Navigate / search

Maiņa by Hjū Hovijs

Maiņa

Aptuveni divus gadus atpakaļ izlasīju šī autora grāmatu “Vilna“. Būtu maigi teikts, ka tā atstāja neizdzēšamas pēdas manā atmiņā. Tā bija vienu no tām retajām grāmatām, kas reāli satrauca manu prātu. Galvenais jautājums, kas mani nodarbināja pēc grāmatas izlasīšanas, bija – kādēļ kādam ir jātur tūkstošiem cilvēku elevatoros? Pirmā daļa, manuprāt, sniedz pietiekoši daudz faktus, lai varētu noslēpumu atšķetināt saviem spēkiem, un zinot, ka labiem darbiem ir tendence sērijai turpinoties maitāties, es atliku sērijas turpmāku lasīšanu atliku. Tagad, kad uzzināju, ka izdevniecība “Prometejs” izdevusi “Vilnas” turpinājumu latviski, man vairs nebija iemeslu atlikt savas versijas salīdzināšanu ar autora patiesību, un ķēros klāt pie lasīšanas.

2049. gads – pasaule salīdzinot ar mūsdienām nav diez ko daudz izmanījusies, pasaules apdzīvotāji joprojām cīnās ar terorismu, brīvību un taisnību. Taču nākotnē cilvēci sagaida kaut kas draudošs. Daži cilvēki šos draudus apzinās un strādā pie plāna, kā cilvēci no tiem pasargāt. Izdzīvošanas stratēģija nav no vienkāršākajām, un lai tā nostrādātu, ir jāsaglabā absolūta slepenība. ASV kongresmenis Donalds Kīns iesaistījies interesantā projektā, kas paredz glabāt lielu daudzumu ar kodolatkritumiem speciāli izveidotos elevatoros, taču darbiem uzsākoties viņam rodas aizdomas, ka elevatoru būvēšanas mērķis patiesībā ir pavisam cits.

Kā jau īstai sērijas otrajai grāmatai pienākas, šī dod atbildes uz jautājumu, kā tas viss sākās un ieskicē varbūtējo beigu scenāriju. Ja pirmajā grāmatā lasītājs dzīvoja kopā ar cilvēkiem vienā elevatorā, tad šeit mainās uztveres perspektīva. Grāmatā pamatā ir trīs sižeta līnijas. Pirmā veltīta pirmselevatora laikam. Šeit senatora Trūmena vadībā speciāli izveidota darba grupa kaut kam gatavojas, bet kam? To nezina pat kongresmenis Donalds, kurš nodarbojas ar elevatoru projektēšanu. Projekts aizņem visu viņa laiku, jauc ģimenes dzīvi, un absolūti nav skaidrs, kur tas viss ved. Otrā līnija vēsta mums par nākotnes Donaldu, kurš strādā Pirmā elevatora maiņā, viņa uzdevums ir kontrolēt pārējo elevatoru darbību, novērst revolūcijas, saglabāt stabilu sabiedrību un vajadzības gadījumā iznīcināt dumpiniekus. Visi iespējamie scenāriji ir paredzēti grāmatā, atliek tikai sekot norādēm, un viss būs kārtībā. Viss būtu labi, ja vien Donalds nesāktu atcerēties savu pagātni, un kaut kas nenoietu greizi ar divpadsmito elevatoru. Trešā stāsta par Septiņpadsmitā elevatora pēdējo iedzīvotāju Solo un viņa gaitām trīsdesmit četru gadu garumā. Šīs sižeta līnijas noris paralēli lēkājot starp pagātni un tagadni, starp kontrolētājiem un kontrolējamajiem. Autors varbūt kaut ko nepasaka līdz galam, taču viņam nevar pārmest pārlieku faktu noklusēšanu.

Šo grāmatu es ierindotu pie grāmatu grupas, kuras veltītas svešu planētu sistēmu kolonizācijai. Tas nekas, ka šeit elevatori nav pametuši zemeslodi – programmas mērogi, mērķi un uzdevumi ir tādi paši. Kā saglabāt zināšanas un cilvēkus 500 gadu ilgā ceļojumā nākotnē? Kā nodrošināt nepārtrauktas sabiedrības pastāvēšanu? Kā saglabāt kultūru? Kā apspiest atsevišķu indivīdu vēlmi atvērt durvis? Kuram uzticēt vadību un kā noteikt tos, kuri drīkst apjaust notiekošā jēgu?

Autors ir izmantojis divus zinātniskās fantastikas standarta paņēmienus. Pirmais, kas bieži sastopams vecajā labajā SF. Tur kosmosa kuģis dodas uz tālu zvaigzni, un desmitajā paaudzē praktiski nevienam nav ne jausmas ne par Zemi, ne par galamērķi. Analoģiski visos elevatoros, izņemot Pirmo, cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas, kas bija pirms un kas būs pēc. Visa viņu dzīve ir viņu elevators. Viņi neatceras pagātni, un viņiem ir skaidrs, ka katra nākamā diena būs tāda pati kā šī. Viņu zināšanu līmenis ir tieši tāds, lai nodrošinātu elevatoru funkcionēšanu. Viņi nemaz nenojauš, ka piedalās kontrolētā eksperimentā un ka viņu dzīvei ir kāds mērķis. Pirmajā elevatorā tiek izmantota otra tālo ceļojumu stratēģija, te cilvēki dežūrē maiņās, laiks ārpus maiņas tiek pavadīts kriokamerās, kas nodrošina pret novecošanu un pagarina iespējamo mūžu. Taču šajā grāmatā es pirmo reizi sastapos ar tik viltīgu abu metožu simbiozi. Tās viena otru lieliski papildina un rada sižetam visa tā attīstības gaitā pavisam citas iespējas, nekā katrs risinājums atsevišķi.

Grāmatas centrālie tēli ir Donalds un Solo, katrs no viņiem izdzīvo elevatoru pa savam. Donaldam autors ir pievērsies vairāk, iestrādājis pie viņa rakstura, pagātnes un pārdomām. Nevarētu teikt, ka šis tēls būtu ļoti dziļš un smalki izstrādāts, taču ir pietiekams, lai lasītājs, ja ne justu līdzi, tad vismaz saprastu viņa motīvus. Solo ir tipisks izdzīvotājs, kurš elevatorā ir spiests dzīvot piespiedu vienatnē, cīnīties par izdzīvošanu un mēģināt atrast atbildes uz jautājumu, kāpēc tā. Viņa stāsts ir vairāk par izdzīvošanu vientulībā un bailēs.

Vide, kā jau noprotams, ir lieli autonomi elevatori, kas iebūvēti zemē. Tie ir praktiski neiznīcināmi, un pie laba servisa praktiski mūžīgi. Pasaule ārpus elevatora tās iedzīvotājiem ir absolūti naidīga, un izņemot pilnīgi trakos neviens necenšas no elevatora izkļūt. Sabiedrība ir uz izdzīvošanu orientēta tehnokrātija, kur katram indivīdam ir sava vieta un katram procesam savas resursu izmaksas. Šo vidi autors izmanto, lai simulētu dažādus sabiedrības attiecības modeļus un rastu atbildes uz jautājumiem. Kas notiktu, ja kāds elevatorā atcerētos pagātni, ja pēkšņi notiktu vispārēja revolūcija, ja elevators uzzinātu par citiem elevatoriem? Piecsimt gadu ir ilgs laiks, un tajā var notikt jebkas. Galu galā arī Pirmais elevators var sadumpoties.

Autoram ir izdevies labi sabalansēt elevatoru pasauli ar notikumiem un galvenajiem varoņiem. Tā nevienu brīdi nešķita garlaicīga vai nevajadzīgi iestiepta. Papildus jāpiezīmē pasaules sabalansētība  – autors tiešām elevatora darbībā ir pārdomājis gandrīz visu. Arī notikumu pavērsieni nenokrīt no gaisa. Tie rodas pārdomātas sižeta attīstības rezultātā. Autors trešajai daļai ir atstājis pietiekami daudz noslēpumu, lai būtu interesanti lasīt arī to. Lieku 10 no 10 ballēm, ir vērts atlikt savu laiku un izlasīt šo patiešām labo zinātniskās fantastikas darbu.

Comments

andris
Reply

Esmu pozitīvi pārsteigts, ka tev tik ļoti patika. Vērtējums pat augstāks kā Vilnai. Super!

asmo
Reply

Pats esmu pārsteigts, cik ļoti man grāmata patika. Baidījos, ka viņa būs Vilnas pēdējo grāmatu līmenī. Galvenais, ka viņa pasaulē nav pretrunas starp grāmatām, viss ir loģiski un korekti.

Marii
Reply

Man bija sajūta, ka “Maiņa” savā ziņā ir vēl labāka par “Vilnu”. Droši vien tāpēc, ka otrajā grāmatā uzzinām dažas atbildes un pamazām rodas kopējā aina. Kā Tu domā, kas notika 40 elevatorā? Cik sapratu, tad beigās ar bezpilotu lidmašīnām tur tomēr visu iznīcināja. Piekrītu, ka Donalds nav sīki un smalki izstrādāts tēls, bet neko daudz mēs patiesībā neuzzinām ne par vienu tēlu. Tai pašā laikā (un tas ir pārsteidzoši) viņu rīcība ir loģiska un nevienu brīdi nav sajūta “kāpēc viņš/ viņa to dara? tam taču nav nekāda pamatojuma”. Kā Hovijs to panāk… tas ir apbrīnojami.

asmo
Reply

Es spoilerus neesmu lasījis. Manas teorijas ir, ka 40 elevators ir iespējams dublēts pirmais elevators, kas sadumpojies. Otra iespēja ir, ka 40 elevatorā iespējams ūdenī nav pietiekošā daudzumā piejauktas zāles un viņi atceras un saprot.

Par visa iznīcināšanu es neko vēl nezinu. Bet plāns jau viņiem ir tāds, izdzīvo top elevators, un tas sāk visu no jauna, pārējie lemti bojāejai pirmo ieskaitot.

Andris
Reply

Par elevatoru 40 – es arī sapratu, ka to nobombēja un “Maiņas” infografikā tas figurē kā “lielais troksnis 2312″.

asmo
Reply

Redzēju, ka kāds ir sarakstījis nelielu stāstu par šo tēmu, bet vēl neesmu gatavs lasīt fanfiction.

Imants
Reply

Šinī daļā pastāstīts par to, kā viss sākās un kāpēc tika uzbūvēti elevetori, vai vienkāršāk izsakoties patvertnes, kur cilvēkiem paslēpties ārkārtas situācijā – iznīcības draudu gadījumā. Lai gan neiet runa par atomuzbrukumu, bet cilvēkiem nemanāmāku un daudz postošāku nanovīrusu uzbrukumu. Kā man šķiet, tieši šo apstākli daudzi lasītāji palaiduši garām. Tehnoloģija, kas izstrādāta, lai novērstu organisma slimības un novecošanos, nonākot militāristu rokās, kļuvusi par nāvējošu ieroci, kas vērsts pret visu dzīvo uz Zemes. Tomēr šokē ne jau elevatoros noteiktā kārtība, vai dzīves apstākļi (tos diktē nepieciešamība), bet gan tas, ka uzbūvētās patvertnes ieplānots izmantot tūlīt pēc to pabeigšanas un ne jau tāpēc, ka pastāvējuši reāli draudi cilvēcei, bet gan tādēļ, lai novērstu šos draudus, tos izraisot mākslīgi. Ugunsgrēka perēkli pūlas apdzēst ar vēl lielākas uguns palīdzību, pašiem uzspridzinot atombumbas un izplatot nanovīrusus, lai tikai apsteigtu hipotētisko pretinieku. Pēc daudziem elevatora sienās pavadītiem gadiem to šķiet sapratis arī viens no projekta radītājiem un savā pirmsnāves vēstulē pirms nošaušanās raksta “Mūsu pasākums tika īstenots, šo ārkārtīgi nozīmīgo pieņēmumu uztverot kā pašu par sevi saprotamu. … Lai gan pasaules attīrīšanu uzskatu par mūsu lielāko sasniegumu, cilvēces glābšana varētu būt mūsu smagākā kļūda. Pasaulei varētu klāties labāk bez mums.”

Leave a comment

name*

email* (not published)

website