Navigate / search

The Tombs of Atuan (Earthsea Cycle #2) by Ursula K. Le Guin

The Tombs of Atuan

Šo grāmatu es pēdējoreiz lasīju iepriekšējā tūkstošgadē. Bija izdevies Ventspils bibliotēkā paņemt šo grāmatu (pareizāk sakot, visu ciklu vienā grāmatā) krievu valodā. Lasīju autobusā pa ceļam no Ventspils uz Talsiem. Tagad nolēmu lēnā garā pārlasīt visu Jūrzemes ciklu. Par “Jūrzemes burvi” es jau uzrakstīju.

Kad Tenaru priesterienes izvēlas kā virspriesteri bezvārda Zemes Spēkiem, viņa zaudē visu. Viņa tiek aizvesta prom no mājām un ģimenes. Viņa pazaudē savu vārdu. Tagad viņas vārds ir Arha, Apēstā Atuānas kapeņu sargātāja. Kādu dienu viņa uzzina, ka viņas tumšajā labirintā ir ielauzies burvis, lai nolaupītu Atuanas kapeņu lielāko dārgumu Erreth-Akbe gredzenu. Viņa nolemj nesteigties ar pārkāpēja nogalināšanu, bet nedaudz pavērot.

Labs fantāzijas stāsts, kur galvenā loma atvēlēta sievietei. Īsumā stāsts par princeses glābšanu no pašas princeses skatu punkta, ja vispārinām uz kādu konkrētu sižeta līniju. Tas nekas, ka iesākumā neviens te neko glābt negrasījās. Gedam mērķis bija tikt pie gredzena, jo tas satur vienu no pazaudētajām rūnām, kas simbolizē mieru un saticību. Arha nemaz neapzinās, ka viņa ir jāglābj. Viņas vieta ir šeit Atuanas kapsētā un dzīves mērķis ir kalpot bezvārda Zemes Spēkiem. Burvis labirintā viņai ir tikai iegansts, lai izvairītos no ikdienas rutīnas. Ir taču tik interesanti vērot muļķa svešzemnieku, kas nejauši ieejot labirintā ir nolēmis sevi nāvei.

Kas tad šajā stāstā ir tik labs, ja viņu noliek blakus citiem princešu glābšanas stāstiem? Pirmkārt, kā jau minēju, mēs notikumus izdzīvojam caur Arhu. Otrkārt labirints, lai ar atsaucas uz veco labo leģendu par Mīnotauru, Ariadni un Tēseju, vienmēr ir bijis labs paņēmiens sižeta interesantuma kāpināšanā. Te gan neviens Mīnotaurs neslēpjas, šajā labirintā tas nemaz nav vajadzīgs; katrs, kuru nav atzinuši bezvārda Spēkus, nomirs pats no sevis. Arī jautājums par to, vai Arha mīl Gedu, arī ir atklāts, ja nu nedaudz, viņas motivācija nemaz nav mīlestība, vismaz beigās noteikti ne. Treškārt, bezvārda Zemes Spēki to izpausmēs man ļoti atgādināja kaut ko no Lovecraft mitosa. Ceturtkārt, Arhas/Tenaru izaugsme, sevis atkal apzināšanās un apstākļi, kas līdz tam aizveda, ir diezgan racionāli un pārdomāti. Piektkārt, tempļa sagrūšana izskatījās kā atsauce uz Edgaru Alanu Po.

Tagad nedaudz par bezvārda Zemes Spēkiem, tā īsti nevar saprast, vai viņiem maz cilvēki ir vajadzīgi. Upurus viņi pieņem labprāt, taču pretī nedod neko. Nav nekāds brīnums, ka Arhai sākas kulta kalpa virspriesterienes krīze. Neviens viņai lāga nav paskaidrojis viņas vietu pasaulē. Ja jauno dievu kalpi dzīvo tempļos ar zelta jumtiem, viņai mantojumā atstāts pussabrucis šķūnis. Viņas dievu manifestācija aprobežojas tikai kapeņu rajonā un arī to neviens izņemot priesterienes neredz. Viss iet uz grunti, bet kad Arha aptver, ka viņas dieviem ir pilnīgi vienalga vai viņa tiek pieņemti lēmumi. Iespējams, ka autore ar šo ir domājusi, ka velti pielūgt tos, kuri dabā vienkārši ir, ar vai bez pielūdzējiem. Arī jūra pieņems upurus un laiku pa laikam manifistēs sevi nopostot kādu piekrastes ciematu, bet vai tādēļ uz tā bāzes būvēt kultu?

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, iespaidi pozitīvi, un vēstījums no sieviete redzespunkta arī piešķīra grāmatai zināmu pievilcību. Noteiktu ieteiktu izlasīt arī citiem fantāzijas cienītājiem, šis cikls ir lasīšanas vērts.

Comments

Fledis
Reply

Jūrzeme man patika. Varbūt ar tās varoņu ievainojamību- neviens tur nav krutais burvis, nemaldīgs un visspēcīgs. Pat Geda.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website