Laika mašīna. Ārsta Moro sala. Neredzamais cilvēks by Herberts Velss
Šīs grāmatas izlasīšana bija mans bērnības sapnis. Mani uzrunāja jau pats nosaukums “Laika mašīna”. Tas man likās iespējamais zinātnes sasniegumu kalngals. Taču realitātē no uzzināšanas par šādu grāmatu līdz izlasīšanai man nācās gaidīt kādus četrus gadus. Jo kāds labs cilvēks bija grāmatu paņēmis no bibliotēkas un ilgi nenesa atpakaļ. Beigās izlasīju, patika, un tagad pēc kādiem divdesmit gadiem pārlasu vēlreiz.
Grāmatā atrodami vieni no slavenākajiem Herberta Velsa stāstiem – Laika mašīna, Ārsta Moro sala un Neredzamais cilvēks.
Laika mašīna sniedz lasītājam ieskatu par to, kāda Zeme izskatīsies 802’701. To visu mums vēsta kāds laika ceļotājs. Viņš uzbūvējis laika mašīnu un izmēģinājis tās darbību praksē. Klausītāji ir ārsts, žurnālists, kāds izdevējs un cilvēks , kurš to pierakstījis. Stāstā autors ir diezgan pesimistisks par cilvēces attīstību. Jā, iespējams mēs kaut kad sasniegsim savu varenību, taču kapitālisms galu galā novedīs pie divu cilvēku rasu izveidošanās. Morloki, bijušie strādnieki, degradēsies līdz pazemes apdzīvotājiem, kuriem būs bail no saules gaismas. Un eloji – bijušie kapitālisti un aristokrāti, izpriecās deģenerēsies tik tālu, ka vairs nesapratīs savas dzīves jēgu un pastāvēšanu. Laika ceļotājs cilvēci atrod tieši šādā stāvoklī. Neizpaliek piedzīvojumi, bet tā vairāk ir cīņa par izdzīvošanu un vēlmi tikt atpakaļ. Stāsts ir deskriptīvs un distopisks, par to kādēļ nākotne ir tāda, mums ir vienkārši jātic stāstītāja pieņēmumam.
Lai vai kā, šis stāsts mani bērnībā ļoti ietekmēja, es biju kā traks uz laika mašīnām un centos izlasīt visu, ko vien par šo tematu varēja dabūt. Nekas jau nav mainījies, tagad arī, ja grāmatā būs pieminēta laika mašīna un tā tiks izmantota jēdzīgi, es būšu sajūsmā.
Ārsta Moro sala – manuprāt, spēcīgākais stāsts grāmatā. Bērnībā es to vairāk uztvēru kā eksotisku piedzīvojumu, taču vēlāk pārlasot, man tas iepatikās aizvien vairāk. Šajā stāstā kāds no Britu salām padzīts zinātnieks ir atradis patvērumu tropu salās. Šeit neviena netraucēts viņš nodarbojas ar eksperimentiem. Eksperimentu uzdevums ir pārvērst ar ķirurģijas, antiseptiķu un hipnozes palīdzību dzīvniekus saprātīgās būtnēs.
Šķiet, ka Moro domā, ka forma ir pāri saturam. Pietiek dzīvniekam piešķirt cilvēcisku formu, un tas sāks uzvesties kā cilvēks. Taču neskatoties uz visu hipnozi, kaut kas noiet greizi. Radījumi vienmēr regresē uz dzīvnieku. Autors uzskata, ka cilvēki bez Likuma pārvērstos par dzīvniekiem un saimnieks ir vajadzīgs arī cilvēkiem. Citādi cilvēki ātri aizies līdz instinktiem un zvēru kārtībai. Cik varēja noprast no autora mājieniem, tieši sievietēm civilizācijas slānis ir visplānākais. Labs darbs un viela pārdomām par zinātnes ētiku.
Neredzamais cilvēks – kādam zinātniekam izdodas atklāt metodi, kā kļūt neredzamam. Viss būtu labi, taču neredzamība, lai ar paver plašas iespējas, rada diezgan lielas problēmas. Taču vislielākā problēma ir pats atklājējs, viņa galvenā rakstura iezīme ir augstprātība, nežēlība un paranoja. Viņš visur saredz konkurentus un domā kā kļūt par pasaules valdnieku. Tipisks trakais zinātnieks.
Domāju, ka manas paaudzes cilvēki visi ir redzējušu mūsu bērnībā bieži rādītos britu seriālu “Neredzamais cilvēks”. Grāmata ir ļoti līdzīga, tikai nedaudz vairāk no paša neredzamā cilvēka perspektīvas. Labs detektīvs un piedzīvojums.
Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir vērts izlasīt, klasiska zinātniskā fantastika, kas parāda žanra pirmsākumus.
Comments
Šo es esmu nolicis pa ķērienam (un pirmos cilvēkus uz Mēness arī)- lasīju tik sen, ka nemaz neatceros, ka būtu lasījis 🙂 Tāpēc jāizlasa tagad vēlreiz.
Izlasi gan, man ar tuvāko gadu plānos ir izlasīt Dievu ēdienu, Pasauļu karus un Pirmos cilvēkus uz Mēness.
Kad savulaik iznāca Pasauļu kari, tad cilvēki sprieda, ka šādai literatūrai nav nākotnes un gabals ir visnotaļ draņķīgs. Bet Velss izgrieza pogas, tā laika dižpārdokļus neviens vairs nelasa bet Pasauļu karus gan.
Nu, nezinu, Velss kaut kā nav mans. Varbūt arī no tiem, kas bērnībā gadījās par agru. Moro sala un Neredzamais cilvēks vēl kaut cik, bet pārējais gan ne pārāk. Kaut gan, kas zina- sen nav pārlasīts, varbūt… Katrā ziņā “strīpainais” un “fantastikas” plaukts vēl priekšā, gan jau pienāks kārta pārdomām.
No šiem trim darbiem neesmu lasījusi Laika mašīnu. Neredzamais cilvēks uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu pēc seriāla noskatīšanās agrā jaunībā. Arī lasāmgabals labs. Tāpat kā Ārsta Moro sala. No Velsa iesāku lasīt arī stāstus, bet tie ir dažādas kvalitātes, kā jau parasti ar stāstiem. Atmiņā iespiedies stāsts par ieleju, kurā dzīvo akli cilvēki, un tur ieklīdušo redzīgo uzskata par anomāliju un piedāvā viņam atbrīvoties no redzes, lai viņš varētu laimīgi dzīvot kopā ar viņiem.
Velsu lasot jāatceras, ka tie ir SF pirmsākumi. Te standarta tēma bija nevis varoņu attīstība, bet pats process, stāstījums no aculiecinieka skatupunkta. Tad bija populāri aizceļot uz kādu izdomātu vietu – Mēnesi, Zemes centru, Marsu, Nākotni un vienkārši deskriptīvi aprakstīt visu redzēto. Parasti stāsts beidzas ar atgriešanos mājās. Stāstam lielākoties nav nekādas īpašās morāles vairāk spiests uz bīstamību un cilvēka pārākumu. Otrs tā laika SF paveids ir izgudrotājs un izgudrojums. Par izgudrotāju un viņa darbiem parasti stāsta kāds cits, un autors ir pietiekoši neprofesionāls, lai nemācētu izdomāt kā atrisināt situāciju. Finālā, gan izgudrojums, gan izgudrotājs tiek iznīcināts. Ideālā gadījumā izgudrojums iznīcina savu izgudrotāju. Laika mašīna ir pirmais tips, Moro un Neredzamais cilvēks otrais. Tāpēc es no šīm grāmatām negaidu no ko tādu, gatavu mūsdienu SF, mani vairāk fascinē šo darbu ietekme uz vēlākajiem darbiem.