Navigate / search

Pavadonis met ēnu by Anatols Imermanis

Pavadonis Met ēnu

Mana sērijas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” epopeja turpinās. Šī ir 27. no 147 grāmatām, kuras esmu apņēmies savākt un izlasīt. Tā kā negribēju neko garu un neko jaunu, nolēmu izlasīt vēl kādu grāmatu no man jau pazīstamā Mūna un Deilija detektīvaģentūras sērijas.

Mūns un Deilijs vēl strādā policijā, un viņu redzeslokā nonāk dīvains noziegums. Kāds pilsonis Spituels tiek nogalināts īres namā. Izmeklēšana nonāk strupceļā, visi pierādījumi liecina par krievu specdienestu iejaukšanos. Izmeklēšana noris Sputīka ēnā, kuru nupat kosmosā palaidusi Padomju Savienībā. ASV iedzīvotāju apziņai tas ir tāds trieciens, ka viņi visur ir gatavi saskatīti krievu sazvērestību.

Nu jau varu ar zinošu sejas izteiksmi teikt – tipisks Imermanis. Detektīvs vairāk domāts, lai ilustrētu ASV rusofobiju, komunistu medības un citas piecdesmito gadu beigu aktualitātes. Tas viss notiek tikko palaistā Sputņika ēnā. Amerikā visi runā tikai par šo tēmu, avīzes diktē pūlim pareizās domas, un tas labprāt seko. Mūna un Deilija darbības vide ir tipiska Padomju rakstnieku ASV, kurā daži puslīdz godīgi personāži, kas ironiski attiecas pret kapitālismu, cenšas darīt lietas pareizi, pēc labākās sirdsapziņas. Pārējais darbības fons ir mietpilsonisks, kur katru indivīdu interesē tikai pašiem savs labums. Lieciniekus uztrauc nevis notikušā būtība, bet gan tas vai viņš ir redzējis vairāk par kaimiņu. Policijas priekšnieks vairāk domā par politiku nevis par patiesības noskaidrošanu. Žurnālisti ir gatavi piemelot par jebko, lai tikai uzpūstu sensāciju. Ak, jā un šajā Amerikā pār visu valda nauda.

Grāmatas tēli un to izaugsme nav nekas tāds, par kuru būtu vērts ieminēties. Savā starpā viņi atšķiras tikai ar vārdiem, pārējās rakstura īpašības autors piemeklē pēc vajadzības. Tādi cilvēki, karikatūras, kuras pareizā vietā tekstā izbīdīt ārā ar kādu teikumu vai frāzi. Bet tēlu attīstība jau arī nemaz nav grāmatas mērķis.

Slepkavība un izmeklēšana ir izmantota, lai PSRS lasītājam parādītu, kāds balagāns ir visa tā ASV brīvība. Tajā valda korupcija, valsts piesegtas slepkavības, viltus apsūdzības. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti. Jauks propagandiskā stāsta piemērs, it kā detektīvs, tomēr uzrakstīts ļoti viduvēji. Arī pats autors atzīst, ka detektīvs te ir tikai tā ironiski, un precīzāk iederētos romāns pamflets. Bet neskatoties uz visu šo, tīri labs lasāmais, kas nedaudz aizveda mani atpakaļ bērnībā.

Centrālās grāmatas idejas ir likt lasītājam saprast sekojošas lietas. PSRS raķetes izgudroja paši, un neko ASV nav spiegojuši. Paraugprāvas pret it kā PSRS spiegiem ASV ir kapitālistu safabricējums, lai pazudinātu pilnīgi nevainīgus cilvēkus. Padomju spiegs, ja viņu noķers, tiks ārā no jebkādiem amerikāņu cietumiem un nebaidīsies to pateikt izmeklētājiem acīs. Amerikāņi no krievu Sputņika ir pielikuši bikses, un nav tālu tā diena, kad PSRS panāks un apdzīs ASV, kas jau stāv bezdibeņa malā.

Lieku 6 no 10 ballēm. Lasāms vairāk kā vēsturiskā propaganda, detektīvstāsts ir viduvējs un detektīviem visa izmeklēšana ir kā aklas vistas mēģinājumi uzknābt graudu. Toties grāmatas autors ir salicis tajā tiem laikiem visus nepieciešamos kapitālistiskās iekārtas nosodījumus, un domāju tādēļ šī grāmata vispār ir tikusi līdz publicēšanai. Lasīt var, ja ļoti interesē latviešu rakstnieku piecdesmito gadu detektīvu rakstīšanas mēģinājumi, apvienojot tos ar pamatīgu propagandas piešprici.

Comments

Sibilla
Reply

Pateicoties šai sērijai, Imermanis drīz iekļūs Tavā blogā biežāk pieminēto autoru vidū. :)
Pirmie detektīvromāni viņam nav īpaši izdevušies, bet ar laiku viņš pacēla savu kvalifikāciju un beigās rakstīja visnotaļ normālus trillerus un sci-fi, kas gandrīz visi ir tulkoti krieviski un bija samērā populāri arī ārpus LPSR.

asmo
Reply

Jā, Mortona piramīda ir vienkārši izcils darbs. Mūna un Deilija detektīvaģentūra, neskatoties uz manu bērnības sajūsmu ir diezgan pavāji darbi. Domāju, ka tā laika lasītājiem ļoti patika lasīt par pūstošo kapitālismu. Un iespējams, ka viņi pat nesaskatīja tā kritiku, bet redzēja tikai spožumu :)

Fledis
Reply

Man patika mistērija ar garāžas vārtiem. Nez, tas tiešām varēja būt reāli iespējams?

asmo
Reply

neesmu radio entuziasts, bet domāju, ja viņam jaudīga antena bijusi un frekvence sakrīt, tad kādēļ ne.

Fledis
Reply

Nu, ņemot vērā, ka tur augšā tagad ir ka biezs un visi kaut ko signalizē… jābrīnās, ka kādi vārti vispār vēl stāv ciet :)

Fledis
Reply

Tiku arī līdz Mūndeilijam. Uz bērnības patikšanas rēķina izlasījās arī tagad, bet, protams, visi pūstošā kapitālisma šabloni tagad daudz vairāk duras acīs, sākot ar nēģeru slepkavām, beidzot ar haosu biržā. Interesanti, ka nebiju aizdomājies par personāžu vārdiem- viens pats Uailders ko nozīmē, varbūt mums vajadzētu rakstīt arī Uaidere? :) Imermanis un Evermens, Mūns un Deilijs- šo vīru šķietamo prototipu “īstie” vārdi- Mūnlaits un Deiliaurs- agrāk likās gari un neveikli sakonstruēti, bet toreiz jau es nemācēju angliski…

Leave a comment

name*

email* (not published)

website