vērts.

Divu okeanu noslēpums by Grigorijs Adamovs

Divu okeānu noslēpums

Kārtējā grāmata no mana „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas projekta. Šī ir 28. No 147 grāmatām, kas man jāizlasa šī projekta ietvaros. Pirms sākt šo grāmatu es nopietni aizdomājos, vai man apgrābstīt savas kristāltīrās bērnības atmiņas par šo grāmatu ar savas tagadējās pasaules uztveres pirkstiem. Nolēmu, ka neko daudz jau nezaudēšu.

Padomju valsti apdraud visas pasaules imperiālisti. Lai parādītu savu varenību, zemūdenei Pionieris no Ļeņingradas jāaizbrauc līdz Vladivastokai. Tas ļaus parādīt Japāņiem, kurš ir saimnieks Klusajā okeanā. Taču ienaidnieks nesnauž, viņš kaļ plānus, lai iegūtu padomju rūpniecības noslēpumus. Padomju cilvēkus ar grūtībām neizbiedēsi un ar torpēdām – ne tik. Viņi izpildīs Centrālkomitejas un Partijas doto uzdevumu vai arī ies bojā mēģinot.

Grāmatas centrālā doma ir modrība un darbs. To lasītājam pasaka grāmatas ievadā, lai nedod die’s kāds pionieris rakstot apcerējumu par šo grāmatu pārāk neaizrautos ar milzu astoņkājiem. Modrība tādēļ, lai atgādinātu, ka valsts atrodas mūžīgās briesmās no Imperiālistu tīkojumiem. Visriņķī ir ienaidnieki un ne tikai ārējie, bet iekšējie. Iedomājies, kolēģis strādā tev blakus, un tu nemaz nenojaut, ka viņu savervējuši japāņu imperiālisti. Grāmata jaunajam pionierim dod skaidras norādes, ja redzi ko aizdomīgu, vai, ja vienkārši ir sajūta, ka kaut kas nav lāga, ziņo savai priekšniecībai, un tad jau tie tiks galā. Tas tiek veiksmīgi ilustrēts Coja un Pavļika sarunā:

„Jārīkojas ne vien pašam ļoti uzmanīgi, bet arī ļoti uzmanīgi jāvēro, kas notiek apkārt, ko dara citi ļaudis. Ja tu ievēro, ka cilvēks dara ko dīvainu, nesaprotamu vai neatļautu – teiksim fotografē kaut ko mūsu cietokšņa tuvumā, aizdomīgi ložņā vai ilgi, šķietami bezmērķīgi klaiņo gar dzelzceļa tiltu, ko apsargā sargkareivis, vai slapstīdamies iznes no kara iestādes kādus papīrus, kādas savādas, neparastas lietas … – esi uzmanīgs.”

Otra lieta – darbs ir pasniegts kā sociālistiskās sacensības pamatu pamats. Bez darba nākotni neuzbūvēsi. Šim apgalvojumam es piekrītu arī šodien. Zemūdenes avārija, piemēram, kalpo kā spoža ilustrācija padomju cilvēka pašaizliedzībai un vēlmei strādāt trīs diennaktis no vietas, dzerot tikai kakao ar jaunatklātiem vitamīniem KL2. Lai gan tikpat labi viņus motivētu nevis savstarpējā brigāžu sacensība, kā fakts laikā nesaremontējoties iet bojā.

Centrālie tēli ir tipiski padomju paraugpersonāži, runā par darba pienākumu un modrumu. Slavina padomju sasniegumus, runā pieklājīgi, un ir apzinīgi komunisti. Pat mazais Pavļiks, lai gan dzīvojis Kanādā, saprot, ka imperiālisti vēlas ieraut jauno valsti atpakaļ nabadzībā un badā un uzlikt viņiem uz kakla kapitālistus. Vienu vārdu sakot, laimīgs kolektīvs, kurā lielākais noziegums ir pārlieku centība. Taču starp viņiem ir ieperinājies nodevējs, un tas vieglu ceļojumu pārvērš cīņā. Šis nodevējs ir pārdevis savu valsti. Un kalpo kā ilustrācija vēl vienai padomju iekārtas dogmai – ilgstoša uzturēšanās ārzemēs samaitās jebkuru komunistu, tāpat kā radinieki ārzemēs. Arī šis nodevējs ir kļuvis par īstu bezmugurkaulnieku, kas mīl dzīvot ar vērienu, aizmirsis jebkādu godu, un par padomju varu viņam ir nospļauties. Neviens no personāžiem nav izstrādāts kā cilvēks, viņi visi ir abstrakti tēli, kas kalpo kā plakāti. Pavļiks – ziņkārīgs un modrs, Cojs – centīgs zinātnieks, pateicīgs padomju varai par jauno dzimteni, kapteinis – atbildīgs, pieņem pareizos lēmumus utt.

Grāmatas autors vispār ir bijis nasks uz Žila Verna darbu pārrakstīšanu. Piemēram, viņam ir vēl viens darbs ar nosaukumu „Zemes dzīļu uzvarētāji”, kas ir traki līdzīga vēl kādam Verna darbam. Šī grāmata ir dinamiskāka par Verna “20’000 ljē pa jūras dzelmi”. Technologijas ir daudz attīstītākas, diemžēl nekas daudz no zemūdens energobloka mūsdienās nav realizējies. Termopāru efektivitāte ne tuvu nav tāda kā grāmatā, teorētiski jau viņu efektivitāte var būt tāda kā aprakstīta, bet praktiski nekas tāds vēl tuvu nav redzēts. Ja tā būtu, tad telefonu uzlādēšanai pietiktu viņus vienkārši iebāzt kabatās. Arī supravadītāji akumulatori arī vēl nav redzēti. Skafandriem cītīgs lasītājs uzreiz pamanīs veselu kaudzi ar savak dizaina elementiem. Daļu, protams, zemūdens apkalpe pati uzlabo uz vietas, bet daļa paliek nepamanīta un neizmainīta. Te es runāju par vadības kasti, kas atrodas patronsomā ārpus skafandra, viņi regulāri tur liec slēdžus un šo to ieķīlē, bet uzlabots nekas netiek. Galvenais zemūdens ierocis ir ultraskaņas lielgabals, kas pēc aprakstītajiem parametriem spēj sagraut praktiski jebkuru materiālu. Piemēram, nogremdēt kreiseri.

Okeāna dzelmju un to iemītnieku apraksti autoram padodas ne sliktāk Žilam Vernam. Tie uzskaitīts milzīgs daudzums ar redzētām zivīm, un laiku pa laikam atrasts kāds dzīvais izraktenis. Aizvēsturisko zvēru apraksti gan nav pārāk pārliecinoši, un sen jūras briesmoņa spēja nest skafandrā ietērptu cilvēku apvijoties tam apkārt ar savu kaklu šķiet smieklīga. Tas pats sakāms arī par astoņkāju tendenci uzbrukt cilvēkiem, lai tos apēstu.

Laba piedzīvojumu grāmata. Partija, Valdība un centrālkomiteja ir piesaukta daudz un dikti. Tāpat kā aicinājumi būt modriem un atcerēties, ka ienaidnieks var būt jebkurš. Pavēles ir jāpilda un muti vajag turēt. Citādi viss imperiālisti uzspers gaisā i zemūdeni, i cilvēkus. Ja saņem telegrammu no Valdības, tev ir jāizjūt saviļņojums un jāstrādā līdz nokrīti gar zemi. Bet tas viss ir sīkums, man viņa patika. Lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tikai tiem, kuriem padomju propaganda neuzdzen šermuļus.

Heroes Die (The Acts of Caine #1) by Matthew Woodring Stover

Heroes Die

Šo grāmatu es saņēmu kā dāvanu grāmatblogeru Ziemassvētkos, paldies Andrim! Līdz izlasīšanai gan man pagājuši gandrīz desmit mēneši, bet – kas lēni nāk, tas labi nāk.

Ankhanas zemēs viņš ir pazīstams kā Kains. Kains ir nogalinājis daudzus valdniekus, bandītus un varoņus. Ar viņu ir jārēķinās katram pretiniekam, jo nogalināšana ir tā lieta, kas viņam padodas vislabāk. Uz Zemes visi viņu pazīst kā Hari Michaelson, izklaides industrijas zvaigzni, kura piedzīvojumus Ankhanā skatās miljardiem cilvēku. Taču reiz abas viņa dzīves savienojas vienā. Viņa sieva Pallas Rill noslēpumaini pazūd Ankhanas nomalē. Viņas izglābšanai Kainam ir jāveic šķietami neizpildāms uzdevums.

Brīdinu jau laikus, ka apraksts būs pilns ar maitekļiem, bet nekas tāds, kas pateiks priekšā, kā grāmata beigsies.

Ankhana ir mūsu pašu alternatīvā Zeme, tās iedzīvotājiem viņa ir tikpat reāla kā mums savējā, tā pat atrodas tepat. Tikai viņa vibrē citā frekvencē. Zinātnieki ir atklājuši metodi, kā, paaugstinot savas pasaules objektu svārstības frekvences laiktelpā, pārvietot tās uz alternatīvajām realitātēm. Lielākā daļa no tām ir neapdzīvotas, bet Ankhana ir viena no apdzīvojamām. Tajā mīt daudzas rases, un vēl nav zvanīts, ka cilvēki būs dominējošā. Un ko gan darīt atklājot šādu pasauli? Protams, pārvērst to par skatītāju izklaidi. Aktieris te ir ļoti nopietna profesija, te viņiem neiedod scenāriju un nepārfilmē visu, ja kas neizdodas. Te Aktieris trenējas gadiem ilgi, veido pats savu leģendu, un ja paveicas izsisties, viņam parādās skatītāji. Ja Aktieris mirst, viņš mirst pa īstam, un tieši tas piesaista skatītājus.

Kains ir varonis šā vārda visbarbariskākajā nozīmē. Kains kā Aktieris ir totāls monstrs, viņš nogalēs katru, kurš ne tā uz viņu paskatīsies, viņš arī iznīcinās visus, kas stāvēs priekšā viņa mērķim. Tas ir tas, ko viņā mīl skatītāji (protams, vēl viņi mīl dabiskos Kaina doma pavadošos iekšējos monologus, kas apraksta situāciju). Viņš ir piedalījies katrā nozīmīgākajā Ankhanas pasaules notikumā, kad kāds ievērojams monarhs mirst, Kains ir tas, kas stāvēja blakus pie gultas ar asiņainu nazi rokā. Un kāpēc gan, lai tā nebūtu, Kains taču ir Aktieris! Viņam Ankhanas pasaule ir tikai skatuve, kur veikt savus piedzīvojumus. Zemes iedzīvotājiem Ankhana ir tikai viens liels realitātes šovs, kurā mirst gan tās iedzīvotāji, gan Aktieri.

Ja man būtu Kains jāieliek grāmatu protagonistu tēlu topā pēc viņa vēlmes upurēt visus, lai izpildītu savu uzdevumu, tad līdz Kinga Rolandam no Tumšā torņa viņam vēl ir tāls ceļš ejams. Sava mērķa vārdā viņš tomēr vēl nav gatavs upurēt pilnīgi visu. Bet neskatoties uz Kaina nežēlību, autors tomēr spēj izraisīt lasītājā simpātijas pret viņu. Manī personīgi pievilka viņa mērķtiecība un princips nekad nepadoties. Skaidra lieta, ka šāds varonis paģērē, ka visa grāmata ir piesātināta ar diezgan tiešiem asiņainu notikumu aprakstiem. Vārdus Jūs, lūdzu un paldies šeit arī būs visai grūti atrast, toties, shit, fuck, cunt būs biezā slānī.

Grāmatas galvenā sižeta attīstība rodas tad, kad Ankhanas esošais valdnieks Ma’elKoth, kas ieguvis savās rokās praktiski neizsīkstošu maģisko spēku, uzzina par Aktieriem. Pat viņam, nežēlīgam autokrātam, kas iedomājas sevi par dievu esam, šis koncepts šķiet vājprātīga ideja. Tas, ka kāda cita pasaule varētu izmantot viņus savai izklaidei. Nogalināt valdniekus, izraisīt pilsoņu karus un tikai tādēļ, lai kaut kur pāris miljardiem cilvēku nebūtu garlaicīgi. Un to visu dara cilvēku, kuru tehnoloģijas ir daudz pārākas par Ankhanas pirmsindustriālo attīstības fāzi. Pret Aktieriem tiek uzsāktas medības. Tas lasītājam liek arī aizdomāties par mūsdienu televīzijas šoviem. Varu saderēt, ja kāda televīzija spētu ko tādu izveidot, nāvi uz ekrāniem skatītos vai visi planētas iedzīvotāji. Mums taču tik ļoti patīk skatīties karu onlainā jau no Pirmā Līča kara laikiem, ka grūti būtu atturēties. Kas gan ir zombiju surogātseriāls salīdzinot pret īstenību. Šajā jomā man par cilvēci nav nekādu ilūziju, jo pasākums būtu reālistiskāks un nežēlīgāks, jo vairāk skatītāju tam atrastos.

Cilvēki uz Zemes savukārt dzīvo kontrolētā kastu sistēmā. Sabiedrības noslāņošanās ir sasniegusi maksimumu. Strādnieki strādā necilvēcīgos apstākļos, Investori investē, Biznesmeņi nodarbojas ar ražošanu, un Izklaidētāji nodarbojas ar cilvēku izklaidi. Piedzīvojumi paralēlajā zemeslodē ir tas, kas ļauj valdošajai šķirai novērst plašus nemierus sabiedrībā, jo tehnoloģijas piedāvā pilnīgu klātbūtnes efektu. Kad tu skaties Kaina piedzīvojumus, tad tu arī esi Kains. Kaina tēlotājs Haris arī šeit pamanās salekties ar savu Studijas pārstāvi Arturo Kollberg, apsūdzot to Aktieru nogalināšanas mēģinājumā un iepinot savos iekšējos monologos dažādus uz sacelšanos mudinošus citātus.

Grāmatas centrālais un galvenais tēls ir Kains, un prieks, kas autors viņu nav atstājis kā cilvēku ar zobenu rokās. Kaunam/Hari ir arī dota iespēja izaugt no sava aukstasinīgā slepkavas tēla. Viņi tajā ir tā iejuties, ka ir pilnīgi aizmirsis, ka problēmas var risināt arī citādi. Taču apstākļiem mainoties, Kains spēj adaptēties un apspēlēt visus. Pallas Rill un Kaina kopdzīves problēmas mani lāgā nepārliecināja. Nu labi, sieva grib, lai vīrs izmainās, lai piedzīvojumos slepkavo mazāk un aizdomājas arī par citiem. Lai arī autors viņu pasniedz kā ideālisti, tas tomēr ir baltiem diegiem šūts. Arī Pallas nebaidās smērēt rokas un slaktēt cilvēkus pa labi un pa kreisi.

Grāmata kopumā ir tāds skarbais fantasy, daudz hit and slash elementu, nopietna maģija un koalīcijas. Neskatoties uz savu apjomu, izlasās vienā elpas vilcienā, autors prot uzturēt spriedzi visas grāmatas garumā. Šo grāmatu var lasīt gan kā nežēlīgu bojeviku, gan kā visnotaļ labus stāstu par sabiedrību un manipulāciju ar to. Lieku 10 no 10 ballēm. Man gan ir aizdomas, ka turpmākie Kaina piedzīvojumi varētu nebūt tik labi kā pirmie.

Mrs Bradshaw’s Handbook (Discworld #40.5) by Terry Pratchett

Mrs Bradshaws Handbook

Pirms septiņiem gadiem es sāku lasīt Dikszemes sēriju. Tai laikā es vēl nenojautu, ka šī grāmatu sērija būs vislielākā, kuru es esmu izlasījis. Parasti sērijām ar tik daudz grāmatām ir viens būtisks trūkums – tās laika gaita pārvēršas par viduvējībām, un autors turpina sēriju tikai tādēļ, ka vairs neko citu nemāk, vai vienkārši redz tajās vieglas peļņas avotu. Sak, fanu bāze ir izveidota pietiekama, lai pat galīgam štruntam būtu piekrišana. Taču Prečetam ir izdevies izvairīties no šī iebrauktā ceļa lāsta un, katra Diskzemes grāmata ir atšķirīga no iepriekšējām (labi gadās arī pa švakam darbam), un kopumā sērija virzās uz priekšu labi. Vidēji gadā tiek izdota viena sērijas grāmata uz kartupeļu laiku. Laiku pa laikam tiek izdotas arī sērijas satelītgrāmatas, kas ļauj iejusties īstam lasītājam Diskzemes pasaulē.

Dzelzceļš Diskzemē ir pēdējais modes kliedziens, tas ir pavēris iespējas tirdzniecībai, atdzīvinājis attālus ciematiņus. Ļauj Diskzemes iedzīvotājiem ceļot sava prieka pēc. Izmantojot dzelzceļa pakalpojumus, vari būt drošs, ka tevi neviens neaplaupīs (ja būsi apdrošinājis Zagļu ģildē), un tevi nogādās gala stacijā, lai tur vai kas. Šī grāmata ir kādas labi audzinātas kundzes sarakstīta ceļotāja rokasgrāmata, kuras uzdevums ir pavēstīt visu, kas ceļotājam jāzina, ja tas sataisījies braukt ar Ankh-Morpork & Sto Plains Hygienic Railway.

Ko gan es Diskzemes fans varu pateikt pa Diskzemei veltītu grāmatu? Tā ir laba. Ja man kādreiz nāksies ceļot uz Quirm vai Sto Plains apkārtni, es to noteikti darīšu tikai ar vilcienu. Apmeklēšu ieteiktās ēstuves un tikai pārbaudītas viesnīcas. Zināšu, kurā mazpilsētā ir vērts kāpt ārā un kurā ne. Varbūt Rat-to-Go ieskrietuvē gan neiešu, jo blusaina žurka mīklā mani noteikti neuzrunā. Grāmatā ir arī bagātīgs vietējo baumu un nesenās vēstures avots. Pat vietai ar 45 un 1/2 iedzīvotājiem ir sava vēsture, un to var izlasīt tikai un vienīgi šeit.

Īsumā, ja patīk purvaina piekraste tad jādodas uz Quirm, ja nebeidzami kāpostu lauki, tad Sto Plains ar obligātu Big Cabbage miesta apmeklējumi. Ņemot vētā Sto Plains specializāciju kāpostu audzēšanā, tad grāmata satur milzīgu daudzumu ar kāpostu faktiem. Piemēram, ja vēlaties aplūkot Antipater Slack (pirmā kāposta, kurš spēj pats aizsargāties pret uzbrucējiem selekcionētājs) skulptūru, tad jādodas uz Great Slack miestiņu. Ja nav kompleksu pret vampīriem, starp citu vilcienos drīkst braukt tikai Melnās lentes vampīri (atturībnieki) Igora pavadībā, var apmeklēt Ūbervaldi. Bet ja patīk pastaigas kalnos, tad Ramptop kalni būs laba izvēle. Tikai jāuzmanās nesakurt ugunskuru troļļa mutē.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm Vēl viens sērijas pluss – arī papildgrāmatas ir sarakstītas ar domu, ja kāst no lasītāja naudu, tad vismaz pretī piedāvāt kvalitatīvu grāmatu. Kopumā laba grāmata, kas piedāvā virtuālu iespēju izplānot savu ceļojumu pa Diskzemi, neizejot no mājas.

Pavadonis met ēnu by Anatols Imermanis

Pavadonis Met ēnu

Mana sērijas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” epopeja turpinās. Šī ir 27. no 147 grāmatām, kuras esmu apņēmies savākt un izlasīt. Tā kā negribēju neko garu un neko jaunu, nolēmu izlasīt vēl kādu grāmatu no man jau pazīstamā Mūna un Deilija detektīvaģentūras sērijas.

Mūns un Deilijs vēl strādā policijā, un viņu redzeslokā nonāk dīvains noziegums. Kāds pilsonis Spituels tiek nogalināts īres namā. Izmeklēšana nonāk strupceļā, visi pierādījumi liecina par krievu specdienestu iejaukšanos. Izmeklēšana noris Sputīka ēnā, kuru nupat kosmosā palaidusi Padomju Savienībā. ASV iedzīvotāju apziņai tas ir tāds trieciens, ka viņi visur ir gatavi saskatīti krievu sazvērestību.

Nu jau varu ar zinošu sejas izteiksmi teikt – tipisks Imermanis. Detektīvs vairāk domāts, lai ilustrētu ASV rusofobiju, komunistu medības un citas piecdesmito gadu beigu aktualitātes. Tas viss notiek tikko palaistā Sputņika ēnā. Amerikā visi runā tikai par šo tēmu, avīzes diktē pūlim pareizās domas, un tas labprāt seko. Mūna un Deilija darbības vide ir tipiska Padomju rakstnieku ASV, kurā daži puslīdz godīgi personāži, kas ironiski attiecas pret kapitālismu, cenšas darīt lietas pareizi, pēc labākās sirdsapziņas. Pārējais darbības fons ir mietpilsonisks, kur katru indivīdu interesē tikai pašiem savs labums. Lieciniekus uztrauc nevis notikušā būtība, bet gan tas vai viņš ir redzējis vairāk par kaimiņu. Policijas priekšnieks vairāk domā par politiku nevis par patiesības noskaidrošanu. Žurnālisti ir gatavi piemelot par jebko, lai tikai uzpūstu sensāciju. Ak, jā un šajā Amerikā pār visu valda nauda.

Grāmatas tēli un to izaugsme nav nekas tāds, par kuru būtu vērts ieminēties. Savā starpā viņi atšķiras tikai ar vārdiem, pārējās rakstura īpašības autors piemeklē pēc vajadzības. Tādi cilvēki, karikatūras, kuras pareizā vietā tekstā izbīdīt ārā ar kādu teikumu vai frāzi. Bet tēlu attīstība jau arī nemaz nav grāmatas mērķis.

Slepkavība un izmeklēšana ir izmantota, lai PSRS lasītājam parādītu, kāds balagāns ir visa tā ASV brīvība. Tajā valda korupcija, valsts piesegtas slepkavības, viltus apsūdzības. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti. Jauks propagandiskā stāsta piemērs, it kā detektīvs, tomēr uzrakstīts ļoti viduvēji. Arī pats autors atzīst, ka detektīvs te ir tikai tā ironiski, un precīzāk iederētos romāns pamflets. Bet neskatoties uz visu šo, tīri labs lasāmais, kas nedaudz aizveda mani atpakaļ bērnībā.

Centrālās grāmatas idejas ir likt lasītājam saprast sekojošas lietas. PSRS raķetes izgudroja paši, un neko ASV nav spiegojuši. Paraugprāvas pret it kā PSRS spiegiem ASV ir kapitālistu safabricējums, lai pazudinātu pilnīgi nevainīgus cilvēkus. Padomju spiegs, ja viņu noķers, tiks ārā no jebkādiem amerikāņu cietumiem un nebaidīsies to pateikt izmeklētājiem acīs. Amerikāņi no krievu Sputņika ir pielikuši bikses, un nav tālu tā diena, kad PSRS panāks un apdzīs ASV, kas jau stāv bezdibeņa malā.

Lieku 6 no 10 ballēm. Lasāms vairāk kā vēsturiskā propaganda, detektīvstāsts ir viduvējs un detektīviem visa izmeklēšana ir kā aklas vistas mēģinājumi uzknābt graudu. Toties grāmatas autors ir salicis tajā tiem laikiem visus nepieciešamos kapitālistiskās iekārtas nosodījumus, un domāju tādēļ šī grāmata vispār ir tikusi līdz publicēšanai. Lasīt var, ja ļoti interesē latviešu rakstnieku piecdesmito gadu detektīvu rakstīšanas mēģinājumi, apvienojot tos ar pamatīgu propagandas piešprici.

Kā savākt visas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas

Piedzivojumi  Fantastika Ceļojumi vāki

Šāda doma man radās aptuveni divdesmit piecus gadus atpakaļ, kad, apmeklējot bibliotēku, domāju pie sevis: „Cik gan tas būtu jauki, ja visas šīs sērijas grāmatas būtu man mājās plauktā”! Taču tā vairāk bija tāda bērnu dienu vēlme, un nekādi soļi uz pilnu sērijas kolekcionēšanu netika sperti.

Nākamais pieturas punkts ir 16.07.2014, kad Msmarii blogā izlasīju rakstu Vecās fantastikas grāmatu sērijas, te MsMarii lasītāju ievada šo sēriju vēsturē, un tādēļ es te par šo tēmu neizplūdīšu. Šis raksts mani aizveda atpakaļ uz bērnības sapņiem. Bija skaidrs, ka man vajag visu šo sēriju savākt! Domāts darīts – sāku vākt.

Pirmās grūtības, ar ko sastapos, bija tas, ka nekur nebija pieejams pilnīgs šīs sērijas grāmatu saraksts. Bāzi izveidoju balstoties uz grāmatu pēdējo lapaspušu sarakstiem, kuri saucas „Sērijā izdotas”. Tas man ļāva sastādīt aptuveni 80% no kopsaraksta. Tās, kas iznākušas līdz astoņdesmito gadu sākumam, izkristalizējās uzreiz. Problēmas bija ar grāmatām, kuras vienā sarakstā ir, bet otrā nav. Piemēram, „Vamirehs”, sākumā grāmatu aizmugures saraksti spītīgi uzstāja, ka šī grāmata ir šajā sērijā. Es viņu sākotnēji ieliku sarakstā, bet vēlāk izmetu ārā, jo tā arī neatradu nekur grāmatu, kuras vāks mani spētu pārliecināt, ka šī grāmata ietilpst šajā sērijā.

Zilā planēta

Vienu brīdi biju pilnīgi pārliecināts, ka pilnajā sarakstā ietilpst ap 120 grāmatām, un priecīgs sev atzinu, ka mans saraksts ir pilnīgs. Daļu no trūkstošajām grāmatām sākotnējā sarakstā man palīdzēja izķert mani bloga lasītāji, liels viņiem par to paldies! Un tad antikvariātā sev par pārsteigumu atradu grāmatu „По воде и земле на парусах”, tas man lika saķert galvu un atgriezties pie rasējamā dēļa. Atklājās, ka krievu valodā ir daudz vairāk grāmatu, nekā biju iedomājies, un pagāja divi vakari, kamēr internetā nomedīju viņas visas. Tad parādījās papildus pāris jaunas grāmatas latviski, un nu jau ar pārliecību varu teikt, ka mans saraksts ir pati pilnība. Lai gan, protams, būšu priecīgs, ja man nebūs taisnība.

Tagad pie galvenā – kā savākt šo kolekciju un cik ilgu laiku tas paņem? Mans vākšanas process ilga no 16.07.2014 – 21.10.2014. Sākumā kolekcionēšanai piegāju bez steigas, šķūnī izrevidēju vecās grāmatas un paņēmu visu, kas no šīs sērijas ir pieejams. Tas man kolekcijā deva aptuveni sešdesmit grāmatas. Tad sāku piestaigāt uz antikvariātiem. Mans mīļākais antikvariāts viennozīmīgi ir „Planēta”  – atsaucīga saimniece, kas saprot kolekcionārus. Sākumā nolasīju viņai visu pieejamo no krājumiem  – aptuveni kādas četrdesmit grāmatas. Sākotnēji man bija ideja nopirkt pāris grāmatas izlasīt un tad iet pakaļ nākamajai porcijai. Taču, sākot realizēt, es apjautu, ka ne visas grāmatas ir brīvā tirgū viegli pieejamas un ka, stiepjot gumiju, es varu vākt šo sēriju mūžīgi. Nolēmu notikumus forsēt iesaistoties ibook grāmatu tirgū.

Piedzivojumi  Fantastika Ceļojumi

Cepuri nost, ibook.lv ir labākā antikvariātu alternatīva, kas Latvijā pieejama. Beigu beigās ar šīs lapas starpniecību iegādājos 31 grāmatu. Šeit gan cenas vairs nav tik draudzīgas kā antikvariātos. Protams, padomju propagandas literatūra šeit ir dabūjama par kapeikām, taču labajām grāmatām te ir pavisam cita cena. Šeit sāk dominēt tādas lietas kā grāmatas pieejamība un stāvoklis. Nav ko slēpt, daža laba grāmata man izmaksāja pat 15 eiro gabalā. No otras puses pārdevējam es neko pārmest nevaru, grāmatas ir ideālā kondīcijā, nemaz nevar pateikt, ka viņai jau piecdesmit gadu. Nu labi, dzeltējošais papīrs nodod. Ja kādam ir vēlme vākt kolekcijas, silti iesaku lietotājus labasrokas  un ruste. Šiem pārdevējiem grāmatas ir labā kvalitātē, un to stāvoklis atbilst cenai. Pateicība arī lietotājam killbil, kurš man grāmatu atdeva tāpat par velti.

Taču izveicot visas šīs darbības man grāmatu kolekcija joprojām nebūtu pilnīga, ja vien Sibilla no bloga Sibillas grāmatas, man neizpalīdzētu ar grāmatu „Гастроль в Вентспилсе”, kuru viņa nejauši pamanīja kādas bibliotēkas prom dodamajās grāmatās.

Grāmatas pie manis nonāca dažādos veidos. Lielākā daļa tika atnestas maisiņā no antikvariāta. Pāris desmiti tika nopirktas uz ielas stūra. Daļu man iemeta pasta kastē Latvijas Pasts, pāris saņēmu pasta stacijā. Pērkot grāmatas es pabiju gan pie Botāniskā dārza, gan netālu no VEF, gan visnotaļ smukajā Mazās Kalna ielas rajonā.

Untitled

Galvenie retumi šajā sērijā ir tās, kuras izdotas krievu valodā. Iesākumā mana teorija bija, ka krieviski grāmatu metieni ir bijuši mazāki, bet arī tie svārstās starp 30’000 un 65’000, ne ar ko neatšķiroties no latviešu valodas grāmatām. Iespējams, ka daļa aizklīdušas plašajās PSRS ārēs vai Atmodas laikā ņēmušas nelabu galu. No autoriem pusdeficīts ir Artura Lielā darbi abās valodās. „Inku Zelts” krievu valodā man vienu brīdi šķita būs nekad neiegūstams objekts. Latviešu valodā deficīts ir zinātniskās fantastikas stāstu krājumi, tādi kā „Asteroīda gūstekņi”, „ Zilā planēta” un „Dārdu aizas noslēpums”. Žilu Vernu būs grūti atrast par kapeikām, jo viņa grāmatas kotējas augstu arī mūsdienās. Grūti atrodami ir arī A. un B. Strugacku grāmatas. Arī izdevniecības „Sprīdītis” izdotās šīs sērijas grāmatas ir grūti salasīt, sevišķi tās, kas izdotas krievu valodā. Salīdzinoši reta ir arī Žila Verna „Parīze XX gadsimtā”. Neapgalvoju, ka viss augstākminētais ir absolūta patiesība, bet tādi secinājumi man radās.

Laika mašīna

Papildus bonuss pērkot lietotas grāmatas ir tajās atrodamās liecības par to iepriekšējiem īpašniekiem. Dažas nāk no nopietnu cilvēku bibliotēkām – visi ex-libris un citas lietas. Domājams, ka saimnieks nomiris, un grāmatas aizgājušas pasaulē. Dažas grāmatas ir dāvinātas, tām ir sarakstīti iekšā novēlējumi un cilvēku vārdi. Dažas grāmatas, šķiet, nekad nav lasītas, pilnīgi sterilas ar nenobružātiem vākiem un nenodaudzītiem stūriem. Pāris ir visai bēdīgā stāvoklī, vienai pat izskatās kāds ir nedaudz grauzis stūri. Bet neesmu perfekcionists, kāda ir, tāda ir. Tad ir cilvēki, kas grāmatas stūrus un malas nolīmē ar līmlenti, ja es būtu īsts kolekcionārs, tad es saprastu, ka tāda ir metama ārā kā sabeigta. Bet tik traks es neesmu. Citas, vairums no manas bērnības bibliotēkas, ir nolasītas tā, ka krīt ārā no vākiem. Pāris ir nākušas no bibliotēkām, man nav ne jausmas, vai viņas ir norakstītas vai vienkārši neatdotas atpakaļ.

Tagad mans mērķis pēc  četriem mēnešiem un ~200 EUR iztērēšanas ir sasniegts. Man pieder visas sērijas grāmatas. Tagad tikai atliek tikai tās izlasīt. Pagaidām esmu pievārējis divdesmit septiņas, tā kā daļa no grāmatām krievu valodā dublē latviešu izdevumus, tad izlasīšanai palikušas vien 117 grāmatas. Domāju tuvāko divu gadu laikā tās visas pievārēt un šajā blogā aprakstīt.

Zelta teļš. Necenzēts romāna variants ar komentāriem by Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs

zelta teļš

Šī grāmata man pusaudžu gados kotējās tikpat augstu kā „Divpadsmit krēsli”. Iespējams, pie vainas bija tas, ka padomjlaiku izdevumā abas šīs grāmatas bija atrodamas kopā, iespējams, ka manī mājoja privātīpašnieciskums. Esmu ļoti iepriecināts, ka izdevniecība „Zvaigzne ABC” turpina izdot šo padomjlaiku romānu necenzētās versijas. Man ļoti gribējās uzzināt, kas tad padomju varai ir licies ārā izmešanas vērts. Paldies izdevniecībai par iespēju tikt pie „Zelta teļa” eksemplāra.

Kurš gan no mums negribētu, lai Ostapa Bendera vārdiem runājot, piepildītos scenārijs: “… atnesīs naudu uz šķīvja ar zilu maliņu”. Es noteikti neatteiktos, no miljona nepavisam ne. Šī grāmata nav tikai par blēdi Benderu, kurš no otra tāda plaša blēža izspiež miljonu. Šī grāmata ir par Krieviju Nepa laikos ar visām tā laika aktualitātēm. Tā stāsta par to īso laika sprīdi, kad kolektivizācija vēl nav beigusies, pastāv privātā tirdzniecība, valsts vēl nav nostiprinājusi savu varu. Par to, kā šos juku laikus izmanto cilvēki, lai iedzīvotos uz valsts rēķina. Kā dibinot viltus kooperatīvus dabūt valsts naudu un pašiem pazust zilajās tālēs. Neuztraucaties, Benders ar ekonomiskajiem noziegumiem neaizraujas, viņš krāpniecībā ir īsts virtuozs. Par to kā darba kolektīvos tiek meklēti buržuji ar aizdomīgu pagātni un tiek veikta tīrīšana. Šādi atrastiem vecā režīma atliekām viegla dzīve nav sagaidāma.

Ostaps Benders pieder pie izzūdošas kategorijas, viņš pielūdz Zelta teļu. Ostapam par dzīvi viss ir skaidrs, ja būs nauda, tad būs arī Riodežaneiro. Tieši nauda ir tā lieta, kas viņam dzīvē visvairāk pietrūkst, ne jau nieka desmit rubļu, bet vismaz miljons. Un miljona iegūšana ir viņa dzīves mērķis. Savam plānam viņš piesaista Ādamu Kozļeviču, poļu izcelsmes kolorītu šoferi, mehāniķi, kura auto nosaukta par “Antilopi Gnu” kalpo par transporta līdzekli. Balaganovu, kas ir uzņēmīgs zaglēns un leitnanta “Šmita” dēls. Paņikovski, nožēlojamu sīku ļautiņu (kā viņš mīl teikt par citiem), kurš niecīga labuma gūšanai neievēros nekādus noteikumus. Viņš arī nepavisam neciena kriminālkodeksu. Šī raibā komanda dodas uz Černomorsku, lai atrastu tur savu miljonu.

Autori smejas un ironizē par visu. Par birokrātiju, par triecienceltnēm, par žurnālistiem un literātiem. Bet tā tiešām ir ironija, nevis klaja apņirgšana, arī jokiem šeit bieži vien ir vairāki slāņi no acīmredzamā līdz slēptām atsaucēm. Katram grāmatas varonim ir kāda dzīves gudrība, ko pavēstīt lasītājam. Un pats smalkākais joks, manuprāt, ir tas, ka pat iegūstot miljonu, kolektivizācijas apstākļos nemaz nebūtu, kur to iztērēt. Privātīpašnieks kā suga Padomju Savienībā ir iznīcināts, kā privātpersona tu neko nevari neko – kapitālu nedz nopirkt, nedz uzbūvēt. Tev pat alu ēdnīcā nepārdos, ja nebūsi kooperatīva biedrs. Taču līdz Benderam šī atklāsme vēl nav atnākusi, un viņš ir spiest pieredzi iegūt pats uz savas ādas.

Grāmatas galvenais pluss ir asprātīgais vēstures šķērsgriezums, kuru mums sniedz autori. Arī tik kolorītus varoņus reti kad var sastapt vienā grāmatā. Benders, nenoliedzami, ir visa pasākuma dzinējspēks, un lasot grāmatu, tu sāc just viņam līdzi neskatoties uz faktu, ka patiesībā viņš ir blēdis. Harizma, kuru autori piedēvē viņam grāmatā, spēj izlauzties arī cauri lapaspusēm. Šīs grāmatas pirmās divas nodaļas iespējams ir vislabākais grāmatas sākums, kuru man gadījies lasīt. Te parādās slavenie leitnanta Šmita dēli, kas sadalījuši visu padomju Krieviju savā starpā, lai stieptu ķepu pēc izpildkomitejas plānā rubļa. Te koncesionāri atrod viens otru un izkristalizējas iespējamais miljonārs.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šī noteikti ir no tām grāmatām, kuru vēl bieži pārlasīšu. Ja vēl nav nācies lasīt šo grāmatu, obligāti to izdariet! Nav jābūt nekādam padomju vēstures speciālistam, lai saprastu grāmatā notiekošo. Un joki ir pietiekami asprātīgi, lai tos lasītājs uztvertu arī bez visa vēsturiskā konteksta pārzināšanas. Šī izdevuma galvenais pluss ir alternatīvais grāmatas nobeigums, no kura autori atteicās. Beigās ir atrodams arī neliels pielikums, kas mūsdienu lasītājam ļauj labāk saprast tā laika notikumus.

P.S. Un te mani mīļākie citāti no grāmatas:

“Benzīns jūsu, idejas mūsu”

“Reiz jūs dzīvojat Padomju zemē, tad arī sapņiem jābūt padomiskiem.”

“Parādi komandēšu es!”

“-Par arodu nejautāju, – Benders pieklājīgi sacīja, – bet varu iedomāties. Droši vien kaut kas intelektuāls? Cik reižu šogad esat sodīts?””

„- Riodežaneiro – tas ir kristāltīrs manas bērnības sapnis, …, nepieskarieties tam ar savām ķetnām!”

Летос (Синее пламя #1) by Алексей Пехов

Letos

Pehovs viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem krievu fantasy rakstniekiem. Viņa grāmatas es cenšos izlasīt pēc iespējas ātrāk, atmetot malā visas esošās prioritātes. Viņš ir arī viens no tiem retajiem rakstniekiem, par kuru grāmatu iznākšanas datumiem es sekoju līdzi un patiešām gaidu viņa jaunos darbus. Tāpēc šīs grāmatas ieraudzīšana grāmatu veikalā man nebija nekāds pārsteigums, drīzāk gaidīts notikums.

Kataklizma ir sašķēlusi reiz Vienoto karalisti daudzās hercogistēs. Maģija ir iznīcinājusi ierasto pasauli, varenie burvji ir krituši, varoņi pazuduši un nabagi tikuši pie varas. Kopš kataklizmas ir pagājuši tūkstoš gadus, un cilvēki tā laika notikumus atceras tikai vairs kā leģendas un māņus. Senos dievus un mošķus cilvēki ir aizmirsuši, bet tas gan nenozīmē, ka tie ir aizmirsuši cilvēkus. Letos ir skarba zeme, te nav ieteicams nomirt naktī, te mirušie medī dzīvos, un laiku pa laikam parādās kaut kas tāds, kas citur tiek uzskatīts par leģendu. Letos, iespējams, būs vieta, kur reiz zaudējušie mēģinās atgūt varu.

Kas mani saista Pehova pasaulēs? Tā ir detalizācija. Šeit ir pārdomāts gandrīz viss ekonomika, sabiedriskā iekārta, reliģija un maģijas sistēma. Te visam ir noteikti parametri, un kaut kam notikt ārpus definētajiem ietvariem ir mazvarbūtiski. Viņa pasaulēs nav raksturīgi „izstumt no krūmiem klavieres” vajadzīgajā brīdī. Pat ja kāds brīnumaini izglābjas, tam ir sava cena. Arī šī grāmata nav izņēmums, šeit ir pasaule, kurā cilvēki cenšas izdzīvot jau tūkstoš gadu. Kataklizma vēl nav beigusies, no pēdējā kara starp burvjiem un Piekalto ir palicis pāri bagātīgs mantojums. Daļa no pasaules nav cilvēku dzīvošanai piemērota. Pārējā pasaule kalpo kā nemitīgs atgādinājums par zaudēto zelta laikmetu. Cilvēki dzīvo uz bijušā civilizācijas drupām un saprot, ka viņiem nākotnē nav nekādas perspektīvas.

Otra lieta ir varoņi, tie savā būtībā ir pakļauti žanra kanoniem, taču tie nekad nav baltā tērpti taisnības cīnītāji. Teo savulaik ir bijis slavens cirka akrobāts, viņa hobijs ir seno vietu pārmeklēšana, un kāds atradums viņam atnes nelaimi. Vispirms viņš nonāk kādas pilsētas mēra nežēlastībā un vēlāk uzzina, ka viņam ir visas izredzes pārtapt par dēmonu mājokli. Grāmatas gaitā Teo no vientiesīga cirkus mākslinieka kļūst par nopietnu piedzīvojumu meklētāju. Sadursmes ar algotiem slepkavām, augšāmceltiem miroņiem, nārām un citiem brīnumiem viņu norūda un maina dzīves prioritātes. Laviani ir nedaudz ragana, taču viņas galvenais arods ir slepkavošana. Viņa nāk no kāda ļoti slepena klana, kas pēc būtības kontrolē visu hercogistu kriminālo pasauli. Ja kāds vietējais pārstāvis iziet no rāmjiem, tad tādi kā viņa tiek sūtīti viņu likvidēt. Viņai Letos ir bērnības zeme, un kad nav citu iespēju aizbēgt no vajātājiem, viņa nolemj atgriezties tur. Taču viņa nav radusi dzīvot bez mērķa, un šeit viņa savu mērķi atrod. Šerona – nekromante, kuras ikdienas uzdevums ir dažādu mošķu iznīcināšana un mirušo aizgādāšana prom no dzīvo pasaules. Taču vienu dienu viņai nozog pameitu un nekromante dodas viņu glābt. Viņa arī ir tā, kas virza sižetu. Kāds dēmons ar viltību un solījumiem panāk, ka gan Teo, gan Laviani pievienojas Šeronas meklējumiem.

Sižets ir standarta varoņa ceļš, īsti gan vēl nav skaidrs, kurš būs šis varonis – Teo vai Šerona. Laviani uz varoni nevelk, jo viņa ir pārāk vīlusies šajā pasaulē un vairāk uzņemas atbalsta lomu. Iespējams, ka varonis būs Tions, viens no tiem, kas ievārīja Kataklizmu. Lai gan daļu no viņa ceļa mēs uzzinām no leģendām.

Grāmata izlasās vienā elpas vilcienā un pēc tās izlasīšanas gribētos uzreiz lasīt arī turpinājumu. Lieku 9 no 10 ballēm. Ja patīk fantasy, kurā ar bagātu mitoloģiju un smalki pārdomātu pasauli iesaku izlasīt.

%d bloggers like this: