Navigate / search

Летос (Синее пламя #1) by Алексей Пехов

Letos

Pehovs viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem krievu fantasy rakstniekiem. Viņa grāmatas es cenšos izlasīt pēc iespējas ātrāk, atmetot malā visas esošās prioritātes. Viņš ir arī viens no tiem retajiem rakstniekiem, par kuru grāmatu iznākšanas datumiem es sekoju līdzi un patiešām gaidu viņa jaunos darbus. Tāpēc šīs grāmatas ieraudzīšana grāmatu veikalā man nebija nekāds pārsteigums, drīzāk gaidīts notikums.

Kataklizma ir sašķēlusi reiz Vienoto karalisti daudzās hercogistēs. Maģija ir iznīcinājusi ierasto pasauli, varenie burvji ir krituši, varoņi pazuduši un nabagi tikuši pie varas. Kopš kataklizmas ir pagājuši tūkstoš gadus, un cilvēki tā laika notikumus atceras tikai vairs kā leģendas un māņus. Senos dievus un mošķus cilvēki ir aizmirsuši, bet tas gan nenozīmē, ka tie ir aizmirsuši cilvēkus. Letos ir skarba zeme, te nav ieteicams nomirt naktī, te mirušie medī dzīvos, un laiku pa laikam parādās kaut kas tāds, kas citur tiek uzskatīts par leģendu. Letos, iespējams, būs vieta, kur reiz zaudējušie mēģinās atgūt varu.

Kas mani saista Pehova pasaulēs? Tā ir detalizācija. Šeit ir pārdomāts gandrīz viss ekonomika, sabiedriskā iekārta, reliģija un maģijas sistēma. Te visam ir noteikti parametri, un kaut kam notikt ārpus definētajiem ietvariem ir mazvarbūtiski. Viņa pasaulēs nav raksturīgi „izstumt no krūmiem klavieres” vajadzīgajā brīdī. Pat ja kāds brīnumaini izglābjas, tam ir sava cena. Arī šī grāmata nav izņēmums, šeit ir pasaule, kurā cilvēki cenšas izdzīvot jau tūkstoš gadu. Kataklizma vēl nav beigusies, no pēdējā kara starp burvjiem un Piekalto ir palicis pāri bagātīgs mantojums. Daļa no pasaules nav cilvēku dzīvošanai piemērota. Pārējā pasaule kalpo kā nemitīgs atgādinājums par zaudēto zelta laikmetu. Cilvēki dzīvo uz bijušā civilizācijas drupām un saprot, ka viņiem nākotnē nav nekādas perspektīvas.

Otra lieta ir varoņi, tie savā būtībā ir pakļauti žanra kanoniem, taču tie nekad nav baltā tērpti taisnības cīnītāji. Teo savulaik ir bijis slavens cirka akrobāts, viņa hobijs ir seno vietu pārmeklēšana, un kāds atradums viņam atnes nelaimi. Vispirms viņš nonāk kādas pilsētas mēra nežēlastībā un vēlāk uzzina, ka viņam ir visas izredzes pārtapt par dēmonu mājokli. Grāmatas gaitā Teo no vientiesīga cirkus mākslinieka kļūst par nopietnu piedzīvojumu meklētāju. Sadursmes ar algotiem slepkavām, augšāmceltiem miroņiem, nārām un citiem brīnumiem viņu norūda un maina dzīves prioritātes. Laviani ir nedaudz ragana, taču viņas galvenais arods ir slepkavošana. Viņa nāk no kāda ļoti slepena klana, kas pēc būtības kontrolē visu hercogistu kriminālo pasauli. Ja kāds vietējais pārstāvis iziet no rāmjiem, tad tādi kā viņa tiek sūtīti viņu likvidēt. Viņai Letos ir bērnības zeme, un kad nav citu iespēju aizbēgt no vajātājiem, viņa nolemj atgriezties tur. Taču viņa nav radusi dzīvot bez mērķa, un šeit viņa savu mērķi atrod. Šerona – nekromante, kuras ikdienas uzdevums ir dažādu mošķu iznīcināšana un mirušo aizgādāšana prom no dzīvo pasaules. Taču vienu dienu viņai nozog pameitu un nekromante dodas viņu glābt. Viņa arī ir tā, kas virza sižetu. Kāds dēmons ar viltību un solījumiem panāk, ka gan Teo, gan Laviani pievienojas Šeronas meklējumiem.

Sižets ir standarta varoņa ceļš, īsti gan vēl nav skaidrs, kurš būs šis varonis – Teo vai Šerona. Laviani uz varoni nevelk, jo viņa ir pārāk vīlusies šajā pasaulē un vairāk uzņemas atbalsta lomu. Iespējams, ka varonis būs Tions, viens no tiem, kas ievārīja Kataklizmu. Lai gan daļu no viņa ceļa mēs uzzinām no leģendām.

Grāmata izlasās vienā elpas vilcienā un pēc tās izlasīšanas gribētos uzreiz lasīt arī turpinājumu. Lieku 9 no 10 ballēm. Ja patīk fantasy, kurā ar bagātu mitoloģiju un smalki pārdomātu pasauli iesaku izlasīt.

Comments

vkasims
Reply

Ā, šis man atgādina, ka gribēju tev uzprasīt: kuru autoru/grāmatu ieteiktu ievadam mūsdienu krievu sci-fi un/vai fantasy? Vēlams ne 900 lappušu ķieģeli :)

asmo
Reply

Šis ir smags jautājums, mūsdienu krievu SF un fantasy rakstnieki slimo ar naudas pelnīšanas kaiti. Viņi cep pēc viena parauga divas vai trīs grāmatas gadā un nesaprot, ka ar šādu entuziasmu devalvē sevi kā rakstnieku un savu grāmatu sēriju.

Es jau ieteiktu Pehovu pamēģini viņa ПЕРЕСМЕШНИК. Павел Корнев raksta labas grāmatas, bet viņam ir mode rakstīt ciklus uz četrām grāmatām. Сергей Малицкий mīl būvēt episkas pasaules, bet man viņš patīk. Tas pats sakāms par Виталий Зыков.

vkasims
Reply

Paldies par autoriem, pāris jau novilku :)

Leave a comment

name*

email* (not published)

website