Navigate / search

The Simpsons and Their Mathematical Secrets by Simon Singh

The Simpsons and Their Mathematical Secrets

Šo grāmatu biju gatavojies nopirkt jau sen. Par viņu internetā un podkāstos esmu dzirdējis labas atsauksmes. Arī pats autors sevi manās acīs ir pierādījis kā cilvēks, kas prot saistoši rakstīt. Beigu beigās nesen grāmatu nopirku Berlīnē.

Cilvēks var noskatīties simtiem Simpsonu epizožu un nemaz nepamanīt, ka reizēm tajās parādās viltīgas matemātikas problēmas. Tās var būt vienkāršas aritmētiskas problēmas, bet var būt arī vienas no sarežģītākajām matemātikas teorēmām. Te sastopami gan P=NP problēma, gan Mersenna pirmskaitļi, perfektie skaitļi un narcisistiskie skaitļi, bezgalības un lielas bezgalības. Viens no iemesliem, kāpēc tā, ir fakts, ka daļa no Simpsonu scenāristiem ir matemātiķi, kuri pametuši savus amatus, lai pievērstos rakstniecībai un cilvēku smīdināšanai. Autors ir ticies ar šim ļaudīm, lai uzzinātU viņu stāstus un izskaidrotu, kāpēc matemātika Simpsonos ir tik svarīga.

Sākšu ar pozitīvo, sarakstīts ir patiešām ļoti interesanti. Tā kā esmu Simpsonu cītīgs skatītājs, tad man bija dubultineteresanti uzzināt par multenes veidošanas procesu un cilvēkiem, kas to visu dara.  Tas viss bija ļoti jauki un patīkami.

Bet ir viens liels „bet”, grāmatas apraksts mudina domāt, ka Simpsoni ir viens slēpti matemātisks multeņu seriāls. Patiesībā apskatot proporcionāli multenes ar matemātiku un multenes bez matemātika, te ir nulle komats štrunts. Jā, tas, kas te atrodams, ir filigrāni iemānīts sižetā, un pret to pretenziju nav. Es pirms šīs grāmatas izlasīšanas no reklāmas biju sapratis, ka matemātiskais slānis ir daudz biezāks.

Patiesībā apskatītas tiek kādas desmit multenes. Katras nodaļas struktūra sastāv no multenes sižeta izklāsta, tad matemātiskās problēmas, kas šajā sižetā apslēpta. Tam seko gari un plaši aprakstīts kāda scenārija dzīves stāsts. Reizēm autors vienkārši nolec no tēmas un nodarbojas ar pavisam citu lietu apskatīšanu. Grāmata ir orientēta uz cilvēkiem, kas ar matemātiku ir uz Jūs. Te nav nekādu sarežģītu formula. Visu cieņu autoram, kā izskaidrotājs viņš ir ģeniāls.

Man lasot grāmatu bija sekojošas problēmas, biju gaidījis vairāk matemātikas un mazāk biogrāfijas. Sapratu, ka grāmata ir pārreklamēta, un tas, ko tu sagaidi, nav atrodams šajā grāmatā. Ja visu to noliek pie malas, tad grāmata ierindojama kategorijā vispārīgi par matemātiku, matemātiskajiem jokiem un vēsturi.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja gribas ko nopietnu, tad nav jēgas lasīt, bet ja interesē Simpsonu veidotāju dzīvesstāsti un matemātiskie sasniegumi nedaudz atšķaidīti ar matemātiku, tad droši lasāms darbs.

Ancillary Sword (Imperial Radch #2) by Ann Leckie

Ancillary Sword

Pirms kāda laika izlasīju Imperial Radch sērijas pirmo grāmatu Ancillary Justice, tā tika atzīta par labu esam, un sagaidījis sērijas otro grāmatu, ķēros tai klāt nekavējoties.

Pēc konflikta ar Radch Lordu Anaander Mianaai noregulēšanas. Breq tiek uzticēta flotes komandiera loma, izsniegts kuģis Mercy of Kalr. Viņa tiek nosūtīta uz Athoek staciju. Athoek sistēma kļuva civilizēta tikai sešsimt gadus atpakaļ, un maigi izsakoties civilizācija tur nav tāda kā Radch Impērijas centrālajās sistēmās. Presager, šķiet, ir savi plāni saistībā ar šo zvaigžņu sistēmu. Taču Berq savā tūkstošgadu garajā mūžā ne reizi vien ir nācies darboties šādos apstākļos.

Šķiet, ka autore ir uzklausījusi visas manas lūgšanas, un šī grāmata sniedz atbildes uz daudziem jautājumiem, kuri man radās lasot pirmo grāmatu. Iespējams, ka viņai ir piesējušies tikpat sīkumaini fani kā es.

Darbības pasaule šoreiz ir noreducēta līdz vienai zvaigžņu sistēmai – Athoek. Tajā notiekošais tiek izmantots kā ilustrācijas tam, ar ko atšķiras civilizācija no necivilizācijas. Ideālā civilizētā pasaulē visiem Pilsoņiem ir vienādas tiesības un iespējas. Piederība namam garantē statusu, taču daudz ko var sasniegt arī saviem spēkiem. Neskatoties uz 600 gadu ilgu civilizēšanu, Aothek sistēmas sabiedrība joprojām ir iestrēgusi koloniālismā un bezmaz vai verdzībā. Teorētiski brīvie Pilsoņi ir iedzīti parādu jūgā un nespēj realizēt savu brīvību. Arī taisnīgums nestrādā tā kā vajadzētu.

““What is justice, Citizen?” …  “We speak of it as though it’s a simple thing , a matter of acting properly, as though it’s nothing more than an afternoon tea and the question only who takes the last pastry. So simple. Assign guilt to the guilty.””

Breq saprot, ka taisnīgumu nevar ieviest vienā dienā, viņas uzdevums ir nodrošināt sistēmas stabilitāti, lai krīzes situācijā visi būtu vienoti un nebūtu šķelšanās sistēmas iedzīvotāju starpā. Arī sistēmas ekonomiskais modelis ir labi izstrādāts. Kļūst skaidrs, kas īsti tiek darīts ar iekarotajām planētām un kāds ir visa pasākuma ekonomiskais pamatojums. Te gan, protams, var iebilst, bet es esmu gatavs pieņemt autores noteiktumus, ka desmit miljonu tonnu ekskluzīvas tējas ir pietiekošs pamatojums nomaļas zvaigžņu sistēmas iekarošanai.

Sižets šajā grāmatā ir lineārs, un es pat teiktu, kā jau sērijas otrajai grāmatai pienākas, lielākoties mikromenedžments. Breq iesaistās sava kuģa komandas pāraudzināšanā, personīgo strīdu risināšanā un prioritāšu pārdefinēšanā. Viņa lēnām no bijušā mākslīgā intelekta kļūst līdzīgāka cilvēkam. Breq kalpo kā pārejas posms starp mākslīgajiem intelektiem un cilvēkiem. Tas ļauj pietiekami labi saprast abas puses. Viņai kā kapteinim ir nenoliedzamas priekšrocības, savulaik viņa pati bija Kuģis, kuru komandēja kapteiņi. Lielākā daļa cilvēku nemaz nesaprot, ka arī AI ir svarīgi kā pret viņiem attiecas. Ja esi labos draugos ar AI, tu vari paveikt daudz vairāk.

Taču neskatoties uz taisnvirziena sižetu, kas koncentrējās uz sīkumiem, autore nevienu brīdi nepazaudē plašāku notikumu attīstības perspektīvu. Lai nākotnē padarītu sēriju interesantāku, tiek ieviestas vēl pāris līdz šim nezināmi spēlētāji. To parādīšanās tiek attaisnota ar Radch Impērijas veidošanās vēsturi. Lai ar oficiāli:

“… no Radchaai had ever questioned the identity of Anaander Mianaai, or wondered about the basis of her claim to rule.”

Savulaik tas nebūt nemaz nebija tā, ka visi piekrita šai varas nodošanai. Kā tur viss notika īstenībā, mēs vēl pilnībā nezinām, bet es jūtu, ka tas būs interesanti.

Par “she” lietošanu kā vienīgo personas vietniekvārdu. Tagad, kad zinu, ka Pilsoņi un civilizēti ļaudis cilvēkus neiedala pēc dzimuma, lasīšana man kļuva vieglāka. Protams, es neatmetu mēģinājumus noteikt grāmatas varoņu dzimumus pēc konteksta. Traki ir arī tas, ka neesmu tik liels angļu valodas speciālists, lai spētu domāt par grāmatu angļu mēlē. Savukārt domājot par viņu latviski, viss konvertējās sieviešu dzimtē, kas nenoliedzami izkropļoja perspektīvu. Tādēļ saņēmos un domāju par visiem personāžiem kā tas pienākas īstam gambijniekam, lietojot Kurzemē populāro personas vietniekvārdu viš. Tas nostrādāja, varēju atteikties no grāmatas varoņu rīcības un motīvu izvērtēšanas dzimuma kontekstā, sajutos civilizēts.

Grāmatas plusi – papildus pasaules detalizācija, civilizētības un pilsoņa konceptu izvēršana, Breq tēla izvēršana.

Grāmatas mīnusi – nav mīnusu, varētu iebilst par lēno notikumu attīstību, bet man ir aizdomas, ka šie notikumi ir pavērsiena punkts Impērijas vēsturē, tādēļ nav.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkiem, kuri lasījuši pirmo daļu nebūs jāsaka, ka šī grāmata viņiem ir jāpārbīda prioritāšu saraksta augšgalā. Tie, kas vēl nav lasījuši, jums ir iespēja sākt lasīt ļoti interesantu grāmatu sēriju.

PS. Būtu gatavs daudz ko atdot par Radch Impērijas vēstures grāmatu, jo salasītās vēstures drupatas liecina par ļoti interesantiem notikumiem.

 

Myth-Fortunes (Myth Adventures #19) by Robert Lynn Asprin, Jody Lynn Nye

Myth-Fortunes

Deviņpadsmitā un pēdējā Mītu sērijas grāmata. Šī šogad noteikti ir garākā sērija, ko es esmu pievārējis, un pēdējās sērijas grāmatas es izlasīju, lai beidzot šo sēriju pabeigtu, nevis interesanto stāstu dēļ.  Šī grāmata sarakstīta jau bez Asprina līdzdalības, sērijas aizsācējs nomira pirms tās sarakstīšanas.

Kā nodrošināt savu nemirstību? Tas ir jautājums, kas, kā izrādās, ir nodarbinājis Āza prātu. Tādēļ saņēmis piedāvājumu investēt piramīdas būvniecībā, Āzs ne mirkli nešaubīdamies metās projektā iekšā. Piedāvājums ietver praktiski visu, piemiņas akmeni piramīdas virsotnē, skatu uz Zyx ieleju un atlaidi par katru papildus iesaistīto. Taču sākotnēji labais projekts izvēršas pret Āzu kā neveiksmju sērija. Kas ir šo neveiksmju cēlonis, to nāksies noskaidrot Āzam un Skīvam.

Būvniecībā galvenais ir finansējums, rasējums un drošības tehnika.  Papildus ir loģistikas un darbaspēka problēmas, bet tās viegli risinās ar finansējumu. Katrs piramīdu būvētājs zina, ka vissāpīgākā lieta ir finansējums. Lai vienam nofinansētu iespaidīgu piramīdu, ir nepieciešams milzu kapitāls. Tādēļ piramīda vienai būtnei kā kapa piemineklis ir luksusa lieta. Taču pārdodot katru piramīdas bloku kā individuālas kapenes, paver pavisam citas iespējas. Šis nudien ir sanācis asprātīgs joks par piramīdas shēmu, kuras mērķis ir uzbūvēt piramīdu. Katrs nākamais līmenis maksā dārgāk, taču, ja tu piesaisti apakšējos blokus, tava cena par savu vietu mūžībā samazinās.

Centrālā sižeta līnija vijas ap piramīdas būvniecību, Āza draugu rūpēm par neizprotamo Āza rīcību un piramīdas lāstam. Tēli, atstāti līdzautores rokā, nekādas papildus īpašības neiegūst, ja neskaita Skīva treniņus randiņu mākslā. Visādi citādi viņi ir sastinguši kā tādi Simpsonu multeņu varoņi. Katram ir sava loma, ir liela ņemšanās ap problēmu, daudz pārpratumu un beigās laimīgas sagadīšanās rezultātā viss atrisinās. Standarta recepte, kas pēc deviņpadsmit grāmatām paliek jau novazāta.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Vispār jau vajadzēja mest sērijai mieru pēc devītās grāmatas, tad nezustu novitāte, piedzīvojumi vēl šķistu piedzīvojumi. Nav jau tā, ka sērijas pēdējās grāmatas man izraisītu riebumu, taču ierindotu viņas viduvējo kategorijā. Sērijas koncepts sākumā ir interesants un aizraujošs, varoņi attīstās joki vēl nav novazāti, un viss ir jauki. Taču ar laiku rodas pārsātinājuma sajūta un sērija piegriežas. Tagad vajadzēs pievērsties vēl vienam Asprina projektam “Thieves’ World”.

Kino. 100 būtiskas idejas by Deivids Pārkinsons

Kino 100 butiskas idejas vaks

Kino nemaz nav tik sens izgudrojums, tam ir tikai nedaudz pāri par simts gadiem. Tomēr kā jau visas progresīvās lietas, tas ir ieņēmis lielu vietu masu kultūrā un mūsu ikdienas dzīvē. Visbiežāk, ja vien mēs neesam kinokritiķi vai nopietni kinomīļi, mūsu priekšstats par kino vairāk aprobežojas tikai ar pašu galaproduktu – filmu, kuru izrāda kinoteātros. Šī grāmata dod ieskatu kino konceptos un to vēsturiskajā evolūcijā, kas izveidojuši kino tādu, kādu mēs to pazīstam šodien.

Grāmata lasītājam tiek pasniegta kā alternatīvs ieskats kino vēsturē. Šeit kino vēsture ir dekonstruēta, autoraprāt, simts galvenajās idejās (Redzes inerce, Žanrs, Flešbeki, Montāža, Tuvplāni, utml.), kuru vēstures apskatīšanai tiek veltīta viena grāmatas lapaspuse. Ja standarta vēstures grāmatās esam raduši lasīt hronoloģiski, tad šeit sanāk lasīt pa šķirkļiem kā enciklopēdiju. Šī grāmata man arī asociējas ar bagātīgi ilustrētu enciklopēdiju. Izziņas un vizuālais materiāls ir ļoti bagātīgs, tā kā līdz šim par kino vēsturi nebiju īpaši interesējies, uzzināju daudzas jaunas lietas.

Piemēram, kino galvenais dzinējspēks, protams, ir bijusi peļņas gūšana, un ir pārsteidzoši uzzināt, ka mūsdienās, kā novitāte pasniegtais 3D kino, patiesībā ir jau n-tais Holivudas mēģinājums pārdot šo tehnoloģiju skatītājam. Arī B kategorijas filmas savulaik radušās lielajām kinokompānijām mēģinot pārstrukturēt savu peļņas gūšanas modeli. Visvairāk man patika nodaļas, kuras vēstīja tieši par kino uzņemšanas tehnoloģiju evolūciju, par skaņas un krāsu ieviešanu un par datorgrafikas izmantošanu.

Tā kā neesmu rūdīts kinoskatītājs, tad mani īpaši neizbrīnīja, ka lielāko daļu no šajā grāmatā piesauktajām filmām un režisoriem dzirdēju pirmo reizi. Nebija jau tā, ka būtu galīgi nekompetents, jo “Metropoli” un “Lubeni” esmu redzējis, un daļu no šī gadsimta kases gabaliem.

Šī nav grāmata, kurai piesēsties un izraut cauri vienā vakarā. Grāmata ir no tām, kuras lasīšanas procesu var un vajag izstiept vairāku nedēļu garumā. Grāmatas struktūra ļauj sākt lasīšanu jebkurā brīvi izvēlētā nodaļā. Lai lasītu par Dokumentālo kino, nav obligāti jāizlasa nodaļa par Mēmo kino vai Autorkino. Var droši lasīt par to, kas dotajā brīdī šķiet interesants un brīdim piemērots.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, viegls lasāmais, kas saistošā veidā ievedīs lasītāju līdz šim nezināmā pasaulē, kā tas bija manā gadījumā. Domāju, ka šī grāmata pamudinās mani izlasīt vēl kādu kino tehnoloģiju attīstības vēstures grāmatu.

Paradox: Stories Inspired by the Fermi Paradox by Ian Whates (Editor), David L. Clements, Pat Cadigan, Adam Roberts, Paul Cornell, Tricia Sullivan, Adrian Tchaikovsky, Gerry Webb , Paul Di Filippo, Mike Resnick, Robert T. Jeschoenek, George Zebrowski, Stephanie Saulter, Robert Reed, Keith Brooke, Eric Brown, Dr. Rachel Armstrong, Mercurio D. Rivera

Paradox Stories Inspired by the Fermi Paradox

Krājuma ideja par Fermi paradoksu bija tas, kas lika man šo grāmatu nopirkt. Fermi paradokss ir par to, ja Visumā ir dzīvība bez cilvēkiem, kur viņa ir, kādēļ tā nav atklājusi zemi? Jo parastām robotizētām zondēm pietiktu ar pārsimts miljoniem gadu, lai kolonizētu mūsu galaktiku. Kāpēc klusums? Iespējamās atbildes ir daudzas un dažādas, un to apspēlēšanu es vēlējos saņemt no autoriem.

Autori lielākoties ar īpašu novitāti neizceļas. Mēs citplanētiešus neredzam, nesaprotam vai ir kāds, kas iznīcina konkurējošos saprātus? Daži stāsti liek uzdot jautājumu, kāds viņiem ir sakars ar grāmatas tēmu. Vainu te noveļu uz grāmatas redaktoriem, ja jau viņi ir pacentušies un nodrošinājuši grāmatas ievadā jauku Fermi paradoksa aprakstu, tad lūdzu, pieturamies pie noteiktās shēmas! Acīmredzot redaktoram ir šķitis, ja stāstā ir citplanētieši, tad būs gana labi krājumam. Tad nu te ir biezā slānīs sastopami stāsti par kontaktu, karu ar citplanētiešiem, bet tādi, kas atbilst grāmatas tēmai – tikai daži.

Catching Rays by David L. Clements – jauna zinātniece eksperimentā uz Mēness atrod interesantu fenomenu savā detektorā. Diemžēl bizness un procedūras ir stingri regulētas, un no visa nepazīstamā jātiek vaļā ātri. Tipisks stāsts par kontakta aptveršanu pēc tam, kad jau ir par vēlu. Stāsts ir labs, bet nekas īpašs 6 no 10 ballēm.

The Big Next by Pat Cadigan – par kādu māti un viņas meitu, saruna par evolūciju pastaigas laikā gar ezeru. Par to kā pasauli uztver mazs bērns un būtne, kura ir miljoniem gadu veca. Jauks stāstiņš, bet tikai nosacīti par Fermi paradoksu. 7 no 10 ballēm.

Baedeker’s Fermi by Adam Roberts – britu homoseksuālistu pāris ceļo pa 19. gadsimta Vāciju. Ceļojot viņi piedzīvo vairākas dīvainas epizodes, kuras varētu uztvert par kontaktu ar citplanētiešiem. papildus tiek filozofēts par Velsa “Pasauļu kariem” kā iespējami patstāvīga žanra aizsākumu. Man personīgi šķita visnotaļ garlaicīgs stāsts. 5 no 10 ballēm.

Zeta Reticuli by Paul Cornell – ASV citplanētiešu nolaupīšana sākās ar vientuļu ceļu un diviem cilvēkiem. Taču kā tas izskatījās no nolaupītāju puses? Šis ir ironisks stāsts par nolaupītājiem un nolaupāmajiem, par saprātu milzīgo atšķirību un beigu beigās par resursu pieejamību. Kopumā labs – 8 no 10 ballēm.

The Ambulance Chaser by Tricia Sullivan – par matemātisko saprātu, kas eksistē mums līdzās un kritiskos brīžos palīdz mums izdzīvot. Tikai šoreiz iemājošana cilvēkā beidzas ar palikšanu, un pensionāre kā saimniekorganisms ir diezgan dīvaina vieta. Jautrs un ironisks stāsts. 7 no 10 ballēm.

Lost to Their Own Devices by Adrian Tchaikovsky – datorspēļu nākamā paaudze un tās gļuki, grūti nošķirt realitāti no virtuālās vides, un kas tādā pasaulē vairs ir reāls. Nepavilka – 6 no 10 ballēm.

In The Beginning by Gerry Webb – cilvēki ir izrāvušies no Zemes apskāvieniem, maksimizējuši savu izdzīvošanas iespēju un dzīvo orbitālās stacijās. Taču sabiedrība joprojām ir sašķelta dažādos reliģiskos grupējumos un biznesa konglomerātos, kas karo savā starpā. Labs stāsts – 8 no 10 ballēm.

The Trail of the Creator, The Trial of Creation by Paul di Filippo – manuprāt labākais stāsts grāmatā, mūsu galaktikā visām radībām ir viena un tāda pati DNS struktūra. Atklātās saprātīgās būtnes ir kā “suņi”, dažādi pēc izskata, bet cilvēki pēc DNS. Lieki piebilst, ka reliģijām tas ir smags trieciens, un īpaši fanātiķi nokomplektē komandu, lai atrastu radītāju un pieliktu viņam treknu punktu. 10 no 10 ballēm.

Stella by Starlight by Mike Resnick & Robert T Jeschoenek – panaivs stāstiņš par meiteni Stellu, kas izrādās viss mūsu galaktikas pastāvēšanas jēga. 6 no 10 ballēm.

Fermi’s Doubts by George Zebrowski – stāsts par to, vai saprātam augstākā attīstības līmenī ir vērts kontaktēt ar mums. Varbūt vienkārši stāvēt malā un skatīties, kā te viss beigsies, reti, bet tomēr šādas malā atstātas civilizācijas rada ko jaunu. 7 no 10 ballēm.

Audiovisionary by Stephanie Saulter – kā telepātisku kontaktu atšķirt no plānprātības. Ko darīt pacientam un ko ārstam. Standartsituācija, bet labi aprakstīts, katra varoņa skatupunkts uz situāciju. 7 no 10 ballēm.

Aether by Robert Reed -par tumšo matēriju un kas tā varētu būt. Daudz filozofēšanas, un beigās nemaz tik negaidīta atskārsme. 6 no 10 ballēm.

The End of the World by Keith Brooke & Eric Brown – otrs labākais stāsts šajā grāmatā. Zemi iekaro citplanētieši, un tās aizstāvībai paliek tikai mākslīgais intelekts un deviņi cilvēki. Tomēr ir iespēja vēl uzvarēt un cilvēcei ir paveicies, ka mākslīgā intelekta radītājs ir bijis spītīgs cilvēks. 10 no 10 ballēm.

The Worldmaker by Rachel Armstrong – bija tik garlaicīgs, ka pat neizlasīju līdz galam. tāpēc vērtējumu nemaz nelieku.

Atonement, Under the Blue-White Sun by Mercurio D. River – par cilvēces un viņu neseno citplanētu pretinieku mēģinājumi sadzīvot kopā, jo viņu kopējais pretinieks ir daudz nežēlīgāks. Valstiskā līmenī viss ir kārtībā, bet katram indivīdam ir pašam jācenšas saprast savas ģimenes noslepkavotāji. 9 no 10 ballēm.

Lai gan autori par saviem darbiem ir saņēmuši diezgan augstas balvas un nominācijas Zinātniskās fantastikas žanrā, man ar nožēlu nācās secināt, ka kopumā grāmata ir tāda pliekana. Ir daži labi, bet lielākā daļa velk uz vērtējumu viduvējs. Vidējo temperatūru slimnīcā liktu 6  no 10 ballēm, noņēmu nost, jo redaktors neturējās pie tēmas. Manuprāt, neviens no stāstiem nav tāds, kas aizķersies atmiņā uz ilgu laiku.

Myth-Chief (Myth Adventures #18) by Robert Lynn Asprin, Jody Lynn Nye

Myth-Chief

Mītu sērijas iepriekšpēdējā grāmata. Ja nebūtu apņēmies pabeigt šo sēriju līdz gada beigām, tad diez vai būtu sasparojies izlasīt šo grāmatu tik ātri. Un vispār mani sāk mākt aizdomas, ka grāmatas sēriju nebija jēgas turpināt pēc astotās grāmatas. Lai nu būtu tāda arī palikusi pusratā izlasīta.

Skīvs ir nolēmis mest mācības pie malas un atgriezties atpakaļ uz Devu, lai turpinātu savu darbu Mīta korporācijā. Taču izrādās, ka neviens viņu atpakaļ nemaz negaida, viņa atgriešanās tiek uztverta ar aizdomām un piesardzību. Skīvs nolemj uzsākt pats savu konsultāciju biznesu, bet arī tas saduras ar Mīta korporācijas interesēm. Sākas cīņa starp Āzu un Skīvu par to, kuram pienāktos vieta korporācijas vadībā.

Sākot lasīt pieķēru sevi pie domas, kamōn, kas te notiek. Autore maz ir lasījusi iepriekšējās grāmatas, Skīvs lai plēstos par kompānijas prezidenta amatu! Nē, nu kaut kā jau viņš atpakaļ ir jādabū. Bet tādā veidā un tā izmainot visu iesaistīto personāžu raksturus! Tad nedaudz nomierinājos un mēģināju izbaudīt Skīva un Āza piedzīvojumus.

Sacensība starp Skīvu un Āzu ir par to, kurš spēs nopelnīt vairāk naudas. Tā nu ir “sagadījies”, ka viņi abi strādā pie vienas un tās pašas problēmas, tikai katrs no savas puses. Skīvs atbalsta no dimensijas padzītu princesi, Āzs, šīs pašas dimensijas, premjerministru.

Dimensijas problēma ir tāda, kuru jau ne reizi esam sastapuši šajā sērijā – finanšu krīze. Katram ir sava pieeja tās risināšanā. Man kā lasītājam daudz vairāk piesaistīja Āza plāns pārdot tiesības uz nosaukumu reklāmas nolūkos, nekā Skīva ideja izmantot princesi labdarības pasākumos organizējot Kūkas ceremoniju.

Īsti nav saprotama arī grāmatas auditorija, ja nebūtu mājieni uz seksu, es domātu, ka tā ir mazām meitenītēm ar rozā kleitiņām, jo daļa no grāmatas ir veltīta kūku ēšanai, svecīšu pūšanai un smalkām pasēdēšanām. Var redzēt, ka autoru kolektīvs pulveri ir izšāvis un vairāk domā par to kā sēriju ar cieņu pabeigt, savilkt kopā galus un mest projektam mieru. Joku sadaļā nav nekā jauna un ievērības cienīga, tie paši vecie joki par tukšo valsts kasi vien ir.

Kopsavilkumā, tipiska sērijas grāmata, kvalitāte zem vidējā. Ja esi sērijas fans, tad lasīt var, bet visādi citādi nekā tik ģeniāla, lai mestos grāmatai virsū, visu citu lasāmo atliekot malā. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var ja esi rūdīts sērijas piekritējs un arī tad izlasīšana notiks vairāk inerces nekā stāsta dēļ.

Zilā planēta by dažādi autori

Zilā planēta

Turpinu lasīt strīpaino muguriņu sēriju, vismaz tā šīs grāmatas nosauca baltais runcis. Šis stāstu krājums ir viens no manu bērnu dienu mīļākajiem krājumiem. Dabūt varēju tikai bibliotēkā, tāpēc pārlasīšana sanāca reti. Pirmdien nopirku grāmatu ibook.lv un tai pat vakarā izlasīju vēlreiz.

Grāmatas stāstus vieno kopēja ideja – komunisms uzvarēs, kapitālistiskajās valstīs zinātnieki ir iet militāristu pavadā, bet nekas  – gaišā rītdiena vairs nav tālu. Un nu par katru stāstu smalkāk.

“Viesi” by A. un B. Strugacki – padomju arheologi atrok vecas drupas Tadžikijā, un pēkšņi pazūd viņu ekspedīcijas vadītājs ar visu gaziku. Toties parādās dīvaini zirnekļiem līdzīgi automāti. Foršs stāstiņš par kontaktu Strugacku stilā. Nedaudz padomju zinātnieku pašaizliedzības un ziņkārības. Labs stāsts 9 no 10 ballēm.

“Uzmanību – krabji” by A. Dņeprovs – pašrepicējošies automāti krabju veidā. Mehāniskā evolūcija visā pilnībā. Militāristi, protams, ir draņķi, bet pati ideja mani bērnībā aizrāva, tāpat kā tagad nanoroboti. Mācība, ja esi izveidojis metālu meklējošus robotus, tad labāk atteikties no metāla zobu protēzēm. Izcils stāsts – 10 no 10 ballēm, jā, pēc tam esmu lasījis daudzus līdzīgus, bet šim manā sirdī ir īpaša vieta.

“Pūķa infra” by  G. Gurevičs – cilvēkiem ir kļuvis skaidrs, ka saprāta brāļus neatrast Saules sistēmā. Nākas lūkoties tālāk, spožās zvaigznes nesasniegt, jo ir par tālu, bet ir tādas vājas zvaigznītes, kas atrodas tuvāk un varbūt meklēt te. Galvenais varonis – pensionēts kosmonauts, ir gatavs uzņemties risku un vadīt ekspedīciju. Žēl, ka nākotnē cilvēki tā ar nav atklājuši autonomas zondes, kas vāktu datus un pārraidītu tos uz bāzes kuģa. Jāiztiek ar cilvēka stāstījumu, bet citādi pozitīvs stāsts. Stāstam ir divas versijas – šeit viena otra izvērstāka atrodama stāstu krājumā “Asteorīda gūstekņi”. 9 no 10 ballēm.

Seši sērkociņi by A. un B. Strugacki – par zinātnieku ziņkārību un vēlmi pasteidzināt atklājumus, neievērojot pētījumu protokoli. Jauna atklājuma priekšā ir grūti noturēties, bet vai tādēļ ir vērts riskēt ar savu dzīvību. Seši sērkociņi ir cilvēku telekinēzes robežas. Labs stāsts – 9 no 10 ballēm, un nemaz nav par komunismu.

“Otrā ekspedīcija uz dīvaino planētu” by V. Savčenko – par kontaktu un ko darīt, ja kontaktējamie nolemj sekot līdz uz Zemi savos kosmosa kuģos. Jautājums ir pavisam nopietns, un autora risinājums ir vairāk vai mazāk standarta. 7 no 10 ballēm.

“Tantalusa prāva” by V. Saparins – nākotnē vīrusi dzīvos rezervātā, un par viņu atstāšanu vai iznīcināšanu lems speciāla komisija. Dramatizēta vīrusa tiesāšana nepavilka, nemaz nepavilka, izskatījās pēc liela farsa, tāpat kā slavenās britu tiesas, kur tiesā mušas. 4 no 10 ballēm.

“Par spīti neiespējamībai” by V. Žuravļova – tipisks kosmosa pirmatklājēju stāsts, ko darīt, ja raķetei jau ceļa sākumā redzams degvielas iztrūkums, griezties atpakaļ vai doties tālāk. Un ko darīt, ja izredzes atgriezties ir nereālas, par varonību un pašuzupurēšanos. Rakstīts ar diezgan lielu patosu, bērnībā patika kosmosa kuģis, šodien nekas īsti nepatīk – 6 no 10 ballēm.

“Profesora Kenanta eksperiments” by A. Dņeprovs – draņķa militāristi mēģina izzināt profesora Kenanta metāla kalšanas noslēpumu. Kenants jau ar nav ar pliku roku ņemams, un kur parastam specdienestu algotnim spēkoties ar viņu. 7 no 10 ballēm par atjautību.

“Cefeīdas noslēpums” by A.Kolpakova – kosmonauti tikuši līdz tālai planētai, bet nevar īsti saprast, kas tur notiek. Stāsts no sērijas – idiots kosmosā, kas ar galvu skries sienā un tikai pēc tam izdarīs secinājumus. Neatstāja nopietnas zinātniskās fantastikas iespaidu, varbūt kuģa komanda bija idiots – 5 no 10 ballēm.

“Zilā planēta” by V. Žuravļova – kosmosa kuģa testā dažas lietas noiet greizi, pilots un stūrmanis spiesti kādu gadu testēt kuģi bez sakariem ar ārpasauli. Zilā planēta izrādās Marss, bet sižeta izklāsts liecina, ka varenie kosmonauti ir dzīvojuši pilnīgā informācijas vakuumā un neko nezina par savas pasaules lielajiem projektiem. 4 no 10 ballēm.

“Maksvela vienādojums” by A. Dņeprovs – autors šķiet specializējas uz nacistiem un militāristiem. Kāds nacistu zinātnieks ir atklājis veidu, kā simulēt cilvēku matemātiskās spējas un izmanto to peļņas gūšanai. Cilvēki datori spiesti strādāt astoņas stundas no vietas, ir tikai viens mīnuss – cilvēku neironi nav radīti darbam ar paaugstinātu slodzi. Viss ir ok, kamēr neuzkuļas kāds pārlieku ziņkārīgs matemātiķis. Mācība, ja esi ļaunai ģēnijs, nekad neņem darbā pārlieku gudru cilvēku, tie salauzīs sistēmu.

“Čūskas sirds” – tāds īss stāstiņš par Zemes kosmosa kuģi ,kas sastop citplanētu kosmosa kuģi savas ekspedīcijas laikā. Tās gan ir būtnes ar pavisam citu fizioloģiju, un tiešs kontakts starp abām civilizācijām nav iespējams. Liktu 7 no 10 ballēm, labs, bet nekas izcils.

Kopumā lasāms stāstu krājums liktu 8 no 10 ballēm. Ja sanāk iespēja, ir vērts veltīt šai grāmatai laiku. Stāsti ir rakstīti vecajās labajās zinātniskās fantastikas tradīcijās un komunistiskās ideoloģijas patosu var viegli nofiltrēt nost nekaitējot pašiem stāstiem.

Laika mašīna. Ārsta Moro sala. Neredzamais cilvēks by Herberts Velss

Laika mašīna

Šīs grāmatas izlasīšana bija mans bērnības sapnis. Mani uzrunāja jau pats nosaukums “Laika mašīna”. Tas man likās iespējamais zinātnes sasniegumu kalngals. Taču realitātē no uzzināšanas par šādu grāmatu līdz izlasīšanai man nācās gaidīt kādus četrus gadus. Jo kāds labs cilvēks bija grāmatu paņēmis no bibliotēkas un ilgi nenesa atpakaļ. Beigās izlasīju, patika, un tagad pēc kādiem divdesmit gadiem pārlasu vēlreiz.

Grāmatā atrodami vieni no slavenākajiem Herberta Velsa stāstiem  – Laika mašīna, Ārsta Moro sala un Neredzamais cilvēks.

Laika mašīna sniedz lasītājam ieskatu par to, kāda Zeme izskatīsies 802’701. To visu mums vēsta kāds laika ceļotājs. Viņš uzbūvējis laika mašīnu un izmēģinājis tās darbību praksē. Klausītāji ir ārsts, žurnālists, kāds izdevējs un cilvēks , kurš to pierakstījis. Stāstā autors ir diezgan pesimistisks par cilvēces attīstību. Jā, iespējams mēs kaut kad sasniegsim savu varenību, taču kapitālisms galu galā novedīs pie divu cilvēku rasu izveidošanās. Morloki, bijušie strādnieki, degradēsies līdz pazemes apdzīvotājiem, kuriem būs bail no saules gaismas. Un eloji – bijušie kapitālisti un aristokrāti, izpriecās deģenerēsies tik tālu, ka vairs nesapratīs savas dzīves jēgu un pastāvēšanu. Laika ceļotājs cilvēci atrod tieši šādā stāvoklī. Neizpaliek piedzīvojumi, bet tā vairāk ir cīņa par izdzīvošanu un vēlmi tikt atpakaļ. Stāsts ir deskriptīvs un distopisks, par to kādēļ nākotne ir tāda, mums ir vienkārši jātic stāstītāja pieņēmumam.

Lai vai kā, šis stāsts mani bērnībā ļoti ietekmēja, es biju kā traks uz laika mašīnām un centos izlasīt visu, ko vien par šo tematu varēja dabūt. Nekas jau nav mainījies, tagad arī, ja grāmatā būs pieminēta laika mašīna un tā tiks izmantota jēdzīgi, es būšu sajūsmā.

Ārsta Moro sala – manuprāt, spēcīgākais stāsts grāmatā. Bērnībā es to vairāk uztvēru kā eksotisku piedzīvojumu, taču vēlāk pārlasot, man tas iepatikās aizvien vairāk. Šajā stāstā kāds no Britu salām padzīts zinātnieks ir atradis patvērumu tropu salās. Šeit neviena netraucēts viņš nodarbojas ar eksperimentiem. Eksperimentu uzdevums ir pārvērst ar ķirurģijas, antiseptiķu un hipnozes palīdzību dzīvniekus saprātīgās būtnēs.

Šķiet, ka Moro domā, ka forma ir pāri saturam. Pietiek dzīvniekam piešķirt cilvēcisku formu, un tas sāks uzvesties kā cilvēks. Taču neskatoties uz visu hipnozi, kaut kas noiet greizi. Radījumi vienmēr regresē uz dzīvnieku. Autors uzskata, ka cilvēki bez Likuma pārvērstos par dzīvniekiem un saimnieks ir vajadzīgs arī cilvēkiem. Citādi cilvēki ātri aizies līdz instinktiem un zvēru kārtībai. Cik varēja noprast no autora mājieniem, tieši sievietēm civilizācijas slānis ir visplānākais. Labs darbs un viela pārdomām par zinātnes ētiku.

Neredzamais cilvēks – kādam zinātniekam izdodas atklāt metodi, kā kļūt neredzamam. Viss būtu labi, taču neredzamība, lai ar paver plašas iespējas, rada diezgan lielas problēmas. Taču vislielākā problēma ir pats atklājējs, viņa galvenā rakstura iezīme ir augstprātība, nežēlība un paranoja. Viņš visur saredz konkurentus un domā kā kļūt par pasaules valdnieku. Tipisks trakais zinātnieks.

Domāju, ka manas paaudzes cilvēki visi ir redzējušu mūsu bērnībā bieži rādītos britu seriālu “Neredzamais cilvēks”. Grāmata ir ļoti līdzīga, tikai nedaudz vairāk no paša neredzamā cilvēka perspektīvas. Labs detektīvs un piedzīvojums.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir vērts izlasīt, klasiska zinātniskā fantastika, kas parāda žanra pirmsākumus.

Maiņa by Hjū Hovijs

Maiņa

Aptuveni divus gadus atpakaļ izlasīju šī autora grāmatu “Vilna“. Būtu maigi teikts, ka tā atstāja neizdzēšamas pēdas manā atmiņā. Tā bija vienu no tām retajām grāmatām, kas reāli satrauca manu prātu. Galvenais jautājums, kas mani nodarbināja pēc grāmatas izlasīšanas, bija – kādēļ kādam ir jātur tūkstošiem cilvēku elevatoros? Pirmā daļa, manuprāt, sniedz pietiekoši daudz faktus, lai varētu noslēpumu atšķetināt saviem spēkiem, un zinot, ka labiem darbiem ir tendence sērijai turpinoties maitāties, es atliku sērijas turpmāku lasīšanu atliku. Tagad, kad uzzināju, ka izdevniecība “Prometejs” izdevusi “Vilnas” turpinājumu latviski, man vairs nebija iemeslu atlikt savas versijas salīdzināšanu ar autora patiesību, un ķēros klāt pie lasīšanas.

2049. gads – pasaule salīdzinot ar mūsdienām nav diez ko daudz izmanījusies, pasaules apdzīvotāji joprojām cīnās ar terorismu, brīvību un taisnību. Taču nākotnē cilvēci sagaida kaut kas draudošs. Daži cilvēki šos draudus apzinās un strādā pie plāna, kā cilvēci no tiem pasargāt. Izdzīvošanas stratēģija nav no vienkāršākajām, un lai tā nostrādātu, ir jāsaglabā absolūta slepenība. ASV kongresmenis Donalds Kīns iesaistījies interesantā projektā, kas paredz glabāt lielu daudzumu ar kodolatkritumiem speciāli izveidotos elevatoros, taču darbiem uzsākoties viņam rodas aizdomas, ka elevatoru būvēšanas mērķis patiesībā ir pavisam cits.

Kā jau īstai sērijas otrajai grāmatai pienākas, šī dod atbildes uz jautājumu, kā tas viss sākās un ieskicē varbūtējo beigu scenāriju. Ja pirmajā grāmatā lasītājs dzīvoja kopā ar cilvēkiem vienā elevatorā, tad šeit mainās uztveres perspektīva. Grāmatā pamatā ir trīs sižeta līnijas. Pirmā veltīta pirmselevatora laikam. Šeit senatora Trūmena vadībā speciāli izveidota darba grupa kaut kam gatavojas, bet kam? To nezina pat kongresmenis Donalds, kurš nodarbojas ar elevatoru projektēšanu. Projekts aizņem visu viņa laiku, jauc ģimenes dzīvi, un absolūti nav skaidrs, kur tas viss ved. Otrā līnija vēsta mums par nākotnes Donaldu, kurš strādā Pirmā elevatora maiņā, viņa uzdevums ir kontrolēt pārējo elevatoru darbību, novērst revolūcijas, saglabāt stabilu sabiedrību un vajadzības gadījumā iznīcināt dumpiniekus. Visi iespējamie scenāriji ir paredzēti grāmatā, atliek tikai sekot norādēm, un viss būs kārtībā. Viss būtu labi, ja vien Donalds nesāktu atcerēties savu pagātni, un kaut kas nenoietu greizi ar divpadsmito elevatoru. Trešā stāsta par Septiņpadsmitā elevatora pēdējo iedzīvotāju Solo un viņa gaitām trīsdesmit četru gadu garumā. Šīs sižeta līnijas noris paralēli lēkājot starp pagātni un tagadni, starp kontrolētājiem un kontrolējamajiem. Autors varbūt kaut ko nepasaka līdz galam, taču viņam nevar pārmest pārlieku faktu noklusēšanu.

Šo grāmatu es ierindotu pie grāmatu grupas, kuras veltītas svešu planētu sistēmu kolonizācijai. Tas nekas, ka šeit elevatori nav pametuši zemeslodi – programmas mērogi, mērķi un uzdevumi ir tādi paši. Kā saglabāt zināšanas un cilvēkus 500 gadu ilgā ceļojumā nākotnē? Kā nodrošināt nepārtrauktas sabiedrības pastāvēšanu? Kā saglabāt kultūru? Kā apspiest atsevišķu indivīdu vēlmi atvērt durvis? Kuram uzticēt vadību un kā noteikt tos, kuri drīkst apjaust notiekošā jēgu?

Autors ir izmantojis divus zinātniskās fantastikas standarta paņēmienus. Pirmais, kas bieži sastopams vecajā labajā SF. Tur kosmosa kuģis dodas uz tālu zvaigzni, un desmitajā paaudzē praktiski nevienam nav ne jausmas ne par Zemi, ne par galamērķi. Analoģiski visos elevatoros, izņemot Pirmo, cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas, kas bija pirms un kas būs pēc. Visa viņu dzīve ir viņu elevators. Viņi neatceras pagātni, un viņiem ir skaidrs, ka katra nākamā diena būs tāda pati kā šī. Viņu zināšanu līmenis ir tieši tāds, lai nodrošinātu elevatoru funkcionēšanu. Viņi nemaz nenojauš, ka piedalās kontrolētā eksperimentā un ka viņu dzīvei ir kāds mērķis. Pirmajā elevatorā tiek izmantota otra tālo ceļojumu stratēģija, te cilvēki dežūrē maiņās, laiks ārpus maiņas tiek pavadīts kriokamerās, kas nodrošina pret novecošanu un pagarina iespējamo mūžu. Taču šajā grāmatā es pirmo reizi sastapos ar tik viltīgu abu metožu simbiozi. Tās viena otru lieliski papildina un rada sižetam visa tā attīstības gaitā pavisam citas iespējas, nekā katrs risinājums atsevišķi.

Grāmatas centrālie tēli ir Donalds un Solo, katrs no viņiem izdzīvo elevatoru pa savam. Donaldam autors ir pievērsies vairāk, iestrādājis pie viņa rakstura, pagātnes un pārdomām. Nevarētu teikt, ka šis tēls būtu ļoti dziļš un smalki izstrādāts, taču ir pietiekams, lai lasītājs, ja ne justu līdzi, tad vismaz saprastu viņa motīvus. Solo ir tipisks izdzīvotājs, kurš elevatorā ir spiests dzīvot piespiedu vienatnē, cīnīties par izdzīvošanu un mēģināt atrast atbildes uz jautājumu, kāpēc tā. Viņa stāsts ir vairāk par izdzīvošanu vientulībā un bailēs.

Vide, kā jau noprotams, ir lieli autonomi elevatori, kas iebūvēti zemē. Tie ir praktiski neiznīcināmi, un pie laba servisa praktiski mūžīgi. Pasaule ārpus elevatora tās iedzīvotājiem ir absolūti naidīga, un izņemot pilnīgi trakos neviens necenšas no elevatora izkļūt. Sabiedrība ir uz izdzīvošanu orientēta tehnokrātija, kur katram indivīdam ir sava vieta un katram procesam savas resursu izmaksas. Šo vidi autors izmanto, lai simulētu dažādus sabiedrības attiecības modeļus un rastu atbildes uz jautājumiem. Kas notiktu, ja kāds elevatorā atcerētos pagātni, ja pēkšņi notiktu vispārēja revolūcija, ja elevators uzzinātu par citiem elevatoriem? Piecsimt gadu ir ilgs laiks, un tajā var notikt jebkas. Galu galā arī Pirmais elevators var sadumpoties.

Autoram ir izdevies labi sabalansēt elevatoru pasauli ar notikumiem un galvenajiem varoņiem. Tā nevienu brīdi nešķita garlaicīga vai nevajadzīgi iestiepta. Papildus jāpiezīmē pasaules sabalansētība  – autors tiešām elevatora darbībā ir pārdomājis gandrīz visu. Arī notikumu pavērsieni nenokrīt no gaisa. Tie rodas pārdomātas sižeta attīstības rezultātā. Autors trešajai daļai ir atstājis pietiekami daudz noslēpumu, lai būtu interesanti lasīt arī to. Lieku 10 no 10 ballēm, ir vērts atlikt savu laiku un izlasīt šo patiešām labo zinātniskās fantastikas darbu.

Aostas ieleja IX

20. jūnijs (Rhemes-notre-dame – Milano)

Rīts paiet gaidot mājas saimnieci, kas atnāks pieņemt telpas. Cik zinām, neko salauzuši neesam un sienas arī nav apzīmētas. Mantas sapakotas, drošības pēc pārbaudām, vai vēl kaut kas nav aizmirsts, un vai neesam pievākuši ko lieku līdzi. Beidzot saimniece uzrodas, nedaudz pirms norunātā laika’, dabūjam atpakaļ drošības naudu. Tas gan notika tikai pēc atgādināšanas, un varam doties šī ceļojuma pēdējā pārgājienā.

Grand paradiso pārgājiens 2

Pārgājiens sākas netālu no ielejas pēdējā ciematiņa  Thumel. Tur atrodas liels autostāvlaukums un takas sākums. Vispār jau te ir liela izvēle, kur iet. Galvenā problēma ir laiks. Mēs šim pasākumam varam atļauties ziedot aptuveni trīs stundas, un nolemjam iet vienkārši pa  Rhemes ieleju.

Grand paradiso pārgājiens

Teikšu uzreiz, šis noteikti bija visskaistākais šī ceļojuma pārgājiens, diena perfekti saulaina un silta. Redzami visi kalni, strautiņi pārbrienami, kāpums normāls, bez ekstrēmiem. Cilvēks var mierīgi iet un priecāties. Vietējo kalnu nosaukumus tā arī vēl neesmu samācījies, tādēļ viņi man klasificējas, kā dikti smuks un tāds nekāds. Smukie tomēr dominē. Lai nebūtu garlaicīgi, Matīss visa pārgājiena garumā nodarbojas ar kvestošanu, meklē tokenus (smilgas, akmeņus). Ik pa laikam visu to mantību pieseivo (noliek takas malā). Ernestu nes vectēvs. Viņiem nopietns komandas darbs, viens rāda ceļu otrs nes.

ūdenskritumi

Lēnā garā izretojamies, un ejam katrs pats savā tempā. Laiku pa laikam visi sapulcējas pie kāda smuka ūdenskrituma. Gadās arī citi ceļotāji, bet pretī neviens vēl nenāk, visiem ir uz to pašu pusi kur mums. Pēc kādas pusotras stundas apstājamies neliela kalna piekājē. Zigfrīds domā, ka vajadzētu sperties augšā, mēs, pārējie, viņu atrunājam, nav jau tik daudz laika. Visi iekožam, Ernestu sanāk dikti pieskatīt, jo kraujas, kur novelties, te ir daudz.

Atpakaļcelā Ernests uzticēts man. Viņa prasības nav neko augstas  – sēž savā mugursomā un grauž bageti. Kalnos ir labi, ka ejot pa to pašu ceļu atpakaļ viss izskatās nedaudz savādāk un nešķiet, ka ej pa vienu un to pašu vietu. Katrs akmens no otras puses izskatās nedaudz citādāks. Tempu acīmredzot esmu uzņēmis ļoti ātru, un drīz vien pārējie no mums atpaliek.

Atpakaļ stāvlaukumā gan tiekam stundas laikā, pirms pārgājiena beigām gan nākas nedaudz piebremzēt. Ļauju, lai Matīss mani panāk un var finišēt pirmais pie busiņa. Bērniem tādas lietas ir svarīgas. Pats ar Ernestu dabūju dalītu otro un trešo vietu, tas nozīmē, ka netiksi pasludināti par sēni.

Sakāpjam busiņā un dodamies uz Milānu. Pa ceļam gan piestājam Rhemes-Saint-Georges, lai pārpakotu mantas, un nedaudz iekostu. Ceļš līdz Milānai ir garš. Bērni lēnā garā sāk kašķēties, paguļ un atkal kašķējas. Bet visādi citādi ceļš ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu vienīgi kādā benzīntankā no manis mēģināja nokāst par benzīnu trīs reiz vairāk nekā biju iepildījis. Nekas, naudu veiksmīgi atguvu.

%d bloggers like this: